Dzīvesveids, Lauku sēta

Tīrā manta no Burtniekiem. “Adzelviešu” saimnieks par kaņepēm un dzimtas mājām

Burtnieku pagastā pašā Burtnieku ezera krastā zemnieku saimniecībā “Adzelvieši” saimnieko Matīss Grīnbergs ar ģimeni. Pirms diviem gadiem viņš kļuva par uzvarētāju jauno lauksaimnieku konkursā Senču aicinājums 2014. Grīnbergi apsaimnieko 200 ha zemes, no tiem 100 ha ir ģimenes īpašumā, pārējie tiek nomāti. Matīss uzskata, ka ģimenes saimniecībai tas ir pilnīgi pietiekami. “Esam mazs uzņēmums un ražojam produkciju ar savu unikālo garšu un smaržu. Citiem tādas nav. Pie tā arī turpmāk plānojam palikt.” Saimniecība nodarbina sešus darbiniekus, viens no tiem Adzelviešos strādā no pašiem pirmsākumiem – jau 27. gadu. Divus, viņaprāt, atbildīgākos darbus – kulšanu un sēšanu – Matīss citiem neuztic un dara pats. Neprecizitāte šajos darbos pēc tam varot dārgi maksāt..



Vietai, kur dzīvojat un saimniekojat, ir sena vēsture un tradīcijas…

Šīs vietas vēsture sākās 1877. gadā, kad mans vecvecvec…tēvs no muižas izpirka saimniecību – dzimtas ēku, zemi un mežu, parakstoties par to ar trim krustiem. Šis dokuments mums saglabājies. Ar šo faktu parasti ļoti lepojos. Ārzemēs būdams, stāstu, ka nevaru te ilgi palikt, jo Latvijā mani gaida senču mājas. Tās ir kā magnēts, kas aizvien velk atpakaļ. Jau 9. klasē zināju, ar ko nodarbošos. Pēc pamatskolas beigšanas aizgāju uz Priekuļu tehnikumu, kur izmācījos par lauksaimnieku. Tolaik mums tur vajadzēja gan ar traktoru braukt, gan art un sēt, gan kaplēt biešu vagas, gan apkopt govis un zirgus, gan miltus malt. Tagad tā visa vairs nav un, manuprāt, ļoti pietrūkst. Šobrīd vispār prakses iespēju ir maz. Pēc tam studijas turpināju Rīgā – biznesa augstskolā Turība, kur apguvu uzņēmējdarbību. Starp citu, Rīga mani iemācīja orientēties lielpilsētā, apgūt transporta un pārvietošanās sistēmu, atrast draugus un izveidot korporatīvās saites. Uzskatu, ka Jelgavā varbūt zinātniskā puse ir stiprāka, taču praktiskās lietas tomēr vislabāk apgūt Rīgā. Te jābūt apsviedīgākam, ātrākam, elastīgākam, uzņēmīgākam un tālredzīgākam.

Kāds bija saimniekošanas sākums?

Esam tā saucamie Breša zemnieki, par saimniecības izveidošanas gadu uzskatāms 1990. Sākumā Adzelviešos bija apmēram 100 aitu ganāmpulks, taču kaimiņu suņi lielāko daļu saplosīja, daļa aitu no bailēm un stresa tāpat aizgāja bojā, izdzīvoja tikai viens īpaši gudrs jērs, kas vienkārši apgūlies un izlicies par beigtu. Tobrīd padomāju, ka šis jērs varētu būt labs ģenētiskais materiāls, no kura veidot ganāmpulku ar gudriem dzīvniekiem, bet laikam jau ar gudrību vien būtu par maz… Katrā ziņā pēc šā atgadījuma aitkopībai pielikām punktu.

Vienlaikus uzsākām zālāju sēklu audzēšanu, kas saglabājusies līdz pat šim brīdim kā viena no galvenajām mūsu saimniecības nozarēm. Arī kaņepju audzēšana ir no pirmsākumiem. Deviņdesmitajos gados katram kaņepju audzētājam bija jāiet uz policiju pieteikt sējumus, lai tos varētu kontrolēt – ja nu kādam pēkšņi izdodas tikt pie narkotiskās vielas. Lai gan zināms, ka mūsu apstākļos uz lauka šī viela neveidojas, tas iespējams tikai siltumnīcā noteiktā temperatūrā. Tagad tas nav jādara, jo sējas kaņepes atklātā laukā oficiāli drīkst audzēt. Likums to atļauj. Siltumnīcās gan aizliegts audzēt jebkādu šķirņu kaņepes. Kaņepes audzējam 10 hekt­āros ekstensīvi. Mums ir divmāju kaņepes – sēklai un eļļai. Vienmāju kaņepes audzē šķiedrai, bet mums tā nav aktuāla. Tie 10 ha aprēķināti ar rezervi, ja gadījumā kādu apstākļu dēļ plānotā raža neizaug vai laukā pamielojušies putni.

