Laukos
Mežsaimniecība

Pensionāru pāris pret meža uzpircējiem. Kurš kuru?1


Meža īpašnieki uzskata, ka nocirsts ir divreiz vairāk, nekā nodastots un par ko uzņēmums ir samaksājis.
Meža īpašnieki uzskata, ka nocirsts ir divreiz vairāk, nekā nodastots un par ko uzņēmums ir samaksājis.
Foto: Jaromir Urbanek/Shutterstock

Valsts policijā viens pret otru vēršas gan meža īpašnieki, gan uzņēmums Pensionāru pāris pret meža uzpircējiem: kurš kuru?

Šis stāsts nav par it kā zaudētiem miljoniem un pat par desmitiem tūkstošu eiro, taču Tukuma novada pensionāru pārim Lūcijai un Valdim Dravniekiem sāpīgs un principiāls, jo runa ir par pašu mežu un uzticēšanos. Dravnieki necieš trūkumu, bērni iekārtojušies savā dzīvē, paši mīt jaukā privātmājā. Taču jūtas apkrāpti no pašu novada uzņēmuma SIA “Stiga RM” puses, kas, kā Dravnieki teic, apgroza miljonus, radio un avīzēs sludina savu godaprātu un uzmanīšanos no blēžiem.

Šis stāsts nav arī vienkāršs – likumu normās, noteikumos un to interpretācijā mulsuši meža un vides speciālisti, policisti un prokurori, tomēr vismaz pagaidām kriminālprocess par notikušo, pēc Dravnieku lūguma, ir ierosināts un atrodas izmeklēšanā Valsts policijā. Velns slēpjas detaļās – arī tā var teikt. Un jautājums ir: vai ar “Stiga RM” notikušais ir metode vai pārpratums? Bet varbūt paši Dravnieki kaut ko nesaprot vai pārpratuši? Varbūt pat pārkāpuši, jo pēc “Latvijas Avīzes” intereses nu jau arī “Stiga RM” lūdz Valsts policiju uzsākt kriminālprocesu pret pašu meža īpašnieci Dravnieci. Iespējams, ka kāda no pusēm man visu nepasaka līdz galam, taču šis sarežģītais un pretrunu pilnais stāsts var kalpot arī kā noderīgs pieredzes stāsts citiem meža īpašniekiem un mežu apsaimniekotājiem.

Naudu dabūja, bet nocirsts vairāk

Viss sākās ar cirsmu pirkuma līgumu, kas tika noslēgts starp Lūciju Dravnieci un uzņēmumu SIA “Stiga RM” pārstāvošo M. Ramoliņu 2015. gada 29. oktobrī par meža izstrādi Dobeles novadā Dravnieces īpašumā. Tika līgts par kailcirti trijos nogabalos 2,4 hektāru platībā un izlases cirti četros nogabalos 3,2 hektāru platībā saskaņā ar ciršanas apliecinājumu, par ko pārdevējam pienākas nauda un malka. Darbi tika veikti, un Dravnieki saņēma līgto naudu un malku.

Taču decembrī Dravnieki konstatēja, ka īpašumā izlases cirtē bez saskaņošanas izveidoti vairāki treilēšanas (kokmateriālu izvešanas) ceļi (tajos nocirsti koki), kas acīmredzami lietoti, lai izvestu kokus arī no blakus esošā īpašuma, tādējādi sabojājot viņu mežu, un cirsts Dabiķenes upes aizsargjoslā. Kad vaicāts “Stiga RM” uzņēmuma pārstāvim J. Ozolam, kāpēc cirsti nedastoti koki aizsargjoslā un treilēšanas ceļos, uzņēmuma pārstāvis Dravniekiem atbildējis, ka viss esot kārtībā: līgumā neesot teikts, ka jācērt tikai dastoti (uzmērīti) koki un ar atstātajiem kokiem pēc šķērslaukuma viss esot kārtībā.

Izskatot sūdzību, Meža dienesta Zemgales virsmežniecības Dobeles nodaļas vecākais mežzinis G. Šēfers pārkāpumus neatrada. Dravnieki nerimās, un īpašumu jau kopā ar īpašniekiem apsekoja virsmežniecības virsmežziņa vietnieks G. Vāvers un vides jautājumu speciāliste V. Kigitoviča.

