Laukos
Lauku sēta

Puķkopis, kura mīļākais gadalaiks ir ziema. Vizbuļu audzēšanas knifi Daugmalē 16

Foto: Guntis Grants

Bijušais rīdzinieks, tagad daugmalietis Guntis Grants jau 32 gadus audzē ziedus – lilijas, īrisus, dienziedes, un tagad jau vairākus gadus aizrāvies ar meža vizbulītēm. Kuram gan var nepatikt šīs mazās skaistules – pavasara vēstneses? “Sāku ar lilijām, pieciem sīpoliņiem, jo vairāk savulaik nevarēju atļauties. Nopirku tos piecus sīpolus, un tie tik skaisti uzziedēja! Tad vajadzēja vēl un vēl – katru gadu aizvien vairāk. Atstāju Rīgu, jo vajadzēja zemi, kur to visu stādīt un audzēt,” stāsta Guntis.

Ap simtu vizbulīšu jau būs
Patiesībā tagadējam daugmalietim puķes ir mīļas kopš bērnības – to viņš tikai vēlāk apjautis. “Mans vectēvs bija botāniķis. Es viņu vienreiz satiku, kad biju pavisam maziņš – no tā gandrīz neko neatceros. Man kontakta ar viņu nebija, bet acīmredzot kaut kādi gēni uz to zaļumu velk,” savu puķu mīlestību izskaidro saimnieks. Guntis gan iegādājās liliju šķirnes, bet viņam tagad ir arī paša selekcionētas skaistules, kurām devis vārdus – ap 300. Visādas ārzemnieces arī ir kolekcijā. “Neesmu tā īsti saskaitījis, bet lilijas kopā ar dienziedēm un īrisiem būs apmēram trīs tūkstoši. Platība ir diezgan liela, bet ne jau visa intensīvi ir apstādīta. Nepilns hektārs varbūt būs kārtīgi piestādīts. Taču nevar vienā vietā visu laiku audzēt – tā ir jāmaina,” padomu dod pieredzējušais puķkopis un pastāsta, ka viņa dārzā ir dažādas vizbulītes – kādas pats spējis atrast mūsu mežos.

“Tā ir mana sirdslieta – man tieši ir mīļas tās, kuras aug mežos. Tām ir sava, īpaša aura, un viņas ir ar garantiju izturīgas, izgājušas pārbaudi. Tā dažādība, ko esmu savācis un sakopojis – ap simtu jau būs,” saka Guntis un nosauc vizbulīšu krāsas – baltas, nedaudz rozīgas, kuras izbalo un pēc tam paliek tīri baltas, ļoti tumši zilas kā zvaigznes, kas naktī debesīs mirdz, koši rozā, bāli rozā, ceriņkrāsas, tumšās ceriņkrāsas, pelēcīgi ceriņkrāsas, dažādu nokrāsu zilās – pavisam gaišas, kā dūmakainas debesis, mākoņainas, viegli zilganas. “Visgrūtāk ir atrast tās, kuras ir debeszilas, jo vispār vizbulītes ir lillīgi zilas – tā ir pamatforma. Un tās arī man ir vairākas – lielāks ziedlapiņu skaits, vai lieli putekšņi, vai nemaz nav putekšņu. Mežā jau tās pašas aug, bet es ņēmu vērā tos padomus, kurus man deva Grobiņas selekcionārs Juris Egle. Bišķiņ piestrādāju pie dobēm, un tagad vizbulītes aug rūkdamas,” stāsta Guntis.
Foto no Gunta Granta personīgā arhīva

Galerijas nosaukums

Iesaka lapu kompostu
Vizbulīšu vietu viņš savā dārzā izvēlējies zem lielā ozola – tur tām patīkot augt. “Izroku puslāpstu ārā zemi, ieberu iekšā samaisītu pusi uz pusi rupju smilti vai granti un lapu kompostu. Tādu labu kompostu, jo lapu netrūkst – aug daudz koku. Nezinu, kā būtu ar dārza kompostu – tajā parasti ir daudz zemes un nezāļu sēklu. Man tas nepatīk – ar to ir vairāk nedienas nekā labuma, jo viss sazaļo nezālēs. Savukārt tīrā lapu kompostā praktiski nav nezāļu sēklu – nedīgst augšā tas, kam nevajadzētu dīgt. Šajā kompostā ne tikai labi aug vizbulītes, bet visas puķes,” pamāca speciālists. Lapu komposts ir tīrs no nezāļu sēklām, un tajā ir tikai šī organiskā daļa – lapas – un nav zemes klāt, kā tas ir nezāļu kompostā. . Viņš zina arī stāstīt, ka lapu komposts arī samērā ātri satrūd – liekot klāt ozollapas, un puķēm tas ļoti patīkot.

