Bizness, Kooperācija

Nevar kā kolhoza priekšsēdis. Kā “Tīrumkalnu” piensaimniecība izmanto kooperācijas priekšrocības

Autors: Uldis Graudiņš

“Mēs strādājam paši. Nevaru kā, piemēram, savulaik kolhoza priekšsēdis,” īsi savu saimniecību, kas apsaimnieko 260 ha zemes un baro 360 liellopu, tostarp 145 slaucamo govju ganāmpulku, raksturo Ķoņu pagasta zemnieku saimniecības Tīrumkalni saimnieks Aigars Dulbergs. Intervijā viņš stāsta par savas ģimenes pieredzi piena ražošanā un uzsver kooperācijas svarīgumu. Aigars Dulbergs ir 2015. gadā izveidotās LPKS Piena loģistika valdes loceklis un vada arī Naukšēnu novada saimnieku kooperatīvu Agro kopdarbs.

Kāpēc darbojaties tieši piena lopkopībā?
Sākām 1998. gadā ar piecām govīm. Pie mājas uzbūvējām lopu novietni, ganāmpulku uzaudzējām līdz aptuveni 40 govīm. Vienlaikus jaunlopi atradās šajā vēlāk pirktajā fermā. Mēs to nopirkām no SIA Naukšēni. Tā bija pamesta. Par ES fondu naudu 2008. gadā to atjaunojām. Iekārtojām slaukšanas zāli, izbūvējām guļvietas, mēslu krātuvi. Visi dzīvnieki patlaban atrodas šajā fermā. Vietas pietiek. Ja gribēsim vairāk, būs vajadzīgas lielas investīcijas. Nākamo projektu īstenojām pēc pirmās krīzes – 2003. gadā. Secinājām, ka visam ganāmpulkam būs par šauru, un uzbūvējām jaunlopu novietni ar 200 guļvietām. Tad atkal bija krīze. Viss iznāca samērā solīdi, nevienai bankai nebija jāprasa kredīta pagarinājums.

Tas nozīmē, ka bijāt uzkrājuši rezerves?
Bija liels kredīts. Vissvarīgākais ir saplānot, un nevajag pārāk daudz aizņemties. Daudzi iedomājas, ka nupat varēs visu paveikt, sabūvējas par miljoniem eiro. Pēc tam skraida, bikses rausta. Mēs patlaban darbojamies nesteidzoties. Varētu vēl vairāk sapirkt teles, palielināt ganāmpulku. Mēs to nedarām. Mākslīgi neaudzējam ganāmpulku lielāku. Paplašinām no savām govīm un bez žēlastības tās brāķējam. Mums ir arī nobarojamie bullīši. Pārdodam tos gaļai. Neko daudz ar tiem nopelnīt nevar. Bet vietas pietiek, ar rokām nekas nav jādara, tāpēc audzējam. Teles tāpat ir jābaro, un tad jau pie viena arī bullīšus barojam. Krīzes laikā bullīši mūs izvilka.

Lielākais cirtiens notika, kad bijām kooperatīva Trikāta KS biedri. Tīrumkalniem vairāk nekā 100 000 eiro palika kooperatīvā. Un paliks uz mūžiem. 2015. gadā par piena litru maksāja 18 centus. Bija jātaupa uz govju rēķina, jo tad, kad sāk taupīt barību, rodas slimības un faktiski neko ietaupīt nevar.

No kādām govīm veidojāt ganāmpulku?
Pamats ir no Latvijas govīm, no Holšteinas melnraibajām. Ģenētika ir ievestā. Tam naudu nežēlojam. Mūs apkalpo SIA Vidzemes veterinārais serviss. Ģenētisko materiālu ņemam arī no Siguldas CMAS. Esam iecerējuši ganāmpulku lēnām pieaudzēt līdz 200 slaucamajām govīm.

