Laukos
Tehnika

Pērn raža bija bagāta. Kā būs šogad? 0

Foto – LETA

Vispirms jāatgādina, ka ziedpumpuri visiem augļu kokiem ieriešas iepriekšējā gadā. Pārbagātas ražas gados, ja raža netiek normēta, lielākā daļa barības vielu tiek patērētas augļu veidošanai, tāpēc ziedpumpuri neieriešas nemaz vai arī tie ir vārgi, ar zemu ziemcietību. Arī dārzos, kas tikko aizvadītajā gadā neražoja un tāpēc tika kopti minimāli vai nemaz, iepriekšējā gada pārbagātās ražas novārdzinātie koki diezin vai ieriesa pietiekami spēcīgus ziedpumpurus nākamā gada ražai.
Diemžēl lielākajā daļā dārzu pēc ziemas un pavasara apdraudējumiem un priekā par gaidāmo ražu augļaizmetņi laikā, kad retināšana varēja ietekmēt ziedpumpuru ieriešanos nākamā gada ražai, retināti netika nemaz vai arī tas darīts minimāli.

Viss ar mēru un izpratni

Dažos dārzos pavasarī vainagi bija gan stipri pazemināti, gan rindu un rindstarpu virzienā zari pārāk stipri īsināti visām šķirnēm vienādi, neņemot vērā to augšanas īpatnības. Tā kā vasara gandrīz visur pietiekama mitruma apstākļos augšanai bija labvēlīga, koku atbildes reakcija bija visai asa, sevišķi spēcīga auguma šķirnēm uz spēcīga vai vidēja auguma potcelmiem auglīgās vai pārmēslotās augsnēs. Ja naudas pietiek un kvalificētu darbinieku arī ir gana daudz, var jau tā darīt. Šādu koku vainagus turpmākajos gados kopt būs ļoti darbietilpīgi un dārgi, sevišķi, ja vasarā nobraucīt vai noplēst nevajadzīgos jaunos dzinumus nepaspēja. Līdz rudenim tie sasniedza ne tikai metru, pat pusotra metra garumu. Izgriežot tos pavasarī, daudzām šķirnēm no palikušā valnīša snaudošajiem pumpuriem atkarībā no šķirnes var izaugt ne tikai viena, bet pat divas jaunas vasas. Visgrūtāk būs nomierināt tos kokus, kuri ne tikai pamatīgi pavasarī apgriezti, bet arī pārmēsloti. Tas nenozīmē, ka katru gadu dotas milzīgas minerālmēslu devas, tās varēja būt pavisam nelielas. Jāatceras, ka pieauguši koki izmanto ne tikai saknēs, stumbrā un skeletzaros uzkrātās barības vielas, bet arī rindstarpās nopļautā zālāja augsnē uzkrātās organiskās vielas pēc to mineralizācijas.
Lai samazinātu pārmērīgas zaru īsināšanas izraisītās problēmas, vismaz kādu gadu nevajadzētu dot slāpekļa mēslojumu nemaz vai samazināt tā devas, arī samazināt ar herbicīdiem apstrādāto apdobju sleju platumu un mainīt vainagu veidošanas paņēmienus. Jāizvairās vismaz pirmos gadus pēc pamatīgās īsināšanas no vainaga veidošanas pavasarī, bet visi vainagu koriģējošie darbi jāveic augustā, griežot zarus ar visiem augļiem. Briesmīgi jau izskatās, bet ābelei vai bumbierei tas nāks tikai par labu. Ja gan pārbagāti ražojošos, gan neražojošos dārzos jauno dzinumu nebija vai to bija ļoti nedaudz un īsi, tad gan pavasarī būtu jāveic mērena zaru īsināšana, atjaunojot ne tikai klājzarus, bet arī dažāda resnuma skeletzarus. Ja mērķis ir paplašināt rindstarpas, arī šādos dārzos no zaru īsināšanas rindstarpu virzienā labāk izvairīties, lai rudens pusē tās nebūtu vēl šaurākas nekā iepriekš, sevišķi, ja vasara būs tik audzelīga, kāda tā bija aizvadītajā gadā. Ja tas nav izdarīts jau rudenī, arī pavasarī labāk izzāģēt tikai rindstarpu virzienā augošos, traucējošos resnākos zarus.

