Bizness, Mājražošana

Indijā būtu miljonāri. Grobiņnieku “Superomas ābolīši” un zemenes šokolādē

Svētkiem grobiņnieki Gita un Igors Amontovi gatavo ļoti kārdinošus našķus, piemēram, zemenes šokolādē, virtuļus un daudz ko citu garšas kārpiņu lutināšanai, bet ikdienā ģimenes uzņēmums “Mums garšo” stāvlaukumā pie degvielas uzpildes stacijas savā treilerī jeb kafejnīciņā uz riteņiem sniedz ēdināšanas pakalpojumus garāmbraucējiem.

Viss notiek uz labu

Pievērsties mazajam biznesam Gitu pamudinājis kādreizējais pārtikas ražošanas vadītājas amats kādā veikalu ķēdē. – Tur ieguvu lielu dzīves skolu, taču pati nekad nebūtu saņēmusies aiziet prom. Viss notiek uz labu. Tagad fiziski ir grūtāk, bet, tiklīdz atveru treilerīša durvis, nogurums pāriet, jo daru to, kas man patiešām patīk.

Igors pēc valsts ugunsdzēsības dienestā aizvadītiem divdesmit gadiem ir izdienas pensijā un tagad strādā par darba un ugunsdrošības speciālistu dāņu firmā, kas ražo elektroiekārtas. Iepriekš viņam bijis uzņēmums “Igis”, kas dažādu iemeslu dēļ nav darbojies, tomēr valsts pieprasījusi maksāt 50 eiro nodokli gadā, pat ja nekas nenotiek. Tolaik, pirms trim gadiem, dzīvesbiedri sprieduši, ko darīt tālāk, un nolēmuši nelikvidēt firmu. Varbūt vārīt virtuļus un piedāvāt tos tirgū? Nevarēdami izdomāt jaunā rūpala nosaukumu, virtuļu fanu vidē izsludinājuši konkursiņu un izvēlējušies vienkāršo, toties amizanto “Mums garšo”.

– Mūsu gatavotie virtuļi ir mazāki un ne tik taukaini, jo izmantojam dziļo fritēšanu, – pašas atklātos knifiņus neslēpj Gita, kura izglītojusies nevis par konditori, bet gan bērnudārza audzinātāju. Igors piebilst, ka sieva vairāk ir darītāja, nevis runātāja. – Viņai svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Pati veic arī ēdienu kalkulāciju un uzņēmuma dokumentu pieskatīšanu.

Radošuma viņiem netrūkst, piemēram, pirms Lieldienām abi izdomājuši pagatavot oriģinālas šokolādes oliņas, bet ieceres priekšdienām vēl pāragri atklāt, rīkošoties pēc cilvēku vēlmēm un savām iespējām. Viena no prioritātēm ir specifiskas virtuves tehnikas iegāde.

Indijā būtu miljonāri

– Nosaukums “Superomas ābolīši” radās, jo našķim nepieciešamos ābolus pēc veco laiku metodes plīts krāsnī žāvē mana omamma Anna Vintre Aizputē. Par superomi viņu nosaucām tāpēc, ka naktī pēc mūsu kāzām viņa viena pati nomazgāja traukus septiņdesmit cilvēkiem. Kādreiz viņa strādāja sabiedriskajā ēdināšanā un cepa arī kūkas, – stāsta saldumu pavēlniece, ūdens peldē kausējot šokolādes glazūru, kurā bērs žāvēto ābolu daiviņas.

Šis process prasa lielu rūpību: nedrīkst iekļūt ne ūdens pilīte, ne kāds gruzis. Melnā, rūgtā šokolāde būtu jātemperē, kas ir gana sarežģīts process, tāpēc ērtāk izmantot brūnās šokolādes glazūru.

Tikpat labi brūnajā masā var peldināt žāvētas cidonijas, ananasus, bet rabarberu sukāžu gatavošana ir diezgan dārga. Izmēģinājuši arī žāvētus bumbierus, taču galarezultāts bijis pārāk salds.

Tad šokolādes mētelītī tērptās ābolu daiviņas uzmanīgi – ar pinceti – izņem un sakārto uz folijas vai desertam paredzētas paplātes. Nedaudz apžuvušus Superomas ābolīšus var vēl dekorēt ar līdzīgi sašķidrinātu balto šokolādi. Tā ir vēl kaprīzāka, kausējot nepārtraukti jāmaisa ar karoti, lai glazūra nepārkarstu.

Tālākā vieta, līdz kurai izskanējusi vēsts par grobiņnieces gardumiem, ir Indija. Igora kolēģis indietis aizvedis uz mājām ciemkukuli un teicis, ka viņa valstī ar tādu prasmi interesantu saldumu radīšanā latvieši ātri kļūtu miljonāri.

Kārumu receptes neslēpj

Gitas un Igora gatavotos gardumus noteikti nevar uzskatīt par plaša patēriņa preci, taču tie ir pieejami ne tikai svētkos. Dzīvesbiedri piedalās izbraukuma tirdzniecībā, un tagad eļļā vārītos virtulīšus cilvēki speciāli meklē pēc kairinošās smaržas, reizēm pēc tiem pat rindā jāstāv. Pildītās šokolādes konfektes vasarā gandrīz negatavo, jo karstumā tās ātri izkūst, toties pirms Ziemassvētkiem pieprasījums mēdz pārsniegt piedāvājumu.

