Augu aizsardzība, Dārzeņi un augļi

Raibā vīngliemeža ierobežošanas iespējas

Uzreiz ir jāatzīst, ka pilnīgas atbildes nav iespējams sniegt, jo ar šo gliemežu sugu cīnīties ir grūti, taču daļēja ierobežošana ir iespējama.Ir pilnībā skaidrs, ka Baltijas valstīs un Somijā raibais vīngliemezis ir cilvēka ievazāta suga, kas ir uzskatāma par stipri invazīvu. Pēdējo 60 gadu laikā suga ekspandējusi un strauji izplatījusies. Liela nozīme raibo gliemežu izplatīšanā ir cilvēka darbībai, kā arī upēm. Šobrīd sugas strauja izplatīšanās novērojama arī uz ziemeļiem no Latvijas, tostarp Somijā, kur gliemeži izplatās ziemeļu virzienā.

Gliemeži dzīvo vidēji četrus gadus vai ilgāk. Atkarībā no dzīves apstākļiem pilnībā pieaugusi čaula (kad izveidojusies čaulas ieejas lūpa) ir pēc viena vai diviem gadiem. Gliemeži ir hermafrodīti, bet tiem ir nepieciešams otrs partneris. Sugas straujo izplatību veicina vairošanās īpatnības – olu dēšana un pārošanās, kas noris vairākas reizes gadā. Lielākoties pārziemo jaunie, līdz rudenim jau izšķīlušies īpatņi. Reģistrētā gliemežu īpatņu pārvietošanās gadā ir apmēram 5 m, bet dažreiz pat līdz 14 m. Uzskata, ka lielceļi ir barjeras šiem gliemežiem, taču, lai tie izplatītos otrpus ceļiem, pietiek, ja lielceļam pārlien vismaz daži īpatņi, kas iepriekš jau veikuši pārošanos.

Atšķirībā no daudzām citām Latvijas gliemežu sugām raibie vīngliemeži lielākoties ir augēdāji, kā arī barojas ar augu atliekām, sēnēm, aļģēm utt., tiem vērojams arī olu kanibālisms. Bieži tie apēd arī bojāgājušos īpatņus. Raibais vīngliemezis kopā ar raibo mīkstgliemezi (Deroceras reticulatum) ir galvenie kaitēkļi dārzos, bet siltumnīcu apstākļos vēl nozīmīgi ir arī milzu kailgliemeži (Limax maximus). Vietās, kur šie gliemeži ir kopā, tie pastiprina kaitējumu. Dārzos pirmās divas sugas kaitē dārzeņiem un vairākiem dekoratīvajiem augiem, kur galveno kaitējumu nodara tieši raibie vīngliemeži, par kuriem ikdienā dārzkopji arī uzdod visvairāk jautājumu. Augļdārzos kā nozīmīgi traucēkļi šie gliemeži rada lielas problēmas upeņu stādījumos. Tie var bojāt arī aveņu un zemeņu augļus. Latvijas apstākļos tie var būt arī problēma ķirbjaugu audzētājiem, jo, šo augļu mizai vēl esot plānai, gliemeži sabojā ķirbjus, kabačus un pat gurķus.

Ko gliemeži dara augu vainagā
Ne visi gliemeži auga vainagam nodara kādu kaitējumu. Pat tad, ja tie nedaudz ar augu barojas, vairākums gliemežu sugu rada minimālus bojājumus. Ir jau sen noskaidrots, ka tās gliemežu sugas, kurām ir čaula, karstā laikā patvērumu meklē augu vainagā, kur tos dzesē vējš. Starp šiem gliemežiem ir arī raibie vīngliemeži. Lielākoties gliemeži no augu virsmas noēd dažādu apaugumu – sākot no mikrofloras, beidzot ar ķērpjiem –, kam var būt arī saimnieciska nozīme.

Upeņu un jāņogu krūmos raibie vīngliemeži nenodara praktisku kaitējumu pašiem augiem, bet, tiem esot masveidā, ražas novākšanas (īpaši mehanizētas) laikā gliemeži nonāk ražā kā piesārņojums. Šāda raža zaudē kvalitāti un pat vairs nav realizējama. Gliemeži var būt arī aveņu ražas piesārņojumā.
Klimata ziņā šo gliemežu savairošanos veicina ilglaicīgi vēss un mitrs laiks, kad biežāk vērojama atkārtota olu dēšana un pārošanās. Biezs augājs uztur vajadzīgo mitrumu un vēsumu dārzos, tā nodrošinot sugas attīstībai piemērotu mikrovidi. Augājs pasargā gliemežus arī no putniem.

