Laukos
Dārzeņi un augļi

“Ieķīlāts pilnīgi viss”. “Galiņu” saimniece par dārzeņu biznesa krahu12


SIA “Galiņi” pārstāve Edīte Strazdiņa: “Daudzi zina “Galiņu” vārdu un darbu, kas paveikts. Tie ir trīsdesmit gadi bez brīvdienām. Lauksaimniecība nav tikai bizness, tas ir dzīvesveids. Ja gribi dzīvot laukos, pabarot ģimeni un saimniekot, bieži vien riskē pilnīgi ar visu.”
SIA “Galiņi” pārstāve Edīte Strazdiņa: “Daudzi zina “Galiņu” vārdu un darbu, kas paveikts. Tie ir trīsdesmit gadi bez brīvdienām. Lauksaimniecība nav tikai bizness, tas ir dzīvesveids. Ja gribi dzīvot laukos, pabarot ģimeni un saimniekot, bieži vien riskē pilnīgi ar visu.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Lielā dārzeņu ražotāja SIA “Galiņi” īpašumi septembra vidū tiks izsolīti neatmaksātu kredītu dēļ. “Galiņu” pārstāve Edīte Strazdiņa intervijā “Latvijas Biznesam” atklāj notikušā iemeslus un tālāko attīstības scenāriju.

Ģimenes saimniecības “Galiņi” vārds tirgū ir labi zināms. Kādi ir iemesli notikušajam? Kāpēc banka “Citadele” realizē savas tiesības?

Iemesli ir vairāki. Pagājušā gadā ap 50% kāpostu izkalta, izžuva un neizauga. Gadu iepriekš bija ļoti slapjš rudens, kad raža bija ļoti laba, bet kartupeļus un daļu no bietēm nevarējām dabūt ārā no zemes. Laikā, kad jāvāc raža – augustā, septembrī, oktobrī – tikai 15 dienas bija bez lietus. Šie divi sliktie gadi neļāva atsperties. Plus vēl Krievijas embargo, kas noveda pie ārkārtīgi zemām dārzeņu cenām. Vēl pirms gada notika lata maiņa uz eiro, kad bija par 30% zemākas cenas. Veikalu cenās tas parādījās viens pret vienu, un pircējs nesaprata, kāpēc viss kļuvis dārgāks.

Mūsu saimniecības attīstībai vislabvēlīgākais bija 2007.–2009. gada periods, kad notika lielākais “uzrāviens” un mēs ieguldījām lielākās investīcijas. Vienlaikus notika arī kooperatīva “Mūsmāju dārzeņi” dibināšana, ēkas celtniecība, pārstrādes līnijas iegāde. Tolaik nenopirkām nevienu jaunu traktoru, kas vēlāk atspēlējās, jo arī jaudai bija jābūt. Visu naudu ieguldījām kvalitatīvās noliktavās un dzesēšanas iekārtās. Kredīts tika ņemts arī siltumnīcas celtniecībai, kurā visu gadu audzējam lokus – tas ir atmaksājies.

Teikšu atklāti – kredītu apjoms tika rēķināts pēc to gadu cenām, kas vidēji bija 24–28 santīmi par kartupeļiem, kāpostiem, bietēm, burkāniem. Taču 2010. un 2011. gadā bija pirmā krīze, kad “E.Coli” baktērijas uzliesmojuma Eiropā dēļ tika aizvērts Krievijas tirgus un Latvijas zemnieki ļoti daudz produkcijas nepārdeva un izmeta ārā. Nākamajā reizē Krievijas tirgus tika aizvērts neatgriezeniski, tas bija 2014. gads. Jau pirmajā reizē zemniekiem vajadzēja saprast un pārorientēties uz citiem tirgiem. Mūsu gadījumā pēdējos lielos ieguldījumus veicām 2011. gadā.

Nākamie desmit gadi bija paredzēti kredītu atmaksai, bet mēs neparedzējām krīzes un to, ka 26 centu vietā kartupeļus vajadzēs tirgot par 8–9 centiem kilogramā.

Kā šādos apstākļos izdevās noturēties citiem dārzeņu ražotājiem?

Salīdzinoši labi izdzīvoja tie, kas nebija ņēmuši kredītus un attīstījās lēnāk. Ļoti grūti bija tiem, kas mēģināja ieguldīt, attīstīties pēc visām veikalu prasībām. Tā nav biznesa kļūda, bet, iespējams, vienas saimniecības būšana nepareizā laikā un vietā.

Šobrīd vinnē tie, kas tikai tagad ienāk tirgū, jo viņi šīs kļūdas jau ir redzējuši un sapratuši, ka tirgus nav stabils un nevar paļauties uz vienu – Krievijas – tirgu. Pašlaik viņiem ir iespēja lēti nopirkt tos uzņēmumus, kas paši ar sevi vairs netiek galā. Tā ir iespēja pārņemt vecos uzņēmumus ar ļoti labām zināšanām, labu biznesu un iestrādnēm. Tie, kas pārņems šo biznesu, būs lieli vinnētāji. Šobrīd tās saimniecības, kas attīstās lēni, ir daudz dzīvotspējīgākas nekā tās, kas sāka sen un gāja cauri visām krīzēm.

Jāsaka godīgi – mūs ietekmēja arī nodokļu izmaiņas. Ja savu naudas plūsmu rēķinājām 10 gadus uz priekšu, neviens nevarēja paredzēt, kādi būs nodokļi, kurā brīdī kāps degvielas cenas, kurā brīdī klāt nāks OIK, kad paliksim ar Eiropā dārgāko elektroenerģiju un mazāko akcīzes nodokļa atmaksu degvielai, ja degvielas cenas ir Eiropas līmenī, subsīdijas – viszemākās, bet jākonkurē Eiropas līmenī.

“Galiņi” ir viens no kooperatīva “Mūsmāju dārzeņi” dibinātājiem. Kā notiekošais var ietekmēt kooperatīva nākotni?

Kooperatīvs turpina veiksmīgi strādāt. Ja apjomi samazināsies “Galiņiem”, citiem biedriem būs iespēja palielināt platības vai arī nākt klāt kādam jaunam biedram.

Tik daudz interesentu, kas interesējas par “Galiņu” iegādi, līdz šim nav bijis. Parasti bijuši ātrie investori, kas rēķina biznesa ieguldījumus ne ilgāk par pieciem gadiem. Lauksaimniecībā ieguldījumi ir, minimums, astoņi gadi. Tā nav ātrā nauda. Jārēķinās, ka astoņos gados var notikt klimata izmaiņas, raža var noslīkt, ja arī esi visu pareizi izdarījis. Lauksaimniecībā bijuši divi slikti gadi un viens labs. Ja ir viens labs un viens slikts, tad vēl var dzīvot. Klimata izmaiņas būs liels izaicinājums turpmāk.

Aizvien stabilāk saimniekos tie, kam ir stipras siltumnīcas, kuras nevar vējš aiznest pa gaisu un krusa sasist. Klimata izmaiņas ir riskantas visām lauku kultūrām, ne velti apdrošinātāji negrib strādāt ar lauka dārzeņiem. Un problemātiski ir apdrošināt siltumnīcu segumu.

Vai risku apdrošināšana nebija viens no glābiņiem “Galiņu” situācijā?

Varbūt. Ņemot vērā mazo dārzeņu peļņu šobrīd, mums ir izvēle šo peļņu nolikt bankā vai samaksāt apdrošinātājiem. Tie cipari, ko apdrošinātāji piedāvā Latvijā, ir tik augsti ka noēd visu peļņu, bet dārzeņiem šobrīd tādas nav vispār. Un negribas būt pirmajam, kas samaksā par visiem pārējiem, jo tad dārzeņi jau kļūst zelta vērtē.

Kas interesējas par “Galiņu” iegādi? Vietējie, ārzemnieki?

Gan vietējie, gan ārzemnieki. Interese ir diezgan plaša.

