Piena lopkopība, Piens

Pienu pārdod latviešiem. Igauņu piensaimnieks par sadarbību, ģenētiku un rekordizslaukumiem

Autors: Uldis Graudiņš
Āvo Samarūtels ir līdzīpašnieks un pats arī vada Igaunijas lauksaimniecības uzņēmumu “Manniku Piim”, kas nodarbojas ar piena ražošanu un graudkopību aptuveni desmit kilometru attālumā no Tartu. Saimnieks intervijā atklāj līdzīgo un atšķirīgo Latvijas un Igaunijas lauksaimniecības modelī.
Kad saimniecība sāka darbību?

Agrāk bija Kūstes vārdā nosauktais sovhozs, kas beidza pastāvēt 1992. gadā. Kad mēs 1993. gadā sākām te darboties, šajā fermā nebija nevienas govs. Sovhozā pavisam bija trīs fermas. Dalot sovhozu, katrs saņēma 146 govis un aptuveni 100 teļu. Bija jāizpērk. Mēs bijām desmit saimniecības dibinātāji. Patlaban divi dibinātāji jau miruši, viens līdzīpašnieks ir pensionārs, pārējie septiņi darbojas šajā saimniecībā.

Pirmajā gadā slaucām 2800 kg piena no govs, pērn 11 600 kg. Sākumā mums bija 450 ha zemes, patlaban apstrādājam aptuveni 1300 ha. Mums pašiem pieder 400 ha platību. Patlaban saimniecībā ir 380 slaucamās govis, kopā ar teliņiem pavisam ir 700 liellopu.


Kāpēc izvēlējāties piensaimniecību?

Vienkārši tā iznāca. 1976. gadā beidzu Igaunijas Lauksaimniecības akadēmiju, esmu inženieris mehāniķis. Pēc augstskolas visu laiku darbojos šajā sovhozā. Visvairāk darbam piensaimniecībā rosināja brauciens uz ASV 1994. gadā, kurp devāmies astoņi Igaunijas piena ražotāji. Nedēļu mācījāmies Mineapoles universitātē, tikpat daudz laika pavadījām pieredzes braucienos pa saimniecībām. Tolaik ASV vidējais izslaukums bija 10 000 kg no govs gadā, mūsu ganāmpulkā – tikai 3000 kg. Mums nav zootehniķa, nav agronoma, ir fermas vadītāja, viņa darbojas ar govīm, kārto visus dokumentus, veterināros jautājumus, veic sēklošanu. Lopbarību gādāju es. 
Ar skābbarību savu saimniecību nodrošinām pilnībā. Mums ir 300 ha zālāju, audzējam āboliņu, timotiņu. Ik pēc trim gadiem sējam no jauna. Pārējā platībā audzējam graudus un rapšus. Sev atstājam 25% no izaudzētās ražas, pārējo pārdodam. Pērkam rapšu drabiņas, arī kombinēto lopbarību – no Latvijas, no “Dobeles dzirnavnieka”. Tas ir visizdevīgāk.
Robotu fermu uzbūvējām pirms desmit gadiem. Patlaban mums darbojas pieci De Laval slaukšanas roboti. Pirms desmit gadiem tie Igaunijā bija pirmie slaukšanas roboti. Mēs bijām trešā ferma, kur slaukšanas roboti darbojās. Sākumā robotu dēļ brāķējām mazāk nekā 10% govju. Jaunlopiem pirmo kūti uzbūvējām 2005. gadā, tā ir brīvās turēšanas kūts, celta pēc ASV parauga. Patlaban saimniecībā ir divi labības kombaini, vairāki traktori un pacēlāji. Strādā 15 darbinieki, tostarp astoņi nodarbināti piena fermā.
Audzējam Holšteinas melnraibās šķirnes govis. Kad sākām, ganāmpulkā bija vien Igaunijas sarkanās šķirnes govis. Holšteinas melnraibo šķirni sākām ieviest kopš 2000. gada. Ik gadu palielinām izslaukumu par 300 kg no govs. Arī turpmāk šai tendencei vajadzētu turpināties. Govīm vidēji ir 2,6 laktācijas. Tas ir Igaunijas vidējais rādītājs.

Vai slaukšanas roboti atmaksājas?

