Dzīvesveids, Lauku sēta

Cik Rīgā govju?

Latviešiem govis ir gandrīz tikpat lielā cieņā kā indiešiem, taču pat laukos arvien retāk var atrast saimniecības, kurās govju turēšana būtu dzīvesveids, nevis bizness. Centāmies noskaidrot, vai arī Rīgā un galvaspilsētas tuvumā kāds vēl tur slaucamu govi. Izrādījās, ka jā! Turklāt saimniece AINA AIZPURIETE vairāk nekā 50 gadu govis slaukusi un joprojām slauc ar rokām!

Lietus gāž aumaļām, un mēs govs meklējumos, ar auto izriņķojuši pa Rīgu, laižam uz Ķekavas pusi, kad piepeši Katlakalnā (pie pašas Rīgas robežas!) ieraugām ganāmies četras brūnaļas. Vēl tikai jānoskaidro, kuras mājas saimniekam tās pieder. Piebraucam pie mājas, kurai ir siena šķūnis, un pamanām pagalmā rosāmies saimnieci. Uzreiz pa vārtiņiem iekšā sētā neejam, jo uz takas draudīgi mīņājas piesarcis gailis.

Darbā no piecu gadu vecuma

– Gribējāt satikt govs saimnieci? Te es esmu – Aina Aizpuriete! Tikpat veca kā Raimonds Pauls, dzimusi 1936. gadā, 16. septembrī man paliks astoņdesmit viens gads. Mājas sauc “Avotiņi”, tās iegādājos 1977. gadā. Visu mūžu esmu strādājusi par slaucēju, – Aina to pasaka tik akcentēti, ka tajā var saklausīt lepnumu. Un kā nu ne, ja pat tagad viņa tur divas slaucamas govis: Gauju un Ziedaļu, kā arī divus teļus.

– Man tāds dzīves rūdījums! Jau piecu gadu vecumā mamma mani izdeva darbā pie saimnieces. Līdz četrpadsmit gadiem strādāju pie saimniekiem, līdz sešdesmit pieciem – kolhozos, taču, kā redzat, esmu dzīva! Ja sāksi gulšņāt tik pa gultu, tad būs beigas, tad gaida Katlakalna kapu priedes.

Pasarg Dievs, cik pirmā saimniece bija nīgra un nejauka! Viņa žēloja tikai savējos, svešos bērnus pēra. Varbūt par to viņai likteņa sodība – saimniecei bija divi dēli, kara laikā viens aizgāja pie vāciešiem, otrs – pie partizāniem… Trīs gadus izturēju, tad aizgāju. Tie bija traki laiki, pēcāk – mazliet jaunības prieki, ballēs dejoju baltās čībiņās, ko spodrinājām ar zobu birsti un krītu. Tagad – vecums, grūti peku kustināt! Nav viegli sagādāt sienu mājlopiem, jo par visu jāmaksā. Kopā ar māju man ir tikai trīs hektāri zemes, labi, ka iznāk ganībām, bet siens jāpērk paciņās. Govij vajag divas tonnas. Pērn par to samaksāju tūkstoš eiro! Šogad no privātā izdevās nopirkt lētāk – par 800 eiro. Man no tās zemes vēl nošņāps kādu gabalu šosejas paplašināšanai, jau iezīmēts. Zemi klāt neiedos, solīja kompensēt naudā. Tik un tā vienu gosniņu tomēr paturēšu! Otru gan vajadzēs atdot gaļai.

– Ko darāt ar pienu, vai pārdodat?

– Pati gatavoju sviestu, biezpienu – galvenokārt pašu vajadzībām. Kādreiz pienu devām pienotavai, tagad – labi, ja paņem kāds kaimiņš. Pārpalikušo atdodu teliņiem. Pienākuši laiki – visi pērk veikalos pudeļu pienu, manējais govs piens esot par treknu… Tauku saturs virs četriem procentiem. Senāk govis slaucu trīs reizes dienā, tagad – no rīta septiņos un vakarā pusseptiņos. Kaut kas traks, veikalnieki sadārdzinājuši cenu sviestam, domāju, ka viņi ar to zaudēs, jo viena daļa cilvēku sviesta vietā sāks pirkt margarīnu – īpaši vācu, ko viegli uzsmērēt uz maizes. Arī mans dēls Ivars iecienījis tikai margarīnu.

