Latvijā, Politika

Tārpi un gliemeži augstākā vērtē nekā cilvēki

Meliorācija ir jāskata kā vienots kopums, ņemot vērā gan valsts nozīmes ūdensteces, gan koplietošanas un privāto zemes īpašnieku meliorācijas sistēmas. Var ieguldīt Eiropas miljonus, atjaunojot un rekonstruējot meliorācijas grāvjus atsevišķās saimniecībās vai lietus ūdeņu novadīšanas sistēmas apdzīvotās vietās, taču, ja ūdenim nebūs nodrošināta brīva caurtece līdz upei un tad līdz jūrai, agrāk vai vēlāk mūs pārsteigs plūdi. Klimata pārmaiņu dēļ tik intensīvas lietavas kā Latgalē un daļā Vidzemes būšot arvien biežāk. Meliorācijas speciālisti “Latvijas Avīzei” norāda ne tikai uz trūkstošo finansējumu meliorācijas sistēmu tīrīšanai un atjaunošanai, haosu, kas valda nozarē starp atbildīgajām ministrijām, bet arī dabas draugu nesamērīgajām prasībām.

Nepieciešams samērīgums starp dabu un ražošanu

Ja ūdensteces sateces baseins ir lielāks par 25 km2 vai ūdenstilpes spoguļa laukums ir vismaz 10 ha, upes tīrīšanai vai padziļināšanai nepieciešams saņemt trīs sertificētu vides ekspertu atzinumus. Taču prakse rāda, ka vides prasībām nav robežas – tiek prasīti papildu ekspertu atzinumi, kas kavē pārplūstošo upju sakārtošanu. Tā, piemēram, Meirānu kanāla tīrīšanai, kas novada uz Aivieksti daļu agrāk Lubānā ietecējušo upju un daļēji arī paša Lubāna ūdeņus, pēc obligāto trīs ekspertu atzinumu saņemšanas pieprasīts arī papildu atzinums par tīrīšanas ietekmi uz bezmugurkaulniekiem.

“Diemžēl šobrīd vides prasības tiek nostādītas augstāk par Latvijas iedzīvotāju dzīvību, drošību un veselību. Mani satrauc tas, ka, piemēram, tārpu, aļģu un gliemežu daudzveidības saglabāšana upē ir svarīgāka nekā manis kā cilvēka dzīvība un veselība. Tas ir absurds! Cilvēks ar šādiem nosacījumiem iznīcina pats sevi. Un ļaunākais, ka par vides aizsardzību atbildīgais resors valstī, proti, VARAM, to pieļauj,” sašutusi Zemkopības ministrijas (ZM) Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja Kristīne Cinkus. Viņa rosina plūdu risku mazināšanai noteikt izņēmumu vides prasību piemērošanai gadījumos, kas saistīti ar regulēto upju posmu, kas atzīti par valsts nozīmes meliorācijas sistēmu, atjaunošanu.

Viņu atbalsta arī Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe, kura uzsver: “Neviens īpašnieks jau nav ienaidnieks ne sev, ne dabai. Arī Ošas un Dubnas upju tīrīšanai eksperti nedeva zaļo gaismu. Tur ir 12 lielas zemnieku saimniecības, kuras regulāri applūst, bet upes tīrīt neļauj. Aicināju ekspertus braukt un parādīt, kur ir problēma. Izrādās, braslu vajagot atjaunot. Ja vajag, tad var iztīrīt un atjaunot kaut trīs braslus, tā taču nav problēma. Salacas upē daudzus braslus esam veidojuši, lai lašveidīgie tur varētu pārvietoties. Pārsteidz vides ekspertu brīžiem bezjēdzīgās un nesamērīgās prasības pret to, ko vajadzētu ātrā tempā izdarīt, lai mazinātu plūdus. Reizumis šķiet, ka vides speciālisti pat īpaši kaitē, nomelnojot savu zemi, lai varētu iegūt finansējumu kādiem projektiem. Tas robežojas ar mantkārību, tā nav vides aizsardzība!”