Cīņa ar gliemežiem ir grūta, un vienīgi ir iespējams ierobežot to skaitu. Ir jāņem vērā raibo vīngliemežu spēja masveidā savairoties, kā arī sugas plastiskums, kas tiem ļauj savairoties arī skarbākos apstākļos. Galvenā problēma ir tā, ka vairāki ierobežošanas pasākumi var ietekmēt citus organismus (derīgos un kaitīgos), kā arī pasākumi ir laikietilpīgi. Visas gliemežu ierobežošanas metodes ieteicams apvienot.

Agrotehniskie pasākumi
Regulāra pļaušana stādījumā raibo vīngliemežu populāciju samazina, taču šī suga daļēji pacieš pļaušanu, bet nespēj savairoties masveidā. Visvairāk gliemežu ir krūmos, tāpēc krūmu stādījumus nepieciešams regulāri ravēt, nogriežot arī zemei tuvākos zarus, tā veicinot krūmu rindu vēdināšanos. Izravēto zāli nedrīkst atstāt krūmu rindās. Ņemot vērā gliemežu bioloģiju, ap lielām platībām zemeņu, aveņu un upeņu nepieciešams veidot vismaz 4 m platu melno joslu, kur regulāri jāirdina augsne, cenšoties to uzturēt irdenāku un sausāku. Ja irdināšana nenotiek regulāri, augsne lietū izlīdzinās, sāk aizaugt ar nezālēm un vairs nav efektīva gliemežu aizturēšanai. Melnās joslas veidošana ir jāapvieno ar stādījuma perimetra regulāru pļaušanu, lai palielinātu platumu kopējai joslai, ko gliemežiem grūtāk pārvarēt.

Atsevišķos gadījumos gliemežu ierobežošanai mēdz veidot speciālas slēgtas sētas, bet tas ir neekonomiski un iespējams tikai mazām teritorijām. Mazās platībās gliemežus arī vāc ar rokām, ko var apvienot ar ravēšanu.
Audzējot ķirbjus un kabačus, zem to augļiem ir jānovieto plāksne, augļus paceļot nedaudz virs zemes. Plāksnei jābūt no materiāla, kas ātri nožūst. Ap augļiem nedrīkst būt nezāles. Šādi rīkojoties, samērā labi var pasargāt ķirbjus no apgraušanas, īpaši samazinot bojājumu apjomu. Mitrā laikā ķirbju augļiem ir jābūt atklātiem un saulē, lai no augļa virsmas ātrāk nožūtu ūdens.

Raibos vīngliemežus labi piesaista samtenes, kuras daudzi savukārt izmanto kā citu kaitēkļu atbaidītājus. Tiem īpaši patīk arī hostas, nātres, plūškoki, zeltakācijas un vairāki citi augi. Gliemežus piesaista arī pūstoša pļauta/ravēta zāle. Laba vairošanās vieta ir slapjas zaru kaudzes. Stādījumu tuvumā nedrīkst audzēt minētos augus, kā arī jānovāc visi priekšmeti, kas piesaista gliemežus un kalpo tiem kā patvēruma un vairošanās vieta.

Ārzemju speciālisti norāda, ka jāatsakās no lietēšanas varianta un jāīsteno tikai pilienveida laistīšana, kas samazina saslapināto teritoriju, tādējādi radot mazāk piemērotus apstākļus gliemežiem.

Lielo stādījumu un sējumu sagatavošana
Vietās, kur savairojušies daudz gliemežu (parasti, ja lauks ilgāku laiku nav bijis izmantots), uzmanība pievēršama arī augsnes sagatavošanai. Stādot ogu krūmus un zemenes, nepieciešams veikt visas platības pilnīgu uzaršanu, nevis seklu irdināšanu. Vietās, kur aršana nav veikta, gliemeži izdzīvo augsnes virskārtā un augsnes virsmas irdināšana tos praktiski neiznīcina. Tas netraucē arī kailgliemežu olu pārziemošanai. Laukaugu gadījumā, kur ir kailgliemeži, aršanai ir jāpievērš īpaša uzmanība. Pēc stādījuma ierīkošanas ap to ir jāuztur iepriekš minētā irdinātas augsnes melnā josla.