Gita neslēpj sveci zem pūra – savas iemaņas nodevusi meitai un pāris reižu kopā ar novada mājražotāju biedrības “Grobiņas spēkavots” kolēģiem piedalījusies radošās darbnīcās skolā. Arī citiem interesentiem netiek liegts uzzināt, kā top daži viņas kroņa numuri. – Mēs vienmēr piedāvājam citiem tikai to, kas pašiem garšo. Nav jau žēl. Cilvēks pagatavos sev vienu vai divas reizes. Lai garšo! Tirdziņos esmu pamanījusi ābolīšus šokolādē, bet tie ir citādi. Manuprāt, būtiska ir žāvēšanas tehnoloģija un arī noformējums, – uzskata saimniece. Kārumu tapšanā nekā pārāk sarežģīta neesot, jāapbruņojas tikai ar pacietību.

Vienīgais deficīts – laiks

Pirms zemeņu sezonas beigām, kad par dārza karalienēm dēvētās ogas vairs nelien iekšā ne svaigā veidā, ne ar pienu vai putukrējumu, tuviniekus var iekārdināt ar Gitas ieteikto recepti – zemenēm šokolādē. Svaigi gatavotas konfektes gan izskata, gan garšas ziņā lieliski piestāv kāzu galdam vai dāvanai. Saimniece neslēpj, ka jubilejām cilvēki pasūta šokolādes kapsuliņās pildītas kaltētas avenes, upenes, dzērvenes, amareto liķierī izturētas dzērvenes un savdabīgus groziņus, jo tradicionālās kūkas naktī reti kurš ciemiņš iekāro.

Zemenes šokolādē uz šķīvja perfektas ir labi ja pāris stundu, bet glazētām sukādēm piemērotākā uzglabāšanas temperatūra ir +12…+15 °C.

Gita vēl iesaka šos kārumus nelikt ledusskapī, jo mitrumā glazējums kļūst porains un balts. Konfekšu kvalitāte nemainās, tikai izskats, un trīs mēnešu realizācijas termiņu laboratoriskajās pārbaudēs apliecinājusi institūcija “BIOR”.

Namamātes rosīšanos uzmanīgi vēro dzīvesbiedrs, kurš sev pieticīgi piedēvē degustatora funkcijas. – Visas garšas iet caur mani, viņa mani piespiež, un brīžiem esmu tā piegaršojies, ka pa ausīm nāk ārā. Liels gardums mūsu mājās ir siļķes aste.

Līdz gardumi nonāk pie patērētāja, patiesībā ir diezgan garš process, un visi saimnieciskie jautājumi, arī reklāma, saiņošana un noformēšana, ir Igora pārziņā. Glazētās sukādes tiek kārtotas no smalkas koka plāksnes veidotās laiviņās jeb vanniņās, kas pārvilktas ar pārtikas celofānu un kam pievienota individuālā komersanta preču zīme “Mums garšo”. Pašlaik iepakojumu iepērk, bet drīzumā tas tapšot paša rokām.

– Plānu un ideju īstenošanai pietrūkst vienīgi laika, ko diemžēl neviens, pat vairumtirdzniecības bāze, nepārdod. Labprāt pie divdesmit četrām stundām diennaktī kādas desmit piepirktu klāt, – saka Gita.

7 Komentāri

  1. Viss forši bet uz vietas tur saucamajā ēstuvē gaidot 2 burgerus var aizmigt jo viss notiek lēni lēni, citi pienāk ierauga ka jāgaida 30min iekāpj auto un aizbrauc. Spilgts piemērs svētdien 20 augusts kad jaunā meitene īsti nemacedama ar pavecāko kundzi divatā gatavo 2burgerus un ignorē 3 vīriešus kas protams iekāpa auto un aizbrauca.citriez ir pa visam cita apkalposana un cits personāls, mums vajag ātri un garšīgi lai maksātu 5eur par burgeru.

    1. Meistarklase burgeru cepšanā jārād tiem, kas ar to nodarbojas, nevis pircējiem! 🙂 Precīzi pateikts -laba apkalpošana ir ātra un ēdienam jābūt garšīgam. Savādāk pircēji atbirs dabīgā ceļā.

  2. Līdz šim gardākie burgeri ko esmu ēdīs , paldies saimniecēm .
    Viennozīmīgi iegriezīšoties vēl .
    Un ja runa par gaidīšanu , nekas tāds man līdz sim nav bijis , nezinu par ko Jāzeps te runā .

  3. Ļoti garšīgi – gardi, un laipna apkalpošna (kam jāsteidzas, žēl – jo mazliet (tiešām mazliet) pagaidīt ir vērts 😉 P.S. + Jaunais veloceliņš Liepāja-Grobiņa …minam, braucam, baudam 😉

Pievienot komentāru