Bebri pret zemniekiem

Pārmērīgās vides prasības nokaitinājušas arī lauksaimniekus. “Ir ļoti daudz precedentu, kad meliorācijas projekti iestrēgst uz vairākiem gadiem tikai vides prasību dēļ,” stāsta Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš. Piemēram, zemnieki, izmantojot Eiropas fondu atbalstu, sakārtoja savas meliorācijas sistēmas, taču darbam nebija jēgas, jo ūdeņi satek Sedas upē, kas ir “Natura 2000” aizsargājamā teritorijā un līdz ar to upi tīrīt nedrīkst. Taču Sedai ir ļoti mazs kritums – 30 cm/km. Viens bebrs, kas uzbūvē aizsprostu uz Sedas, applūdina milzīgas platības. “Galvenais lūgums neuzlikt sodus par to, ka darām – ka būvējam un tīrām. Mūsu biedram nepieņēma meliorācijas projektu, jo jaunajos grāvjos stāvot ūdens. Bet problēma bija ne jau zemnieka grāvjos, bet 300 m koplietošanas grāvjos, kuri nebija tīrīti un ūdenim nebija nodrošināta caurtece.”

Lauksaimnieki un pašvaldības aicina, kamēr nav pabeigta biotopu kartēšana un dabas vērtību apzināšana, apturēt jaunu mikroliegumu veidošanu. “Ir jābūt kaut kādam samērīgumam starp vides prasībām un saimniekošanu. Ja ir jāiztīra meliorācijas grāvis vai ja tā skaistā mežaudze īpašniekam ir vienīgā, tad varbūt gliemežus, ja vien tie nav pilnīgi izzūdoši, aizsargājam kādā citā vietā, kur tie netraucē saimnieciskajai darbībai,” rosina S. Sproģe.

Klimats mainās, vajadzīgi citi standarti

Meliorācijas speciālisti vērš uzmanību, ka mūsdienu prasībām vairs neatbilst ne meliorācijas sistēmas, ne standarti un būvnormatīvi, pēc kuriem tās tiek būvētas. “Plūdi Latgalē parādījuši, ka lielu, intensīvu lietu radītas ūdens masas nav iespējams aizvadīt. Tā nav problēma tikai Latgalē, tā ir problēma visā Latvijā. Ir nepieciešams pārrēķināt ar lielāku rezervi caurteku diametrus. Straujāku virs­ūdens savākšanu nodrošinātu arī virszemes ūdens uztvērēji zemākās lauku vietās,” uzskata meliorācijas uzņēmuma “Valkas meliorācija” valdes priekšsēdētājs Jānis Biezais.

Meliorācijas sistēmai ūdens tece ir jānodrošina neatkarīgi no tā, vai tā iet caur biotopu vai pilsētu, uzskata “Latvijas meliorācijas” valdes locekle Angelika Bondare: “Tecei ir jānodrošina, ka noteiktā laikā noteikts ūdens daudzums tiek aizvadīts. Ja to ignorējam un uzliekam biotopa prioritāti vai pilsētā neesam sakārtojuši lietus ūdens savākšanas sistēmu, tad kaut kur veidosies korķis un lielāku lietavu gadījumā tas izpaudīsies kā plūdi.”

Kritikas akmeņi tiek raidīti arī Satiksmes ministrijas virzienā, jo ceļu būvnieki caurteku augstumus ņem pēc desmit gadus vecām atzīmēm, neskatoties uz šā brīža situāciju vai vajadzībām. Ceļu caurtekas netiek savietotas kopā ar lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmām. “Ļoti žēl, ka nauda tiek tērēta dubultā. Ja jaunam ceļam caurteka ielikta par augstu, tad, pārtīrot noteku, caurteka jāliek no jauna. Un tās ir diezgan lielas izmaksas,” uz nesaskaņotajām projektēšanas un plānošanas darbībām norāda A. Bondare.