Kaņepes it kā nav tāda nopietna biznesa kultūra, tomēr jūsu saimniecībā tā ir stabila kopš deviņdesmitajiem gadiem.

Kad mūsu ģimene pārņēma saimniecību, no vectēva laikiem bija saglabājušās vietējā klona kaņepju sēklas, tāpēc nolēmām tās turpināt audzēt. Turklāt tolaik tā bija brīva niša, lai gan sākumā veikalos kaņepju sēklas neviens ij tuvumā negribēja redzēt. Tad sākām tirdziņos piedāvāt tās degustēt un tā pamazām mums izdevās cilvēkus pārliecināt, ka produkts ir gan garšīgs, gan veselīgs. Visas izaudzētās kaņepes paši pārstrādājam – saimniecībā ir neliela kaņepju pārstrādes ražotne, kas drīzāk atgādina maizes ceptuvi. Kurinām ar malku, un tas produktam piešķir pavisam citu aromātu. Arī turpmāk domājam tiekties uz kvalitātes saglabāšanu, nevis iziet uz lielākiem apjomiem un modernizēšanos.

Cik plašu preču sortimentu ražojat no kaņepēm?

Klientiem piedāvājam dažādus produktus. Piemēram, kaņepju sēkliņas – rupji maltas, smalki maltas, placinātas, grauzdētas un lobītas. Tāpat sortimentā ir kaņepju eļļa, pulveris un kaņepju aizdari – smalkais un rupjais. Ražošanas procesā klāt netiek pievienots ne sviests, ne augu tauki, ne sāls, ne citas garšvielas. Tīra manta.
Lielākais mūsu sadarbības partneris ir veikalu tīkls Tops, otrs – SIA Rāmkalni. Viņiem pieder veikals Klēts, kas atrodams, piemēram, Rimi hipermārketos, un tā stendos ir arī mūsu produkcija. Labprāt mūsu preci ņem pretī arī kooperatīva Straupe veikaliņi. Adzelviešu kaņepju sēklas tiek izmantotas arī konfektēs Gotiņa, ko ražo gan Skrīveros, gan Saldū. Uz Jāņiem un Ziemassvētkiem apjomus parasti palielinām, jo ir lielāks pieprasījums – piemēram, aizdarus daudzi izmanto kā svētku dāvanas, bet sēkliņas pievieno ēdieniem. Vidēji mēnesī saražojam kādus 600 iepakojumus, kuru svars ir aptuveni 100 gramu. Produkcija tiek labi pirkta veikalos, un mums ir arī savas kundes, kas regulāri iegādājas gan kaņepju aizdarus, gan eļļu, gan sēkliņas.


Vai jums šajā nišā ir arī konkurenti?

Daži ir. Piemēram, Iecavnieks. Taču viņu produkcija atšķiras no mūsējās – viņi ražo kaņepju aizdaru, pievienojot tam gan rapšus, gan taukvielas, citi liek klāt sviestu, mēs savukārt neko klāt neliekam. Bet tirgus jau tikai iegūst no produktu dažādības. Galvenais – lai produkts ir kvalitatīvs, tad tam vienmēr būs pircējs. Protams, niša vairs nebūs niša, ja tajā savairosies daudz līdzīgu ražotāju. Bet uzreiz gribu teikt, ka izaudzēt labas kaņepes, kas der šādai pārstrādei, nepavisam nav viegli. Tā nav nekāda vieglā peļņa, kā varbūt kādam no malas izskatās. Lai iegūtu tīro garšu un aromātu, jāgādā par visādām niansēm un ražošanas knifiem, kas mums nākuši mantojumā no senčiem un kurus citiem labprāt neizpaužam.


Tomēr galvenā kultūra ir zālāju sēklas?