“Varbūt, ka vienu gadiņu būs ilgāk jāpagaida, bet tā jau nav problēma. Dārznieki jau visi pacietīgi kā tādi rūķi – sagaidīs,” pasmej Guntis un atklāj, ka vizbulītes viņam ļoti patīkot, tā esot sirdslieta. “Es mājās, sliekšņa priekšā, veidoju aizvien vairāk dobītes un pats sēju – vizbulītes vairojas no sēklām. Un viens labs padoms, kuru man ieteica Juris Egle – vizbulītēm patīk kalcijs, ko nevarētu nemaz iedomāties par tādām meža puķītēm. Kalcijs ir tieši viņu garšīgā viela. Tātad maisu kopā celtniecības krīta pulveri ar dolomīta miltiem – pusi uz pusi – un to piemaisu klāt pie smilšu un lapu komposta maisījuma. Viss kopā – un pakaisu. Tiem, kuriem skopums nežņaudz rīkli ciet, var uzkaisīt arī labākus minerālmēslus – „Osmocote”. Tās ir ilgstošas iedarbības granulas – brūnīgas, plastmasas apvalkos, ilgi sūcas ārā. Nav tā, ka uzreiz izšķīst. Uz iepakojuma ir rakstīts – vai trīs, vai četrus, vai divpadsmit mēnešus iedarbojas. Domāju, ka tai meža puķītei varētu būt arī trieciens ar spēcīgajiem līdzekļiem – tie ātri izšķīst un pavasarī iedod tādu dubultdevu. Bet tās lēnās iedarbības granulas pamazām baro, un vasarā ir tik skaistas, zaļas lapas – par tām arī prieks. Kad puķītes ir sazaļojušas, visa dobe ir noklāta ar lapām. Kad viss pārējais ir sakaisīts, samēslots, nomulčēju ar mizu mulčas smalko frakciju, jo vizbulītes ļoti labi nāk cauri šai frakcijai. Man ir tīri mulčaina dobīte, un nav nekādu problēmu.”

Guntis griežot vizbulīšu lapas nost pavasarī, bet vajadzētu rudenī – vasaras otrā pusē uz lapām parādās plankumi, daļa ir kā apdegušas un paliek brūnīgas. Bet pārziemojot lapas arī uz otro gadu. Tomēr selekcionārs un ziedu mīļotājs iesaka nogriezt.

“Pavasarī to visu noslauku, ar grābekli gan neriskēju, jo tad pumpuriņi jau nāk ārā. Slauku ar ielu slaucīšanai paredzēto sintētisko šķiedru slotu. Katru pavasari sagatavoju maisījumu no krīta ar dolomīta miltiem – uzkaisu to visu puķītēm virsū. Beru arī plānu mulčas kārtiņu. Un dobīte ir katru gadu skaista – viss nāk ārā no zemes un zied kā traks. Protams, ir tur nedaudz darīšanas un darbošanās, bet, ja tas patīk, tad nav grūti,” saka audzētājs un piebilst, ka puķu audzēšana viņam ir hobijs un vaļasprieks. Tam visam ir liels pluss tas, ka patīk. Viņš stāsta, ka vizbulītes sēj ar sēklām un atzīst pēc savas puķkopja pieredzes, ka, no vienas puses, tās vienkārši dīgstot, bet, no otras puses, jāzina mazs knifiņš.

“Sākumā ziediņi aizmetas un smuki stāv – tūliņ, tūliņ ziedēs. Bet notiek tas, ka īsi pirms tam, kad sēklas ir gatavas, bet vēl nevar griezt nost pogaļas, tās uz kātiņiem paliek smagas un noliecas lejā, paslēpjas zem lapām un vairs nav ne redzamas, ne atrodamas. Tā ir viena problēma, ar kuru jārēķinās. Ir jāklāj apakšā kaut kādi agrotīkla gabaliņi zem krūma, jāpiesprauž ar adatām pie zemes, lai vējš neaizpūš prom. Tad sēklas izbirst uz agrotīkla,” pamāca zinātājs. Jāsējot tūlīt, nedrīkstot tās žāvēt – zemītē jāliek uzreiz, kad tās gatavas vasaras vidū, otrā pusē. „Es sēju uz augsnes virskārtas un nomulčēju apmēram viena pirksta biezumā, vai plānāk, ar smalko mizu mulčas frakciju – to uzkaisu pa virsu. Galvenais, lai tās būtu apsegtas pietiekoši. Nākamajā pavasarī no zemes ārā lien tādas mazas lapiņas kā peļu austiņas,” savus noslēpumus atklāj daugmalietis.

Mīļākais gadalaiks – ziema

Puķkopis tomēr atzīst, ka viņa mīļākais gadalaiks ir ziema, jo tad nekas nezied. “Atkrīt visi kreņķi, skriešanas un ārprāts. Tad var pie interneta sēdēt un jaunas zināšanas apgūt, veikt saraksti ar citiem selekcionāriem pasaulē, apmainīties ar sēklām, sakārtot un apstrādāt fotogrāfijas, pētīt jaunus katalogus. Mums ziemas Latvijā ir krietni par īsu,” tā secina Guntis
Saimnieks saka, ka dārzu braucot skatīties arī tūristi no visiem Latvijas novadiem. Cilvēkiem patīk skaistums. “Mēs kooperējamies ar kaimiņu Jāni Dukaļski, uz vienas zemes strādājam, un mājaslapa mums viena- www.daugmaleslilijas.lv. Kaut arī sadarbojamies , tomēr katram ir sava saimniecība, savs katalogs. Tāpēc uz divām daļām mājaslapa dalās. Jānim ir visi krokusi, visas sīkās puķītes – es pat nezinu kā sauc. Ir tulpes, hiacintes un narcises – ko tik vien pavasarī var iedomāties! Un vislabāk ir braukt ciemos trīsreiz gadā. Vienreiz maija vidū, kad zied visas tulpes un vēlās narcises. Otrreiz – jūnija vidū, jo kaimiņam ir liela peoniju kolekcija. Trešoreiz – jūlija vidū, kad zied lilijas un sāk pirmās dienziedes vērties. Tad Daugmalē ir visskaistāk,” saka Guntis.

LA.lv