To, ka Latvijā netiek pievērsta pietiekama vērība lietus ūdeņu savākšanai un novadīšanai, kā arī ignorēta plūdu ceļu apzināšana un aprēķināšana, aktualizē arī Kitija Kauliņa, kas jau vairākus gadus Norvēģijā strādā par vides inženieri. “Nepietiekams lietus uztvērēj­aku diametrs un padziļinājums nogulšņu uztveršanai, kā arī nepietiekams lietus ūdens transportēšanas cauruļu diametrs un slīpums rada pārslodzi lietus ūdens uztveršanas un novadīšanas sistēmām, jo tās nespēj uzņemt pieplūstošo ūdens daudzumu, tāpēc akas pārplūst un tas ietekmē ceļu segumu. Ūdens atrod vienkāršāko veidu, kā turpināt savu teci,” piebilst K. Kauliņa.

Ūdensnotekas un grāvji Latvijā

* Valsts nozīmes ūdensnotekas – regulētie posmi 1594 (kopgarums 13,8 tūkst. km)

* Koplietošanas novadgrāvji – 51 600 (kopgarums 41,7 tūkst. km)

* Viena īpašuma novadgrāvji – 8001 (kopgarums 2061,4 km)

* Kontūrgrāvji – 54 651 (kopgarums 13,3 tūkst. km)

* Susinātājgrāvji – 46 231 (kopgarums 11,9 tūkst. km)

DATI: ZM

29 Komentāri

  1. Visas mazās upes ir aizgāztas ar kokiem,to izdara pavasara pali un bebri,līdz ar to nav normāla tecējuma,veidojas ledus sablīvējumi,sastājas vecie meldri un tukšās PET pudeles.Viss smird,tādās vietās arī zivis neiet nārstot.Vecie mežsargi ir stāstījuši,ka pirmās Latvijas laikā visai tauvas joslai bija jābūt izzāģētai,lai ūdens un ledus var brīvi plūst,koki tika atdoti par velti vietējiem iedzīvotājiem.Mūsu zaļie laikam domā,ka aizauguši krasti ir viszaļākā domāšana.Praktiski reti,kura mazā upe pavasaros ir laivojama,to var saukt par šķēršļu joslas pārvarēšanu.

    1. Muļķi, var taču laivot pa meliorācijas grāvjiem, iztaisnotajām upēm – tur nekas netraucēs – šķēršļu nekādu, ainava tālu pārskatāma, koki gar krastiem netraucēs – vienkārši lieliski!!! Arī zivis varēs nārstot uz nebēdu, ja tikai patiks grāvjos to darīt. Visus upju krastus vajag izcirst, lai jaunajiem mežsargiem mazāk platību jāuzrauga, mazāk darba, jo alga par darbu niecīga.

  2. Es jau vairākkārt esmu norādījis, ka ekoloģiskā fašisma pamatpazīmeir – kukaiņu un lakstaugu tiesību stādīšana augstāk par cilvēka tiesībām uz dzīvību. Pagaidām tikai Donalds Tramps ir uzdrošinājies iestāties par veselo saprātu un pret zaļo fašistu tieksmēm.

    1. Dod tik Tavam stulbajam trampampiņam vaļu, un globālās sasilšanas vētras aizskalos ne vienu vien “cilvēkmīli”. Cilvēci vajag mīlēt, bet ar prātu. :))

      1. Cilvēcei vajag mācīties sadzīvot ar globālo sasilšanu un līdzekļus ieguldīt tajā, nevis tos velti tērēt klimata pārmaiņu novēršanai, kas salīdzināmas ar cīņu ar vējdzirnavām. Vislielākā muļķība un augstprātība ir iedomāties ka cilvēkam ir kāda, kaut niecīgākā nozīme un ietekme globālos planetāros procesos.

    2. Šobrīd ir tā, ka daudzas kukaiņu, sēņu, ķērpju, sūnu, augu, dzīvnieku sugas ir jau izmirušas, izmirst vai tuvākajā laikā izmirs cilvēka saimnieciskās darbības ietekmē. Homo sapiens šobrīd ir neapdraudēts. Bet tikai tikmēr, kamēr pats šo planētu nesačakarēs.

