Laukos
Graudkopība

Agronoma padoms raksturīgāko āboliņa slimību apkarošanā 0

Āboliņa vēža bojājumi sējumā.

Skaidrīte Būmane, Dr.agr., Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs

Āboliņi (Trifolium) ir segsēkļu grupas ģints, kas sastāv aptuveni no 300 augu sugām. Izplatītākie ģints pārstāvji ir pļavas āboliņš (sarkanais āboliņš) un ložņu āboliņš (baltais āboliņš). Tie ir vieni no vērtīgākajiem tauriņziežiem un neaizstājams zāles lopbarības avots mājlopu ēdināšanā. Tieši āboliņš nodrošina dzīvniekus ar pilnvērtīgu proteīna daudzumu, labu zāles kvalitāti un sagremojamību.

Āboliņa sakņu sistēmu, stublājus, lapas, ziedgalviņas un sēklas var inficēt aptuveni 32 fitopatogēno sēņu sugas. Āboliņa slimību sastāvs un attīstības pakāpe atkarīga no šķirnes imunitātes, meteoroloģisko apstākļu ietekmes un audzēšanas tehnoloģijas. Āboliņa raksturīgākās slimības: āboliņa vēzis, āboliņa sakņu puve un sakņu kakla fuzarioze, violetā sakņu puve, āboliņa lapu brūnplankumainība, āboliņa iedegas (antraknoze), āboliņa askohitoze, āboliņa miltrasa, āboliņa neīstā miltrasa, āboliņa rūsa, stemfilioze, āboliņa cerkosporoze, āboliņa kraupis.

Āboliņa vēzis

Āboliņa vēzis ir nozīmīgākā un postošākā sarkanā un baltā āboliņa slimība. Latvijā āboliņa vēzis pirmo reizi konstatēts 1909. gadā. Slimības ierosinātājs asku sēne Sclerotinia trifoliorum Erikss inficē pirmā un otrā gada āboliņa sējumus. Slimība parādās pavasarī uz pārziemojušā āboliņa. Slimos augus var atpazīt pēc krāsas. Veselie āboliņa ceri ir zaļi, bet inficētie – brūnā nokrāsā. Atmirušo ceru virszemes daļas viegli atraujas no sakņu kakla. Vēlāk puve izplatās uz saknēm. Uz slimajiem stublājiem un sakņu iekšpusē parādās sīki melni sklerociji jeb sēņotnes pārveides (veidojumi). Vasarā sklerociji atrodas miera stāvoklī, dīgt tie sāk augusta beigās, septembrī tiem izveidojas asku augļķermeņi apotēciji.Optimālā gaisa temperatūra sēnes micēlija attīstībai ir +21 oC. Rudenī asku sporas inficē jauno āboliņu dīgstu lapas. Micēlijs no lapām izplatās uz lapu kātiem un augu pazemes daļām. Inficētie āboliņa ceri pavasarī aiziet bojā. Infekcijas izplatībā liela nozīme ir sklerocijiem, kas no atmirušajiem augiem nonāk augsnē. Sklerociji savu dzīvotspēju augsnē var saglabāt līdz septiņiem gadiem. Slimību veicina liels augsnes un gaisa mitrums.
Āboliņa vēzis var izplatīties arī ar citām augu sugām. Pavisam ir zināmas 80 šādas kultūraugu un nezāļu sugas, uz kurām parazitē āboliņa vēzis.

Audzējot āboliņu, svarīgi ir ievērot piemērotus agrotehniskos pasākumus:
– sēt izturīgas šķirnes visās āboliņa sējplatībās;< - āboliņu vienā un tajā pašā laukā sēt ne biežāk kā reizi četros piecos gados; - veikt augu rotāciju, kas ierobežo infekcijas pārnesi uz nezālēm; - ierobežot nezāles, it īpaši daudzgadīgo divdīgļlapju nezāles; - rudenī āboliņa laukus smidzināt ar fungicīdiem.
Āboliņa sakņu puve un sakņu kakla fuzarioze

Galvenie sakņu puves izraisītāji ir Fusarium ģints sēnes. Uz āboliņa augiem ir konstatētas 16 Fusarium sugas. Sakņu puves iedarbībā āboliņa dīgstu un lapu rozetes stadijā var aiziet bojā 30–40% augu. Stipri slimie augi aiziet bojā, bet mazāk inficētie atpaliek attīstībā. Inficētie augi slikti pārziemo un lēni ataug pavasarī. Slimajiem āboliņa augiem veidojas vāja sakņu sistēma ar mazattīstītiem gumiņiem.

Sakņu kakla fuzariozes gadījumā slimajiem āboliņa augiem sakņu kakla apvidū audi kļūst tumši un pūst. Āboliņš pamazām sāk dzeltēt, kalst un beigās nonīkst. Mitrumā virs bojātiem āboliņa audiem attīstās sārti balta sēņotne ar gļotainiem sporodohijiem un pionnotēm. Galvenie āboliņa sakņu puves un sakņu kakla fuzariozes veicinātājfaktori:
– pārliecīgs mitrums;
– virsauga noēnojums sakarā ar paaugstinātām izsējas normām;
– nesabalansēts minerālais mēslojums;
– skābas augsnes.

