Laukos
Gaļa un zivis

Alternatīvais olbaltumu avots jeb sliekas pārtikā – jau īstenība 0

Foto: Uldis Graudiņš

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes vadošā pētniece, zinātņu doktore Ilga Gedrovica aizvadītajā mēnesī izstādē Riga Food iepazīstināja ar pasaulē unikālu produktu – karamelēm ar slieku olbaltumvielām. Nākamajos divos gados I. Gedrovica, kas šajā jomā ir vadošā pētniece pasaulē, ES apstiprinātajā projektā* “Jauni olbaltumvielu avoti pārtikai Latvijā (Ēdamie tārpi)” iepazīstinās sabiedrību ar vēl vairākiem pārtikas produktiem, kuru sastāvā būs Latvijā sastopamās divas slieku sugas. Pētniece slieku olbaltumvielu izmantošanu pārtikā uzskata par ļoti perspektīvu.

Latvijā ir zināmas 13 slieku sugas un viena slieku pasuga. Kuras no tām izmantojāt savos pētījumos?

– Izmantoju divas slieku sugas – Kalifornijas sarkano (Eisenia fetida) un Dendrobenu (Eisenia veneta), kas ir arī plašāk zināmās slieku sugas. Kalifornijas sarkanās sugas sliekas ir ātraudzīgākas nekā to Dendrobenas māsas, kas savukārt, vērtējot pēc masas, ir lielākas. Karamelēs, ko piedāvāju izstādē, bija Kalifornijas sarkanās sugas sliekas, tās bija izkaltētas ar izsaldēšanas metodi. Manuprāt, kā izejvielu pārtikas industrijā vislabāk būtu kombinēt abas iepriekš nosauktās slieku sugas.

– Agro Topa 2017. gada oktobra numurā jau stāstījām par jūsu ieceri pētīt sliekas. Ko esat paveikusi gada laikā?

– Sākums visam ir lauksaimnieki, kuri var nodrošināt izejvielu, lai tālāk varētu ražot produktu. Maniem pētījumiem sliekas audzē reāli slieku audzētāji no SIA Mālpils Biotehnoloģiju centrs un SIA BioAgro Baltic, kuru pašreizējā darbība ir saistīta ar vermikomposta iegūšanu no sliekām. Aizvadītajos 12 mēnešos pētīju slieku piemērotību pārstrādei un pārtikas produktu ražošanai. Tas nav tik vienkārši, kā varētu iedomāties. Nevar slieku no dobes pa taisno likt uz šķīvja un lietot uzturā. Sliekām ir īpaša pārstrādes tehnoloģija. Pirmais posms ir slieku mehāniska attīrīšana no tā komposta, ko tās lieto uzturā. Cilvēkam komposts nav piemērots lietošanai uzturā, tāpēc, lai no tā atbrīvotos, sliekām tiek piemērota speciāla diēta. Nākamais posms – slieku apstrāde, lai tās būtu drošas lietošanā, – bija līdzšinējais darba posma mērķis. Patlaban esmu izveidojusi slieku pārstrādes tehnoloģiju. Ar to iegūst attīrītas un vēlāk kaltētas sliekas. Nākamajā pārstrādes posmā tās tiek samaltas miltos un ir gatavas pievienošanai pārtikas produktos.

Pētīju dažādas slieku kaltēšanas metodes. Karamelē ir sublimētās (ar saldēšanas metodi kaltētās) sliekas. Tikpat labi sliekas var kaltēt karstā gaisā. Tā ir lētāka metode. Pētīju, kā kaltēšanas metode ietekmē uzturvielas, kādas ir katras metodes priekšrocības un īpatnības.

Pēc kaltēšanas sliekas maļ smalkas frakcijas pulverī. Tas atgādina pilngraudu miltus, lai gan krāsa ir atkarīga no lietotās kaltēšanas metodes. Slieku pulveris no pilngraudu miltiem, protams, atšķiras – gan sensori, gan arī pēc uzturvērtības. Jāatzīmē slieku pulvera uzturvērtība – tajā ir daudz olbaltumvielu – 72 grami 100 gramos vielas. Tas ir ļoti daudz. Ļoti atšķirīgs ir arī slieku pulvera aromāts un garša, lai gan vienlaikus tas ir pietiekami neitrāls. Aromāts un garša nav tik nepieņemama, ka cilvēki nevarētu baudīt slieku produktus. Pievienojot slieku pulverim citas izejvielas, to var ļoti veiksmīgi lietot jebkurā pārtikas produktā. Tie varētu būt miltu produkti, kas, visticamāk, taps, vai arī kādas uzkodas.

