Laukos
Piens

Teļu diareja – profilakse un novēršana 16

Foto no LA arhīva

Guna Ringa-Karahona, veterinārārste





Teļu diareja (caureja) ir bieži sastopama problēma un dzīvnieku nāves cēlonis neatkarīgi no ganāmpulka lieluma. Nav laba un ilgtspējīga prakse, neizvērtējot cēloņus, veikt vien katra individuāla saslimšanas gadījuma medikamentozu ārstēšanu. Lai labāk izprastu, kur meklējami saslimšanas cēloņi un iespējas teļu slimošanas samazināšanai, nepieciešams pievērst uzmanību vairākiem punktiem.


Diarejas cēloņi
Teļu caurejas cēloņi ir bakteriāli (kolibakterioze, salmoneloze, klostridioze), virusāli (rota vīruss, korona vīruss), parazitoloģiski (kriptosporidioze, giardioze) un ar ēdināšanas nepilnībām saistīti (novēlota pirmpiena izēdināšana pirmajā reizē, auksts pirmpiens un citi). Tomēr jāatceras, ka teļu slimošanai ar caureju vairākumā gadījumu ir kompleksa izcelsme, tādēļ dzīvniekus pilnībā pasargāt no saslimšanas ir principā neiespējami.


Dzīvnieku saslimšanas un nobeigšanās gadījumu biežums atkarīgs no slimības ierosinātāju klātesamības ganāmpulkā un katra teļa individuālās rezistences jeb spējas pretoties saslimšanai. Cēloņu apzināšanā un analīzē liela loma ir datu uzkrāšanai un apkopošanai – kādas ir kopīgās pazīmes (mēslu krāsa, specifiska aromāta vai piejaukumu klātesamība, dzīvnieku ķermeņa temperatūra, citas vispārējas saslimšanas pazīmes), kādā vecumā slimo, cik dzīvnieku nobeidzas u. tml.


Saslimšanas profilakse
Ievērojamo atšķirību dēļ tādos rādītājos kā ganāmpulka lielums, ēku nodrošinājums, personāla pieejamība un vispārējais ganāmpulka menedžments nav iespējams izstrādāt universālas rekomendācijas, kas būtu derīgas un piemērojamas visām situācijām. Neraugoties uz to, ir daži kopīgi pamatprincipi, kurus nepieciešams ievērot. 


Rūpēm par jaunā teliņa veselību jāsākas jau govs grūsnības laikā. Tādēļ vēlams sākt ar grūsno dzīvnieku ēdināšanas kvalitātes izvērtēšanu. Ar sabalansētu un kvalitatīvu barības līdzekļu ēdināšanu tiks nodrošināta pilnvērtīga augļa attīstība govs organismā, pietiekams imunoglobulīnu daudzums pirmpienā un atbilstošs grūsnā dzīvnieka barojums (kondīcija). Grūsnajiem dzīvniekiem izēdinot trūcīgu, bojātu (pelējušu) barību, tiek kavēta augļa attīstība, imunoglobulīnu daudzums pirm­pienā ir mazs, tas var saturēt toksiskas vielas (barības mikotoksīnus, ketonvielas).


Nākamais būtiskais solis ir higiēna atnešanās novietnē. Iespēju robežās jānovērš jaundzimušo saskare ar slimības ierosinātājiem. Šā iemesla dēļ nav pieļaujama dzemdētāju izmitināšana kopā ar slimajiem (tostarp abortējušiem) dzīvniekiem. Ideāli, ja pirms katras atnešanās dzemdību bokss vai govs guļvieta piesietajā turēšanā tiek iztīrīta un svaigi pakaisīta ar tīriem (ne pelējušiem) pakaišiem. Teliņam drīz pēc piedzimšanas, ja vien tas netiek uzreiz pārvietots uz savu novietni, ir interese gan par pakaišiem, gan boksu konstrukcijām – tie tiek laizīti, iekšķīgi uzņemot patogēnos mikroorganismus. Tas jaundzimušā organismam ir sevišķi bīstami, jo imunitāte vēl nav pietiekama, lai nomāktu ierosinātāja spēju izraisīt saslimšanu. 


Ne mazāk svarīga ir higiēna tieši saskarē ar jaundzimušo – zināt, kā nepieciešamības gadījumā sagatavoties palīdzības sniegšanai teliņam, kā iegūt, uzglabāt un izēdināt pirmpienu, kā sagatavot un uzturēt aprīkojumu, kā sagatavot teliņa mītni pirms dzīvnieka ievietošanas tajā. Nav pieļaujamas situācijas, ka jaundzimušais tiek apkopts (piemēram, iztīrīts mutes dobums no gļotām, elpceļi no augļūdeņiem, pārbaudīts zīšanas reflekss) ar nemazgātām rokām un inventāru; ka jaundzimušais saņem nehigiēniski iegūtu un sagatavotu pirmpienu; ka jaundzimušais tiek ievietots neiztīrītā boksā, kura sienas apkaltušas ar tā iepriekšējo iemītnieku mēsliem un jaunie pakaiši uzkaisīti virsū iepriekšējiem netīrajiem. Arī barības un ūdens trauki, no kuriem teliņš tiek ēdināts vēlāk, jāsagatavo atbilstoši – tiem tāpat kā barībai un dzeramajam ūdenim vienmēr jābūt tīriem.


Dzīvnieku individuālo rezistenci iespējams kāpināt, piekopjot labu ēdināšanas praksi – laikus iegūts tīrs un kvalitatīvs pirmpiens palīdz iegūt imunitāti pret specifisko novietnes mikrofloru. Šeit noteikti jāatceras, ka pirmpiena uzņemšanai ir ārkārtīgi liela nozīme tieši teliņa pirmajās dzīves stundās, jo tad gremošanas traktā notiek visefektīvākā imunoglobulīnu absorbcija no uzņemtā pirm­piena. Jaundzimušajam, vēlams, divu, bet ne vēlāk kā sešu stundu laikā pēc piedzimšanas jāsaņem pirmpiens līdz 5% no ķermeņa dzīvmasas, turpinot tādu pašu daudzumu izēdināt ar 12 stundu intervālu vēl vismaz četras reizes. Pirmpiena izēdināšana nedod vēlamo efektu, ja tā ir novēlota, ja tiek izēdināts nepietiekams pirmpiena daudzums vai ja tajā ir mazs imunoglobulīnu daudzums. 


Ievērojot iepriekšminētos pasākumus, papildus iespējams kāpināt jaundzimušo specifisko imunitāti, veicot grūsno dzīvnieku vai jaundzimušo vakcināciju pret biežākajiem caureju ierosinātājiem (piemēram, rota un korona vīrusiem). Noteikti jāatceras, ka vakcinācija, neievērojot atbilstošu ēdināšanu un higiēnu, nedos gaidīto rezultātu. 


Nobeigumā vēlos uzsvērt – lai uzlabotu situāciju ganāmpulkā, nepieciešams objektīvi un kritiski izvērtēt katru minēto punktu un iespēju robežās īstenot nepieciešamos pasākumus, tostarp personāla izglītošanu kļūdu novēršanai. Tikai ievērojot visus priekšnoteikumus, ir gūstami panākumi.


Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv