Laukos
Atpūta

Kas sanāk, kad kino “sapāro” ar cūku fermu? Pilna ķerra filmu Vecpiebalgā0


“Esam unikāli,” ar “Kino fermu” lepojas tās saimnieki Aina un Aldis Slišani.
“Esam unikāli,” ar “Kino fermu” lepojas tās saimnieki Aina un Aldis Slišani.
Foto: Ilze Pētersone un no Slišanu ģimenes krājuma

Kas sanāk, kad kino “sapāro” ar cūku fermu? Kino ferma Vecpiebalgā, kur apskatāma kinoaparatūras un filmu kolekcija.

“Esam unikāli,” lepni nosaka kolekcijas saimnieki Aina un Aldis Slišani. Kopš atklāšanas dienas ļaudis no malu malām brauc šo brīnumu skatīties. Dodos arī es.

Asprātīgais nosaukums iešāvies prātā Aldim. “Ko citu varējām darīt, tāpat visiem ir skaidrs, ka šeit bijusi ferma, tāpēc labāk, lai cilvēki brīnās nevis par padomju laika lopu kūti, bet gan par to, kas atrodas aiz durvīm.” Drosmīgā ideja vīra gadiem krāto kinoaparatūru izlikt ļaudīm apskatei ienākusi prātā Ainai.

“Pilns dzīvoklis ar kamerām, projektoriem un ko tik vēl ne, saku viņam – taisām muzeju!” Četri gadi bija vajadzīgi, lai tiktu līdz ekspozīcijai, kādu to var redzēt tagad. Pa dienu abi rāvās naudas darbos – Aldis par elektriķi, Aina grāmatvedībā –, vakarus un brīvdienas veltot kino.

Bijušo cūku kūti par ekspozīcijas vietu neizvēlējās uzreiz, jau bija noskatīts šķūnītis novada centrā blakus restorānam “Ūdensroze”, taču parēķinājuši, cik jāiegulda svešā īpašumā, nosprieda, ka 1000 kvadrātmetru plašā ēka, kuru Aldis savulaik iegādājās izsolē elektriķa firmas vajadzībām, būs labu labā.

Iebraucot Vecpiebalgā, “Kino fermai” garām nepaskriesi, brūni krāsota ceļa zīme norāda, ka no centra līdz tūrisma objektam nepilns kilometrs. Sagaida plašs stāvlaukums ar “sirsniņmāju” stūrī, pie bijušās kūts gala sienas uzraksts vēsta, ka ekspozīcijai “Ieeja blakus”, līdzās Slišanu sakoptajam īpašumam rēgojas kaimiņa grausts – nu kaut vai šausmeni filmēt…

Toties fermas ēkā ciemiņiem paveras silta un omulīga kinozāle ar koši sarkaniem krēsliem, kas šurp atceļojuši no pērn nojauktā Cēsu kinoteātra “Vidzemnieks”, pilni plaukti ar kinoaparatūru un vesela rinda projektoru, kas, šķiet, tā vien dīdās, lai uz baltā ekrāna parādītu kādu vecu, labu kinogabalu. Ainai un Aldim, izrādot kolekciju, pēc vārda kabatā nav jāmeklē, pievienotā vērtība ir viņu prieks un aizrautība, ka ieceri izdevies dabūt uz kājām.

 

Kamera – savedēja

Viens no kolekcijas eksponātiem ir abiem liktenīgā 16 mm kinokamera, var teikt “savedēja”, kas liek atgriezties pagātnē, kad Kārsavas rajona Malnavas tehnikumā Aina apguva grāmatvedes, Aldis – elektriķa arodu un papildus vēl sparīgi darbojās kinoamatieru pulciņā. Kamēr skolasbiedri “subotņikos” grābuši lapas vai rakušies pa kartupeļu un biešu vagām, viņš ar šo kameru rokās talciniekus iemūžinājis. Ap glīto Ainu riņķojis vairāk nekā pie citām, meitene tik sarkusi un bālējusi.

“Es arī biju kautrīgs, tāpēc toreiz mums nekas nesanāca,” nosaka Aldis. Kam lemts, tie satiekas – pēc divdesmit gadiem, kad abi bija dabūjuši, kā Aina saka, punus personīgajā dzīvē, pateicoties viņas draudzenei, “Draugiem.lv” un augstāku spēku varai, sagājuši kopā un tagad jau trīspadsmito gadu dzīvo kā laulāti draugi. Visus šos gadus Aldis bija glabājis pa kluso tehnikumā sakopētās savas simpātijas bildes. “Kad satikāmies, viņš man tās atdeva, tās bija tāds pārdzīvojums,” ar aizkustinājuma asarām acīs atzīst Aina.