Mehanizētā vainagu veidošana

Visi līdz šim izmantotie vainaga veidošanas paņēmieni prasa augstas kvalifikācijas speciālistu roku darbu, kas sadārdzina ražošanas izmaksas. Lai šo darbu daļēji mehanizētu, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Krievijas dienvidu lieldārzos ābelēm uz spēcīga auguma potcelmiem veica mehanizētu vainagu kontūrgriešanu. Latvijā pirmos novērojumus ieguva, jaunām ābelēm veicot kontūrgriešanu ar dārza šķērēm un zāģi. Lietuvā vecos dārzos ar spēcīgi augošām ābelēm ar kontūrgriešanu dažviet paplašināja rindstarpas. Iegūtie novērojumi ekstensīvajos stādījumos neliecināja, ka kontūrgriešana varētu būt plašāk izmantojama.
Tagad kvalificētu speciālistu trūkums un darbaspēka izmaksu pieaugums jūtams arī Rietumeiropā. Pēdējos gados dažāda veida kontūrgriešanas tehnika tiek salīdzināta lielās platībās dažādās valstīs, vienlaikus veicot pētījumus par griešanas laikiem un intensitāti, šķirņu un stādīšanas attālumu piemērotību, ietekmi uz ražu un tās kvalitāti utt. Novērojumi liecina, ka kontūrgriešanai piemērotākie ir stādījumi, kur ābeles veido nepārtrauktu 70–80 cm platu sienu, tātad vainaga katrā pusē griešana tiek veikta ap 40 cm attālumā no vadzara. Pat tad papildus nepieciešams diezgan daudz roku darba.
Mums šādu stādījumu nav, arī šķirnes ir ar citādu ražošanas raksturu, bet kvalificētu darba roku trūkums jūtams vēl vairāk. Apsveicama tādēļ ir Čarbartu ģimenes iniciatīva Tukuma novada z/s Rūķīši, uzņemoties risku ābeles mehanizēti apgriezt visā dārza platībā. Viņi Vācijā iegādājušies lietotu kontūrgriešanai piemērotu tehniku un to pagājušo rudeni izmantoja savā jau salīdzinoši vecākā ābeļu dārzā ar daudzām šķirnēm, radikāli samazinot gan koku augstumu, gan vainagu platumu. Šķirņu reakcija, protams, bija ļoti dažāda. Tagad tā būtu pamatīgi jāizvērtē, iesaistot arī zinātniekus. Ne visas mūsu šķirnes spēj veidot kvalitatīvu ražu uz iepriekšējā gada dzinumiem, tāpēc jāiegūst pieredze par dažādu šķirņu ražošanas potenciāla atjaunošanas iespējām un laiku, arī par iespējamām izmaiņām slimību un kaitēkļu ierobežošanā, bet visvairāk par izmaiņām darba patēriņā vainagu veidošanā, tātad par ekonomiku.