Dabiskie ienaidnieki.
Gliemežiem ir daudz dabisko ienaidnieku. Tos apēd plēsēji – grauzēji, putni, vaboles un to kāpuri, eži. Mazās platībās gliemežus ierobežo zosis un vistas. No parazitoīdiem samērā bieži gliemežos parazitē gliemežmušu dzimtas mušu kāpuri, kas gliemežus nobeidz. Dārzos mitrākās vietās sastopami arī plēsīgie gliemeži, kas apēd nepieaugušos gliemežus, tos izēdot no čaulām.
Plēsīga ir vietējā mirdzošā zemesspolīte (Zonitoides nitidus) un vairākas ievestās Oxychilus ģints gludspolītes, kas iznīcina daļu gliemežu arī siltumnīcās. Šos plēsīgos gliemežus var pievilināt ar apelsīnu mizām. Novērojumu pieredze rāda, ka ar apelsīnu mizām vai citām pievilināšanas metodēm cilvēki izķer derīgos gliemežus, tos noturot par kaitīgo mazuļiem. Parasti raibo vīngliemežu mazuļi samērā viegli atšķirami no citu sugu mazuļiem (ģintis Oxychilus, Trochulus un Zonitoides), taču tos ne vienmēr var atšķirt no citu vīngliemežu mazuļiem. Visbiežāk par raibo vīngliemežu mazuļiem cilvēki Latvijā notur parastos matiņgliemežus (Trochulus hispidus), kas ar augu barību barojas reti un lielākoties ir saprofāgi, pārtiek no augu atliekām, sēnēm, aļģēm.

Moluskicīdi un atbaidītāji
Gliemežiem paredzētie augu aizsardzības līdzekļi (moluskicīdi, arī limacīdi) lielākoties ir toksiski cilvēkam un citiem mugurkaulniekiem, izņemot atsevišķus metālu sāļus (dzelzs IIII fosfāts, alumīnija sulfāts), kas ir relatīvi maz toksiski. Latvijā kā limacīdi ir reģistrēti divi preparāti Ferramol un SLUXX HP, kur aktīvā viela ir dzelzs III fosfāts, un Gusto ar aktīvo vielu – metaldehīds. Šie līdzekļi negatīvi ietekmē gliemežu attīstību. Lai arī Latvijā oficiāli tie ir reģistrēti kailgliemežu ierobežošanai, tomēr šie līdzekļi gliemežu sugas nešķiro un vienādi darbojas arī pret čaulgliemežu sugām.

Bieži gliemežu ierobežošanai iesaka kaļķus un pelnus. Cik pamatota ir šo vielu izmantošana, nav skaidrs. Iespējams, ka sākumā, kaļķiem un pelniem esot sausiem, ir traucēta gliemežu pārvietošanās, kā arī tos varētu ietekmēt sākotnējās ķīmiskās reakcijas. Pieredze rāda, ka ar laiku pelni gliemežus tieši piesaista. Jāatceras, ka čaulas attīstībai gliemeži izmanto kalciju, ko tie iegūst no iežiem, citu gliemežu čaulām un kauliem. Arī pelni var kalpot kā kalcija avots. Jo kalcifilākas augsnes, jo labāk attīstītās gliemežu čaulas, tie vairāk pasargāti no plēsējiem, kas gliemežus apēd, čaulu sagraužot. Savukārt skābākas augsnes biotopos gliemežiem ir daudz plānākas čaulas, tie arī mēdz būt mazāki.

Jācīnās kompleksi
Par gliemežu ierobežošanu bieži tiek saņemtas norādes, ka ieteiktie pasākumi nav bijuši efektīvi. Vairākumā gadījumu saimnieki ir izmantojuši tikai vienu no ieteiktajiem veidiem, neīstenojot citus pasākumus. Pieredze rāda, un to arī apliecina ārvalstu speciālisti, īstenojot tikai vienu pasākumu, gliemežus nekad nevarēs ierobežot. Katram ir jāskatās iepriekš minētie pasākumi un jārīkojas iespēju robežās, atceroties, ka tas ir arī laikietilpīgs darbs. Upeņu stādījumos, kur raibie vīngliemeži jau ir masveidā, ieteicams izvērtēt stādījumu atjaunošanas nepieciešamību, lauku pilnībā uzarot. Šādi droši var rīkoties tie saimnieki, kuriem upenes jau pārsniegušas 7–8 gadu vecumu, jo šajā laikā sāk novecot arī pats stādījums. Jaunos stādījumos ieteicams pievērsties krūmu rindu ravēšanai, zemo zaru izgriešanai un krūmu vainaga retināšanai.

Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.maija numurā

Pievienot komentāru