Hičkoks no Alda neesot sanācis, lai gan viņa kinofilma – “Atvadas no ziemas” par Gaiziņkalna slēpotāju karnevālu – zonālajā skatē dabūjusi skatītāju balvu. Žēl tikai, ka skolas vadība autoram darbu neatdeva, jo tagad tas aizgājis nebūtībā. Tehnikuma laikā kinopulciņa vadītājs skolotājs Mārtiņš Barons ielicis labus pamatus, kā filmēt, attīstīt, montēt. Drošības pasākumus gan neesot ņēmuši galvā – filmu līmēšanai puikas izmantojuši ļoti indīgu ķīmisku vielu – dihlo-retānu. “Toreiz, ja nenomira, viss bija kārtībā…”

Filmēt Aldim patīk arī mūsdienās, kad kino izkonkurējis videoattēls. “Darba netrūkst, un sakrāts tik milzīgs arhīvs kā Barontēva Dainu skapis.” Vecpiebalgas novadā nav svarīgu notikumu, kurus viņš nebūtu iemūžinājis, sākot ar ugunsdzēsēju torņa nojaukšanu līdz pašvaldības reprezentācijas materiāliem, tostarp simtgades filmai. Šad un tad “jūtūbā” (video tīmekļa vietne “YouTube”. – I. P.) ievietojot pa kādai veco laiku pērlei.

 

Kā uzkāpt Everestā

Kolekcionāra azarts sācies ar fotoaparātiem, kas “Kino fermā” pat nav izstādīti. No kino lietām krājumā bijusi tikai paša 8 mm kamera un Veselavas astoņgadīgās skolas projektors, kuru viņš dabūjis savā pārziņā un padsmitnieka gados daudzdzīvokļu nama pagrabā pat ierīkojis draugiem klubiņu ar filmu skatīšanos. Turpat paši taisījuši kuģus un tagad varot atzīties – arī raķetes. Daudzi vēl šodien atceras viņa kino vakarus, reiz salidojumā kāds no draugiem teicis – paldies tev par manu jauko bērnību. “Zini, cik silti ap sirdi kļuva,” nosaka Aldis.

Pa kādiem tik ceļiem kinolietas pie viņiem nav nonākušas! Abi lielie 35 mm filmu projektori zālē atceļojuši no Inešu kultūras nama, kur savulaik filmas rādīja kolhoza “Komunisma ceļš” ļaudīm. Pēc kino ēras norieta pagastvecis jau krietni papostītos aparātus noglabājis muzejā un vēlāk visus pārpalikumus, arī vairākas filmas, atdevis Aldim. No sešiem aparātiem viņam izdevies salasīt un “atdzīvināt” vienu. “Maisam gals bija vaļā,” nosaka kolekcionārs.

Katram aparātam savs stāsts. “Šis noņemts ap 1960. gadu no kāda krievu kuģa, bet šos dabūju no kādas kundzes Jelgavā, kura tikai pēc vīra nāves atklāja, ka malkas šķūnītī aiz pagaļu krāvuma viņš slēpis kinoaparatūru un filmu kastes.” Aldis visu bagātību atpircis, ciparus neesot vērts pieminēt – kas vienam maz, otram daudz, ja jāmaksā no paša kabatas. Tāpēc viņi ar Ainu esot pateicīgi par katru vērtīgu dāvinājumu. Tā izdevies iekārtot fermas lepnumu – īstu kinobūdu jeb projektoru telpu, kurā izvietoti vairāk nekā tonnu smagie Litenes kultūras nama aparāti.

“No paziņām uzzināju, ka litenieši astoņdesmito gadu beigās iegādājušies jaunu aparatūru, bet uzstādīt vairs nav paspējuši, un pēc kāda laika kastes ar neizsaiņotajiem projektoriem nonāca pie vietējā kolekcionāra. Šķita, jauna aparatūra, uzliec un darbini, taču bija jau piemirsies, ka ar padomju laika tehniku tā nenotiek – turpat divus mēnešus noņēmos tikai ar regulēšanu,” stāsta Aldis un piebilst, ka dažkārt jau rokas nolaižas, taču pūles atsver brīdis, kad caur mazo lodziņu uz baltā ekrāna zāles galā parādās attēls. Sajūta, it kā būtu uzkāpis Everestā!