Kāds ir izslaukums?
Vidēji 11 480 kg no govs. Izslaukums ik gadu kāpj, tauku daudzums krītas… Patlaban tas ir 3,6–3,9%. Olbaltumvielas ir normas robežās. Patlaban piena pircēji ir attapušies, ka par ūdeni nav jāmaksā, tauku daudzums ir būtiski piesaistīts piena iepirkuma cenai. Sviesta deficīta situācijā tā ir. Viskuriozākais – labi, mēs tagad sasniegsim 4,2% tauku, tik liels ir tauku bāzes daudzums ePiim rūpnīcā Igaunijā. Tauku īpatsvars būs vajadzīgs lielāks, lēnām krustosim ar buļļiem, kas to nodrošina. Tas nav viena gada process, ir pat 10 gadi vajadzīgi. Kad būsim mainījuši proporcijas, tirgus atkal neprasīs taukus. Vienu brīdi par taukiem neko nemaksāja, patlaban sāk maksāt. Jocīgi. Govis turam vidēji trīs laktācijas.

Slaucat būtiski vairāk nekā vidēji Latvijā. Ar ko govis barojat?

Barojam reizi dienā. Vienai dienai barību gatavojam uzreiz. Tagad mums ir lielāks un modernāks barības maisītājs, jo ieguldījām naudu un gada beigās nopirkām jaunu. Liekam iekšā skābbarību, kukurūzas skābbarību, miltus, drabiņas, rapšus, soju. Ir recepte, kuras veidošanai pieaicinām konsultanti. Vissvarīgākais mērķis patlaban ir kvalitāte. Barība vispirms ir kārtīgi jāsasmalcina. Ritulī kaut ko sagriež, satin, bet vēlāk izmaksas ir vēl lielākas nekā tad, ja barību uzreiz sasmalcina. Tad barības maisītājā pusstundu būtu jāmaļ. Degviela aizietu būtiski vairāk. Tie visi ir ekonomiskie aprēķini.

2014. gadā mēs, četras saimniecības, aptuveni tikpat lielas kā mūsējā, izveidojām kooperatīvo sabiedrību Agro kopdarbs un par savu naudu nopirkām lietotu zāles smalcinātāju Jaguar. Šis smalcinātājs pieder visiem, pļaušanas laikā visi saimnieki nāk palīdzēt ar savu tehniku. Esam apmierināti ar šo sadarbību. Esam ieguvēji naudas un laika ziņā. Agrāk zālāji auga 30–40 ha platībā, patlaban 130 ha platībā. Ar mazo smalcinātāju vienu pļāvumu četras piecas dienas gatavoja. Patlaban iekļaujamies pusotras dienas laikā. Vispār es ar lielu nepacietību gaidu, kad beigsies ES atbalsts. Tirgus ir sakropļots. Visas subsīdijas izkropļo tirgu. Tās tas ir. Galu galā – ja vieniem dod, kāpēc lai man nedotu? Ar ko es sliktāks? Patlaban redzu, ka naudu faktiski izmet projektos, ko var daudz lētāk izdarīt. Pats pēc savas pieredzes zinu. ES naudu Igaunijā dala atšķirīgi, ne tā kā pie mums, kur to saņem naskākais projekta iesniedzējs. Rezultāts – cits nevar paņemt tāpēc, ka lielais ir bezmaz visu nospiedis zemē.

Pirms laika daudz runāja par LPKS Piena loģistika, Māršava, Piena ceļš un Dundaga apvienošanos. Patlaban redzam, ka tās bija tikai runas. Kāpēc?
Sarunas notika. Vēlāk mums radās iecere pievienoties igauņiem, kas gatavojas piena pārstrādes rūpnīcu būvēt. Par pārstrādi mums nekādas labās atmiņas nav, un apvienoties ar Piena ceļu, kam pieder pārstrāde… Sapulcē visi Piena loģistikas biedri balsoja pret pievienošanos tieši pārstrādes dēļ. Bijām gatavi pievienoties loģistikā. Mūsu kooperatīva direktors Andris Ozoliņš aprēķināja – pietiktu apvienoties kaut vai ar Māršavu un sakārtot maršrutus, lai ietaupītu vismaz vienu centu uz kilogramu piena transporta izdevumu. Mūsu saimniecībai garām brauc vismaz trīs piena pircēji. Bija iecere par Māršavas un Piena loģistikas apvienošanos, tomēr kaut kas šo ieceri nobremzēja. Es šādu lēmumu atbalstītu, tas bija izdarāms. Kādam nostrādāja ambīcijas, viss palika gandrīz kā neizsapņots sapnis. Piekrītu, ka lielāks kooperatīvs ir spēcīgāks spēlētājs svaigpiena tirgū, tomēr apvienošanās ar Piena ceļu nebūtu prātīga. Ja viņi ir gatavi nodalīt pārstrādi atsevišķi, tad cita runa. Trikātas sāpe aizvien nav un vēl ilgi nebūs izsāpēta.

