Laukos
Graudkopība

Senlatviešu alus no Lietuvas dzīlēm? Par zīmoliem un negodīgu konkurenci0

Foto: Shutterstock

Latvieši jau no seniem laikiem ir lepojušies ar savām alus darīšanas prasmēm, taču globalizācija ir skārusi arī šo nozari un arvien biežāk alus, kas apveltīts ar latvisku nosaukumu, patiesībā ir tapis ārpus mūsu valsts robežām. Taču vienlaikus parādās vairāk mazo alus darītavu, kas cenšas konkurēt ar starptautisko milžu produkciju.

Alus bāra “Taka” saimnieks Juris Cinītis spriež, ka alus patēriņa ziņā latvieši ir diezgan lieli nacionālisti: ja ir iespēja izvēlēties, mēs gribam dzert Latvijā ražotu alu. Taču pēdējo gadu laikā kļuvis arvien grūtāk noteikt, kas tad ir “latviešu alus”, jo vietējo ražotāju zīmoli ar senām tradīcijām tiek izmantoti, lai tirgotu alu, kas brūvēts pavisam citās valstīs.

“Ja cilvēks pērk alu, kam uz pudeles rakstīts “Bauskas”, “Lielvārdes” vai “Lāčplēša”, viņš automātiski pieņem, ka tas ir ražots Latvijā, taču patiesā izcelsme nereti ir pavisam cita,” secina alus pazinējs, bloga “Edudzeru.lv” autors Ervīns Elliņš. Pērkot staptautisko zīmolu “Heineken” vai “Carlsberg” produkciju, miestiņa baudītāji apzinās, ka tas ir importa alus, taču arī vietējā veikala plauktā atrodamais “Aldaris” vai ar skanīgu nosaukumu apveltītais “Staburags” patiesībā bieži vien ir atceļojis no kādas kaimiņvalsts fabrikas.

Ražošana sarūk

Eiropas alus ražotāju statistikas krājums “Beer statistics 2018” rāda, ka Latvija ir izpelnījusies vietu lielāko alus importētāju desmitniekā, pēc alus importa apjoma apsteidzot tādu lielvalsti kā Polija. Savukārt alus ražošana Latvijā laika posmā no 2011. līdz 2017. gadam sarukusi gandrīz uz pusi: no 153 miljoniem uz 82 miljoniem litru.

Pircējam, lai saprastu, vai alus ir darināts Latvijā, ir vērts rūpīgāk nopētīt pudeles etiķeti: ja tas patiešām ir vietējais alus, tad uz pudeles būs rakstīts “Ražots…” un attiecīgās alus darītavas adrese, piemēram, Užavas pagasts. Savukārt starptautisko koncernu piedāvātais alus, kas nereti ir ražots ārpus Latvijas, uz etiķetes izvairās minēt ražošanas vietu, šī informācija tiek aizstāta ar nekonkrētu “Pārdevējs” vai “Izplatītājs”. Šādu taktiku izmanto arī koncerns “Cido Grupa”, kas Latvijas tirgū piedāvā alu ar zīmoliem “Lāčplēsis”, “Lielvārdes”, “Staburags”, “Līvu”, “Senlaiku”. U

z jautājumu, cik no “Cido Grupas” piedāvātā alus tiek saražots Latvijā un cik ārzemēs, “Cido Grupas” valdes priekšsēdētājs Marijus Valds Kirstuks atbild: “Latvijā saražotais apjoms mainās atkarībā no ražošanas kapacitātes, pieprasījuma un sezonas. Balstoties uz to, mēs plānojam ražošanu savās alus darītavās Latvijā, Lietuvā, Dānijā un Somijā. Mūsu produktus var ražot jebkurā mūsu alusdarītavā atkarībā no pieprasījuma un iepakojuma formāta.”

 

Kas notiks ar “Bauskas alu”

“Cido Grupa” ir daļa no vēl lielāka starptautiskā koncerna “Royal Unibrew”, kas Baltijā iegādājies arī lietuviešu alus darītavas “Kalnapilis” un “Tauras”. Nesen kļuva zināms, ka “Cido Grupa” nolēmusi iegādāties arī uzņēmumu “Bauskas alus”; šis darījums vēl jāapstiprina Konkurences padomei.