Pēc apsekojuma virsmežzinis J. Grava parakstīja atzinumu, ka uz 29. februāri normatīvie akti nav pārkāpti: treilēšanas ceļus varēja ierīkot un atstāts pietiekams daudzums koku. Dravnieki tomēr joprojām nerimās un lūdza J. Gravam apskatīt mežu: viņš to uzdeva tās pašas virsmežniecības Dobeles nodaļas mežzinim M. Vilsonam, kurš 8. aprīlī konstatēja, ka, kaut arī mežam zaudējumi nav nodarīti, “svešā mežā nenoskaidrota persona” nocirtusi 14 kokus 0,90 kubikmetru apjomā, ar ko, “iespējams, zaudējumi nodarīti”. Uz to pamatojoties, virsmežzinis J. Grava jau lūdza Valsts policijas Dobeles iecirkni uzsākt kriminālprocesu par patvaļīgu koku ciršanu. Par aizsargjoslā nocirstiem kokiem tobrīd kriminālprocesa vēl nebija.

Vēršas prokuratūrā un citās iestādēs

2016. gada 7. martā Dravniece vērsās Dobeles prokuratūrā, jo no policijas nebija nekādu ziņu par uzsāktā kriminālprocesa virzību. Policija atbildēja, ka darbs notiekot. Vienlaikus paši Dravnieki meklēja skaidrojumu vēl vairākās institūcijās. Tā, piemēram, vērsās Meža konsultāciju pakalpojumu centrā, lai aprēķina, cik tad koku pavisam nocirsts izlases cirtē un aizsargjoslā, par ko ir strīds. Kopumā tie izrādījās 549 koki 135 kubikmetru apjomā, to skaitā aizsargjoslā nocirsti 225 koki 43 kubikmetru apjomā un izlases cirtē, līdz ar to, kā uzskata Dravnieki, neatļauti papildus atļautajiem nocirsti 95 koki 10 kubikmetru apjomā. No centra arī saņemts paskaidrojums par koku ciršanas kārtību 10 metru aizsargjoslā ap virszemes ūdensobjektiem. Tur bija pieļaujama tikai kopšanas cirte, kam nepieciešams ciršanas apliecinājums, ja vien tā nav jaun­audze līdz 20 gadu vecumam – tā nebija tāda.

Līdzīgu atzinumu kā Meža konsultāciju pakalpojumu centrs 2017. gada septembrī parakstījis Vides dienesta Jelgavas reģionālās vides pārvaldes direktors H. Verbelis, piebilstot, ka “var uzskatīt, ka ir radīti kaitējuma draudi minētai virszemes ūdenstecei, veicinot tās krastu erozijas procesu attīstību un piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmu, kas var atstāt sekas uz minētās ūdensteces stāvokli un tās ekoloģisko potenciālu”.

Decembrī H. Verbelis sniedza atbildi arī policijai, vērtējot tās iesniegtos kriminālprocesa materiālus. Viņš paliek pie tā, ka, bez acīmredzamas nepieciešamības izcērtot kokus aizsargjoslā, Dabiķenes upei kaitējuma draudi ir radīti, bet mežam zaudējumi nav nodarīti. Savukārt, lai vērtētu, vai nodarīts kaitējums videi (dabas resursu nelabvēlīgas izmaiņas, kaitējums upei), “būtu jāsalīdzina konkrētās ūdensteces ekoloģiskā vai ķīmiskā kvalitāte, kvantitatīvais stāvoklis vai ekoloģiskais potenciāls pirms koku izciršanas un pēc tās”.

Tā kā pārvaldes rīcībā nav informācijas par stāvokli pirms ciršanas un nav arī zaudējumu aprēķināšanas metodikas, kas ļautu iztikt bez šīs informācijas, “aizsargjoslā veiktās cirtes rezultātā radītais kaitējums nevar tikt objektīvi izvērtēts un nevar tikt sniegta atbilde par to”, Valsts policijai un Dravniecei atbild H. Verbelis. Attiecībā uz treilēšanas ceļiem viņš norāda, ka aizliegums tos ierīkot aizsargjoslā stājies spēkā 2015. gada 22. decembrī, bet policija konstatējusi, ka ceļi ierīkoti laikā no 27. oktobra līdz 14. decembrim, tātad no likuma viedokļa šajā ziņā viss bijis korekti.