Esam ļoti apmierināti. Ieteiktu tos visiem piena ražotājiem. Protams, dažkārt ir bojājumi, tomēr serviss ir ļoti labs. Es vienmēr salīdzinu – ja darbinieks saslimst, tad uz vienu divām nedēļām. Robota dīkstāve nav bijusi ilgāka par vienu stundu. Tādu problēmu, ka robots nav varējis strādāt ilgāk par divām stundām, nav bijis. Godīgi saku. Pēdējos divus gadus piena iepirkuma cena bija ļoti zema visā Eiropā. Mums tā nokritās līdz pat 19,6 centiem par piena kilogramu. Darbiniekiem maksājam vairāk nekā vidēji Igaunijā – gandrīz 1200 eiro. Uz Līgo svētkiem, gada beigās maksājam prēmijas. Kad darbinieks dodas atvaļinājumā, viņš saņem algu par diviem mēnešiem. Viens darbinieks gadā pelna gandrīz 20 000 eiro pēc nodokļu nomaksas. Kā jau minēju, piena fermā pavisam strādā astoņi darbinieki. Uz pieciem slaukšanas robotiem apkalpošanas izmaksas ir mazākas, nekā vajadzētu četrām slaucējām. Slaukšanas robots ir izdevīgāks, tas sevi ir atpelnījis.
Piena pašizmaksa mums ir aptuveni 250 eiro/t. Pērn bija 224 eiro/t, 2016. gadu diemžēl beidzām ar zaudējumiem. Patlaban sokas normāli. Iepirkuma cena patlaban ir aptuveni 30 centi/kg. Cena gan nedaudz kritīsies. No vienas govs slaucam vidēji 37,2 litrus piena dienā. Vidējais tauku daudzums pienā ir 3,67%, olbaltumvielu – 3,41%.

Kam pārdodat pienu?

Latvijai (smej). Jums, šķiet, piena nepietiek. Mēs esam 22 zemnieku apvienībā Laiva Piim. Ik dienu no saviem dalībniekiem pavisam savācam aptuveni 250 tonnu piena. Viena trešdaļa no šā daudzuma paliek Igaunijā, to pērk “Valio”, vienu trešdaļu eksportējam uz Lietuvu un vienu trešdaļu uz Latviju, kur to pērk “Preiļu siers”.

Uz kā rēķina, jūsuprāt, izslaukums fermā ik gadu kāpj par 300 kilogramiem?


Uz ģenētikas rēķina. Ik gadu vēlamies ideālu skābbarību sagatavot, neizdodas. Esam atkarīgi no dabas apstākļiem. Ideālai skābbarībai jābūt ar aptuveni 35% mitruma. Trīs gadus izmantojam arī Herd Navigator iekārtu, kas ļauj labāk sekot līdzi govju veselībai, noteikt meklēšanos un veic arī citas funkcijas. Igaunijā pavisam ir trīs šādas iekārtas, mēs to nopirkām pirmie.

Cik daudz roku darba ir fermā?
Ar mazajiem teliņiem pirmās trīs nedēļas ir jādarbojas. Vēlāk jau tie dzīvo grupās un barošana notiek automatizēti. Savukārt fermā, kur brīvā turēšanā atrodas 180 par četriem mēnešiem vecāki teļi, nedēļas laikā viens cilvēks visiem darbiem velta astoņas stundas. Tātad – vienu darba dienu. Barošana notiek reizi dienā, tā aizņem pusstundu. Mēslu tīrīšana – trīs reizes nedēļā (pirmdien, trešdien, piektdien) un aizņem pa 1,5 stundai. Salmu pakaiši veido astoņu grādu slīpumu, mēsli slīd uz leju, tos ir vienkārši aizstumt. Normāls darba ražīgums. 
Mazas problēmas ir ik dienu. Divus gadus nesaņēmām nekādu valsts atbalstu par govīm. Nu Igaunijā mainījās valdība, sāka atbalstīt lauksaimniekus.

Igaunijā darbojas piensaimnieku biedrības, Latvijā piena ražotāju kooperatīvi. Kā vērtējat piena ražotāju sadarbību?

Tā ir nepieciešama, citādi pienu eksportēt nevar. Starptautiska kooperatīva izveide, manuprāt, ir tālas nākotnes jautājums. Patlaban Igaunijā ir ļoti interesants laiks. Būvē rūpnīcu, kas ļaus papildus pārstrādāt 500 tonnu piena dienā. Piena ražotāji noteikti iegūs, kad rūpnīca sāks darboties. Rūpnīcas projektēšanai un būvniecībai gan vajadzēs vismaz trīs gadus.

