Bizness, Kooperācija

Piensaimnieki pret topošo lielkooperatīvu vēl ļoti piesardzīgi

Meklējot variantus, kā tikt pie izdevīgākas piena cenas, rīkotas sanāksmes, diskusijas un piena kooperatīvu kopsapulces, lai izvērtētu ideju par lielāko piena kooperatīvu apvienošanos. Ņemot vērā rūgto pieredzi, diskusijas bija sarežģītas. Maija beigās žurnāls Agro Tops iztaujāja kooperatīvu vadītājus, piena ražotājus, pārstrādes uzņēmumu un piena ražotāju organizāciju priekšstāvjus.

Jānis Šolks, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs:
– Mans viedoklis par kooperatīvu apvienošanos ir šāds: ja tā notiek uz biznesa pamatiem, tā ir apsveicama lieta; otrām kārtām tai jānotiek brīvprātīgi, bez valsts atbalsta, bez subsīdijām. Ja tas ir bizness – lūdzu!
Mūsuprāt, cits stāsts ir par šīs apvienošanās projekta līdzautoriem – Andri Miglavu un Mārtiņu Cimermani. Iespējams, viņi maldina piena ražotājus, apgalvodami: ja pārvaldīsim lielu daudzumu piena, tad būs lielāka cena. Kas tā par mistisku cenu? Nav nozīmes, vai pārvalda 50 vai 500 tonnu piena, jo katrai precei atkarībā no tirgus situācijas ir sava cena. Nevajag uzņemties Dieva Tā Kunga lomu!
Piena nozarē ir vairāki bloki: lokālais, Eiropas un piena ražotāju bloks. Svarīgākais – cik par pienu saņem tieši ražotājs. Gan lielākie, gan arī vidēja mēroga piensaimniecību īpašnieki bieži strādā ar pārstrādes uzņēmumiem tiešā ceļā, paši slēdzot ar uzņēmumu līgumus. Gribu atgādināt zināmu lietu, par kuru tomēr bieži aizmirst, – piena ražotāju kooperatīvs ir starpnieks starp ražotāju un pārstrādes uzņēmumu. Un šīs sadarbības veiksme atkarīga no tā, vai kooperatīva darbības nosacījumi ilgtermiņā orientēti piena ražotāja labā.

Raimonds Misa, LPKS Piena ceļš valdes priekšsēdētājs:
– Pirmais šo apvienošanās ideju 2016. gada vasarā izteicis LPKS Latraps ģenerāldirektors Edgars Ruža, proti, ka ir svarīgi samazināt loģistikas izmaksas. Vajadzēja izstrādāt cenošanas modeli, uzaicinājām palīgā ekonomikas analītiķi Andri Miglavu, un tapa projekts, ko kopīgi apspriedām visu četru lielāko piena kooperatīvu vadītāju un speciālistu sanāksmēs. Sarunas par kooperatīvu apvienošanos bija ilgas un grūtas, jo visiem ir nepatīkamā atmiņā Trikātas kooperatīva pieredze.
Pagaidām no četriem apvienošanās virzītājiem – Piena ceļa, Piena loģistikas, Māršavas un Dundagas – pie šīs idejas it kā palikuši divi, bet pieņemu, ka katram ir tiesības izvēlēties, ko viņu biedri atrod par labāku. Kopumā jau vēlēšanās apvienoties ir, bet pastāv zināmas bailes, un tas ir saprotams. Uzticēšanās vajadzīga, bet piedzīvoto ir grūti aizmirst. Piemēram, Piena loģistikai nav savas pārstrādes, un tas liek būt piesardzīgiem. Mēs savukārt Jaunpils pienotavā pārstrādājam vairāk nekā pusi iepirktā piena, šis daudzums pēdējā laikā ir gājis vairumā. Esam saglabājuši savu plašo produktu sortimentu. Pienu pārdodam Lietuvas Rokišķu piena kombinātam, kas ir mūsu sadarbības partneris ilgākus gadus. Kopš pagājušā gada nedaudz samazinājies biedru skaits, bet visas pazīmes liecina, ka tas pieaugs. Uzskatu, ka LPKS Piena ceļš ir labā kārtībā, tādēļ jo svarīgāk stiprināt savstarpēju sadarbību.

Agris Ludriksons, LPKS Piena loģistika valdes priekšsēdētājs:
– Priekšlikums, ka kooperatīviem vajadzētu loģistiku veidot kopā, pagājušajā gadā nāca no Edgara Ružas, jo Latraps bija apņēmies palīdzēt rūpnīcai Latvijas piens. Tad sāka runāt par piena kooperatīvu apvienošanos, un sarunās piedalījās ekonomikas zinātnieks Andris Miglavs.
Piena loģistika tika dibināta 2016. gada vasarā, jo vajadzēja atrast izeju, kā turpināt strādāt pēc tā, kas notika ar Trikātu. Mums ir 42 biedri, un, kad doma par kooperatīvu apvienošanos visiem lika izšķirties par vai pret, sasaucām biedru kopsapulci. Tajā tika nobalsots, ka no apvienošanās atsakāmies. Vienbalsīgi. Ja jau spējām pārdzīvot Trikātas krīzi, neticam, ka tik strauja apvienošanās varētu dot lielu labumu. Pašlaik pārsvarā vedam pienu uz Latvijas pienu, bet daļu pārdodam igauņiem. Pagaidām ar viņiem izdevīgi strādāt, jo noslēgts ilgtermiņa līgums un esam vienojušies par priekšapmaksu. Tas nozīmē, ka daļu piena cenas igauņi mums samaksā, iekams esam piegādājuši izejvielu.

