Laukos
Piens

Vieta, kur cilvēki strādā un prasa vēl darbu. “Nītavas” formula prātīgai saimniekošanai 16

Uldis Graudiņš

SIA Nītava šogad palielinājusi izslaukumu no govs vidēji par 1000 kilogramiem. Uzņēmums gatavojas jaunas kūts būvniecībai, kombaina un agregātu pirkumam. Nesen Atzinības krustu saņēmušais saimniecības valdes priekšsēdētājs Edvards Beinarovičs intervijā atklāj uzņēmuma vairāk nekā 70 līdzīpašnieku formulu ieceru īstenošanai.

– Kāpēc Nītava plāno būvēt jaunu kūti?

– Mums ataudzējamajam ganāmpulkam nepietiek telpas. Patlaban 150 teles dzīvo 2013. gadā būvētajā slaucamo govju fermā ar 470 guļvietām. Šobrīd mums ir 450 slaucamās govis. Mazie teliņi dzīvo pagaidu telpā neatbilstoši labturības prasībām, turklāt arī to kopšanai ir jāizmanto daudz roku darba. Esam iecerējuši gatavot projektu ES fondu atbalsta naudas saņemšanai. Kopējās projekta izmaksas: būvniecībai – 1,1 milj. eiro, iekārtu pirkumam – 400 000 eiro. Jaunu kombainu un rugaines kultivatoru noteikti pirksim, arī minerālmēslu izkliedētāju. Ja visu sakārtosim, izturēsim projektu konkursu, ES un valsts kompensēs 40–50% no ieguldījuma. Patlaban vērtēšanā priekšroka ir jaunajiem zemniekiem, bioloģiskajiem saimniekiem un tikai tad seko īsti ražojošie zemnieki. Naudu aizņemsimies.

– Cik liels ir izslaukums?

– Slaucam vidēji 8000 kg no govs. Izslaukumi vispirms kāpj tāpēc, ka uzlabojam barības kvalitāti. Piens govij ir uz mēles – ir tāds vecs latviešu teiciens. Nākamais – ģenētika, trešais – veselība kopā ar labturību. Ik dienu slaucam vidēji 8 tonnas piena. Esam uzstādījuši dzesētājus 18 tonnām, lai pienu varētu pārdot ik pārdienas. Mūsu ražotajam pienam ir 4,5% liels vidējais tauku daudzums un 3,8% olbaltumvielu.


– Cilvēku darbu fermās aizvien vairāk sāk aizvietot roboti. Vai esat vērtējuši slaukšanas robotu izdevīgumu?

– Robotus izvēlas tāpēc, ka nav kas strādā. Es esmu domājis par šo tēmu, tomēr mums jaunā slaukšanas zāle ir tikai ceturto gadu. Viens robots maksā aptuveni 100 000 eiro. Ar mūsu izslaukumu viens robots apkalpo 60–65 govis. Tas nozīmē, ka mums vajag 6–7 slaukšanas robotus. Mums nav kur tos ievietot. Iespējams, nākotnē robotus vajadzēs pirkt tāpēc, ka vidējā alga valstī tuvojas 1000–1200 eiro. Cilvēki skatās televīziju un vaicā, kāpēc viņi Nītavā tik daudz nesaņem? Pieliks vēl nodokļus, un tad par katru darbinieku ik mēnesi būs jāmaksā 1500–1700 eiro. Mums cilvēki vairs nerunā pretī, strādā un prasa vēl darbu. Mēs, piemēram, ziemā piektdienās nestrādājam, vasarā visu laiku darbojamies, izņemot svētdienas. Maksājam par padarīto darbu, nevis par darba stundām. Slaucējas Nītavā pelna 800-900 eiro uz papīra, traktoristi saņem 700-900 eiro. Nodarbinām pavisam 36 cilvēkus, pēdējos gados vairāk kā divi darbinieki nenomainās.

– Kura saimniecībā ir galvenā nozare – piena lopkopība vai graudkopība?

– Galvenās nozares ir tās, kas dod peļņu. Ne vienmēr graudi dos peļņu, un arī piens ne vienmēr, tomēr abas nozares viena otru papildina. Graudus ražojam lopbarībai un sēklai. Savulaik zālāju sēklu pat uz Austriju sūtījām! Mums ir divas kaltes. Vairs ar zālājiem tā nenodarbojamies. Graudu sēklu gan ražojam. Paredzu, ka nākamajā gadā saistībā ar aizvadītā rudens dabas apstākļiem klientu, pircēju būs tik daudz kā nekad. Ordeņus vajadzēja dot visiem saimniekiem, kuri izturēja piena krīzi. Nesaprotu un nesapratīšu, kā piena cenas veikalā nemainās – vai ražotājam maksā 19 centu vai 35 centus. Sēklkopība, graudkopība – ja ir normāli dabas apstākļi, tās ir rentablas nozares. Līdzīgi kā piena lopkopība, ja ir normālas cenas. Par litru piena vismaz 25 centi ir jāsaņem. Normāla pašizmaksa lielražošanā ir 26–27 centi/l. Mēs divus gadus izturējām ļoti zemu cenu. 2014. gadā ražotāja vidējā cena bija 36 centi un tad piens veikalā bija lētāks nekā patlaban, kad maksā 33 centus. Tad iepirkuma cena pēkšņi nokritās no 36 līdz 19 centiem. Mēs divos gados zaudējām aptuveni 500 000 eiro. Ja šī nauda nebūtu zaudēta, man parādu nebūtu. 2013. gadā uzbūvējām fermu, 2014. gadā viss bija kārtībā, tomēr kurp aizgājām 2015. un 2016. gadā? Mums pēdējos gados palīdzēja graudi. Nākamajā gadā piens palīdzēs graudiem.