 

Miljonāru izklaides

Nupat kolekcijai jauns eksponātu pievedums. Kāda ekskursante no Limbažiem pastāstījusi, ka viņai pilna māja ar vecām kinolentēm, jo iepriekš tur dzīvojusi izbijusi Rīgas Kinostudijas darbiniece un savilkusi pilnu šķūnīti ar filmu kastēm. Aina un Aldis braukuši pakaļ un ķerrām vien veduši filmu kārbas līdz mašīnai. Par guvumu abi priecājas. “Trāpījās ļoti labas filmas: “Pūt vējiņi”, “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”, nupat noskatījāmies 1966. gada “Purva bridēju”. Uzlikām uz 35 mm projektora un laidām pa visu platekrānu – kas par attēlu, un Vija Artmane vēl tik jauna!” Nu tādas miljonāru izklaides…

Taču patiesībā “Kino ferma” autortiesību un padārgās licences dēļ nevar atļauties publiski rādīt jebkuru kinofilmu, toties pašu priekam skatīties atļauts, iepriekš gan katrs kino rullis jāiztin, lai novērtētu tā stāvokli, vai nav kas labojams. Tikai pēc tam var sēsties mīkstā krēslā un ļauties kino brīnumam.

No 300 filmu kolekcijas Slišani apmeklētājiem piemeklē viņu interesēm atbilstošāko izlasi, ko parasti noskaidro, pieņemot ekskursijas pieteikumu. Tikko ciemojušies Jaunpiebalgas mūzikas skolas skolēni un bijuši ļoti apmierināti par Alda izvēlēto animācijas filmu “Fantāzija 2000”, kas veidota, lai bērnus asprātīgā veidā iepazīstinātu ar klasisko mūziku. Pie kolekcijas pērlēm pieskaitāma Andra Slapiņa astoņdesmitajos gados veidotā mācību filma skolēniem par Latvijas gadskārtu rituāliem un tradīcijām ar lielisku scenāriju, attēlu, skaņu un montāžu.

“Atlasām filmas tā, lai cilvēki no “Kino fermas” aizbrauktu apmierināti,” piebilst Aina. Līdz šim viņiem tas esot izdevies, jo pēc seansa beigām cilvēki parasti vēl gribot ilgāk pasēdēt, parunāt. “Tad stāsta viņi un es klausos,” nosmaida Aldis.

Ciemiņu vidū gadoties arī pa kādam bijušajam kinomehāniķim. Tā iepazinušies ar valmierieti Ziedoni Gaugeru, kuram fermas biļeti dzimšanas dienā uzdāvinājusi sieva. “Viņš te pavadīja vairākas stundas un vēl vakarā piezvanīja, emociju pārņemts,” stāsta Aina. Tagad Ziedonis kļuvis, kā Aldis smejas, gluži vai par “ārštata” darbinieku un pa saviem kanāliem palīdzot dzīt pēdas jauniem eksponātiem.

Alda sapnis ir dabūt 35 mm kinokameru “Konvas”. Cerējis uz Gunāra Bandēna aparātu, taču kinooperators pēdējā brīdī pārdomājis, toties atdāvinājis citas kinolietas, tostarp arī 16 mm kameru. “Kino fermas” saimnieki cer, ka kaut kur kāds konvasiņš viņus gaida.

 

Pilna ķerra kinofilmu

 

Uzziņa

Kino ferma

Vecpiebalgas novada “Dadžos”.

Veco kino lietu privātkolekcija piedāvā pagājušā gadsimta kino tehnikas (kinokameras, projektori), filmu un citu ar to saistītu lietu apskati un demonstrēšanu. Ir iespēja skatīties filmas apmēram 50 vietu lielā kinozālē.

Apmeklējums – iepriekš piesakoties.

Katra mēneša pēdējā sestdienā plkst. 19.00 īpašais kinoseanss.

Tālrunis: 29119419.

LA.lv
LA
Laukos.lv
Laukos
PVD atgādina par nepieciešamību vakcinēt mājdzīvniekus pret trakumsērgu
2 dienas
SD
Sandra Dieziņa
Laukos
“Jaunpils pienotavas” valdi atstāj Raimonds Misa
2 dienas
LA
Laukos.lv
Laukos
Apbalvoti konkursa “Sakoptākais mežs” uzvarētāji
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
FOTO, VIDEO: Atvadās no akadēmiķa Jāņa Stradiņa 1
6 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Mati ceļas stāvus, uzzinot, ka emigrējuši jau esot 600 tūkstoši… 3
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Svētdien Latvijā būs gaišāks laiks: jaunākā prognoze
7 stundas
LE
LETA
Sports
Ankipāns: Par vēlu atradām savu spēli
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Britu ministrei bažas par Krievijas mēģinājumiem ietekmēt priekšvēlēšanu kampaņu
4 stundas