Meži, Mežsaimniecība

Plantāciju mežu produktivitāte un ekonomiskais izdevīgums

Mudrīte Daugaviete, LVMI Silava

Zemes racionāla un ilgtspējīga apsaimniekošana jau ilgu laiku ir uzmanības centrā visā pasaulē, jo, pieaugot planētas iedzīvotāju skaitam, arvien aktuālāks kļūst jautājums par ekonomisko izdevīgumu sociālo apstākļu nodrošināšanā, pārtikas ražošanā utt. Pieaug pieprasījums pēc koksnes, koku biomasas un to produktiem, vienlaikus saglabājot dzīvotspējīgu apkārtējo vidi. Zinātnieki ir vienisprātis, ka tas risināms kompleksi – izvērtējot apkārtējās vides kvalitāti, ekonomisko ilgtspējību un izdevīgumu, kā arī sociālo ieguvumu.

Kokaugu plantācijas, pēc FAO definīcijas, ir mežaudzes, kas ierīkotas, sējot vai stādot apmežošanas vai atjaunošanas procesā. Tās ir vai nu introducētu koku sugu audzes (tikai stādītas audzes), vai intensīvi apsaimniekotas vietējo koku sugu audzes, kas atbilst šādiem kritērijiem: vienas vai divu koku sugu plantācijas, vienas vecuma klases, vienmērīgi izvietotas.

Latvijā pieņemts termins plantāciju meži – ieaudzētas, īpašiem mērķiem paredzētas un Meža valsts reģistrā reģistrētas mežaudzes (Meža likums, spēkā no 17.03.2000.).

Pasaules pieredze liecina, ka kokaugu plantācijas ir galvenais koksnes un koku biomasas ražotājs, kas nodrošina ar izejmateriāliem būvniecības nozari, papīrrūpniecību un enerģētiskās koksnes ražotnes. Turklāt plantācijas piesaista oglekļa dioksīdu un dod būtisku ieguldījumu siltumnīcas efekta mazināšanā, ievērojami atveseļo degradētās vietas, vienlaikus uzlabojot to floru un faunu.

Šobrīd pasaulē vairāk nekā 250 milj. ha aizņem plantāciju meži, kas nodrošina trešdaļu no meža industrijas produkcijas, ražojot koksni galvenokārt celtniecības un papīrrūpniecības vajadzībām. Pēc FAO datiem, tikai pēdējā dekādē vien plantāciju mežu platības palielinājušās apmēram par 5 milj. ha gadā. Pasaules mērogā puse no plantāciju mežiem paredzēta rūpnieciskai koksnes ražošanai, ceturtdaļa – enerģētikas vajadzībām, bet pārējā daļa – dažādiem citiem mērķiem. Plantāciju mežu saražotā koksne nodrošina apmēram 15% no pasaulei nepieciešamajiem koksnes resursiem (Global Forest Resources Assessment, 2015).

No 170 koku sugām, kas piemērotas plantāciju mežu ierīkošanai, pasaulē dominējošās ir šādas: priedes (Pinus spp.) sugas – ap 35%, Ķīnas cipreses (Cunninghamia lanceolata (Lamb.) Hook. – Cupressaceae) – ap 11% un eikalipti (Eucalyptus) – ap 8%.< Boreālo mežu zonā, kā arī Eiropas ziemeļdaļas valstīs – Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā –, Baltijas valstīs galvenās plantācijās stādīto skuj­koku sugas ir priežu dzimtas (Pinaceae) sugas: priedes, egles, lapegles; no lapu koku sugām kā galvenās atzīmējamas bērzu dzimtas (Betulaceae) sugas: bērzi, alkšņi, apšu hibrīdi, papeles, kārklu šķirnes u. c.

Tomēr zinātnieki brīdina, ka plantāciju mežaudzēšana prasa augstu profesionalitāti gan koku sugu izvēlē atbilstoši augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, gan plantāciju ierīkošanas tehnoloģiju izvēlē, kopšanā, produkcijas ieguvē, ievērojot zinātnē izstrādātos pamatprincipus, kuru galvenais uzstādījums – apkārtējās vides bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Tādējādi tiek meklēti veidi, kā samazināt vienas koku sugas plantāciju ierīkošanu lielās vienlaidu platībās, iesakot dažādu koku sugu mistrojumu piemērošanu, vienlaikus saglabājot augstu plantāciju produktivitāti.

Pēdējos gados īpaša uzmanība pievērsta klimata izmaiņām un to ietekmei uz apkārtējās vides bioloģisko daudzveidību. Klimata izmaiņu seku mazināšanai tiek atbalstīta plantāciju mežsaimniecība, bet, kā jau minēju, bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai tiek ieteikta mistrotu koku sugu plantāciju ierīkošana, apsaimniekošana un produkcijas ieguve.