Ar Māršavu vajadzēja vismaz mēģināt apvienoties. Ļoti liela kļūda tā bija, ka neizdevās. Apvienošanās bija paveicama. Ja mūsu kooperatīva 150 tonnām dienā nāktu vēl klāt Māršavas lielais piena daudzums, tas būtu ļoti daudz. Patlaban Māršavai arī ir savas piena mašīnas, nav tik vienkārši apvienoties. Piena mašīnas kooperatīvam ir ļoti svarīgas. Pēc Trikātas maksātnespējas pieteikuma mēs, daļa biedru, palikām uzticīgi kooperācijai. 2015. gada beigās 13 dibinātāji izveidojām kooperatīvu Piena loģistika. Pirmās nedēļas laikā sameklējām vadītāju. Izmantojām vecos Trikātas štatus. Vispirms paši par savu naudiņu nopirkām pirmās divas trīs piena mašīnas. Patlaban Piena loģistikai pieder septiņas piena mašīnas. Nav jau kur transporta ārpakalpojumu pirkt. Patlaban mūsu kooperatīvam nav nekādu kredītsaistību, naudu, kas paliek pāri, saņem kooperatīva biedri.

Kā kooperatīvs attīstīsies?
Pārstrādi pagaidām neveidosim. Trikāta KS sasteidza Latvijas piena projektu. Bija jābūt tā – katram zemniekam bija ar parakstu jāapliecina, ka pārdos pienu tikai Latvijas pienam. Beigās Latvijas piens sāka mazāk maksāt, nekādu saistību nebija. Valmieras piena īpašnieki labi nostrādāja – pārsolīja Latvijas piena cenu. Visi sāka sadarbību ar šo Krievijas īpašniekiem piederošo uzņēmumu. Protams, tas aptuveni divus mēnešus par pienu maksāja vairāk, vēlāk cena tāpat kritās. Varētu teikt, ka šie saimnieki divas reizes uz grābekļa uzkāpa. Latvijas piena maksātnespējā neveiksmīgi sakrita arī citi nosacījumi, tostarp krīze. Sākumā jau gāja labi – separēja krējumu, pārdeva citās valstis, nauda nāca, siers palika otrajā, ja ne trešajā plānā. Beigās jau sāka gatavot arī sieru. Latvijas piena projekts bija sasteigts, bet pēc kara jau visi ir gudri… Ja būtu otrreiz jāsāk, tad rīkotos atšķirīgi, vismaz juridisko pusi sakārtotu.

Kooperatīvos ir spēks, redzam citu valstu pieredzi. Mūsu gadījumā – kādam allaž piesola vairāk… Man arī no Valmieras zvanīja, aicināja pienu pārdot Valmieras pienam, nosauca labāku cenu. Neaizgāju, paldies Dievam. Man nav tāds raksturs. Viens jau nav karotājs.

Nav jau slikti vāciešiem piena rūpnīcu uzbūvēt (smej). Vienīgais mierinājums, ka kapsulā ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, ko iemūrēja Latvijas piena pamatos, mūsu saimniecība kļūdas dēļ nebija ierakstīta. Sākumā biju bēdīgs, teicu, ka iešu prom no kooperatīva. Patlaban redzu, ka tas nebija tāpat vien…

Nevar pārmest tikai Latvijas piena valdei, tā darīja visu iespējamo. Varētu norādīt uz dažām kļūdiņām, tomēr valde līdz pēdējam darbojās. Viņi savas piena naudas saņēma pēdējie, kad visi citi biedri bija saņēmuši. Kļūdas ir visiem.