– Cik lielā platībā audzējat graudus un rapšus?

– Graudus audzējam vairāk nekā 600 ha platībā, rapšus – 200 ha. Vēl mums skaitās arī dārzi, ceturto gadu audzējam kukurūzu.

– Vai cietāt šā rudens plūdos?

– Es lauksaimniecībā darbojos kopš 1966. gada, kad sāku strādāt par mehānisko darbnīcu vadītāju. Aizvadītajā laika posmā no visiem gadiem šis ir ceturtais tik ekstremāls gads. Pirmais bija 1972. gads, tad 1977., 1980. gads un šis gads. Tik slikts kā 1980. un 1972. gads nav vēl bijis. Šogad graudiem bija ļoti laba ražība. Pavisam šajā sezonā slikto dabas apstākļu dēļ zaudējām aptuveni 400 tonnas. Sezonas sākumā no viena hektāra kūlām 7 tonnas, sezonas beigās vien 2–3 t/ha. Nokūlām 2750 tonnas labības un rapšu. Vajadzēja vairāk nekā 3000 tonnu. Ražībai vēl griestus neesam sasnieguši.

– Vai grūti vadīt saimniecību ar vairāk nekā 70 līdzīpašniekiem?

– Tā arī ir mana muļķība – man ir laba sirds. Īpašniekiem saku, lai atstāj vismaz vienu paju, būs zārka nauda. Var sapulcē balsot, mani mācīt. Patlaban kožu pirkstos, šādu īpašnieku par daudz. Dividendes nemaksāju un nekad nemaksāšu. Man tad puse nopelnītā būtu jāmaksā sev. Ne jau nauda ir galvenais, svarīgāk, lai cilvēkiem būtu normāla dzīve. Nevar būt tā, kā Latvijā – esam maza valsts, bet mums tik daudz miljonāru! Kā un kāpēc viņi radušies? Es dzīvoju pieticīgi, man uz papīra 550 eiro alga. Man pensija lielāka nekā alga, jo stāžs 52 gadi.

Foto Anda Krauze

Galerijas nosaukums

– Kādas problēmas saredzat Latvijas lauksaimniecībā?

– Mēs nenovērtējam, ka zeme ir mūsu nacionālā bagātība. Zemi pārdodam par sviestmaizi. Mums kaimiņi vācieši Stokenbekers un Hopners jau 4000 ha zemes ir nopirkuši. Salīdzinājumā ar Zviedriju un Somiju Latvija ir bagāta valsts. Mums ir meži, mūsu zaļais zelts, tomēr mēs to izniekojam. Apaļkokus sūtām prom bez muitas nodokļa; kad būvējam mēbeles, sūtām ar muitas nodokli. Otrādi būtu jābūt! Patlaban ir sagatavots noteikumu projekts mežus pusaudža vecumā zāģēt. Ačgārni. Nesaimnieciskums visaugstākajā pakāpē! Mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Skatos uz mūsu tēvu zemi un man sāp, ieraugot tādu nesaimnieciskumu valsts mērogā.

Lauksaimniecībā nenotiek arī paaudžu maiņa. Tiesa, lauksaimniecība nav tā vieglākā nozare. Paliku tajā darboties, jo nevienā citā nozarē nav tāda gandarījuma par darbu. Ja izdodas kārtīga raža – pieej pie lauka un dzirdi, kā tas runā ar tevi. Kā vārpas pēc lietus skan. Ieej kūtī – viss tik forši, lopi mitinās, visi apmierināti – tad ir gandarījums!

Patlaban ir jāsāk riktīgi darboties. 1992. gadā domāju, ka šajā nozarē kādus trīs gadus nostrādāšu, nu jau 25 gadi nostrādāti. Tolaik par 100 latiem hektārā zemi piedāvāja – vajadzēja pirkt! Patlaban lētāk par 5000 eiro/ha nevar nopirkt. Pērn un aizpērn pa 100 ha nopirkām, šogad tikai 15 ha varējām nopirkt. Zeme šodien ir deficīts. Var saražot traktorus, ne zemi. To nevar ne nozagt, ne nodedzināt. Tas ir pamatlīdzeklis uz gadu simtiem. Ja to nenovērtējam, tas ir ļoti glupi.

Kāds ir vēlējums kolēģiem nākamajam gadam?

– Nekad nepagurt un skatīties nākotnē ar gaišu skatu! Lai mums dabas apstākļi būtu labvēlīgi. Degvielas akcīze nākamajā gadā kāps, elektrība kļūs dārgāka – cenas ziņā mums nav tie vislabākie ražošanas nosacījumi Eiropā. Mums ir viszemākie tiešmaksājumi, enerģijas izmaksas nav viszemākās. Būs jau labi, tiešmaksājumi kāpj, kāpj arī zemes nomas maksas un nekustamā īpašuma nodoklis. No aizdevumiem nevajag baidīties. Tā bija mana kļūda, ka sākumā neaizņēmāmies. Būtu daudz tālāk attīstījušies. Bet bija lieli aizdevuma procenti un neziņa par nākotni. Nav jau izmaiņas paredzamas. Minerālmēslu cenas šajā gadā – opā! Par 100 eiro tonnā nokritās. Kur tas redzēts! Tūlīt gan to cenas atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Nemāku izskaidrot, kāpēc. Lai mums viss izdodas un nenolaižas rokas!

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv

Par svarīgo