Audzēšana, Bio

Upeņu audzēšanas specifika bioloģiskajā saimniecībā

Pirmais svarīgais solis, lai ķertos pie upeņu audzēšanas bioloģiskajā saimniecībā, ir vietas izvēle, saka Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais speciālists dārzkopībā, agronoms Māris Narvils. Upenes ir salīdzinoši mitrumprasīgas, taču tām nebūs piemērotas platības ar nenoregulētu mitruma režīmu un augstu gruntsūdens līmeni. Jāsaprot, vai platības neapdraud bebri, jo to darbība Latvijā ir manāma gandrīz jebkur. Svarīgs ir pieguļošo ceļu stāvoklis, jo, transportējot ogas, nedrīkst kratīties desmitiem kilometru pa bedrainiem ceļiem. Skatoties nākotnē, nebūtu vēlams platības izvietot mežu tuvumā, lai arī meža dzīvnieki upenes īpaši nebojā, mežs veido aizvēju, kas var radīt papildus slimību un kaitēkļu draudus.

Augsnes prasības
Piemērotākās ir mālsmilts un smilšmāla augsnes. Smilts augsnēs būs nepietiekoša mitruma ietilpība, bet smagākās māla augsnēs upenes cietīs no gaisa trūkuma un arī nevienmērīga mitruma nodrošinājuma. Nepiemērotas būs arī organiskās (kūdras) augsnes. Optimālais augsnes skābums ir pHkcl 6,0–6,5, tas nozīmē, ka lielākajā vairumā gadījumu augsne būs par skābu un būs nepieciešama augsnes kaļķošana. Tas ir ļoti būtisks moments tieši bioloģiskajiem audzētajiem, jo kaļķojamais materiāls kalpos arī kā mēslošanas līdzeklis, nodrošinot kalciju un magniju, un mazliet arī sēru. Fosfora nodrošinājums kļūst ar katru gadu problemātiskāks. Labi, ka šajā sezonā ir parādījies arī “TimacAgro” piedāvātais fosfora mēslojums bioloģiskām saimniecībām. Ar kāliju K2O situācija ir mazliet labāka, bet arī var nākties meklēt risinājumus, izmantojot dabiskos kālija sāļus. Optimāls kālija nodrošinājums ir 250 mg/kg smilts augsnēs, 300 mg/kg – mālsmilts un 350 mg/kg – smilšmāla augsnēs.

Augsnes sagatavošana
Vērojot kopumā bioloģisko augļu un ogu dārzu attīstību, nākas secināt, ka viens no būtiskākajiem neveiksmju cēloņiem ir nenopietnā attieksme gan pret audzēšanas vietas izvēli, gan lauka sagatavošanu stādīšanai. Jo lielākas ir atkāpes no augsnes optimālajiem augsnes rādītājiem, jo lielākas pūles, līdzekļi un laiks būs jāiegulda to nodrošināšanā. Šo būtisko faktoru ignorējot, diemžēl stādījuma ierīkošana būs lemta neveiksmei, – ražas būs katastrofāli zemas, ogas – sīkas un nekvalitatīvas, pats stādījums nīkuļos, līdz priekšlaicīgi beigs savu eksistenci. Viens no labākajiem paņēmieniem augsnes ielabošanai ir zaļmēslojuma audzēšana. Tā audzēšanas ilgums vai periods būs atkarīgs no tā, cik daudz augsne būs jāiekopj. Ja augsnes agroķīmiskie un fizikālie rādītāji nav tālu no optimāliem rādītājiem, pietiks vienu sezonu audzēt zaļmēslojumu, ja ne, – būtu to vēlams darīt pāris sezonu pēc kārtas. Augsne tiks bagātināta ar organisko vielu un augu barības elementiem, tajā esošie barības Sēšanai var izmantot atsevišķas zaļmēslojuma kultūras, piemēram, eļļas rutku, baltās sinepes, rudzus un daudzas citas kultūras. Tas ir pats lētākais variants, ko varētu izmantot gadījumos, kad nepieciešama minimāla augsnes ielabošana. Tomēr vairumā gadījumu vajadzētu izmantot zaļmēslojuma maisījumus – ‘AU-SLA’, ‘AU-VEL’, ‘AU-DZI’ un ‘Zaļā Zeme’. Tā kā upenes stāda vēlu rudenī, zaļmēslojumu vienā sezonā var izaudzēt un iestrādāt vairākās apritēs.

