Laukos
Politika

Putras filozofija. Nemaksājot autoratlīdzību, lauksaimnieki ar necieņu izturas pret valsti 1


Zinātņu doktore Sanita Zute, Latvijā vienīgā auzu selekcionāre, kas reģistrējusi trīs auzu šķirnes (‘Stendes Dārta’, ‘Lizete’ un ‘Stendes Emīlija’), arī nesaņem visu sev pienākošos autoratlīdzību un ir spiesta darboties citos projektos.
Zinātņu doktore Sanita Zute, Latvijā vienīgā auzu selekcionāre, kas reģistrējusi trīs auzu šķirnes (‘Stendes Dārta’, ‘Lizete’ un ‘Stendes Emīlija’), arī nesaņem visu sev pienākošos autoratlīdzību un ir spiesta darboties citos projektos.
Foto: Uldis Graudiņš

Vienā no 12. Saeimas pēdējām plenārsēdēm, iespējams, daļēji privātu, nevis valsts interešu vadīti deputāti ar balsu vairākumu nobalsoja pret Augu šķirņu aizsardzības likuma (AŠAL) labojumu nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijai.

Pēc balsojuma ZZS frakcijas deputāti aplaudēja, tā vēl vairāk pazemojot Latvijas selekcionārus, kuri, visticamāk, arī turpmāk nesaņems sev pienākošās autor­atlīdzības par pašu izveidotajām šķirnēm.

Problēmas būtība ir, ka lielie graudaugu, pākšaugu un kartupeļu audzētāji (aptuveni 5000 saimniecības) nemaksā selekcionāriem Augu šķirņu aizsardzības likumā (AŠAL) noteikto atlīdzību par viņu intelektuālā īpašuma – izveidotās šķirnes – izmantošanu.

Šāda prasība izriet arī no Latvijas parakstītajām starptautiskajām konvencijām, tāpēc spiediens no starptautiskajām organizācijām uz selekcionāru tiesību pārstāvjiem un uz valsti nākotnē pieaugs.

Runa ir par visām, ne tikai par Latvijā selekcionētajām sēklu šķirnēm, par kuru pavairošanu saimniecībā un izmantošanu ir jāmaksā aptuveni 2,5 – 4 eiro par hektāru liels autoratlīdzības maksājums. Salīdzinājumā ar lielo graudaudzētāju simtos tūkstošos mērāmo peļņu tas nav daudz.

Rezultātā mūsu selekcionāri ir spiesti darboties izdzīvošanas režīmā. Proti, meklēt papildu darbus. Tāpēc mazinās selekcijas darba efektivitāte, iespējams, arī kvalitāte. Jauno šķirņu izveidotājiem nav arī moderna selekcionāra darbībai vajadzīgā aprīkojuma.

Iepriekš nosaukto iemeslu dēļ jaunu šķirņu izveide Latvijā notiek daudz ilgāk nekā Rietumeiropas valstīs. Proti, Latvijā 10 līdz 15 gadus, Rietumeiropā 7 līdz 8. Latvijas Sēklaudzētāju asociācijā (LSA), kas pārstāv aptuveni 200 šķirņu selekcionārus, teic, ka no tiem niecīgajiem autoratlīdzību maksājumiem, ko asociācija saņem, vislabāk maksājot Latvijā strādājošie citu valstu lauksaimniecības uzņēmumi…

Ar lielām pūlēm, piesaistot augstas raudzes juristus, vienojoties ar lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām, ar Zemkopības ministrijas ierēdņiem, selekcionārus pārstāvošajai organizācijai LSA izdevās saskaņot labojumus AŠAL, tos apstiprināja valdība, un labojumi nonāca Saeimā. Nekādu papildu maksājumu zemniekiem salīdzinājumā ar patlaban spēkā esošo AŠAL tie neparedzēja, vien stingrāku kontroli, “LA” apstiprināja advokātu birojā “Sorainen”.