Vēlreiz par stādāmo materiālu

Latvijas kokaudzētavās iegādātie stādi gan kvalitātes, gan šķirņu tīrības ziņā ir ievērojami sliktāki un vienlaikus dārgāki nekā Lietuvā pirktie. Tur gan ne vienmēr var iegādāties vēlamās šķirnes. Bieži tiek iepirktas pie mums pilnīgi jaunas, nepārbaudītas šķirnes. Atklāti sakot, par to tikai jāpriecājas, jo tā tiks veicināta to ātrāka pārbaude dažādos apstākļos. Būtu tikai labi, ja būtu speciālisti konsultanti, kuri palīdzētu šīs šķirnes ne tikai izvērtēt, bet rezultātus un secinājumus arī nodot citiem audzētājiem.
Pēdējo gadu laikā redzētie Lietuvā un Polijā pirktie stādi tiešām ir spēcīgi un ļoti vienveidīgi kvalitātes ziņā. Dažreiz jau gadoties pa kādam citas šķirnes piejaukumam, bet ļoti reti. Domāju, arī mēs varētu tādus izaudzēt, ja mums būtu labi potcelmu un arī potzaru mātes dārzi. Diemžēl tādu nav. Nav arī kokaudzētavas, kas spētu nodrošināt vēlamās šķirnes stādus pietiekamā daudzumā. Ir tikai nedaudzas, kas prot izaudzēt labus divgadīgos stādus.
Presē bieži parādās raksti un semināros tiek stāstīts par mūsu selekcionāru radītām šķirnēm, kuras vēl maz pārbaudītas un kurām pārdošanā vēl nav pietiekami daudz stādu. Pēc šāda raksta pieprasījums pēc stādiem liels, bet stādu nav. Jaunās šķirnes nav arī pārbaudītas dažādos augšanas apstākļos. Pēc gada diviem neviens vairs par šīm šķirnēm neinteresējas, lai gan stādi tad jau savairoti. Acīmredzot selekcionāriem vairāk būtu jāsadarbojas ar kokaudzētavām, lai, par jaunām šķirnēm rakstot un stāstot, tām būtu kokaudzētavās savairoti un pircējiem pieejami arī stādi, ne tikai potzari. Tas paātrinātu jauno šķirņu pārbaudi dažādos augšanas apstākļos, ātrāku to augļu nokļūšanu veikalu plauktos.
Par jaunu komercdārzu stādīšanu
Iepriecina, ka jauni dārzi tomēr tiek stādīti, gan paplašinot jau esošos stādījumus, gan uzsākot augļu un ogu biznesu pilnīgi no jauna. Arī finansiālās iespējas iesācējiem tagad ir ievērojami lielākas. Cits izvēlas drošāko un pierasto kultūru – ābeles, cits savukārt kādu retāku, mazāk pazīstamu. Pieaug bioloģiskās augļkopības atzinēju skaits. Diemžēl diezgan daudzi no nākamajiem dārzu stādītājiem savas izvēlētās kultūras audzēšanas īpatnības iepazinuši galvenokārt internetā vai arī piemājas dārzā. Komercdārziem neder ne viens, ne otrs variants. Tur iegūtās zināšanas vai pieredze nepalīdz izvēlēties piemērotāko vietu gan reljefa, gan augsnes ziņā, kas ir viens no vissvarīgākajiem faktoriem, lai nodrošinātu labus augšanas apstākļus vai pat izdzīvošanu tik dažādajās ziemās kādai no tik atšķirīgām augļaugu kultūrām. Katrai no tām ir arī atšķirīgas prasības pēc augsnes sagatavošanas pirms stādīšanas. Konsultantu instruktoru, kuri palīdzētu pareizi izvēlēties vietu, piemērotu vēlamai kultūrai, ieteiktu pareizāko vietas un augsnes sagatavošanas veidu, Latvijā diemžēl ir maz. Pirms nav iegūtas konkrētai vietai nepieciešamās zināšanas, pirms nav pamatīgi iepazītas stādīšanai paredzētās šķirnes, izanalizēta darba roku pieejamība, aprēķināta glabāšanas jauda un realizācijas ceļi, labāk sākt ar salīdzinoši nelielām platībām. Augļu koki nav viengadīga kultūra, kļūdas izjust un labot ir grūti.

Redzētais liecina, ka no citu kļūdām mācīties tomēr grib retais, tāpēc vēlreiz jāatgādina nozīmīgākās pamatprasības, lai jaunie dārzi ātrāk un labāk ražotu.

Augļu kokiem pirmajos augšanas gados jāizveido ilggadīga spēcīga sakņu sistēma, stumbrs un zarojums. To izveidošanai jaunajiem augiem jāpievada pietiekami daudz barības un ūdens, kuru daudzumam jābūt sabalansētam, ne pārmērīgam, lai nodrošinātu koku izturību pret nelabvēlīgiem apkārtējās vides faktoriem. Augsnei jābūt labi sagatavotai, daudzgadīgām nezālēm iznīcinātām. Noteikti vajadzētu veikt dziļirdināšanu, sevišķi, ja iepriekš audzēti graudaugi, kuru kopšanai izmantota smaga lieljaudas tehnika.
Ar slāpekļa mēslojumu un augsnes optimāla mitruma režīma nodrošināšanu, ar koku veidošanu jāpanāk pēc iespējas ātra kokiem atvēlētās augšanas telpas aizpildīšana. Apdobēm vai to slejām jaunajos dārzos, ja nav nodrošināta apūdeņošana, vasaras pirmajā pusē četrus piecus gadus pēc stādīšanas jābūt brīvām no apauguma. Ja jaunā dārzā zālājs aizņem visu dārza platību, arī apdobes, turpmāk pat ar div- vai trīskārtīgām slāpekļa devām neizdosies sasniegt tādu ražu, kādu iegūst dārzos, kuros pirmajos augšanas gados apdobju sleja turēta brīva no apauguma.