Uz jautājumu, vai pēc darījuma īstenošanas “Bauskas alus” ražošana paliks Latvijā vai arī daļēji varētu pārcelties uz ārzemēm, “Cido Grupas” priekšnieks Kirstuks atbild: “”Bauskas alus” alusdarītavu ar tautā iecienīto augstas kvalitātes produkciju plānojam saglabāt kā neatkarīgu ražotni. “Bauskas alus” produktu vērtība ir to unikālajā garšā un ražošanas tehnoloģijā, tāpēc mēs pat neizsveram izmaiņu ieviešanu ražošanas procesā. Izvērtējot mūsu rīcībā esošo informāciju, “Bauskas alus” ražotnes jauda ir pietiekama, lai apmierinātu patērētāju pieprasījumu.”

Šajā kontekstā zīmīgs šķiet stāsts, kas savulaik bija publicēts žurnālā “9vīri”. “Pirms pāris gadiem kāda liela ārzemju kompānija bija piedāvājusies par labu naudu iegādāties arī Bauskas alus darītavu. Uz tās īpašnieku jautājumu, cik ilgi pēc darījuma noslēgšanas turpināsies alus brūvēšana Bauskā, potenciālie pircēji godīgi atzinušies, ka diez vai ilgāk par gadu. Pēc tam “Bauskas alus” droši vien taptu Lietuvā. Cepuri nost “Bauskas alus” darītavas īpašnieku priekšā – viņi no vilinošā darījuma atteicās.”

Alus bāra “Taka” saimnieks Juris Cinītis ir noraizējies par “Bauskas alus” nākotni, jo uzskata, ka jaunais saimnieks agri vai vēlu īstenos “ražošanas procesu optimizāciju”. “Skaidrs, ka pāris gadus nekas nemainīsies, jo viņi negribēs sabojāt reputāciju uzņēmumam, kurš līdz šim bijis labi pelnošs. Taču nav izslēgts, ka kādā brīdī Latvijas tirgū ar “Bauskas alus” zīmolu varētu parādīties jaunas šķirnes, kas patiesībā tapušas Lietuvā.” Ja darījums par “Bauskas alus” pārdošanu “Cido Grupai” tiks apstiprināts, Cinītis nolēmis izņemt šo alus šķirni no bāra piedāvājuma.

Foto: Shutterstock

Biznesa modelis mainās

“Cido Grupa” nebūt nav vienīgais alus ražotājs, kurš meklē veidus, kā ietaupīt, un attīsta ražošanu ārpus mūsu valsts robežām. Latvijas alus biznesa flagmanis “Aldaris” jau pirms vairākiem gadiem pārcēla lētā, plastmasas pudelēs pildītā alus ražošanu no Rīgas uz citām “Carlsberg” grupas ražotnēm Lietuvā un Igaunijā, bet Latvijā palikusī ražotne koncentrējas uz augstākas kvalitātes alus brūvēšanu, pircējiem tas tiek piedāvāts ar “Mežpils” zīmolu.

“2013. gadā pieņemtais lēmums pārcelt ražošanas procesu uz citām “Carlsberg” grupas ražotnēm, bet Latvijā koncentrēties uz ekskluzīvo augstākās kvalitātes un “Premium” alus šķirņu brūvēšanu bija pārdomāts, detalizēti izvērtējot un prognozējot pieprasījumu pēc alus Latvijas tirgū. Lēmuma pareizību apstiprina fakts, ka pēdējos gados kopējais alus tirgus samazinās, taču aug pieprasījums tieši pēc “Premium” alus, piemēram, pērn ekskluzīvā alus tirgus segments pieauga par aptuveni 8%, bet “Aldara” apgro-zījums šajā kategorijā palielinājās par 50%,” vēsta AS “Aldaris” valdes locekle Sigita Ozola.