Kā izgāzās Putra

12. Saeimas ZZS deputāts Edgars Putra, kā graudu un rapša audzētājs, aizstāvot autoratlīdzību nemaksāšanu, aicina arī nepildīt Augu šķirņu aizsardzības likuma prasības.
Foto: Dainis Bušmanis

Pēc tam kad deputāte Lolita Čigāne (“Vienotība”) šā gada 18. oktobra Saeimas plenārsēdē no tribīnes pastāstīja, ka pēc zvana no Zemkopības ministrijas likumprojekts izrauts no Saeimas 13. septembra darba kārtības, un aicināja deputātus atbalstīt Latvijas talantus – selekcionārus, kuru darbu patlaban nenovērtē, tribīnē kāpa ZZS deputāts Edgars Putra.

Starp citu, Putra ir lielsaimnieks, apsaimnieko 1800 ha zemes un arī izmanto sertificēto sēklu.

Īsumā viņa teiktais: “(..) Septiņdesmit procenti no šīm augu šķirnēm ir ražotas Vācijā, Zviedrijā, Holandē un citās valstīs. Tas būtu jauns papildu maksājums lauksaimniekiem. Latvijas selekcionāri (..) šobrīd ļoti labi tiek atbal­stīti… Mums ir ļoti daudzas jaunas šķirnes. Ja runājam kaut vai par kviešiem, es varu nosaukt vismaz piecas jaunas šķirnes, kas tiek atbalstītas no valsts budžeta līdzekļiem. Zemkopības ministrija katru gadu atvēl arvien vairāk līdzekļu tieši Latvijas selekcionāru darba attīstībai. Tāpēc šis likums pēc būtības ir tikai un vienīgi ārvalstu selekcionāru interesēs. Šī nauda – 80% – aizplūdīs uz ārvalstīm. Neatbalstīsim šo likumu!”

E. Putra savā īsajā uzrunā deputātiem un pārējai Latvijas tautai meloja. Pirmais: citās valstīs ražotas 70% no šķirnēm. Aizsargāto šķirņu reģistrā ir 103 laukaugu šķirnes, tostarp 66 Latvijas šķirnes.

Latvijā pavisam pavairo 128 ES aizsardzības šķirnes. Regulējums šīm šķirnēm nav vajadzīgs, uz tām jau tas jau ir. Latvijas likumdošana kalpo Latvijā aizsargātajām šķirnēm – tās ir 66 šķirnes. LSAA teic, ka reāli valstī uzskaita vien Valsts augu aizsardzības dienestā (VAAD) sertificētās sēklas daudzumu, ar to var apsēt vien 10 – 15% no visām sējplatībām. Kas aug pārējās platībās? VAAD dati rāda, ka Latvijas kviešu šķirnes sertificēto sēklu piedāvājumā aizņem ap 30%, auzas – ap 50%, mieži – ap 25%.

2017. gadā 22% un šajā pavasarī no tirgū piedāvātajām sertificētajām sēklām 45% ir Latvijas šķirņu sēklas.

E. Putra no Saeimas tribīnes arī maldināja cilvēkus par ZM rūpēm par selekcionāriem. Kopš 2011. gada selekcijai Agrāro resursu institūtam piešķir 174 000 eiro gadā. Ar valsts piešķirto naudu pietiek minimālās algas maksāšanai vienam selekcionāram katrā no astoņu sugu selekcijas virzieniem (kartupeļi, mieži, kvieši, lini, rudzi, zirņi un auzas, un kaņepes).

Deputāta loģika ir vienkārša – neatbalstīsim citu valstu selekcionārus, tas nekas, ka arī mūsējie neko nesaņems! Tomēr ES atbalstu labprāt izmantosim, tāpat arī ražīgās citās valstīs selekcionētās šķirnes! Greizs signāls Eiropas Komisijai.