Āboliņa violetās sakņu puves ierosinātājs ir Rhizoctonia spp. Inficētajos āboliņa sējumos veidojas lokāli dzeltējošu un nonīkušu augu laukumi. Slimā āboliņa augu saknes pūst un pārklājas ar blīvu violeti brūnu sēņotnes segu.

Āboliņa lapu brūnplankumainība
Slimības ierosinātājs Pseudopeziza trifolii (Biv.-Bern.) Fuck inficē sarkano un balto āboliņu. Uz lapām parādās dzeltenbrūni līdz brūni apaļi 0,5–3 mm lieli plankumi. Plankumi veidojas abās lapu pusēs, retāk uz lapu kātiņiem un stiebriem. Plankumu mala vienmēr ir manāmi biezāka. Jaunie plankumi ir tumšas olīvkrāsas, vēlāk tie kļūst tumši brūni vai melni. Katra plankuma centrā parasti attīstās viens apotēcijs – sēnes augļķermenis. Slimība izplatās ar asku sporām vējainā un mitrā laikā. Slimības izplatība apstājas, ja gaisa temperatūra pārsniedz 25 °C robežu vai sausuma periodos. Slimība ierobežojama, appļaujot agra pavasara zelmeni, tādējādi novēršot masveida asku sporu producēšanu.

Āboliņa antraknoze jeb iedegas
Slimības ierosinātājs ir asku sēne Kabatiella caulivorum (Kirchn.) Karak. Āboliņa iedegas ir plaši izplatīta un postīga sarkanā āboliņa slimība, it īpaši, ja sējumi ir iesēti sabiezināti. Pirmās slimības pazīmes pamanāmas jau āboliņa stiebrošanas fāzes beigās (maijā). Vispirms inficējas āboliņa lapas. Uz lapām izveidojas sausi gaiši brūni neregulāri plankumi. Tālāk slimība turpina izplatīties pa stublājiem, lapu un ziedu kātiem. Uz stublājiem izveidojas iegareni brūni plankumi ar tumšbrūnu apmali, kas vēlāk saplūst un izveido joslas. Stipri inficētie stublāji aizlūst, un lapas uz tiem novīst. Inficējoties ziedgalviņu kātiem, tie vīst un priekšlaikus nokalst, ziedgalviņas kļūst brūnas. Stipri inficētiem augiem var būt 50% bojātu ziedgalviņu. Uz inficētajiem audiem attīstās parazitārās sēnes konīdiju kopas – stromas. Slimības izplatību veicina lietus pilieni un rasa, inficējot āboliņa augu stublājus un lapas. Stipri inficētos sējumos var krasi – par 50% – samazināties āboliņa siena raža, bet sēklu – līdz pat 60%. Antraknozes infekcijas galvenie izplatītāji ir sēklas un augu atliekas.

Slimības ierobežošana:
– āboliņa sēklas materiāls rūpīgi jāattīra un jāšķiro;
– pirms sējas jāveic sēklu kodināšana;

l āboliņu ieteicams sēt mistros;
– inficētie āboliņa sējumi agri jānopļauj (jau ziedēšanas sākumā), zelmenis pirms ziedēšanas jāpļauj zemu, nopļautie augi jānovāc;
– sistemātiski jānopļauj savvaļas āboliņš, lai iznīcinātu infekcijas perēkļus;

l jāaudzē pret slimībām izturīgas šķirnes;
– sēklaudzēšanā – jāsmidzina fungicīdi.

Āboliņa askohitoze
Slimības ierosinātājs ir Ascochyta trifolii Bond. et Truss. Āboliņa augam inficējoties ar askohitozi, uz lapām izveidojas neregulāri (2–6 mm lieli) ovāli un elipsveida plankumi. Plankumi sākumā ir gaiši brūni, vēlāk kļūst tumši brūni, izplūstoši. Plankumu virspusē veidojas piknīdijas, kuras var redzēt kā tumšus punktus. Piknīdijās veidojas sēnes sporas. Sporas izplatās ar gaisa plūsmu. Infekcija visplašāk izplatās siltās vasarās ar optimālo gaisa relatīvo mitrumu (80%).

Āboliņa miltrasa
Slimības ierosinātājs ir Erysiphe communis Grev. f. trifolii Rab. Uz āboliņa lapām un stublājiem sākumā izveidojas ar baltu vai pelēcīgu sarmainu pārklāju segti plankumi, kas vēlāk pārņem visu inficēto virsmu. Sēnei sasniedzot asku stadiju, parādās augļķermeņi, kas redzami melnu punktu veidā. Sēnes augļķermeņi ziemo uz slimojušo augu atliekām. Pavasarī āboliņa pirmā lietošanas gada sējumos, paaugstinoties gaisa temperatūrai, sēne intensīvi sāk vairoties. Īpaši miltrasa bojā bastarda āboliņa sējumus. Bastarda āboliņš ar miltrasu inficējas vasaras otrajā pusē pēc virsauga novākšanas. Miltrasas ietekmē bastarda āboliņa lapas priekšlaikus nokalst. Sevišķi miltrasa ir bīstama sēklu laukos, kur sējumi ir iesēti sabiezināti. Miltrasas izplatība galvenokārt ir atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem – karstām un sausām vasarām. Miltrasa izraisa hlorofila samazināšanos āboliņa lapās par 18–20%, kas siena ražu var samazināt par 30–32%.

Galerijas nosaukums

Āboliņa neīstā miltrasa
Slimības ierosinātājs ir Peronospora trifolii-pratensis Syd. Ar neīsto miltrasu inficētām āboliņa augu lapām raksturīgi izstiepti neregulāras formas bāli plankumi. Uz plankumiem lapu apakšpusē izveidojas pelēki violeta apsarme, ko veido sporongijnesēji ar sporangijiem, kas nodrošina patogēna bezdzimumvairošanos. Infekcijas dēļ pazeminoties fotosintēzes intensitātei, samazinās siena un sēklu ražas apjoms. Neīstās miltrasas izplatīšanos veicinošie faktori ir paaugstināts gaisa mitrums, biežas miglas un nokrišņi āboliņa ziedēšanas fāzē. Neīstā miltrasa sevišķi bīstama sarkanā un bastarda āboliņa sējumos.

Baltā āboliņa rūsa un sarkanā āboliņa rūsa

Baltā āboliņa rūsu ierosina rūsas sēne Uromyces trifolii-repentis Liro. Slimības simptomi – brūnas, sarkanīgas, dzeltenas pustulas uz baltā āboliņa lapām. Slimajiem augiem pastiprinās transpirācija un pazeminās fotosintēzes intensitāte, lapas pāragri nokalst. Vidēji stipras infekcijas gadījumā ražas zudumi var sasniegt 15–30%. Jo agrākās baltā āboliņa attīstības stadijās notiek inficēšanās, jo lielāki ražas zudumi. Sarkanā āboliņa rūsu ierosina rūsas sēne Uromyces fallens Kern. Sēne veido brūnas, oranžas vai dzeltenas pustulas (spilventiņus) uz lapu vai augu virsmas, kas atgādina dzelzs rūsu.

Ierobežošana:
– fungicīdu lietošana;
– rezistentu šķirņu izvēle;
– augu maiņa;
– regulāra augu apsekošana, lai noteiktu slimību tās attīstības sākumā (īpaši pēc lietus un liela mitruma laikā);
– veselu, neinficētu sēklu izvēle.

Āboliņa stemfilioze jeb lapu melnplankumainība

Slimības ierosinātājs ir Stemphylium sarcinaeforme (Cav.) Wiltshire. Šī slimības izraisītājsēne āboliņa sējumos Latvijā pirmo reizi konstatēta 1894. gadā. Stemfilioze veido uz āboliņa lapām līdz 10 mm lielus izplūstošus plankumus ar koncentrisku apmali. Slimības dēļ iet bojā āboliņa lapas. Stemfiliozes izraisītie lapu bojājumi lielā mērā ir līdzīgi bojājumiem, ko izraisa askohitoze. Ar stemfiliozi bojātām āboliņa lapām divreiz samazinās karotīns un kopproteīns par 3–8%.

Cerkosporoze

Slimības ierosinātājs ir Cercosporina Zebrina (Pass). Cerkosporoze izraisa nekrozi uz āboliņa lapām, stublājiem un ziediem. Plankumi ir gaiši brūni līdz melni, reizēm tie ir sarkanīgi vai violeti. Vasarā infekcijas izplatīšanos veicina augsta gaisa temperatūra – no 24 līdz 28 °C –, vējš un lietus. Slimība var izplatīties arī ar sēklām. Cerkosporoze pārziemo uz augu atliekām augsnē. Inficēšanās ar cerkosporozi var ievērojami samazināt baltā āboliņa sēklu ražu. Labākā aizsardzība pret šo slimību ir izturīgu šķirņu izmantošana. Citi piemēroti pasākumi – augsekas ievērošana, dziļa aršana rudenī un veselīga sēklas materiāla izmantošana.

Āboliņa kraupis

Slimības ierosinātājs ir Polythrincium trifolii Kunze. Āboliņa pirmajā izmantošanas gadā pēc virsauga novākšanas sēne ir visbīstamākā konīdiju stāvoklī. Infekcijas dēļ lapu apakšpusē parādās sīki melni plankumi, kas veidojas no plakanām konīdiju nesēju grupām, lapu virspusē – plankumi gaišā krāsā. Āboliņa kraupis ne tikai samazina ražu, bet ir kaitīgs arī lopu veselībai, ja izēdina ar šo slimību bojātos augus.

Raksta tapšanā izmantota zinātniskā literatūra


Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv