Dzīvesveids, Lauku sēta

Kazu vīrs. “Baronu” saimnieka ceļš no kolhoza dzelžiem līdz siera siešanai

Ja Grobiņas pusē kādam jautāsiet, kur atrodas Tāšu muiža, jums visdrīzāk atbildēs – tur, kur mīt Rolands Ekšteins. Viņš tiek saukts arī par kazu vīru, bet oficiāli ir bioloģiskās zemnieku saimniecības “Baroni” īpašnieks.

Nerauc degunu, pagaršo!

Kazu piena produktu ražotne atrodas bijušā kolhoza “Pirmrindnieks” mehānisko darbnīcu ēkā, kas pārbūvēta atbilstīgi mūsdienu prasībām. Kazas ganās aplokos un kā ar trimmeri nošķin visu, pat nātres un dadžu lapas. Ar saimniecību Rolands tiek galā viens, ar elektrisko slaukšanas aparātu slauc pa sešpadsmit kazām uzreiz, lai pienu ātrāk var nogādāt dzesētavā. – Nekas nevar būt labāks: vienu dienu esmu elektriķis, otru – siera meistars, citudien – tehnologs, celtnieks, mehāniķis, jurists, šoferis, tirgotājs, grāmatvedis, projektu rakstītājs.

Tīrajā, gaišajā cehā, kur rindojas ledusskapji un tiek fasēta produkcija, saimnieks paceļ piena dzesētāja vāku un mudina degustēt svaigu kazas pienu, vismaz pa malciņam. Pārvarēt aizspriedumus iespējams, tikai pamēģinot. Pieniņš tiešām gards, bez jebkādām piegaršām. Viss ģeniālais, kā vienmēr, vienkāršs: piena kvalitāte atkarīga no lopiņa turēšanas apstākļiem, piena atdzesēšanas ātruma un uzglabāšanas ne vairāk par +4 °C. Tad nevairojas baktērijas, kas dod specifisko pēcgaršu un liek raukt degunu.

Pie tūristiem un citiem interesentiem te pierasts, un zemnieks atraktīvi stāsta, kā nonācis līdz šim rūpalam, kā top katra siera šķirne, kas raksturīgs ekoloģiskajam biezpienam, jogurtam. Divreiz mēnesī Pārtikas un veterinārajā dienestā tiek nodoti piena paraugi no 117 slaucamām kazām, bet pavisam fermā ir 160 galvas. – Cik puiku ir šeit? Es, kaķis Rudis, puišeļi – mazie āzīši – un lielais āzis. Kad hormonu vētras, lielais lido pāri mana auguma izmēra aizgaldam. Kā balts eņģelis.

Piens tirgošanai tiek fasēts pudelēs. Kad uzkarsētam pienam pievieno bioloģisko etiķi, tas sarec un pārvēršas rūgušpienā. Tad ieklāj audumu parastās, veikalā pirktās bļodās, ko ar karstu naglu sacaurumojis, un liek iekšā masu. Lai nebūtu jāslogo ar svaru bumbām vai par milzīgu naudu jāpērk prese, Rolands pats izgudrojis ierīci, par pamatu ņemot restorāna galdu. – Esmu bijis pie siera ražotājiem Francijā, Itālijā un Dānijā, redzējis, kā tur saimnieko. Ja Eiropā visiem atņemtu subsīdijas, latvietis ar savu izdomu un vispusību vienīgais izdzīvotu.

Kad mājražotāju biedrība “Grobiņas Spēk­avots” gatavojusi bukletu, Rolands Ekšteins piedāvājis 21 siera šķirni. Populārākais ir siers Klasika, kam tikai sāls pievienots. Pilnpiens tiek pārvērsts siera masā, neizmantojot fermentus, jo tie maina garšu. – Ja tiešām esmu izticis bez ķīmijas, iztikšu arī bez fermenta, kaut gan ar to process ir lētāks, jo vajadzīga zemāka karsēšanas temperatūra, ir arī ērtāk – siers viegli sagriežams un labāk kūst.

Otro vietu sortimentā dala kūpinātais siers un siers ar garšaugiem. Ķimeņu siers vairāk pieprasīts Līgosvētkos. Savu cienītāju pulku atradis pat Norvēģu brūnais. Kāds nepārdots siera ritulis netīšām nostāvējis pusotru gadu. Rolanda krustdēls, gardēdis būdams, teicis, ka tādu cieto sieru veikalā pircis par četrdesmit latiem kilogramā. – Kāpēc neražot, ja ir pieprasījums? Sagriezt tādu nevar, bet nopirku siera griežamo un pārdodu uz pusi lētāk.

Bioloģiskā lauksaimnieka produkciju var iegādāties Liepājas Pētertirgū, deviņpa­dsmit tiešās pirkšanas pulciņos Rīgā, kā arī SIA “Svaigi”.

No dzelžiem līdz zosīm un sieriem

Šā vīra mērķtiecība un spēja piecelties, kad dažs sen būtu ar roku atmetis, ir apbrīnas vērta. Izjūkot padomju saimniecībai “Medze”, mehāniskajās darbnīcās vējš svilpojis. Tieši tobrīd Kandavas tehnikumā izglītotais tehniķis mehāniķis Rolands sapratis, ka viņu velk uz laukiem.

– Uztaisījām it kā traktoru ringu, bet tolaik zemnieki par darbu nevarēja samaksāt. Nespēdams sponsorēt ciematu, sāku labību audzēt, bet trūka kaltes, sašķobījās cenas, sapīku un pārtraucu.

Meklējot citu netradicionālu nodarbi, nopirktajā zemesgabalā sācis sakopt apkārtni un ielejā pamanījis strautiņu. Ideja rokā! Pēc horoskopa būdams Skorpions, kopš bērnības sapņojis dzīvot pie ūdeņiem. Oficiāli izveidojis dambi. Un, ja ir dīķis, vajag arī zivis. – Makšķerēt brauca kaimiņi, radi un arī citi, maksājot pa latiņam. Iekārtoju hronikai kladi, pirmajā vasarā – četri tūkstoši latu. 1995. gadā tā šķita laba nauda, bet medaļai ir arī otra puse – maluzvejnieki, ar ko jākaro. Video tad nebija, pats vaktēju un biedēju ar likumīgu ieroci. Atbrauca bandītu šestjorkas – kaut kāds laucinieks mums neļaus?! Par to, ka lēcu pretī, mašīnas dedzināja. Nepadevos, karoju, kā mācēju, brīžiem zemessargi nāca palīgā. Gāja jautri, bojevika cienīgi. Kad piedraudēja ģimenei, taisīju makšķerēšanu ciet.

Rolands bija uztaisījis ceļu, lai būtu glīta pieeja pie ezera, turpat uzbūvējis lapeni ar galdu. Uz tā parādījušies gravējumi krievu valodā, sastādītie bērziņi nocirsti un izmantoti telts mietiem, dēļus, ar ko lapene apšūta, kāds norāvis un pabāzis zem iestigušas automašīnas riteņiem. Drīz pazudušas arī kolekcionētās ūdensrozes.

Saprazdams, ka ar dīķiem nekas prātīgs nesanāks, Rolands pievērsies ekoloģiska siena pārdošanai. Saimniekojot bez minerālmēsliem, varēja saņemt subsīdijas, taču prasības augušas – tiem, kam vairāk nekā četrdesmit hektāru bez lopiem, vairs nemaksāja, jābūt apritei ar organisko mēslojumu.

Paņēmis zosis, audzējis, dodot dabisko barību. No ledusskapja uzmeistarojis inkubatoru un cerējis, ka uz Mārtiņiem būs pieprasījums. Ielicis avīzēs sludinājumu, bet – klusums. – Toruden nopirka četras zosis. Tie bija mani draugi, kuriem dēli Mārtiņi. Kad sāka pieprasīt kautuvi, nolēmu izmest no darbnīcas smēdi un virpotavu. Viss bija izdomāts, pamācījos Dānijā, uzrakstīju projektu Lauku atbalsta dienestam. Vācijā sameklēju lietotu plūkšanas mašīnu, bet pārbraucis uzzināju par putnu gripas draudiem. Atkal nekā.

Konkurentam knifus neatklāj

Jau rit vienpadsmitais gads, kopš Rolands Ekšteins iegādājies pirmās kaziņas. Iepriekš šo dzīvnieku nebija redzējis tuvāk par piecdesmit metriem. Lai pirms Jāņiem pagatavotu ķimeņu sieru, eksperimentēts dažādi. – Braucu uz semināriem, tur katrs paņēmis līdzi savu gabaliņu, dod pagaršot, bet par knifiem ne vārda. Un pareizi, es pats savas receptes atradu!
Pēc tam tapis kūpinātais, pikantais siers, ko pirms pārdošanas ieberzē ar zaļu ķiploku, un siers ar garšaugiem.

– Būdams bioloģiskais zemnieks, Vegetu nedrīkstu izmantot. Papētīju recepti un sapratu – pats visu varu izkaltēt. No veca ledusskapja uztaisīju žāvētavu, apakšā ieliku ventilatoru, vienīgi ar tomātiem un papriku negāja viegli. Garšai pieliku dārgo kurkumu, bet Vegetas garša neradās, kaut vai līdu no ādas ārā. Sāku meklēt, bet izrādās – garšas pastiprinātājs klāt. To gan nevajag!

Tad Rolands uzzinājis par knapsieriņiem, kam pievieno sierāboliņu. Izdomājis, ka viņam tādu vajag, un, lai gan sēklas ļoti grūti dabūt, tagad tas dobē aug. – Sierāboliņa dēļ pie manis trīs mašīnās ieradās pasaulē lielākā televīzija BBC. Līdzi brauca pavāri, meklējot neparastus gardumus. Pēc filmēšanas viņi visi ēda sierāboliņu kā govis. Tik ļoti garšoja, – atceras Rolands.

Sava ganāmpulka dāmām saimnieks velta vislabākos vārdus: kaza ir gudra, saprot, kas jādara, tai piemīt iztēle. – Viens zemnieks Bārtā pārdeva kazas, viena no tām dejojot, ja pasauc vārdā. Vedu mājās, bet pa ceļam vārdu aizmirsu. Pasaucu: Bārta! Kaza piecēlās kājās un griezās. Visi bija pārsteigti. Viens no klātesošajiem čukstēja – diez vai prot arī uz otru pusi? Uzsaucu: Bārta, uz otru pusi! Šī pagriezās pretējā virzienā. Kā cirka aktieris!

2 Komentāri

Pievienot komentāru