Laukos
Politika

Kaimiņš pret kaimiņu: strīds par desmit metriem astoņu gadu garumā0

Foto: Valdis Semjonovs

Līvānu novada Rudzātu pagasta “Iesalnieku” saimnieks Pēteris Luriņš mēģina izcīnīt sev tiesības uz platāku servitūta ceļu, kas uz viņa mājām ved pāri viņa kaimiņam Pēterim Gilučam piederošajam īpašumam “Smiltenes”.

“Iesalnieku” saimnieks ir pārliecināts, ka šim servitūtam jābūt 10 metru platam – kāds tas bijis iebraukts vēl kopš padomju varas laikiem un kā par to savulaik lēmusi Rudzātu pagasta padome.

Toties viņa vārdabrālis Gilučs uzskata, ka uz pusi mazākam, ko viņš arī izdarījis, visā 400 metru ceļa garumā uzardams pusi no 10 metru platās brauktuves.

Pēteris Luriņš teic, ka kaimiņš sašaurinājis ceļu nelikumīgi, ar smago lauksaimniecības tehniku apgrūtinot piekļūšanu viņa 7,3 hektāru piemājas saimniecībai. Agrāk, kad “Smiltenes” vēl piederēja citam īpašniekam, pret gadiem iebraukto ceļu 10 metru platumā viņš neesot iebildis.

 

Cīņa ar mainīgām sekmēm

Cīņa par ceļu, kurš ar abu kaimiņu latgalisku neatlaidību ilgst jau astoto gadu un kurā, apbruņojušies ar likumu pantiem, abi iesaistījuši policiju, pašvaldību, advokātus, lieciniekus, visbeidzot arī tiesu visās tās instancēs, sākumā noritējusi ar mainīgām sekmēm.

Cīņā par izartā ceļa atjaunošanu policija un Līvānu novada pašvaldība vienubrīd pat bija nostājusies Pētera Luriņa pusē. Balstoties uz policijas atzinumu par ceļa uzaršanu, pašvaldība bija sodījusi Pēteri Giluču ar naudas sodu 70 eiro apmērā. Iebilzdams pret šādu pašvaldības lēmumu, Pēteris Gilučs devies pretuzbrukumā, vērsdamies Preiļu rajona tiesā. Tā viņa sūdzību noraidījusi.

Bet Latgales apgabaltiesa, kurā viņš šo noraidījumu pārsūdzējis, izspriedusi otrādi – pašvaldības lēmums bijis nelikumīgs. Lēmumā neesot bijis paskaidrots, par ko īsti Pēteris Gilučs sodīts. Tādējādi apgabaltiesas ieskatā atceļams arī Preiļu rajona tiesas lēmums.

Pēteris Luriņš rāda man 90. gadu vidū kaimiņa īpašumam “Smiltenes” izgatavoto zemes robežu plānu, kurā 400 metru garais servitūta ceļš atzīmēts 10 metru platumā – to apliecina arī Valsts zemes dienesta Latgales reģionālās nodaļas viņam izdotā izziņa.

Tāpēc, turpinot cīņu par ceļu, Pēteris Luriņš lūdzis tiesā noteikt ceļa servitūtu tādā platumā, kā tas bijis pieminētajā zemes robežu plānā, vienlaikus uzliekot pienākumu Pēterim Gilučam atjaunot ceļa segumu agrākajā platumā.

Atbildot uz to, Gilučs vērsies tiesā ar citu prasību – noteikt ceļa servitūtu 4,5 metru platumā. Preiļu rajona tiesa, pēc tam apgabaltiesa šo prasību apmierināja, piedzenot tiesas izdevumus 70 eiro apmērā jau no Pētera Luriņa. Tiesnešus nepārliecināja viņa iebildumi, ka smagajām automašīnām un lauksaimniecības tehnikai šāds ceļa platums ir par šauru, sevišķi ziemā, kad ceļa malās veidojas sniega vaļņi.

Tiesnešu ieskatā mērniekam, kurš 90. gadu vidū bija nospraudis īpašuma “Smiltenes” robežas un pēc tam izgatavojis zemes robežu plānu, nemaz neesot bijušas tiesības pašam noteikt servitūta ceļu 10 metru platumā. Bet Rudzātu pagasta padome, nodibinot ceļa servitūtu, tā platumu dokumentos vispār nebija ierakstījusi.

 

Civillikums stiprāks par robežplānu

Foto: Valdis Semjonovs

Ja, nodibinot ceļa servitūtu un reģistrējot to Zemesgrāmatā par labu Luriņa piemājas saimniecībai “Iesalnieki”, nekas nav bijis sacīts par tā platumu, tad pēc Civillikuma tam jābūt 4,5 metru platam. Augstākajā tiesā, kur viņš vērsies ar kasācijas sūdzību par Latgales apgabaltiesas spriedumu, Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija atteica sākt tiesvedību, spriedumu atstājot spēkā.