 

Vai izsoles ir veids, kā piesaistīt investoru?

Es neteiktu, ka labākais. Bet šajā gadījumā tas nostrādājis pozitīvi. Nezinām, vai kāds jau ir pieteicies uz izsoli, jo šādas informācijas mums nav. Šobrīd ir tā stadija, kad izsoli var arī atcelt, ja bankai piesakās kāds ļoti labs pircējs.

Tas nozīmē vairākus attīstības scenārijus?

Jā. Mēs varam nomāt īpašumu no bankas un strādāt tālāk. Varam strādāt ar jaunu īpašnieku. Līdz šim visi, kas nākuši uz sarunām, teikuši, ka mums jāpaliek strādāt šajā saimniecībā. Jo esam pārāk lieli, lai kāds no malas varētu ienākt un sākt darīt.

Esam gatavi uz visu. Ja kāds nopērk īpašumu un saka, ka neesam vairs vajadzīgi, esam gatavi pat šādam scenārijam. Dzīve ir dzīve, bizness ir bizness, un jābūt gatavam visiem scenārijiem. Esam atvērti jebkurām sarunām. Tas ir mūsu pozitīvais skatījums, ka mums nav citu scenāriju ar slēgtiem kontiem un apsardzi pie durvīm. Mēs turpinām mierīgi strādāt un turpinām sarunas gan ar banku, gan mūsu kreditoriem, turpinām piegādāt produkciju un vākt ražu.

Ir bijuši arī citi gadījumi, kad bankas realizē savas tiesības, jo zemnieki nespēj atdot kredītus. Vai bija iespējams nerīkot izsoles?

Mums ir ļoti laba sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, attiecībā uz nodokļu parādu visi maksājumi tiek saskaņoti un maksājums pagarināts. Nevaru teikt neko sliktu par banku, tā deva mums iespēju atrast investoru un atrast risinājumu. Esam meklējuši investoru, bet lielākā daļa teikusi – mums vajag piecos gados naudu atpakaļ. Ir arī vietējie lauksaimniecības uzņēmumi, kas vēl domā. Neizslēdzu iespēju, ka uzņēmums mierīgi turpinās darbu pie citiem īpašniekiem.

Daudzi zina “Galiņu” vārdu un darbu, kas paveikts. Tie ir trīsdesmit gadi bez brīvdienām. Tas nav maz un nav viegli. Daudzi jautātu – kāpēc tas jums bija vajadzīgs?

Lauksaimniecība nav tikai bizness, tas ir dzīvesveids. Ja gribi dzīvot laukos, pabarot ģimeni un saimniekot, bieži vien riskē pilnīgi ar visu.

Vai vajadzēja veidot tik lielu uzņēmumu – tas gan ir jautājums. Būtiskākais – lai mēs paliekam cilvēki, šo visu varam pieņemt ar pateicību, kas mums ir dots.

Kādas ir skarbās mācības no notikušā?

Saistītie raksti

Mācību ir ļoti daudz. Ja gribat ņemt kredītus, nekad to nedariet kā zemnieku saimniecība, jo zemnieks atbild ar visu savu mantu. Pārreģistrējoties kā SIA, jebkuras bankai dotās ķīlas kā zemnieku saimniecībai un privātie galvojumi iet līdzi. Te ir skarbā patiesība – negalvo ar savu mantu un savu ģimeni. Mūsu gadījumā tas tika izdarīts, un šobrīd izsolē ir gan dzīvojamā māja, gan manta.

Cīnoties par to, kas gadiem celts, iespējams, daudzi uzņēmēji noliek atsevišķus līdzekļus sev, lai varētu turpināt dzīvi, un tad izsludina bankrota procedūru. Mūsu gadījumā visi konti ir mīnusos un pagaidām nav naudas, ko pašiem ieguldīt. Bet tā ir mācība, un vēl neesam tik veci, lai nevarētu sākt kaut ko no jauna vai vienkārši turpināt strādāt.

LA.lv