Jaunās paaudzes plantācijas
Pašreiz pasaulē parādījies jauns termins – jaunās paaudzes plantācijas (New Generation Plantations – NGP), kuru ierīkošanā ievēroti visi priekšnoteikumi augsti produktīvu plantāciju izveidei, vienlaikus nodrošinot ilglaicību un bioloģisko daudzveidību. Galvenie principi šo plantāciju izveidē ir šādi:
– saglabāt ekosistēmas integritāti jeb viengabalainību;
– saglabāt un vairot bioloģisko daudzveidību;

l veicināt ekonomisko augšupeju un attīstību.

Zinātnieki secina, ka, izvēloties plantāciju ierīkošanas platības, jāņem vērā ne tikai to atrašanās vietas izvēle – augsnes tips, hidroloģiskais režīms un mikroklimats –, bet atkarībā no šiem raksturlielumiem jāizvēlas plantācijas ierīkošanas tehnoloģija, koku suga vai sugas, apsaimniekošanas režīms, potenciālā nākotnes produkcija. Atkarībā no plantācijas veida (īscirtmeta – biomasas, papīrmalkas, finierkluču, zāģbaļķu ieguvei) jāizvēlas atbilstošas koku sugas un ierīkošanas biezība (500–5000 koku/ha vai 10 000–25 000 koku/ha). Augsti produktīvu plantāciju izveidei Eiropas ziemeļdaļas valstu zinātnieki īpašu akcentu liek uz kvalitatīva sēklas materiāla ieguvi no pluskokiem, izcilām audzēm un sēklu plantācijām. Ievērojami uzlabotas un pilnveidotas arī stādmateriāla izaudzēšanas tehnoloģijas, un uzsākta visām sezonām piemērota stādmateriāla – ietvarstādu jeb konteinerstādu ražošana dažādu izmēru kasetēs.

Zinātnieki uzskata, ka nākotnē, lai nodrošinātu pieaugošās vajadzības pēc koksnes, enerģijas un mazinātu klimata pārmaiņas, plantāciju mežsaimniecībai būs tendence paplašināties.

Plantācijas neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošanai

Lai gan Latvijas likumdošanā pirmo reizi termins plantāciju mežs oficiāli parādījās tikai 2000. gadā, neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošana noris, jau sākot no 19. gs. beigām un 20 gs. sākuma, bet plašāk datēts no 20. gs. divdesmitajiem trīsdesmitajiem gadiem, t. i., pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā. Šajā laikā, lai veicinātu Latvijas ekonomikas izaugsmi, uzmanība tika pievērsta mežsaimniecībai kā ļoti nozīmīgas tautsaimniecības nozares attīstībai, tostarp neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošanai. Mežsaimniecība kļuva par ienesīgu biznesa nozari, kas rosināja interesi par meža atjaunošanu. Galvenā koku suga šajās apmežotajās platībās bija priede. Mazāk audzēja egli, lapegles un visai nedaudz – lapu kokus. Atzīmējams, ka 20. gs. sākumā mežkopji uzskatījuši, ka bērzu stādījumu ierīkošana ir nevajadzīga, jo par bērzu pietiekamos apmēros gādā pati daba. Arī melnalkšņu stādījumu vietā ieteikts labāk izvēlēties osi. No introducētajām koku sugām apmežojumos augsnēs ar dziļākiem dolomīta slāņiem Latvijā ieteikts stādīt Sibīrijas lapegli un svaigās augsnēs – Kanādas papeli. Vēlākajos gados, pieaugot pieprasījumam pēc koksnes, jau atzīta bērzu atjaunošanas nepieciešamība – galvenokārt, lai nodrošinātu izejvielas finierrūpniecības vajadzībām.

Arī septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados zinātnieki turpina pētījumus par meža un plantāciju meža ieaudzēšanu lauksaimniecībā neizmantojamās un atmatā atstātajās lauksaimniecības zemēs, īpašu vērību veltot egļu plantāciju ierīkošanai arī nosusinātos kūdrājos. Zinātnieki secina, ka Latvijas ap­­stākļos ieteicams ierīkot egles īscirtmeta plantācijas, kurās jau 35–40 gados iespējams palielināt iegūstamo krāju par 50–150% salīdzinājumā ar pieaugušu 100 gadu vecu egļu audzi. Tiek ieteikts katru gadu ierīkot ap 1000 ha lielas īscirtmeta egļu plantācijas, lai nosegtu koksnes deficītu. Uz šo pētījumu pamata 1983. gadā ZRA Silava zinātnieki izstrādājuši norādījumus šādu plantāciju ierīkošanai. Norādījumi paredzēja, ka minimālai egles plantācijas platībai jābūt 300 ha un ieteicamie nākotnes meža augšanas apstākļi atbilst šādiem meža tipiem: gārša, platlapju ārenis, šaurlapu ārenis, platlapju kūdrenis, šaurlapu kūdrenis. Egļu plantāciju ierīkošana šaurlapu kūdrenī pieļaujama tikai noteiktā nosusināšanas pakāpē: attālumam starp susinātājgrāvjiem jābūt 40–50 m. Pārējos iepriekš minētajos meža tipos susinātājgrāvju attālumiem jābūt 80–100 m. Pēc šo tehnisko norādījumu pieņemšanas ar 1984.–1985. gadu sākās intensīva egļu plantāciju projektēšana un ierīkošana Latvijā, ierīkojot vairākus simtus ha egļu plantāciju Jēkabpils, Limbažu, Saldus, Lubānas MRS teritorijās u. c.