– Jūsu izstādē demonstrētā un degustācijai piedāvātā karamele ar kaltēto slieku izpelnījās ļoti lielu ievērību.

– Izstādē es vairāk stāstīju par pašu ideju. Mans mērķis ir pievērst uzmanību šai aktuālajai tēmai. Proti, ka mainīsies mūsu ēšanas paradumi. Ierastās olbaltumvielas, ko saņemam no dzīvnieku valsts gaļas, zivju, piena produktu veidā vai no augu valsts, kas ir pākšaugi, tiks iegūtas no citiem olbaltumvielu avotiem, tādiem kā kukaiņi un kāpuri. Klasiskie olbaltumvielu avoti, iespējams, nebūs pieejami tādā daudzumā kā līdz šim. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka pēc 20–30 gadiem situācija būtiski mainīsies. Šobrīd, lai ieviestu jauninājumus, problēma vairāk ir cilvēku domāšanā, pašreizējos uzskatos. Ar cilvēkiem ir jārunā, viņiem ir jāstāsta, cik svarīgi ir mainīt ikdienas ieradumus, attieksmi un rīcību attiecībā uz dabu un, protams, pārtikas produktiem. Mūs noteikti skars šī aktualitāte.

Visu aizvadīto pavasari es veicu vērienīgu aptauju sociālajos tīklos. Gribēju saprast, ko domā cilvēki Latvijā. Rezultāti parādīja to, ko jau varēja paredzēt. Vien 7% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi jau šobrīd kaut ko tādu ieviest savā ikdienā. Dzirdējuši par to, ka pasaulē ēd kukaiņus un kāpurus, ir 84% cilvēku. Paši pagaršojuši – katrs piektais. Viņi teic – kādā ceļojumā, tikai joka pēc… Cilvēkiem sniedzu informāciju, cik svarīgi ir alternatīvie olbaltumvielu avoti, ņemot vērā resursu patēriņu un emisijas, tostarp metāna gāzes emisijas, cik daudz negatīvu blakņu nāk no tām, lai iegūtu mums ierastos olbaltumvielu avotus.

– Tātad pēc 20–30 gadiem pasaulē varētu izveidoties olbaltumvielu deficīts?

– Ik dienu pasaulē piedzimst ap 60 000 cilvēku, nomirst vien ap 25 000 cilvēku. Cilvēku skaitam uz zemeslodes pieaugot, gluži fiziski nepietiks platību klasisko graudu vai pākšaugu audzēšanai dzīvnieku barošanai. Kā zinātniece arī es vēlos dot savu ieguldījumu pasaules problēmu risināšanai un tāpēc meklēju iespējas klasisko olbaltumvielu avotu aizvietošanai. Viena no perspektīvām, ko varētu no laboratorijas pārnest uz ražošanu, ir no sliekām gatavoti pārtikas produkti. Mums Latvijā nav siseņu, lai gan Entomoloģijas biedrība ir publicējusi, ka Daugavgrīvas pusē ir sastapts klejotājsisenis (ceļojošais sisenis). Ja tie ir lielā barā, tie var nodarīt ļoti lielu postījumu lauksaimniecībai. Tas jau ir redzēts Latvijā! Jokojot komentēju sociālajā tīklā, ka Latvijā sastapsim pasaulē šobrīd vispopulārāko un zināmāko netradicionālo olbaltumvielu produktiem izmantoto kukaini. Bet mums ir tas, kas mums ir. Vienlaikus ar sliekām pētu arī citus kukaiņus. Kamēr nebūs rezultātu, plašāk nekomentēšu.

Mums ir jāskatās no sava skatpunkta – ko varam piedāvāt un kā mainīt domāšanu, apzinoties, ka pastāv iespējamība – cilvēku skaita pieauguma dēļ uz planētas klasiskās gaļas cena būtiski kāps. Latvija nav tā bagātākā valsts, lai gan ļoti daudz ražojam dzīvnieku valsts olbaltumvielu produktu, bet ļoti iespējams, ka valstis ar augstu pirktspēju izpirks mūsu saražotos produktus no klasiskajiem olbaltumvielu avotiem. Un mums pašiem nebūs, ko lietot uzturā. Pastāv tāda iespēja. Bet olbaltumvielas vajadzēs. Bez tām cilvēks nevar eksistēt. Ir iespējams, ka mums netradicionālie olbaltumvielu avoti būs jālieto agrāk, nekā domājam, kaut arī mūsu kultūrā, mūsu domāšanā kukaiņi un kāpuri asociējas ar kaut ko bojātu, kaut ko sliktu. Jaunā paaudze gan tā nedomā. Veicot aptauju, secināju – jo jaunāks cilvēks, jo atvērtāks šai lietai.

Pasaulē viss mainās. Kā Rainis teica – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Ir jābūt atvērtam. Es patlaban vēlos parādīt, ka zinātnieki no Latvijas Lauksaimniecības universitātes pēta unikālu tēmu. Pētījuma rezultāti būs noderīgi gan pasaulē, gan Latvijā. Slieku produktu ražošana sākotnēji var būt ļoti nozīmīga, iespējams, ne gluži pašu patēriņam, bet drīzāk tautsaimniecības sildīšanai. Lauksaimnieki varētu audzēt izejvielu – sliekas. Šobrīd sliekas tiek izmantotas tikai vērtīgā vermikomposta ieguvei. Pamainot dažus audzēšanas aspektus, piemēram, temperatūru, mitrumu, barošanu, attiecīgi var audzēt sliekas to masas iegūšanai. Tas būtu sākumposms, lai tālāk sliekas virzītu uz pārstrādi, kur ražotu dažādus pārtikas produktus. Tiem varētu pievienot sliekas olbaltumvielu proteīna palielināšanai produktā. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Es patlaban neattīstu otro iespējamo slieku izmantošanas veidu pārtikā, ka sliekas varētu pārstrādāt maltas gaļas masā, jo pret šādu slieku lietojumu patērētāji ir ļoti noraidoši. Šādam lietojumam un izpētei vajag vairāk laika. Iespējams, pie šīs tēmas atgriezīšos vēlāk. Slieku kaltēšanu varētu diezgan veiksmīgi integrēt pārtikas produktu ražošanā jau diezgan tuvā nākotnē. Iespējams, nākamajos piecos gados. Kāpēc ne?

Nākamajā gadā, visticamāk, būs laboratorijas apstākļos gatavoti reāli pārtikas produkti ar slieku pulvera piedevu. Tas man ir šīs ziemas darba uzdevums.

Redzēsim, kā dzīve ievirzīsies. Esmu zinātniece, zinātniekiem ir jāstrādā nākotnei. Ir, protams, klasiskās lietas, ko pētām ikdienā, kā tās mainās, ir arī ļoti globālas tēmas, par kurām ir jādomā jau patlaban. Šis projekts ir vērsts uz to, lai domātu par nedaudz tālāku nākotni.

– Kā nonācāt līdz slieku projektam?

– Arī es kā jaunais zinātnieks saskatīju šai tēmai perspektīvu. Šī ir tēma numur viens pasaulē jau pēdējos piecus gadus.

Ik gadu Francijā oktobrī notiek pasaules lielākā pārtikas inovāciju izstāde, kur definē karstās aktualitātes pārtikas produktiem. Patlaban piecas topa tēmas pārtikas produktu ražošanā ir: bezatlikuma, dabai draudzīgas tehnoloģijas; produkti ar samazinātu cukura daudzumu, lai mazinātu ar veselību saistītās problēmas; veģetārais uzturs, kas ir saistīts ar vēlamo dzīvnieku valsts olbaltuma patēriņa samazināšanu un arī dažādiem ētiskajiem apsvērumiem. Ēdamās aļģes ir vēl viena no tendencēm. Top 1 tēma visā pasaulē jau vairākus gadus pēc svarīguma ir ēdamie kukaiņi un kāpuri.

Aktuālajām izstādes tēmām tiek piemeklēti konkrēti jaunie produkti. Pirms diviem gadiem izstādes tēmai Produkti bez cukura (Sugar free products) kā piemērots tika norādīts produkts no Latvijas – graudaugu pārslas Milzu!, kas ir gatavotas no rudziem un nesatur pievienoto cukuru, ir bagātas ar šķiedrvielām. Par šo novērtējumu esmu priecīga un lepna, jo esmu šī produkta autore. Tas bija liels pagodinājums un rosināja aizdomāties – kuru aktuālo tēmu es vēl varētu pētīt? Un tā nonācu līdz domai par slieku lietojumu pārtikā. Turklāt slieku produktu tapšana varētu būt saistāma arī ar bezatlikuma tehnoloģijām, jo, sliekas audzējot, var izmantot dažādus pārpalikumus – ēdiena pārstrādes, ūdenssaimniecības. Būtībā visur, kur ir organiskas lietas, tās var ļoti veiksmīgi piedāvāt sliekām pārstrādei.

– Kur iegūstat pētījumam vajadzīgās sliekas?

– Latvijā slieku audzētāji nav lielražotāji. Mans sadarbības partneris ir Mālpils Biotehnoloģiju centrs – viens no lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem. Otrs partneris – Agro Bio Baltic – ir salīdzinoši neliels uzņēmums. Uzņēmēji patlaban vēl nezina par savām iespējām, tāpēc uzņēmumi ir tik nelieli. Tiem, kas ražo biohumusu, sokas labāk, viņi vairāk varētu darboties eksportam, kas gan prasa lielāku naudas ieguldījumu, tāpēc ne tik veiksmīgi, iespējams, sokas. Šis projekts varētu parādīt, ka ir vēl citas iespējas.

Nevar sākt ražot pārtikas produktus, ja nav izejvielas. Šī ķēde ir cieši saistīta. Kad būs izveidoti reāli pārtikas produkti šā projekta gaitā, tad būs iespējams uzsākt to ražošanu, tomēr pārtikas produktu ražotājiem pirmais jautājums būs – kur ņemt izejvielu? Tāpēc uzņēmēji, kuri piekrita ar mani sadarboties šī projekta ietvaros un piegādāt man sliekas pētījumu veikšanai, vaicāja – ko es gribu darīt, kas tur būs? Tad es stāstīju, ka man patlaban ir zinātniski izvirzītas hipotēzes, un man tās ir jāpārbauda. Vai dosiet iespēju izmantot jūsu reālās iespējas? Kā par laimi, uzņēmējus tas ieinteresēja, viņi labprāt piekrita. Tāpēc arī varu īstenot savas ieceres.

Šie uzņēmēji jau tiecas uz tālāku izaugsmi. Patlaban ir kolosālas iespējas attiecībā uz ES atbalstu, atliks vien uzņemties iniciatīvu un darboties. Vispār Baltijā šis pētniecības virziens arī ir pilnīgi jauns. Es Ķīnā otrajā starptautiskajā konferencē Insects to Feed the Word 2018 secināju, ka esmu vienīgā pētniece, kas pēta slieku lietojumu cilvēku uzturā. Šī konference notiek reizi divos gados, un šī ir tikai otrā reize, tas apliecina, cik jauna šī tēma ir arī pasaulē. No Baltijas valstīm Ķīnā sastapu uzņēmēju no Igaunijas, kurš darbojas ar gaļas tārpiem. Igaunijā patlaban gaļas tārpus novērtē kā dzīvnieku (zivju, vistu) barību, lai gan pastāv iespēja tos izmantot arī cilvēku uzturā, par to ir pētījumi citās pasaules valstīs. Igauņi mani uzrunāja kā zinātnieci ar domu par iespējamo sadarbību, jo viņiem pietrūkst tieši šīs zinātniskās izpētes. Tās pagaidām bija vienīgās aktivitātes no mūsu Baltijas reģiona. Lietuvā nekas zinātniski šajā virzienā nenotiek. Mūsu pusē problēma vairāk ir psiholoģiskajā aspektā. Patiesībā ir izmantojamas ap 2000 kukaiņu sugas – skudras, tarakāni, skorpioni, termīti un citas. Bites un lapsenes arī var izmantot. Tā ka ir ko izvēlēties un daudz ko vēl pētīt.

Pamazām šai virzienā aktivitāte aug. Nav tā, ka visi mani nomētā – ārprāts, trakā zinātniece! Ir cilvēki, kuri ir gatavi darīt arī kaut ko netradicionālu. Arī Latvijas slieku audzētāji šajā projektā iesaistījās, jo viņi ir gatavi Latvijas lauksaimniecības nozari pavirzīt nedaudz citā virzienā. Nav tik traki. Patlaban es tikai stāstu, iepazīstinu ar iespējām un ar olbaltumvielu problēmas svarīgumu. Saprotu, ka man jādod cilvēkiem laiks apdomāties. Laika gaitā alternatīvā olbaltumvielu ražošana varētu attīstīties plašāk. Patlaban ir palaista ziņa, lai cilvēki sāk par to domāt. Sākumā būs pretestība, cits pasmiesies, cits šausmināsies, tomēr kādā brīdī, cerams, šo ieceri sāks pieņemt. Kad no visiem avotiem nāks vairāk informācijas, cilvēki aizdomāsies. Tas ir tikai normāli, ka jebkura netradicionāla ideja pirmajā brīdī rada pretestību. Pēc zināma laika tā kļūst akceptējama. Svarīgi, lai mums citi neaizsteidzas priekšā. Igauņi arī jau pusotru gadu nodarbojas. Esmu lepna, ka šo problēmu pētām zinātniskā līmenī.

Patlaban par slieku lietojumu pārtikas produktos man nav ar ko parunāt. Pasaulē Latvijas pētījums izskan kā unikāls. Eiropā entomoloģijas kongresā Itālijā pētniekiem bija jāpasaka slieku latīņu nosaukums lumbricina, lai viņi saprot, par ko ir runa. Angļu valodas vārdu earthworms nesaprata. Viņi brīnījās – sliekas pārtikai, nevis lopbarības produktiem? Viņi bija dzirdējuši par slieku produktiem vistām un zivīm. Pārtikas produkti ir zināms izaicinājums, jo ir jāpanāk, lai produkts ir drošs tā lietotājam, lai tas sensori ir baudāms. Patlaban tas ir neizteiksmīgs, jābūt tādam, lai cilvēki ar prātu ēstu un nejustu, ka produkts ir no slieku olbaltumvielām gatavots. Tas man kā pārtikas tehnologam noteikti ir izdarāms.

– Vai slieku produkti būtu dārgi?

– Kamēr gatavo laboratorijā, viss liekas dārgi. Loģiski – neviens šādu produktu neražo. Bet šie produkti nebūs dārgi, jo sliekas ir ļoti ātraudzīgas. Teliņš, kas piesārņojuma ziņā patlaban ir vislielākais kaitnieks, aug 15 mēnešus. Slieka no kokona, no oliņas līdz pieaugušai sliekai izaug apmēram 40 dienu laikā. Milzīga atšķirība! Turklāt – cik resursu patērē teļa audzēšana? Piemēram, dzeramo ūdeni, par ko pasaulē uztraucas. Masa un laiks ir nosacījumi, kas rāda – vērtīgāk ir audzēt cita veida olbaltumvielas (slieku un kukaiņu). Lai iegūtu to gaļas gabaliņu no liellopa un to pašu daudzumu no sliekām, resursu un laika patēriņā ziņā ir milzīga atšķirība. 21–25 grādu temperatūrā sliekas ļoti labi ēd, aug un uzņem masu. Šāda masas ieguve ir panākama krietni vienkāršāk un ātrāk. Tāpēc slieku produktu ražošanai ir milzīgs potenciāls.

Nākamajā gadā būs reāls slieku proteīns. Patlaban laboratorijā gatavotās konfektes ir mārketinga produkts, lai pievērstu uzmanību pasaulē aktuālai tēmai. Parādīt, ka latvieši kaut ko dara, ka viņi ir pirmie sākuši kaut ko darīt globālu problēmu risināšanā. Tas ir sauciens pasaulei – hei, mēs, latvieši, arī varam kaut ko lielisku izdarīt! Visam pamatā ir nopietns zinātnisks projekts, pasniegts cilvēkiem saprotamā veidā ar gardām karamelēm un ar kino. Ne gluži ar skaitļiem garlaikojot vai biedējot.

Arī Agro Topam interviju sniedzu, lai cilvēkus pieradinātu, un sagaidu, ka kādi būs pietiekami drosmīgi, lai Latvijas vārdu nestu reālos produktos un lai mūsu lauksaimnieki domātu, kā paplašināt savu darbošanos netradicionālā veidā. Kaut gan – ko nozīmē netradicionāls? Tas, kas patlaban ir netradicionāls, vēlāk kļūs tradicionāls. Savulaik kaņe­pes un pupas arī pirmajā brīdī šķita netradicionālas.

Patlaban gatavo ES regulu, kas ļaus ražot pārtikas produktus no alternatīvajām olbaltumvielām. Definēs nosacījumus, kā varētu tālāk darboties. Patlaban likumi to neļauj. No ES dalībvalstīm vien piecās valstīs ir atļauts ražot pārtikas produktus ar netradicionālām (kukaiņu un kāpuru) olbaltumvielām. Siseņu maizi Latvijā jau zina. To ražo Somijā, kur ir atļauts. Miltus ražo Nīderlandē. Latvijā siseņu maizi ražot nedrīkst. Papīri vispirms ir jāsakārto.

Kad mans pētījums būs pavirzījies vēl vairāk uz priekšu, visticamāk, arī citas lietas būs vairāk sakārtojušās – lauksaimnieki būs gatavi vai jau audzēs pietiekamā daudzumā sliekas un pārtikas ražotāji varēs sākt ražot drosmīgus, labus, ar olbaltumvielām bagātus produktus.

– Vai jums nav bažu, kā šos produktus pieņems cilvēki citās valstīs?

– Atkarībā no tā, kāds produkts tas būs. Ja būs, piemēram, produkts sportistu mērķauditorijai, kam ir diezgan vienaldzīga garša, bet ir svarīgs liels olbaltumvielu daudzums un tā dabiskā izcelsme, tad rūpju nebūs. Kāpurs vai soja, ne ĢMO, sportistiem ir svarīgi uzņemt olbaltumvielas muskuļu masas iegūšanai. Omītei būs citas prasības. Arī no valsts ir atkarīgs – krievvalodīgajiem cilvēkiem ļoti svarīgs ir spīdīgs iepakojums. Ir svarīgas tradīcijas, kas valstīm ir atšķirīgas. Piedāvājums ir atkarīgs no mērķa auditorijas. Katram ir sava kultūra, uzskati, vajadzības.

Par sliekām runājot – var būt visdažādākie formāti. Produkti, kurus veidošu šajā projektā, visticamāk, būs cilvēkiem, kuriem ir svarīga olbaltumvielu dabiska izcelsme bez mākslīgām piedevām (konservanti un citas piedevas). Sportistiem būs dabiskas izcelsmes kvalitatīvs proteīns. Sportisti visās valstīs ir līdzīgi domājoši cilvēki. No sliekām un gliemežiem iegūtās vielas var izmantot kosmētikā. Tas gan nav mana pētījuma mērķis. Bet kopumā, ja sieviete vēlas būt skaista, viņai ir vienalga, ka kosmētikas produkta izejviela ir gliemezis, viņai ir svarīgs rezultāts. Saponīni dara ādu gludu. Iepakojums un mārketings būs pielāgots konkrētajai valstij.

Varu nosaukt piemēru ar citu manis izstrādātu produktu – Garden Snacks dabiskajiem čipsiem, kuriem izstrādāju pārstrādes tehnoloģiju un receptūras. Ķīniešiem tos vajadzēja piedāvāt ar citām garšām – ne ar latviešu iecienīto ķimeni un dilli. Viņiem ir citas garš­vielas, ko savukārt latvieši ne īpaši saprot.

Jāatceras, ka sākums ir lauksaimniecība, kas piedāvā šo izejvielu. Bez tās tālākais posms nevarēs notikt. Latvijā ir drosmīgi saimnieki, ko tik viņi neaudzē! Piemēram, kinoju, amarantu un citu. Ja saskata potenciālu, kāpēc nevar audzēt sliekas? Mums ir ļoti liels liellopu audzēšanas īpatsvars. Eksportējam ļoti daudz gaļas liellopu. Tas nozīmē – dabai ar šo dzīvnieku audzēšanu ļoti daudz darām pāri!

Darbošanās iespējas šajā virzienā ir kolosālas, un Latvija var izskanēt kā viena no pirmajām šāda veida alternatīvo olbaltumvielu ražotājām pasaulē.

* Eiropas Savienības fondu darbības programmas Izaugsme un nodarbinātība 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa Palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā 1.1.1.2. pasākuma Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts projekts Jauni olbaltumvielu avoti pārtikai Latvijā. (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/190).

LA.lv
LA
Laukos.lv
Laukos
Vai apdraudēta bezmaksas piena un augļu izdale skolās? Briselē spriedīs par programmas finansējumu
9 stundas
LA
Laukos.lv
Laukos
Viedoklis. Ukraiņu olu rēgs klīst pa Latviju
9 stundas
AT
Agro Tops
Laukos
Amerikāņi atjauno ‘Massey Ferguson’ traktorus
11 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

DK
Dace Kokareviča
Kultūra
Olande un Maļorka vai Ālandi un Maljorka? Mainās īpašvārdu rakstība
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Taksistu konflikts lidostā: policija sāk lietvedību
3 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 1
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Avārijā uz Ventspils šosejas gājis bojā autovadītājs
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Latvijas uzņēmuma interesēs mēģināts uzpirkt Lietuvas Bruņoto spēku virsnieku
2 stundas