”Staļinā” nekurnējām

– Ko nu mani tādu lauku veču izvaicāt… 1949. gadā nevainīgus cilvēkus izveda uz Sibīriju, mums jau te kolhozā nebija labāk – tāda pat Sibīrija vien bija… Katrai slaucējai ar rokām bija jāizslauc divpadsmit govis, jāstiepj 40 litrīgas piena kannas, kuras saķēdēja, lai iegremdētu avotā atdzesēšanai – no rīta pienu veda uz pienotavu. Sākot slaucējas darbu, cerēju, ka nu būs alga, par ko nopirkt apģērbu, ēdienu… Nekā! Mugurā ko vilkt nebija, ēst – nepietika. Algu nemaksāja. Izdzīvoju, tikai pateicoties govīm, – ieslauc pienu saujā un padzeries, govs pļekā pasildi kājas. Zināt, kā gulējām – sliktāk nekā kareivji. Ģimenes ar bērniem iekārtoja izvesto cilvēku mājās, bet mums jaunajām desmit slaucējām ierādīja barakas, kurās guļvietai – salmu maisi. Līdz mājai trīs kilometri, bet tur jau arī nekā nebija – nāku no deviņu cilvēku ģimenes. Tēvam Onufrijam ar māti Martu bija septiņi bērni! Pliki un nabagi, bet cilvēki gan bija citādi nekā mūsdienās! Liela daļa – līdzjūtīgi un izpalīdzīgi. Kad redzēja, ka mums nav ko ēst, iedeva maizes gabaliņu, krūzi piena… Turīgie gan neko nedeva, viņi aizgāja uz kolhoza klēti un savāca sev visu, ko vēlējās! Tik sūri sākās mana slaucējas dzīve ”Staļina kolhozā” Krustpils rajonā, Vīpes pagasta Trepē, taču nekurnējām – pildījām plānus.

Mani bērni izauga kūtī

Sešdesmitajos gados pārnācu strādāt kolhozā ”Ždanovs”, ko pēcāk pārsauca par ”Daugavu” un beigu posmā – par ”Ķekavu”. 1993. gadā fermu likvidēja, gotiņas aizveda uz kautuvi. Kopā nostrādāti vairāk nekā piecdesmit gadi, bet pensija – 250 eiro… Paldies par to pašu, badā nenomiršu. Vīriņš aizgāja pie Dieva jau pasen, guļ Katlakalna kapiņos… No pirmā vīra man ir trīs dēli – spēcīgi kā zirgi. Viens kā aizgāja dienēt, tā palika Krievijā, otrs mitinās te pie manis. Ar pirmo vīru nodzīvoju vien piecus gadus, viņš gāja bojā 1971. gadā satiksmes negadījumā. Bērnus (divgadīgu, četrgadīgu un sešus mēnešus vecu) nācās audzināt vienai pašai četrus gadus, tad mani noskatīja otrs vīrietis. Ne ar pirmo, ne otro kopdzīvē nekā prātīga jau nebija – abi mīlēja iedzert sīvo… Visus saimniecības darbus veicu pati – gan būvmateriālu iegādi, gan dārza, lauka apstrādi.

Ir cilvēki, kam bail no lielajiem mājdzīvniekiem, piemēram, zirgiem, govīm… Bet es ar tiem esmu kā saaugusi. Iespējams, mūsdienās daudziem izklausīsies dīvaini, bet mani bērni izauga kūtī. Tur strādājot, man bija vieglāk uzraudzīt puikas, viņi gulēja siltumā – līdzās teliņiem aiz silēm. Toreiz jau mums nebija bērnu ratiņu, puikas vizinājās ķerrā, trulī, ar ko pārvadāja salmus, pakaišus. Un vai neizauga par krietniem cilvēkiem? Izauga!

Ticu Dieviņam, viņš man izglāba dzīvību – reiz kolhozā ”Ķekava” kāds traktorists bija pārrāvis elektrības vadus. Tobrīd biju dežurante kūtī ar vairāk nekā 100 govīm un teļiem, kad piepeši redzu, ka govs noveļas uz sāniem… Sākumā nesapratu, kas notiek, sāku govis dzīt ārā. Redzu, jau nākamā – pļeks! Spēru soli pāri dzirdināmajai bļodai, kad dabūju pamatīgu strāvas triecienu pa dibenu… Labi, ka sazvanīju palīgu, kas vadus atvienoja. Toreiz bojā aizgāja sešpadsmit govis…

Veselība man vēl turas, kājas gan sāp, tāpēc uz pilsētu vairs nebraucu, ēdienam vajadzīgo sarūpē dēls. Tā tas mūžs būs nodzīvots.

MV2info_14_9

Interesantais par govīm 

Ticējumi

Ja sapnī gana govis, tad būs jāiet godos. Ja sapnī slauc govi,

tad dabūs bagātību. Ja sapnī redz treknas govis, būs laba vasara…

Vārdu došana govīm

Govīm parasti dod vārdus pēc tām nedēļas dienām, kad viņas rādījušās: mandala jeb pirmala, otaļa, trešaļa, cekula, piektala, sestala, svētala. Tā kā nu ar šiem vārdiem vien nepietiek, tad viņas nosauc arī pēc spalvas: dumala (tumši brūna), slaune (ar raibumiem pie pakaļas sāna), raibala, zvaigala (ar laukumu pierē), zīmala (ar kādu sevišķu zīmi). Melnu govi mēdz saukt par vabuli jeb skudri, sirmu par briedalu, raibu – par cielavu.

Pievienot komentāru