Pēteris Luriņš joprojām ir pārliecināts, ka taisnība ir viņam un ka kaimiņi, patvaļīgi izardami pusi no iebrauktā ceļa, rīkojušies nelikumīgi. Viņš atceras, ka 1995. gadā, būdams Rudzātu pagasta padomes deputāts, pats esot piedalījies sēdē, kur deputāti lēmuši par šā servitūta nodibināšanu 10 metru platumā.

Kad pagājušajā nedēļā “Iesalniekos” kopā ar Pēteri Luriņu izstaigājām ceļu, ar mērlenti izmērot tā platumu, vietām tas bija pat vēl šaurāks par Civillikumā noteiktajiem 4,5 metriem. No vienas puses to ierobežo meliorācijas novadgrāvis, bet no otras – Pēterim Gilučam piederošo ganību elektriskā gana stiepules.

Kā stāsta “Iesalnieku” saimnieks, šaurais ceļš, ko ziemā vēl vairāk sašaurina brauktuves malās sašķūrētie sniega vaļņi, tagad neļaujot iebraukt viņa saimniecībā ne piena sagādes automašīnām, ne lauksaimniecības tehnikai.

 

Vienošanos nepanāk

Pētera dzīvesbiedre Valentīna Giluča man teic, ka citāds iznākums nemaz nevarējis būt. Viņasprāt, šo nevajadzīgo strīdu, kas bijis jāizšķir tiesā, esot iesācis Pēteris Luriņš, kurš iedomājies, ka ceļam jābūt 10 metru platam, un negrib no šīs prasības atkāpties. Savukārt “Iesalnieku” saimnieks uzskata, ka esot gluži otrādi. Šo strīdu sācis un ceļu patvaļīgi izaris viņa kaimiņš.

Valentīna Giluča nesaprot, kāpēc par ceļa servitūtu Luriņš nav vienojies ar iepriekšējo “Smiltenes” īpašnieku, ar kuru varējis labāk saprasties nekā ar viņiem.

Savukārt Pēteris Luriņš nesaprot, par ko viņam būtu vēl jāvienojas, ja bijis pagasta padomes lēmums par servitūta nodibināšanu un ir Valsts zemes dienesta atzinums par 10 metru plata ceļa servitūtu. Kā Pēteris apgalvo, apgabaltiesā, kurā šis Valsts zemes dienesta atzinums ticis iesniegts, tiesneši viņam piedāvājuši izlīgumu – samazināt ceļa platumu, desmit metru vietā nosakot deviņus metrus. Bet, tā kā viņš nesatricināmi turējies pie pagasta padomes lēmuma un Valsts zemes dienesta atzinuma, tiesneši iztiesājuši pēc Civillikuma.

Uz manu jautājumu, vai nav iespējams kāds cits izlīgums abu kaimiņu starpā, Valentīna Giluča atbild, ka reiz esot piedāvājusi Luriņam atpirkt kādu pushektāru zemes ceļa vajadzībām, lai beidzot pieliktu punktu šim strīdam. Bet kaimiņš no šā piedāvājuma atteicies.

Pēteris Luriņš nenoliedz, ka šāds piedāvājums patiešām viņam esot izteikts, bet uzskata, ka viņam nebūtu jāatpērk tas, uz ko viņam ar Rudzātu pagasta padomes lēmumu ir noteiktas lietojuma tiesības, kas reģistrētas zemesgrāmatā.

 

Padoties vēl negrasās

Neapmierināts ar šādiem tiesu spriedumiem, pērn Pēteris Luriņš vēlreiz vērsās Līvānu novada pašvaldībā, norādot uz kaimiņa izarto ceļu, kas apgrūtina piekļūšanu viņa mājām un saimniecībai. Bet šoreiz pašvaldība atbildēja: ja divu kaimiņu zemes īpašnieku starpā ir strīds par servitūta ceļa lietošanu, tas esot izšķirams tiesā.

Saistītie raksti

Šā gada janvārī “Iesalnieku” saimnieks vēlreiz mēģinājis pārliecināt policiju, ka tiek pārkāptas viņa tiesības izmantot servitūta ceļu un ka tai būtu jāvēršas pret kaimiņu zemes īpašnieku. Bet arī tur saņēmis kārtējo atteikumu. Uz manu jautājumu, ko domā darīt turpmāk, Pēteris Luriņš teic, ka tik viegli padoties tomēr negrasoties un gribot braukt uz Rīgu pie tiesībsarga.

Pašlaik šķiet, ka gadiem ilgušais Pētera Luriņa cīniņš par ceļu ir beidzies par labu Pēterim Gilučam, par ko liecina tiesu spriedumi. Vienīgais ieguvums Pēterim Luriņam – galvassāpes, tiesās izšķiests laiks un izdevumi.

LA.lv