Policija lietu izbeidz, pēc tam spiesta atjaunot

2018. gada 21. maijā Valsts policijas Dobeles iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas inspektore I. Urga kriminālprocesu pret SIA “Stiga RM” par koku izkrāpšanu un nelikumīgu koku ciršanu aizsargjoslā izbeidza noziedzīga nodarījuma sastāva dēļ.

Krāpšana neesot notikusi, jo līgumu Dravniece parakstījusi labprātīgi, “Stiga RM” darbus veikusi atbilstoši līgumam, ciršanas apliecinājumam un likuma normām. Attiecībā uz aizsargjoslu īpašniecei pašai bijis jānosaka līgumā, ka tur nedrīkst cirst, ja reiz to nav gribējusi.

Jā, ciršana tomēr notikusi, taču, ņemot vērā koku daudzumu, kas tur palicis, neesot saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Tāpat policija teic, ka kaitējuma draudi upei (uz ko norāda Valsts vides dienests) nav kaitējums, līdz ar to neesot pietiekams pamats uzskatīt, ka tiek apdraudēta vide. Savukārt par iespējamo nesaskaņoto treilēšanas ceļu izveidošanu un svešu kokmateriālu transportēšanu īpašniece varot vērsties tiesā civilā kārtā.

Dravnieki turpināja cīnīties un vērsās ar savu stāstu par konfliktsituāciju Valsts meža dienesta centrālajā administrācijā. 1. augustā dienesta ģenerāldirektors A. Krēsliņš atbildēja, ka aizsargjoslā koki atstāsti virs minimālā šķērslaukuma un līdz ar to normatīvo aktu pārkāpums netiek konstatēts. Savukārt attiecībā uz Valsts vides dienesta paziņotajiem kaitējuma draudiem upei Valsts meža dienests tam nepiekrīt, uzskatot, ka Vides dienests nepareizi interpretē Aizsargjoslu likumu punktā par ciršanu – kopšanas vai sanitārās cirtes aizsargjoslā ir atļautas un pat ļoti vēlamas. Tiesa, jautājumu par to, ka nebija apliecinājuma kopšanas vai sanitārai cirtei, A. Krēsliņš neskar. Arī nekādus citus pārkāpumus attiecībā uz koku ciršanu A. Krēsliņš nesaskata.

Dravniece divkārt lūdza Dobeles rajona prokuratūru atcelt Valsts policijas lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, bet to vispirms noraidīja prokurore I. Inauska un 3. augustā arī virsprokurors A. Grišāns, pamatā balstoties arī uz Valsts policijas izdarītajiem secinājumiem. Rajona prokuroru lēmumu īpašniece pārsūdzēja Zemgales tiesas apgabala prokuratūrā, un 14. septembrī virsprokurors D. Mālmanis lika Valsts policijai atjaunot pirmstiesas izmeklēšanu šajā kriminālprocesā, uzskatot, ka tas izbeigts pārsteidzīgi: piemēram, joprojām pastāv aizdomas par patvaļīgu koku ciršanu aizsargjoslā, arī valsts institūciju atzinumi ir pretrunīgi. Tāpat, pēc D. Mālmaņa domām, būtu nepieciešams nopratināt “Stiga RM” pārstāvjus, ar kuriem Dravniecei bijusi darīšana, kas kuram kādus dokumentus rādījuši un par ko vienojušies. Jānoskaidro, kas reāli veica ciršanu, – gadījumā, ja šiem darbiem “Stiga RM” nolīgusi citu uzņēmumu – un vai tas bijis informēts par darāmo.

Īpašnieki pārliecināti, ka apkrāpti

Dravniekiem ir vairāki pārmetumi par līguma formu un saturu. Piemēram, līgumā koku dastošanas lapas un citi pielikumi neesot atrunāti, Dravnieki uzskata, ka līgumā tika ierakstīta platība, lai varētu cirst arī nedastotus kokus. Lai gan Meža dienests ciršanas apliecinājumam pieprasa dastošanas lapas un kailcirtes skices: tās bija, tāpat kā robežu plāns un Meža dienesta izziņa, kas uzņēmumam tika iedots. Dravnieki uzskata, ka nocirsts divreiz vairāk, nekā nodastots un par ko samaksāts, tātad, viņuprāt, notikusi zagšana. Dravnieki mutiski dabā norādījuši, ka aizsargjoslā cirst nedrīkst, kaut gan tam jau tāpat nebija ciršanas atļaujas. Koki tur nebija dastoti. Šis aizliegums ciršanas apliecinājumā pašiem nebija jāieraksta. Aizsargjosla jau ir redzama zemes plānā.