Jānis Auziņš, kooperatīva Māršava valdes priekšsēdētājs:
– Kooperatīva vadītājs esmu kopš 2016. gada oktobra, un tieši šajā periodā nācies pārrunāt un pieņemt svarīgus lēmumus. Pirms Māršavas biedru pilnsapulces tika sasaukta reģionālā sapulce, kurā izdiskutējām ar apvienošanos saistītās problēmas. Savukārt marta beigās notika mūsu biedru pilnsapulce – esam par kooperatīvu apvienošanos vai ne. Biedru lēmums bija pozitīvs – visi saprot, ka sadarbība, šajā gadījumā – liels un spēcīgs piena ražotāju kooperatīvs – ir mūsu nākotne. Ir jāapvienojas. Ja to nespējam, tad attīstības iespējas grūti paredzēt. Visi taču redz, ka dažādu kooperatīvu piena mašīnas braukā pa pagastiem krustu šķērsu un kooperatīvu darba reorganizācija ir nepieciešama.
Mums atgādina Trikāta KS nelaimes un brīdina, ka var notikt kas līdzīgs, bet ar to mums nav nekāda sakara. Trikātiešu klupšanas akmens acīmredzot bija tas, ka savai produkcijai neatrada pareizos tirgus. Kooperatīvam Māršava nav nekādu parādsaistību. No ekonomiskā viedokļa, nevar būt divu domu, ka pretējā gadījumā tā būtu apšaubāma lieta.
Protams, katram piena kooperatīvam ir sava struktūra, katrs esam atšķirīgi, katrs meklē, kam izdevīgāk pārdot pienu. Arī Latvijas piens to ved leišiem, poļiem, bet šajā apvienošanās modelī pats svarīgākais ir iegūt lielāku piena daudzumu, kam būs atbilstoša cena – pareizāk sakot, tas nozīmē, ka būs godīgāka cenošana. Nevar paļauties vienīgi uz to, ka pašlaik ir daudz izdevīgāka cena nekā pērn vasarā – no 1. jūnija mūsu biedri saņems 30 centu/kg. Bet, samazinot ražošanas izmaksas, būtu iespējams to nedaudz palielināt, jo pašlaik uz pārvadājumu rēķina zaudējam 0,5 centus/kg.

Guntis Pirvits, LPKS Dundaga valdes priekšsēdētājs:
– Kad aprīlī notika kooperatīva kopsapulce, nolēmām, ka pagaidām atsakāmies no apvienošanās idejas, kaut arī projektā, kura rosinātājs ir Edgars Ruža, piedalījāmies, diskutējot par variantiem. Notikušas daudzas un dažādas sarunas ar kolēģiem, ar projekta analītiķi Andri Miglavu. Diskutējām par to, vai apvienoties vai arī strādāt pēc kopīgiem principiem Eiropas Savienības tirgū. Man ir tāda sajūta, ka, uzspiežot šo projektu, notiek ačgārna rīcība – nav jēgas par visu vari durvis vērt uz to pusi, uz kuru tās neveras. Ja praksei pielāgo kabineta teoriju, tad laikam tā notiek.
Mūsu kooperatīvā pašlaik ir vairāk nekā 50 biedru, un viņi nav gatavi spriest pārsteidzīgi. Iznāktu tā: ja piekristu apvienoties, mums 95% piena būtu jānodod lielajam, jaunveidotajam kooperatīvam. Bet mums ir pārstrāde, kas ražo diezgan plašu un pieprasītu produktu sortimentu. Vai ražotni, ko esam pārbūvējuši no muižas alus brūža ēkas, apstādināt vai vismaz ievērojami samazināt ražošanu? Manas domas, ka izejai jābūt citādai: pirmkārt, daļa piena kooperatīvu vienojas par sadarbību uz kopēju principu pamata; otrkārt, kad šāda sadarbība pārliecinājusi par veiksmīgu iznākumu, tikai tad veidot lielāku un spēcīgāku lielkooperatīvu.

3 Komentāri

  1. Jo lielāks piena(produkcijas) daudzums, jo tālāk var tikt pasaules tirgos – visur pieprasa KVANTITĀTI !
    Citādi savas pāris kannas jāatdod pārpircējiem zem pašizmaksas, jo neviens pat negrib ar maišelnieku runāt!

    1. Es tev teikšu ko citu. Ir jādomā par kvalitāti nevis kvantitāti. Nevajag skriet aitu baram līdzi. Pienāks diena kad piena nepanesība sasniegs 80-90 % iedzīvotāju – un tas ir tikai tādēļ ka kvantitātes metodes prasa ķimikāliju pievienošanu visos dzīvnieka augšanas procesos.

Pievienot komentāru