Sazvanīts pa tālruni, E. Putra pauda pārliecību par balsojuma pareizību. Viņš “LA” centās pārliecināt par jaunajiem pienākumiem, kas atkal būtu jāpilda zemniekiem (autortiesību maksājums ir noteikts jau patlaban spēkā esošajā AŠAL. – Red.), par to, ka Latvijas zemnieki saņem vismazākos platību maksājumus un viņiem atkal būs jauns maksājums, un ka likumprojekta piedāvājums esot nekonkrēts. Par pēdējo argumentu jāteic – balsojums notika par AŠAL nodošanu Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijai, turklāt tas bija saskaņots ar lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām. Par šo saskaņojumu Putra gan pasmējās: “Viedokļi bija dažādi. Likumprojektu saskaņoja mīļā miera labad.”

Brīdi vēlāk deputāts zvanīja uz redakciju, bija nedaudz pielaidīgāks un solīja pēc 12. Saeimas deputāta mandāta nolikšanas cīnīties par finansējuma palielināšanu selekcionāriem no valsts budžeta, turklāt šo finansējumu nosakot kā bāzes finansējumu. Neviena vārda par to, ka ir jāievēro jau apstiprinātais AŠAL. Un – kāpēc par bāzes finansējumu selekcionāriem Putra necīnījās 12. Saeimas laikā? Uz jautājumu, vai pats maksā autor­atlīdzības par saimniecībā pavairoto sēklu, Putra atbildēja diezgan izvairīgi.

Likums ar caurumiem

Jorens Jaunozols, advokātu biroja “Sorainen” jurists, piedalījās AŠAL eks­pertīzes veikšanā. Viņš uzsvēra – AŠAL fiksētās selekcionāru tiesības aprobežojas ar iespēju sūtīt lauksaimniekam vēstuli ar jautājumu, vai viņš izmanto vai neizmanto šādas šķirnes. Ik gadu LSA sūta saimniekiem aptuveni 5000 vēstules un aicina deklarēt selekcionāru tiesību aizsargātās platības. Uz vēstulēm atbild ne vairāk kā 350 saimnieki…

Demokrātiskā valstī, redzot, ka likuma prasības nu jau daudzus gadus nedarbojas, atbildīgajai nozares ministrijai vajadzētu būt vismaz ieinteresētai situāciju uzlabot. Arī par nozari atbildīgajai politiskajai partijai (ZZS) būtu jājūtas atbildīgai. Tomēr tā nav. “LA” no ZM saņēma skaidrojumu, kas rāda – ministriju likuma neievērošana īpaši neuztrauc: “Ir nepieciešamas papildu normas, kas stimulētu lauksaimniekus maksāt šo atlīdzību.” Piebildīšu, ka ministrija AŠAL caurumu aizdrīvēšanu apspriež un vienlaikus bremzē nu jau vairākus gadus. Iespējams, taisnība ir tiem nozares eks­pertiem, kas vērš uzmanību uz graudu audzētāju lobija gandrīz neierobežotajām iespējām ietekmēt sev nelabvēlīgus lēmumus.

Lielo graudaudzētāju kooperatīvu “Latraps” un “VAKS” vadītāji par autor­atlīdzībām izvairījās runāt vai arī kā risinājumu nosauca papildu maksājumus par sēklu (Gunvaldis Sproģis, “Latraps”), visticamāk, zinot, ka tas nav iespējams – Eiropas Komisija pirms šā plānošanas perioda šādu atbalstu neatļāva. Secinājums – lauksaimniecības nozares vadībai un tās nevalstiskajām organizācijām ir jāmaina attieksme pret vērtībām.

Plašāk par procesiem selekcijas nozarē lasiet interviju ar selekcionāri, LSAA vadītāju Sanitu Zuti žurnāla “Agro Tops” novembra numurā.

Biznesa piemērs, izmantojot 50 kg augstas kvalitātes kviešu sēklas

3 – 4 gadu laikā no šā daudzuma var iegūt sēklu aptuveni 1000 ha apsēšanai. Par to selekcionāram būtu jāsamaksā 2500 eiro liela atlīdzība (1000 ha x 2,50 eiro/ha). No 1000 ha kviešu iegūtā kopražas vērtība ir 480 000 – 500 000 eiro. Autortiesību maksājums veido aptuveni 0,5% no ražas vērtības. Realitātē selekcionāri Latvijā saņem ne vairāk kā 10% no 2500 eiro maksājuma.