Dravnieki vēlas no SIA “Stiga RM” piedzīt kompensāciju par, viņuprāt, nodarītājiem zaudējumiem mežam (nelikumīgi nocirsti koki un izbraukāti ceļi) – 3400 eiro, par saviem tēriņiem visas šīs lietas sakarā – 1700 eiro – un arī morālo kaitējumu – 1000 eiro.

Uzņēmuma “Stiga RM” reklāma vietējā avīzē.
Foto: Artis Drēziņš

Uzņēmums “Stiga RM”: neko neesam pārkāpuši, īpašniece mūs šantažē

Kad lūdzu Dravnieku minētos pārmetumus komentēt SIA “Stiga RM” pārstāvjus, jau nākamajā dienā pēc manas intereses uzņēmums vērsās ar lūgumu Valsts policijā pret pašu Dravnieci ierosināt kriminālprocesu par izspiešanu, par apzināti nepatiesu ziņojumu sniegšanu, lai panāktu kriminālprocesa uzsākšanu, kā arī par neslavas celšanu. Kā man rakstiskā atbildē skaidroja SIA “Stiga RM” valdes loceklis Andris Ramoliņš, tas darīts, redzot notikumu attīstību un to, ka Dravnieces kundzei nav bijības pret vienošanos, citu personu tiesībām un likumu. Līdz šim uzņēmums pret Dravnieces kundzi neesot vērsies aiz cieņas pret viņas sirmo vecumu.

A. Ramoliņš norāda, ka Dravniece esot gan tieši, gan ar viltu, uzdoties par citu personu, mēģinājusi panākt, lai no viņas par neadekvāti augstu cenu nopērk šo meža īpašumu ar visu strīda cirsmu, pēc kā tad pārtrauktu izvirzīt pretenzijas. Tam uzņēmums nav piekritis.

Tomēr ir vairākas neskaidrības. A. Ramoliņš skaidro, ka “Stiga RM” nav veikusi ciršanu aizsargjoslā. Tomēr dabā ciršana notikusi, par ko gan “Stiga RM” neko nezinot.

Tāpat, kaut arī A. Ramoliņš apgalvo, ka uzņēmums mežizstrādes darbus veicis stingrā saskaņā ar likumu un ciršanas apliecinājumu, notikušas neskaitāmas valsts amatpersonu pārbaudes, un pārkāpumi “Stiga RM” darbībās neesot konstatēti, vismaz viens mežzinis tomēr ir konstatējis neatļautu ciršanu. Protams, atkal jautājums: kas cirtis un kā to pierādīt?

Interesanta ir A. Ramoliņa atbilde par blakus īpašumā esošo kokmateriālu transportēšanu caur Dravnieces īpašumu: vienošanās bijusi mutiska. Un par to samaksāts, sadārdzinot cirsmas pirkuma summu. Atkal jautājums: kā šo sarunāto sadārdzinājumu var pierādīt? Vēl vairāk: kā norāda “Stiga RM” pārstāvis, cirsma no Dravnieces iegādāta tikai un vienīgi ar mērķi piekļūt uzņēmuma īpašumam, kuru bija nepieciešams izstrādāt un no kura bija jāizved kokmateriāli. Un atkal jautājums: kāpēc tad par vissvarīgāko uzņēmums nolēma vienoties mutiski un nerakstīt līgumā?

Attiecībā uz eksperta, Latvijas Meža īpašnieku biedrības vadītāja Arņa Muižnieka man pausto, ka šādu līgumu, kurā norādīta tikai platība, viņš neiesaka slēgt nevienam, jo pēc tam grūti pierādīt, ka nocirsti nedastoti koki (lai nebūtu pārpratumu, jāslēdz līgums tikai par kubikmetriem), A. Ramoliņš atbild, ka nevarot komentēt privātpersonas personisko viedokli.

LA.lv