Kādas labības kultūras audzējat, un cik daudz iekuļat?

Audzējam miežus, kviešus, rapšus. Mums ir Latvijas ziemas kviešu šķirne ‘Edvins’.Pērn rudenī pirmo reizi iesējām. Ir labi pārziemojis. Dabas apstākļi ietekmē ražas lielumu. Esmu apmierināts, ja no hekt­āra kuļam vidēji 5 tonnas graudu. Visaugstākā raža ir bijusi gandrīz 6 t/ha. Kad šo zemi apsaimniekoja sovhozs, 15 gadus iekūla ne vairāk kā 2 t/ha. Kad mēs sākām saimniekot, arī 3 t/ha ražību nevarējām sasniegt. Protams, nezinājām tolaik neko par fungicīdiem. Patlaban ir labāka tehnika, arī šķirnes ir labākas. Panākumu atslēga, manuprāt, ir laikā padarīts darbs. Ir jākuļ ne agrāk un ne vēlāk, kā vajadzīgs.Esmu aizvadītajos gados arī kaut ko iemācījies. Cenšos iespējami vairāk apmeklēt mācību seminārus un doties pieredzes braucienos uz citām valstīm.
Mūsu saimniecībai liela priekšrocība ir Tartu tuvums, tā atrodas 10 kilometru attālumā. Ja vajag rezerves daļas, tad, piemēram, John Deere, New Holland un citu ražotāju spēkratu serviss ir teju desmit minūšu brauciena attālumā. Man ir rekords – vienu dienu vajadzēja uz pilsētu doties piecas reizes. Ja būtu jābrauc 50–60 km, vienkārši nepaspētu. Graudu ražas pārdošanā pilsētas tuvums arī ir ļoti svarīgs. Tartu Mill atrodas 12 km attālumā, tas arī ļauj taupīt transporta izdevumus.

Igaunijas tautsaimniecība ir ļoti atvērta. Vai ir jūtama investoru interese pirkt tik labi darbojošos uzņēmumu?

Igaunijas tautsaimniecībā redzam – daudzu saimniecību īpašnieki dzīvo citās valstīs. Ja citu valstu saimnieki maksā dividendes, tad visa nauda aizplūst no Igaunijas. Ar šādu rīcību apcērpam savu ekonomiku. Mēs nepārdosim savu saimniecību, vismaz tuvākajā laikā noteikti ne. Esam septiņi saimniecības līdzīpašnieki, visiem kopš paša saimniekošanas sākuma pieder vienāds daudzums kapitāla daļu. Pie sarunu galda nonākam pie vienādas izpratnes par saimniecības izaugsmi.

Cik daudz maksājat par zemes nomu?

Vidēji 80 eiro par ha. Maksimālā summa ir 150 eiro, mazus gabaliņus var dabūt par 60 eiro/ha.

Cik liela saimniecības apkārtnē ir zemes cena?

Aptuveni 4000–6000 eiro/ha. Aprīļa vidū piedalījos zemes vairāksolīšanā, manu lauku vidū atradās 3,5 ha liels pašvaldībai piederošs zemes īpašums. Nosolīju to par 7000 eiro/ha.
Kādā virzienā “Manniku Piim” plāno attīstīties?


Darbosimies tāpat kā līdz šim. Zemi papildus nopirkt nevaram, visas brīvās platības ir izpirktas. Govju kūtī arī visas vietas ir aizņemtas. Ja patlaban kaut ko būvē, tad ir jābūvē divas reizes lielāks komplekss, nekā mums šobrīd pieder. Visticamāk, ir jāieskatās arī pasē. Visiem īpašniekiem tuvojas 60 gadu vecums. Jaunu apli nesāksim. Turpināsim darboties ar esošo zemes un govju daudzumu. Jādzīvo kaut kad arī ir…

Vai Igaunijas lauksaimniecības nozares vadība izprot zemnieku vajadzības?

Patlaban saprot, pirms vairākiem gadiem neko nesaprata. Bija krīze piena nozarē, ES piešķīra atbalstu, bet valdība – ne centa. Tolaik pie varas bija Reformu partija…

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
Mans_V1_reklamam

Pievienot komentāru