Nākamais, ko redzu – iemācīties ražot nišas produktu, dārgu, ar lielu pievienoto vērtību. Tas nevar būt biezpiens vai kāds cits tradicionāls produkts. Ir jābūt kaut kam garšīgam, interesantam. To vajadzētu arī patentēt, lai citi nevar ražot aptuveni piecus gadus. Tur es redzu pārstrādi. Paies laiks, tad domāsim. Jaunu riteni jau grūti izdomāt, nav arī vajadzības. Piena loģistika turpina sarunas par apvienošanos. Esam atvērti visiem priekšlikumiem. Pārstrāde ir laba ar nosacījumu, ka tā ir liela. Latvijas pienam nav lielu pārstrādes jaudu. Nāk klāt jauni biedri. Skatīsimies uz Igaunijas pusi. Mums riski ir sadalīti. Patlaban daļu piena pārdodam arī Latvijas pienam. Viņi ļoti solīdi norēķinās. Igaunijas Tere pienu pārdodam ar priekšapmaksu. Limbažu pienam ir problēmas ar naudiņu. Neesam no viena pircēja atkarīgi. Jaunā Bauskas piena pārstrādes rūpnīca pienu vēlas, mūsu vadība vērtē cenu un arī loģistiku – no Kocēniem vest pienu uz Bausku? Sporās uzkrauj 13 tonnas, man ir 9,5–10 tonnas, mašīna ir gandrīz pilna. Līdz Igaunijas uzņēmumam ir vien 70 kilometri. Šis ir pelnošs piena loks. Ir arī citi, mazāk ienesīgi piena loki.

Pēc kāda principa maksājat saviem biedriem?
Saņemam vienu no augstākajām piena cenām Latvijā – kopš augusta visiem noteikta vienāda bāzes maksa neatkarīgi no pārdotā piena daudzuma – 33 centi par kg. No tās atskaita kooperatīva uzturēšanas un transporta izdevumus. Par lielāku tauku, olbaltumvielu daudzumu ir piemaksa. Man gluži 33 centi neiznāk, jo tauku nav tik daudz. Māršava arī pēc līdzīga principa maksā. Protams, var diskutēt par šādu maksas modeli, bet es esmu apmierināts.

Kā vērtējat valsts lauksaimniecības politiku?
Ja būs vien lielās saimniecības, nebūs pareizi. Nav tā, ka lielražotājam vajag mazāk darbinieku. Pie lopiem tāpat darbinieki ir vajadzīgi, noteiktam lopu skaitam vajag noteiktu daudzumu darbinieku. Labāk, lai ir vairāk mazu saimniecību nekā vairāk lielražotāju. Manuprāt, valsts politikas šajā virzienā nebija. Arī pašu saimnieku jau neviens ar varu nespiež pārdot savu īpašumu. Nav kā krievu laikā – vajadzēja meliorāciju taisīt, pat tad maksāja naudu kā kompensāciju par nojaukto māju.

Stulbības ir visās lietās. Visjaunākā stulbība – tehniskās apskates traktoriem, kombainiem. Piekrītu, ja traktoram riepa ieplaisājusi, nevar pa ceļu braukt. Tomēr atvainojiet! Ja 20 gadu vecam kombainam riepa ir saplaisājusi, cik ar to pa ceļu brauc? Turklāt ar ātrumu 20 km/h! Un šā iemesla dēļ bezmaz jāpērk jauna riepa! Tā maksā vairāk nekā pats kombains! Vai tā nav stulbība? Saplaisājusi riepa varot sprāgt. Protams, var. Bet nez vai, ar tādu ātrumu braucot. Turklāt kombains nebrauc pa auto maģistrāli. Saprastu, ka riepa nedrīkst būt ieplaisājusi traktoram, kas velk piekabi. Parasti šādi kombaini ir mazajiem saimniekiem, kuriem lauki atrodas pie mājas. Viņiem nav jābrauc 30–40 km attālumā uz laukiem.

Vēl bez savas jēgas var nosaukt visādas muļķības. Latvieši citās valstīs izceļas ar darba tikumu. Mūsu ierēdņi vēlas tepat Latvijā izcelties – ja nekādu muļķību neizdomās, tad viņiem aizrādīs, ka neko nedara… Labi, ka valsts kooperāciju puslīdz atbalsta, vismaz nejaucas darbā, un tas ir daudz.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
Mans_V1_reklamam

Pievienot komentāru