Lopkopībai, Tehnika

Rekordiste vārdā ‘Zapte’. Kā “Čaidānu” fermā pārgāja uz robotizēto slaukšanu

Autore: Gundega Skagale

Neretas pagasta saimniecībā “Čaidāni”, kur saimnieko Aija, Raimonds un Kristaps Leiši, kopš pagājušā gada jūnija govju slaukšana uzticēta diviem DeLaval robotiem.

Kā saņēmāties tieši krīzes laikā investēt modernizācijā?


Tā vienmēr ir, kad krīze beidzas, sākas uzrāviens, tāpēc investīcijas ir jāveic tieši zemākās cenas laikā. Pērn esam palielinājuši zemes platības, nopirkām arī precīzās izsējas kukurūzas sējmašīnu (lietotu), uzstādījām robotus. Mēs tikai no piena lopkopības dzīvojam, nekādas citas blakusnozares nav.

Cik lielu ganāmpulku apsaimniekojat?

Ganāmpulkā dzīvnieku skaits ir pie 300. Pēc Jāņiem sākām govis slaukt ar diviem robotiem. Viens apkalpo augstražīgo govju grupu, kur ir 63 govis, otrs mazražīgo, kur ir visas pārējās govis. Būtiskākais nav, cik govju robots spēj izslaukt, bet cik daudz piena tas iegūst. Jo ražīgākas govis, jo mazāku govju skaitu robots var apkalpot. Vidējais izslaukums ir mazliet virs 8 tūkstošiem. Mūsu rekordistei ‘Zaptei’ izslaukums ir 50 litru dienā. 
Pirms robotiem slaucām skujiņas tipa slaukšanas zālē 2×6. Paši no Dānijas atvedām. Tur jau tā bija vismaz desmit gadus nostrādājusi un pie mums vēl desmit gadus. Vienkārša, bez papildu funkcijām – ne izslaukumu noteica, ne govs identifikāciju –, bet savu darbu paveica. Vienkārša kā kapeika. Taču sākām domāt, ka vajadzētu kaut ko modernāku, lai varētu pārraudzīt ganāmpulku. Govju ir daudz, un visām nevar izsekot līdzi. Jāraksta kartītes, kaut kas aizmirstas, kaut kas nepareizi… Bet tagad ganāmpulka menedžmenta sistēmā ir visa govs vēsture. Turklāt robots informē par darbiem, kas veicami, – kura govs sēklojama, kurai jāpārbauda grūsnība u. tml.

Robotu slaukšanu izvēlējāmies arī cilvēku dēļ. Slaucējas mums bija ļoti labas, bet, ej nu zini, cik ilgi tā būtu. Piena zālei nebija ne vainas, bet kamēr ir kas strādā. Kad bijām spiesti paši vienu mēnesi slaukt, tad sākām domāt. Tagad arī vairs nav tas trakais nakts darbs. Slaukšanas zālē darbs sākās jau pulksten četros, rēķini, trijos naktī jau jāceļas augšā. Ļoti patīk, ka robots uzreiz noņem stobriņu, tiklīdz ceturksnis ir izslaukts. Nenotiek pārslaukšana, un līdz ar to govs tesmeņa veselība uzlabojas.

Kāds ir vidējais slaukšanas reižu skaits?

Govis tiek slauktas tik bieži, cik tām gribas, vidēji 2,4 reizes dienā. Maksimālais skaits ir bijis 2,6. Ir gotiņas, vecās, kas negrib iet uz robotu. Jaunās teles sākumā arī jāmāca, bet pēc tam tās pašas iet. Bet apmeklētība nav atkarīga tikai no vecuma. Ir atsevišķas vecās gotiņas, kas iet pat četras reizes slaukties.

Uz barības galda līdztekus rupjajai barībai – skābbarībai – ir arī milti un rapšu rauši.

Neviens īsti nevar pateikt, kādai ir jābūt spēkbarības attiecībai, – cik jābūt uz galda, cik robotā. Cik speciālistu, tik viedokļu. Viens konsultants izveido vienu barības devu, otrs citu, trešais vēl citādu… Beigu beigās palikām pie Aizkraukles konsultāciju biroja lopkopības speciālistes Līgas Ničiporukas izstrādātās receptes, tā darbojas, un īpaši neko nemainīsim. Tā nav arī pārāk dārga. Izslaukumus šobrīd necenšamies celt līdz 10 vai 11 tūkstošiem, tad sāksies veselības problēmas. Lai gūtu tik lielus izslaukumus, vajag vēl smalkākas barības devas. Tam pagaidām mēs vēl neesam gatavi. 