Jā. Audzējam faktiski visu veidu zālājus – gan tauriņziežus, gan stiebrzāles. Kopumā – 100 ha platībā. Izmantojam tikai Latvijā selekcionētās zālāju šķirnes. Pārsvarā sējam divgadīgos zālaugus – tos, ko sēsim šogad, novāksim tikai nākamgad. Tāpēc sanāk, ka vieni zālāji turpina augt, bet otrus – kuļam. Cerams, ka Eiropa neaizliegs ar raundapu apstrādāt papuves, jo sēklaudzētājiem tas ir svarīgi. Tajā gadā, kad ražu nevācam, zālājus apstrādājam ar glifosātu, lai nākamajā gadā tie ir tīri no nezālēm. Vispār zālāju sēja jāplāno kā šaha spēle – vismaz divus trīs gadus uz priekšu. Tas saistīts arī ar augu seku, jo vienu un to pašu kultūru katru gadu vienā vietā neaudzējam. Kultūru mums ir daudz, tāpēc augu sekas rotāciju cikls ir veseli astoņi gadi. 


Viens no saimniecības novirzieniem ir arī lauku tūrisms – vai uzskatāt to par rentablu?

Lauku tūrisms faktiski ir mammas pārziņā. Esam iekļauti tā saucamajā kulinārajā jeb gardēžu tūrisma ķēdē kopā ar Muceniekiem un Valmiermuižas alu. Viens no kulinārajiem maršrutiem ir no Rīgas caur Siguldu līdz Valmierai un tālāk, iekļaujot tajā arī Burtnieku novadu. Pie mums brauc gan tepat no Latvijas, gan no ārvalstīm – pārsvarā no Igaunijas, Somijas, bet ir bijuši arī ķīnieši. Somiem īpaši patika, ka no viesu mājas loga paveras skaista apkārtne – ezers, dīķi, kur esam ierīkojuši pīļu mājiņas un kur ielaistas arī zivis. Somiem vispār patīk viss, kas saistās ar zivīm…

Mēs viesiem naktsmājas nepiedāvājam, bet izrādām viņiem senās ēkas, simtgadu veco klēti, senos darbarīkus, kurus, starp citu, daudz kur nemaz nevar ieraudzīt, jo pēc nacionalizācijas daudz kas aizgājis nebūtībā. Parādām, kā aug kaņepes, kā no tām iegūst šķiedru, kā no šķiedras var uzvīt virvi. Pēc tam viesus aicinām pie galda nodegustēt un pēc vēlēšanās arī iegādāties mūsu ražotos kaņepju produktus. Parasti šāda ekskursija ilgst apmēram divas stundas. Gluži par biznesa novirzienu to neuzskatām, taču ienākumi no tā ir, turklāt ir iespēja tikties ar dažādiem cilvēkiem.
Interesanti.


Vai šāds saimniekošanas modelis ir ilgtspējīgs?

Domāju – ir. Protams, lielākajā daļā interviju var izlasīt – vajag paplašināties, modernizēties, pirkt klāt vairāk zemes utt. Man ir cits viedoklis. Paplašināšanās, manuprāt, nevar būt pašmērķis. Galvenais – stabilitāte un kvalitatīvas produkcijas ražošana. Kā arī labu, uz savstarpēju uzticēšanos balstītu attiecību uzturēšana ar sadarbības partneriem. Cilvēkam jau patiesībā daudz nevajag – ģimeni, draugus, veselību, darbu, kas patīk. Bet naudu un mantu vari krāt, cik gribi, tāpat līdzi nepaņemsi. Turklāt uzskatu, ka tieši ģimeņu saimniecības ir Latvijas lauku pamats.

Plašāks materiāls žurnāla Agrotops izdevumos

1 komentārs

  1. Labs raksts, bet tikai tas, kas attiecas no saimnieku puses, no intervētāja puses – reti STULBS intervētājs ar tādiem pašiem jautājumiem. Vai šāds saimniekošanas modelis ir ilgtspējīgs?
 Nē, pastulbo intervētāj, nav rentabla, labāk sēdēt bezdarbniekos. Latvijā vajaga tikai 5000-10000 ha lielas raundapgraudaudzētājas… Tūrisms arī , bļec, neatmaksājas, kur nju vēl zālaugu audzēšana. Intervētājs arī neatmaksājas…

Pievienot komentāru