Pēc pārmaiņām “Aldara” biznesa modelī par Latvijas alus tirgus līderi kļuva “Cēsu alus”. “Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem “Cēsu alus” brūvē 70% no visa Latvijā saražotā alus apjoma, mēs esam lielākā Latvijā ražojošā alus darītava. No mūsu alus sortimenta 99% ir ražoti Latvijā,” vēsta “Cēsu alus” valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone. “Varam lepoties, ka alu darām Cēsīs un nodrošinām darbu vairāk nekā 200 cilvēkiem.”

Palicis tikai zīmols

Alus ražošana ir tikai viena no pārtikas rūpniecības nozarēm, kur vērojama tendence koncentrēt ražošanu milzīgās ražotnēs, kur ar liela apjoma palīdzību iespējams nodrošināt zemākas izmaksas. Bet, lai pircējus pamudinātu iegādāties šo produkciju, starptautiskie koncerni izmanto vietējā tirgū sen zināmus un iecienītus zīmolus. Piemēram, Latvijā joprojām iespējams nopirkt “Jelgavas cukuru”, lai gan Jelgavas cukurfabrika tika slēgta jau 2007. gadā (tagad šo cukuru piedāvā starptautisks koncerns, kam ir ražotne Lietuvā).

“Ražotāji būvē lielas rūpnīcas ar jaudīgām iekārtām, jo situācijā, kad tirgū vērojama ļoti asa konkurence, tādējādi iespējams piedāvāt zemāku produkta cenu,” stāsta lauksaimniecības tirgus pētniece Ingūna Gulbe. “Latvijas nodokļu politika un tautsaimniecības vide nav ideāla, tādēļ uzņēmumi meklē iespējas attīstīt ražošanu citās Eiropas Savienības valstīs.”

“Cido Grupas” priekšnieks Kirstuks uz jautājumu, vai būtu iespējama ražošanas pārcelšana atpakaļ uz Latviju, atbild piesardzīgi: “Alus tirgus Baltijā sarūk dēļ nepārtraukta akcīzes nodokļa pieauguma, kā arī dažādiem reklāmas un pārdošanas ierobežojumiem, kas attiecīgi rada alus pārprodukciju reģionā.”

Šajā situācijā drīzāk iespējams, ka starptautiskie koncerni mēģinās pārpirkt vēl kādu mazo ražotāju. Mēs jau varam daudz runāt par vietējo ražotāju patriotismu, bet ir piedāvājumi, no kuriem nav iespējams atteikties, secina Juris Cinītis.

 

Negodīga konkurence

Mazās alus darītavas “Nurme” aldaris Uģis Narvils spriež, ka lielie ražotāji var atļauties tērēt daudz vairāk naudas savas produkcijas reklāmai. “Viņi īsteno diezgan agresīvu tirgus politiku, cenšoties izspiest mazos ražotājus no bāriem, restorāniem, tirdzniecības vietām. Piemēram, piedāvā tirgotājiem ledusskapjus un dzesēšanas iekārtas, lai tikai viņu alus būtu goda vietā. Manuprāt, tā ir negodīga konkurence. Lielās darītavas labi saprot, ka kvalitātes ziņā viņu alus atpaliek no mazo ražotāju produkcijas, tādēļ cenšas vairot noietu ar citiem paņēmieniem.”

Ingūna Gulbe norāda, ka alus tirgū arvien vairāk vērojama noslāņošanās. “Alus patērētāji, kam galvenais kritērijs ir cena, labprāt iegādājas lielo ražotāju produkciju, kas ir salīdzinoši lētāka, savukārt alus baudītāji ir gatavi maksāt vairāk par nestandarta produkciju, kam ir pavisam cita garša. Tie ir divi pilnīgi dažādi tirgus segmenti. Daļa patērētāju skatās tikai uz cenu un pērk plastmasas pudelēs pildīto alu, bet citiem ir vairāk naudas un zināšanu par alus kultūru, viņi vēlas baudīt šo dzērienu, nevis vienkārši apreibināties.”

LA.lv