Mūsu lielākā problēma – vispirms ir jāizkopj ganāmpulks, jo ne visas govis ir piemērotas robota slaukšanai. Grūtības sagādā arī apsēklošana. Mūsu sapnis būtu uzstādīt piena laboratoriju Herd Navigator. Aprēķini liecina, ka tas sāk atmaksāties jau no diviem robotiem. Šī sistēma ir liels palīgs govju optimālā sēklošanas laika noteikšanai. Šobrīd, ja ir klusā meklēšanās, nevaram gotiņas apsēklot laikus. Sapņot vajag. Pirms četriem gadiem pagarinājām fermu, nodrošinājām govīm labturību. Redzējām, cik govīm ir ērti, viegli, visas tiek pie barības galda, miers kūtī un izslaukums uzreiz pacēlās. Ar robotu uzstādīšanu miers ir vēl lielāks. Govis dzīvo savā nodabā, kad grib, iet uzēst, kad grib – pagulēt vai slaukties. Nav nekādas tramdīšanas.


Vai ar ganāmpulka menedžmenta sistēmu esat apmierināti?

Tas ir viens no lielākajiem jaunās tehnoloģijas plusiem. Piemēram, reprodukcijas dati datorā ir atspoguļoti ļoti uzskatāmi – zaļās gotiņas atnesušās, sarkanās – nav apsēklotas, tas ir brīdinājums, zilās – apsēklotas, dzeltenās – grūsnas. Šī programma automātiski rēķina un brīdina mūs, kurām govīm jāpievērš uzmanība. Te ir slaukšanas dienas un izslaukums – ļoti viegli pārskatāms.
Lopkopējam pēc robotu uzlikšanas ir vieglāk strādāt, viņš atnāk, sabaro teļus, sakārto guļvietas un ko redz, ko neredz, bet mums visu laiku ir jābūt uzvilktā stāvoklī, lai nepalaistu garām kādu, kas meklējas. 

Menedžmenta programma brīdina par neatliekamajiem darbiem. Piemēram, šodien ir jāveic meklēšanās pārbaude sešām govīm, apsēklošana vēl trim. Dators šos uzdevumus aprēķina pats, mums tikai tas jānodrošina ar datiem. Katrai govij ir piena izslaukumu līkne, barība, izslauktās, neizslauktās govis, apmeklējums.


Jums ir virzītā vai brīvā iešana uz robotu?

Virzītā. Ja robotā ir brīvā iešana, tad bravūrīgākas govis nodzīs gotiņu, kas ir tikko atnesusies. Netiek slaukties tā, kas ir kautrīgāka. Brīvajā vienmēr būs govis, kas visu laiku rotēs cauri robotam. Šīs govis aizkavē slaukšanu. Līdz ar to robots var apkalpot mazāku skaitu govju. Ja ir virzītā kustība, tad ir vieglāk govis, kas nav vakarā vai no rīta gājušas, aizdzīt līdz robotam. Vienkārši tā ir jāiedzen uzgaidāmā laukumā un tā ir spiesta aiziet līdz robotam. Var pat nesekot līdzi, vai ieiet robotā, jo cita ceļa nav. Telītes gan iedzenam uzgaidāmā laukumā, izslēdzam vārtus, lai nenāk pārējās klāt, un tad iebīdām robotā. Kamēr iemācās. Dažai vajag pat veselu mēnesi, kā kurai gotiņai. Galvenais, nepieradināt gotiņas pie tā, ka kāds katru rītu un vakaru iedzen uzgaidāmajā laukumā. Lai iet pašas.


Uzskata, ka robotslaukšana uzlabo govju tesmeņu veselību.