  3. Stulbs raksts par stulbiem principiem. Jā, protams, cilvēks ir vairāk vērts par gliemezi – bet tieši tāpēc, ka cilvēkam it kā :)) ir dotas domājošas smadzenes, jāsaprot, ka bez tās pašas nievātās dabas daudzveidības Tava dzimta ilgi neizdzīvos. Pakārsies no depresijas autostāvvietas stabā.

  4. Neliels piemers…bebrsuz sikas upites uzcel dambi.Upitei limenis pacelas vismaz par metru,un lidz ar to applust paris kilometru garuma.Krasti parpurvojas un tur augosie koki un krumi nokalst.Regojas tikai melni atbaidosi stumbeni.Saimnieks uz kauka pari upei netiek,tad jabuve tilts.Nekas neatliek ka braukat apkart,kilometrs tur un surp.Sikums vai ne,lai vizinas,toties dabas dauzveidiba…

    1. Dabas daudzveidības saglabāšana ir DAUDZ, DAUDZ, DAUDZ reižu svarīgāka par zemnieka ērtībām!!! Ticiet man!! Un atcerieties šos vārdus vienmēr un visur!!!

  5. “Reizumis šķiet, ka vides speciālisti pat īpaši kaitē, nomelnojot savu zemi, lai varētu iegūt finansējumu kādiem projektiem.”

    Lūk Latvijas dabas aizsardzības kvintesence un būtība. Tāpēc mums tik daudz “Nature” teritorijas un tik bezjēdzīgi platas aizsargjoslas. Tāpēc vispirms tiek aizaudzētas upes un pēc tam tīrītas, jo par visu var dabūt piķi.

    1. Mums nemaz nav platas aizsargjoslas. Gar upēm tikai 10 m joslā aizliegta galvenā cirte (tur atļauta kopšanas cirte, sanitārā cirte, cita cirte (piemēram ainavas veidošanai)). Tā ka nemuldi!!!

  6. Ja upes nebūtu lauksaimniecības zemēs iztaisnotas, tad pat plūdu ūdeņi iesūktos iekšā lielākās platībās, visu līkumu laukumā. Bet tagad lietavu ūdeņi nenormālā ātrumā pa taisniem grāvjiem, kas kādreiz bija upes, bet tagad meliorācijas sistēmas sastāvdaļas, nesas uz jūru vai līci, bet pa ceļam ir 77 nacionālās nelaimes- bebru dambji. Un mednieki labāk tak šauj mežacūkas, taisa desas un kūpina gaļiņu, nekā vaktē bebrus.

  7. Reālais dabas sargs, Tie ir dziļi maldi ka ūdens kaut kur iesūksies, tas nozīmē ka pilnīgi nav izpratnes. Klasiski pierasts ir skaidrot ka iztvaiko mazāk nekā ir nokrišņi, bet palasiet arī par spiedes ūdeņiem. Ja mēs gribam dzīvot purvā un pārtikt tikai no dzērvenēm un bebrādām, tad var sapņot ka kaut kas kaut kur iesūksies.

  8. Diemžēl Latvijai raksturīga nevis zaļā domāšana, bet zaļais idiotisms. Var, protams, visu Latviju padarīt par rezervātu. Vietējie iezemieši no zaļajām komūnām kops tūristu atstāto piesārņojumu un dziedot ies rotaļās. Tikai jautājums – kas par to maksās.
    Tad nu dīvaiņi, kuriem no hidroloģijas nav ne mazākās sajēgas, murgo par iztaisnotajām upēm kā plūdu cēloni. Savukārt tādas enģeles televīzijā plātās, ka apturējušas upes gultnes atjaunošanu. Un neviens neiedrošinās iebilst, jo tās taču ir zaļās idejas.