Avots: LSAA

Divi selekcionāru autoratlīdzības modeļi

Pirmais modelis: selekcionārs reģistrē jaunu šķirni, reģistrē savas autortiesības VAAD un, pārdodot pirmsbāzes vai bāzes sēklu sēklaudzētājam, slēdz licences līgumu. Šeit attiecības ir viegli noregulēt tāpēc, ka pastāv licences līgums, kur ir skaidri pateikts, ko sēklaudzētājs drīkst darīt ar iegūto ražu un kad, cik daudz ir jāmaksā par pārdoto sēklu selekcionāram kā autoratlīdzība.

Otrais autoratlīdzības modelis darbojas, kad aizsargātas šķirnes sēklu nopērk preču produkcijas – lopbarības vai pārtikas izejvielu – ražotājs. Kad preču produkcijas audzētājs sāk atbērt sēklu no izaudzētās ražas un tādā veidā iegūst t.s. paš­audzēto sēklu, licences līgums vairs nedarbojas. Tad ir jārīkojas, kā nosaka likums, paredzot izņēmumu, kad nav jāprasa selekcionāram atļauja darboties ar aizsargātu šķirni, t.i., nav jāslēdz licences līgums. Laukaugiem, kurus audzē visvairāk, tie galvenokārt ir visi graudaugi, kartupeļi, pākšaugi, rapsis, lai nebūtu katram zemniekam jāmeklē selekcionārs un jāprasa atļauja sēt izvēlēto šķirni, zemnieki drīkst paši pavairot jebkuru šķirni savā saimniecībā un apsēt savus laukus (bet tikai savus, ne dalīties ar kaimiņiem – tā jau sēklas tirdzniecība, kur vajadzīgs licences līgums).

Vienlaikus likums dod tiesības arī selekcionāram vērsties pie lauksaimnieka ar jautājumu, vai viņš audzē selekcionāra aizsargāto šķirni. Lauksaimnieka pienākums ir atbildēt – jā vai nē un cik lielā platībā viņš aizsargāto šķirni audzē. Selekcionāra tiesības gūt atlīdzību ir tikai par to ražas daļu, kas izmantota kā sēkla, lai apsētu laukus. Likums nosaka, ka atlīdzības apmērs ir ievērojami mazāks, t.i., 50%, no tā, kas noteikts sertificētās sēklas ražotājiem. Angļu valodā – farm save seed – mēs to saucam par pašaudzēto sēklu vai saimniecībā ražoto sēklu savām vajadzībām. Ja saimnieks būtu kļuvis par sēklu audzētāju, viņam būtu licences līgums. Ja viņam līguma nav, viņš drīkst savā saimniecībā pirkto sēklu pavairot 3 – 4 gadus vai tik ilgi, cik ražas ataudzējumus uzskata par sēklas kvalitātes cienīgiem.

LA.lv
LA
Laukos.lv
Laukos
Vai apdraudēta bezmaksas piena un augļu izdale skolās? Briselē spriedīs par programmas finansējumu
9 stundas
LA
Laukos.lv
Laukos
Viedoklis. Ukraiņu olu rēgs klīst pa Latviju
10 stundas
AT
Agro Tops
Laukos
Amerikāņi atjauno ‘Massey Ferguson’ traktorus
11 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

DK
Dace Kokareviča
Kultūra
Olande un Maļorka vai Ālandi un Maljorka? Mainās īpašvārdu rakstība
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Taksistu konflikts lidostā: policija sāk lietvedību
3 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 1
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Avārijā uz Ventspils šosejas gājis bojā autovadītājs
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Latvijas uzņēmuma interesēs mēģināts uzpirkt Lietuvas Bruņoto spēku virsnieku
2 stundas