Jautājums par zemes racionālu izmantošanu atkārtoti aktualizējās 20. gs. deviņdesmito gadu vidū, kad Latvijā pēc agrārās reformas 36,6% lauksaimniecības zemju un 42% meža zemju nonāca privātīpašnieku pārziņā (http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/metodologija/lauksaimnieciba-izmantojamas-zemes-izmantosana-38278.htm). Jāatzīmē, ka, neraugoties uz to, ka likums par plantāciju mežiem tika pieņemts jau 2000. gadā, Latvijas zemes īpašnieki priekšroku deva mežaudžu ierīkošanai un tikai no 2015. gada plantāciju meži ieaudzētajās platībās guvuši virsroku.

Latvijā visvairāk stādīti bērzi
Latvijā visvairāk stādītās koku sugas ir bērzs un egle, pēdējā laikā arī melnalksnis (2. att.). Baltalksnis vēl arvien ļoti intensīvi atjaunojas dabiski un, pareizi apsaimniekots, tas ar pilnām tiesībām ierindojas plantācijas mežu sarakstā. Priede kā koku suga, kurai vispiemērotākās ir dabiski sausas smilts un mālsmilts augsnes, visvairāk stādīto koku sugu sarakstā ierindojas 3.–4. vietā. Visvairāk ieaudzētā koku suga Latvijā ir bērzs. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū bērza plantācijas ierīkoja samērā lielā biezumā – vidēji ap 3300 koku uz ha, bet, pieņemot MK noteikumus nr. 308 Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi (2.05.2012.), bērza plantācijas sāka veidot retākas, uz vienu hektāru parasti stādīja 2000 koku (shēma 2 x 2,5 m) vai 1600 koku (2 x 3 m).

LVMI Silava, veicot bērza plantāciju izvērtēšanu, secināja, ka retas plantācijas – 1110 koku/ha un 1600 koku/ha – pirmajos 15 gados vēl nedod ekonomisku ieguvumu, jo, lai gan vidējā koka tilpums ir samērā liels, tomēr krāja uz hektāru ir neliela (1. tabula). Ekonomisku ieguvumu jaunaudžu vecumā var iegūt no bērza plantācijas, kur stādīšanas biezums ir bijis ne mazāks kā 2000 koku uz ha, ar noteikumu, ka saglabāšanās ir ne mazāka kā 85% no sākotnējā koku skaita. Pēc MK noteikumiem, 15 gadu vecās plantācijās ieteicamais koku skaits ir 1400 koku/ha, bet 25 gadu vecās – 900 koku/ha. Pētījuma dati rāda, ka pirmajā retināšanā iegūstamais papīrmalkas daudzums ir samērā neliels. Tomēr, pēc LVMI Silava zinātnieku (K. Liepiņš, J. Liepiņš u. c.) atziņām, bērza plantācijās ieteicams veikt intensīvāku retināšanu, pirmajā krājas kopšanā atstājot 900 koku/ha, bet ciršanas vecumā (ap 40 gadu) – ne vairāk kā 400–600 koku/ha.

Pēc jaunākajiem datiem, bērza papīrmalkas cena šobrīd svārstās no 37 līdz 56 EUR par 1 m3 un bruto ieņēmumi par papīrmalku, veicot 15 gadu vecu plantāciju pirmo krājas kopšanu, veido 744–1767 EUR/ha, bet ieņēmumi par malku – 510–1140 EUR/m3, ieņēmumi par zaru biomasu – no 806 līdz 2060 EUR/ha. Tīrie jeb neto ienākumi ir ievērojami mazāki, jo jāņem vērā arī papīrmalkas sagatavošanas, izvešanas un transportēšanas izmaksas, kas vidēji ir 20,37 EUR/m3 (http://data.csb.gov.lv), bet šķeldas sagatavošanas, izvešanas un transportēšanas izdevumi sasniedz 6,32 EUR/ber m3. Tātad neto ienākumi no 15 gadu vecas bērza plantācijas pirmās krājas kopšanas būs ap 558–1225 EUR/ha jeb 44% no bruto ieņēmumiem papīrmalkai, bet ieņēmums par šķeldas sagatavošanu jaunaudžu vecuma audzēs ir minimāls.
Nobeigumu lasiet Agro Topa jūlija numurā

Pievienot komentāru