Lai zālājs rindstarpās pildītu savas funkcijas, tas ir, uzlabotu augsnes struktūru, vairotu organisko vielu daudzumu tajā, tam jābūt labam. Lielākajā daļā Latvijas augšņu bez stiebrzāļu vai citu pļavas augu sējas nevar iztikt. Atkarībā no augsnes analīžu datiem, veiktiem pirms dārza stādīšanas, iesētais zālājs gadu vai divus pēc sējas arī jāmēslo, sevišķi ar slāpekli, nodrošinot tā strauju augšanu un nostiprināšanos. Jāatceras, ka skaistās pienenes zālāja uzdevumu nepildīs.
Garāku viengadīgo stādu neīsināšana pēc iestādīšanas vēlama tikai ābelītēm uz maza auguma potcelma, kuru stādīšanas attālums ir neliels, bet, ja to nedarīs arī ābelēm uz vidēja auguma potcelma, plūmēm, bumbierēm un saldajiem ķiršiem ar lielāku atstatumu starp kokiem, sānzaru neveidošanās aizkavēs atvēlētās augšanas telpas aizpildīšanu.

Jaunākais apdobju un rindstarpu kopšanā jau ražojošos dārzos
Gan novērojumi Latvijas tik dažādajos dārzos, gan pie mums Dobelē un arī ārzemēs veiktie pētījumi liek izdarīt dažas korekcijas iepriekšējos ieteikumos par rindstarpu un apdobju kopšanu. Jaunā, ar olbaltumvielām bagātā zāle pēc nopļaušanas ļoti ātri mineralizējas, un augsne netiek bagātināta ar organiskajām vielām. Zālāju regulāri appļaut tāpēc ieteicams tikai vasaras pirmajā pusē. Vēlāk pļauj pēc vajadzības, vienu reizi atļaujot tam pat noziedēt. Nobriedušu zālaugu stublāji ir vairāk pārkoksnējušies, tie pēc nopļaušanas augsnē daudz lēnāk mineralizējas, veido organiskās vielas, uzlabo tās struktūru.
Vācijā redzējām, ka vienā braucienā apvieno dārzu smidzināšanu ar zāles pļaušanu. To dara ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ. Pārāk bieža braukšana ar traktoru, sevišķi pa mitru un smagu augsni, to sablīvē. Ja vēl zālājs tiek nopļauts ļoti zemu vai arī tas nav sevišķi biezs, augsne sablīvējas, kas nepatīk kauleņkokiem, bet kailsalā arī ābeļu potcelma MM106 saknēm.

Nopļautā zāle rindstarpās vai arī uzmesta uz apdobēm, kur tā veido mulčas slāni, ne tikai palīdz saglabāt mitrumu, bet arī bagātina augsni ar organiskajām vielām, slāpekli un kāliju. Protams, gan slāpeklis, gan kālijs no augsnes augšējiem slāņiem arī izskalojas, tomēr ilgākā laikā kālija daudzums var palielināties ievērojami. Ja nekas netiks darīts, lai uzlabotu augļu apgādi ar kalciju, uzkrātais kālijs ar laiku var izmainīt kālija un kalcija attiecības un tādējādi veicināt fizioloģiska rakstura slimības glabāšanas laikā.
Lai kā gan pašam, gan kontrolētājiem patīk tīras apdobju slejas, ar herbicīdiem tās vajadzētu apstrādāt tikai vienu reizi – pavasarī. Ja ražas vākšanas laikā apdobju slejā zāle ir pārāk gara, pirms vai pēc ražas novākšanas (kā iespējams) to labāk nopļaut. Pārāk gara zāle tomēr maza auguma ražojošām ābelēm tik lietainā vasarā, kāda bija pagājušā, dažām šķirnēm var veicināt kvēpsarmas veidošanos.

Regulāra apdobju sleju mehāniska apstrāde arī nav ieteicama, tā bojā skeletsaknes augsnes virsējos slāņos, bojā augsnes struktūru, to saputekļo. Sausās vietās vai vasarās turpretī tā uzlabo augu apgādi ar ūdeni, izjaucot augsnes kapilāru sistēmu, mazinot ūdens iztvaikošanu no augsnes.

Tātad – kāds augļkopjiem būs šis gads? Nezināmā, no mums neatkarīgā ir ļoti daudz. Aizvadītā ziema, ziedēšanas laiks, tie ir faktori, kurus ietekmēt it kā mēs varam visai maz, tomēr palīdzēt dārzam ir mūsu spēkos. Pērnvasar komercdārzos redzētais un dzirdētais iepriecināja. Domājošu, zinošu, pieredzi uzkrājušu augļkopju kļūst arvien vairāk, tātad arī šim gadam jābūt labam. Lai jums visiem, gan pieredzējušiem, gan iesācējiem, jaunajā gadā dārzs sagādā prieku un panākumus.

Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 10`7.g.janvāra numurā

LA.lv