Stādīšana
Stādīšanai izmanto tikai viengadīgus stādus, jo tie labāk pārcieš pārstādīšanu un labos augšanas apstākļos strauji turpina augšanu. Stāda nedaudz dziļāk, nekā stādi audzēti stādaudzētavā, tas sekmē krūma dzinumu veidošanos. Izstāda atlapotus stādus, kurus pēc iestādīšanas apgriež uz 2–3 pumpuriem. Kailsakņu stādi pavasarī jāstāda maksimāli agri, jo citādi būs nepieciešama papildus laistīšana. Stādīšanas shēma ir atkarīga no novākšanas paņēmiena, ja vāks ar rokām, stāda šaurākās rindās – 2–3 metru rindstarpa un 1–2 metri starp upeņu krūmiem. Tas ir, 1650–5000 krūmu uz vienu hektāru. Savukārt, paredzot mehanizēto novākšanu, stāda 4 metru rindstarpās un 0,5 metra attālumā starp krūmiem, kas ir 5000 stādu/ha.

Kopšana
Pirmajos gados tā ir tīras apdobes nodrošināšana un rindstarpu rušināšana. Sējot rindstarpās balto āboliņu un kādas stiebrzāles, papildus tiks nodrošināts piesaistītais slāpeklis, savukārt, ja nav agregāta apdobju mehanizētai apkopšanai, āboliņš pakāpeniski var pārņemt apdobes zonu, tā kļūstot no palīga par konkurentu. Rindstarpa jāappļauj 4–5 reizes sezonā. Vienreiz sezonā ir jāizrauj starp upeņu krūmiem ieaugušās nezāles. Apdobes zonai ir jābūt tīrai no nezālēm, jo tās var ne tikai uz pusi samazināt upeņu dzinumu pieaugumu, bet arī sekmēt slimību, kaitēkļu, tajā skaitā gliemežu savairošanos. Pļaušanai ir jāizmanto pļaujmašīnas, kam ir zemu novietoti naži. Krūmiem augot, zari daļēji pārklāj rindstarpu, un tādējādi tie pļaujot netiks aplauzti.
Organisko mēslojumu kūtsmēslu vai komposta veidā apdobes zonā dod katru otro gadu.
Pirmajā gadā, lai stiprinātu tieši upeņu sakņu sistēmas attīstību, lietderīgi pa lapām izsmidzināt jūras aļģu preparātu “Kelpak”. Sezonas beigās ir svarīgi parūpēties par nobirušo upeņu lapu iznīcināšanu, jo tas palīdz slimību profilaksei. Polijā integrētie audzētāji lapas “sabirstē” uz rindstarpas vidu, kur tās tiek savāktas. Ko darīt bioloģiskiem audzētājiem? Viens no variantiem ir izsmidzināt 1:4 atšķaidītu liellopu vircu.

Ražas novākšana
Mazās platībās vācot ogas svaigam patēriņam, to dara ar rokām. Ar rokām čakli cilvēki hektāru spēj nolasīt 15 dienās. Platības, kas lielākas par 5 ha, viennozīmīgi tiek vāktas ar kombainu. Ir divu tipu kombaini – pilnas rindas pašgājējs kombains, kas maksā ļoti dārgi, vairāk nekā 100 000 eiro. Otrs variants ir pusrindas kombains, krietni lētāks, kas novāc upeņu rindu no vienas puses. Neskatoties uz to, ar tādu kombainu dienā var novākt līdz 1,5 ha upeņu.

Šķirnes
To ir gana daudz, svaigam patēriņam stāda šķirnes, kam krūma forma nav svarīga, bet ir lielas, saldas un garšīgas ogas. Savukārt, vācot mehanizēti, ir svarīgi, lai ogas labi atdalītos no kātiņa, tās būtu ar izturīgu miziņu un saldskābu garšu. Var audzēt tādas šķirnes kā ‘Titania’, ‘Tisel’, ‘Tihope’, ‘Ruben’, skotu šķirnes ‘Ben Alder’ u. c.

Pievienot komentāru