  9. Samērīgums starp meliorācijas (mežsaimniecības, lauksaimniecības) un vides interesēm būs iespējams tad, kad vajadzību rast samērīgumu atzīs arī Zemkopības ministrijas vadība. Pašlaik diemžēl ZM pārraudzītās nozares “brauc ar ekskavatoru” (harvesteru, miglotāju) un cer, ka viņiem vienmēr un mūžīgi būs zaļā gaisma, bet vides prasības uzskata par nevajadzīgiem “ciņiem” savā ceļā. Bet nereti “mazs cinītis gāž lielu vezumu” 🙂

  10. Cilvēki vēl arvien nav sapratuši, ka globālā sasilšana ir biznesa projekts, kas ļauj atsevišķām organizācijām tikt pie naudas.
    Ekofašisms ir dažu tukšpaurīgu plānprātiņu akla sekošana cita biznesa projekta – ekoloģijas viltīgi pārdomātajiem un uz cilvēku līdzcietību orientētu metožu izmantošanu naudas iegūšanai. Pie tam ne jau viņi ir ieguvēji.
    Piemēri jau nav tālu jāmeklē. Lauksaimnieki cēla trauksmi par mežacūkām, kuras postīja laukus un iemitinājas pat Rīgas pilsētas teritorijā. Kad sākas dabīga vai pat mākslīgi izraisīta Āfrikas cūku mēra epidēmija, tikai tad beidzot tika dota atļauja totālai mežacūku populācijas izskaušanai..
    Mazsalacas novadā dažu ekofašistu dēl tika izveidots Nature 2000 dabas liegusm, kura dēļ nevar veidot cilvēku īpašuma tiesības mazāk aizskarošu Rail Baltica trasi.
    Un tagad visa šī neprātīga laika, cilvēku resursu un naudas šķiešana teritorijas apzināšanai, lai atklātu vēl kādu saudzējamu biotopu. Labi vēl, ka zemnieki nav sākuši izķert šādus apsekotājus un iespaidīgi izskaidrot tiem, ka lai lasās tālēs zilajās.

    1. Faktiski jau vairs nav diži ko aizsargāt, jo Latvijas daba ir totāli sačakarēta dēļ savtīga biznesa – ar ķīmiju pāri visam, ar hārvesteru pāri visam, ar ceļa rulli pāri visam. Šādus “knābjus” pašus vajadzētu palaist plikus uz lauka un uzliet virsū ķimiju, izlaist cauri hārvesteram, lai rastos kaut kāda empātija pret citiem šīs planētas iemītniekiem.

  11. Un kā ir ar arkla zoli, kad ar smago tehniku lauki no apakšas kā nobetonēti, ka ūdens cauri netek un bez dārgās meliorācijas netiek galā un visi citi vainīgi

  12. Visa x zaļā varza barojas no fondu naudām, berot ciet grāvjus, reklamējot kokiem aizgāztas upes, vai saudzējot bebru dambjus. Ja viņiem atņems fondu naudas, būs jāiet reāli rakt grāvji, bet to ai kā negribas, tāpēc te arī kunkst, ka kaut kas nesūcas zemē, tā esot noblietēta u.t.t, bet jādod tik nauda vides pētījumiem, monitoringiem, aizardzībām.

  13. Ļoti pareizi. Dabas aizsardzībai vajag vairāk līdzekļu. Šobrīd dabas aizsardzības jomā tiek darīts ļoti maz. Faktiski Latvijas daba tiek iznīcināta gan uz laukiem gan mežos.

  14. Ļoti vienpusēji un tendenciozi uzrakstīts šis raksts. Zaļo pārspīlējumu ir daudz mazāk nekā lauksaimnieku nodarījumu dabai. Galvenais, ka tādām “padomniecēm” interese par dabu izbeidzas pie produktiem pilna galda malas, savukārt meliorācijas amatpersonas un citi lauksaimniecības speciālisti pārstāv tikai sava resora intereses.

  15. “Ja ir jāiztīra meliorācijas grāvis vai ja tā skaistā mežaudze īpašniekam ir vienīgā, tad varbūt gliemežus, ja vien tie nav pilnīgi izzūdoši, aizsargājam kādā citā vietā, kur tie netraucē saimnieciskajai darbībai,” rosina S. Sproģe.”
    Ku-kū, Sproģe, viss ir pilnīgi izzūdošs, ja dabu aizsargāsim “kaut kur citur”. Saimnieciskajai darbībai ir jābūt pakārtotai dabas aizsardzībai, nevis otrādāk.

Pievienot komentāru