Mums somatisko šūnu nebija daudz arī tad, kad slaucām piena zālē. Sākot slaukt ar robotiem, gan uzlēca, bet to var izskaidrot ar govju stresu. Mēs sākumā eksperimentējām ar barību, cik un ko vajag dot, kā grupēt. Ilgi nevarējām atrast pareizo attiecību spēkbarībai, ko dot uz barības galda un ko dot robotā. Teorētiskie modeļi, protams, ir izstrādāti, bet praktiskā dzīve mazliet atšķiras no šīs teorijas. Tagad govs saņem spēkbarību atbilstoši iedotajam piena daudzumam. Sākums bija stresains gan mums, gan govīm. Jo vairāk konsultējāmies, jo mazāk varējām izdarīt pareizi.

Barības galdu apzināti likāt malā, nevis novietnei pa vidu?

Tas tā izveidojies vēsturiski, kūti pārbūvējot un paplašinot. Barība ir visu cauru diennakti, un tāpēc pie galda vietas pietiek visām. Kad sākām saimniekot, te bija tikai veci zirgu kūts mūri, kuros auga skaistas ābeles. Jaunā novietnē uzbūvēta no lietotām angāra konstrukcijām. Fermu cēlām paši, izmantojot lietotos materiālus. Ja kūts būvniecībai būtu izmantots Eiropas atbalsts, tā būtu izmaksājusi ievērojami vairāk. Mums jau tā interesanti sanāca – viss jau bija, ieskaitot guļvietas, un pēc tam likām angāru virsū. 

Tā kā angāram ir skārda segums, ziemā veidojas kondensāts. Vasarā ir karsts, tāpēc bez ventilatoriem govīm pūšam arī virsū ūdens migliņu virs barības galda. Ir gan vējš, gan mitrums. Tad, kad ēd, uz muguras (ne galvas) var dabūt dušiņu. Sprauslas ir apmēram 2 metri virs govīm, ventilatori pūš un izveidojas viegls ūdens mākonītis. Turklāt, pateicoties vēsumam, govis vairāk uzturas pie barības galda un līdz ar to vairāk apēd. Virs guļvietām ir ventilatori, liksim papildus arī pie robotiem. Mums jāpanāk situācija, ka viskomfortablāk govs jūtas robotā, lai veicinātu tā apmeklētību. Lai arī tur ir svaigs gaiss, lai nav karsts. Robotā ir jābūt visam labākajam – garšīgākajai barībai, labākajam mikroklimatam, lai govis nav jāpiedzen.


Vai pie barības galda visām pietiek vietas?

Robota slaukšanā var būt mazāk guļvietu, nekā ir govis grupā. Jo kāda vienmēr ēd vai slaucas, visas nekad reizē neguļ. Taču mēs gribam katru nodrošināt ar savu guļvietu. Pie barības galda tās nekad visas reizē nesanāk, arī tad, kad pieved barību. Jo barība ir visu laiku. Piemēram, no 65 govīm piecas ir slaukšanas laukumā, kādas 20 guļ un pārējās pie barības galda.
Fermā valda miers. Kad dzinām govis uz piena zāli, bija vairāk negadījumu, tagad govis mierīgi pārvietojas pašas. Neviens tās nedzen. Ja arī kāda govs nav atnākusi uz slaukšanu, robotā var paskatīties, kurā zonā viņa konkrētajā brīdī atrodas.

Plānojat palielināt ganāmpulku?

Nē. Nav zemes, ja būtu lielāks ganāmpulks, būtu vajadzīgi arī papildu cilvēki un tehnika. Lai strādātu, teiksim, ar trim robotiem, vajag vēl 50 govis klāt. Tām vietas nav, tātad jāceļ ferma. Jau tagad nav kur teļus izvietot, bet tad to būs vēl vairāk – riņķa dancis. Mums tas nav vajadzīgs. Mēs apsaimniekojam 300 ha lauksaimniecības zemes, un tas ir pietiekami, lai uzturētu pašreizējo ganāmpulku. Visā platībā audzējam lopbarību – zālājus un kukurūzu. Strādājam ar intensīvās saimniekošanas metodēm, mēslojam gan zālājus, gan kukurūzu. Katru gadu atjaunojam apmēram 50 ha zālāju. Mūsu zemēs labi padodas āboliņš. Strazds uzlido virsū un nekrīt cauri. Rudens pusē gan ir grūti izžāvēt. Mēģinājām lucernu audzēt, nesanāca. Varbūt jāpamēģina vēlreiz un citādi.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
Mans_V1_reklamam

Pievienot komentāru