Laukos
Piensaimniecība

Ekstraklases piens un graudi. “Kalna Mikas”- uz optimismu un zināšanām balstīts bizness0


“Kalna Mikās” saimnieko trīs paaudzes: (no kreisās) Āris Brantevics, Visvaldis Brantevics un Jānis Brantevics.
“Kalna Mikās” saimnieko trīs paaudzes: (no kreisās) Āris Brantevics, Visvaldis Brantevics un Jānis Brantevics.
Foto: Uldis Graudiņš

Turlavas pagasta piena ražošanas un graudkopības ZS “Kalna Mikas” moderno saimniekošanas metožu izmantošana ļāvusi strauji celt piena izslaukumu, vienlaikus saglabājot ļoti labu ganāmpulka veselību un piena kvalitātes rādītājus. Par prasmīgo, apzinīgo un ļoti cilvēcīgo saimniekošanu ZS Kalna Mikas ir nominēta šā gada “Sējēja” balvai nominācijā Gada lauku saimniecība. Intervijā saimnieki Laimdota Lauriņa, Jānis Brantevics un dēls Āris stāsta par savu pieredzi lauksaimniecības biznesā.

– Dabas apstākļi pēdējos divus gadus bija būtiski atšķirīgi. Kā tie ietekmē ražošanu šajā sezonā?

Jānis Brantevics: – Kopš aizvadītā gada zeme bija salīdzinoši sausa, gruntsūdeņi zemi, tāpēc pavasarī bija bažas gan par ziemāju attīstību, gan arī par vasarājiem un zāli. Pērn sausums visvairāk skāra Kurzemi un diemžēl arī mūsu saimniecību. Zāle neizauga, zāles lopbarību pirmo reizi saimniekošanas vēsturē savācām nepietiekami. Pirkām skābsiena rituļus, tos piegādāja no Latgales, maksājām 40 eiro par vienu rituli (bez PVN). Tikai tāpēc, ka barību vajadzēja, pļāvām četras reizes, parasti vien lucernu pļaujam četras reizes. No ceturtā pļāvuma parastajos zālājos bija mazs ieguvums. Sausums pārgāja arī uz šā gada pavasari, tomēr maija beigās sākās nokrišņi un visu, tostarp kukurūzu, saglāba.

Zāli šogad pirmajā pļāvumā sākām pļaut jau maija beigās un jūnija sākumā beidzām. Ar lietiem un silto laiku jūnijā arī otrais atāls auga ļoti labi, patlaban vajadzētu pļaut. Tomēr nu ir otra galējība – nepārtraukti līst, nevaram turpināt ražu likt bedrēs (intervija notika 10. jūlijā. – Red.). Lai arī skābbarības bedru ietilpība ir 3040 kubikmetru, tā mūsu 190 slaucamo govju ganāmpulkam nav pietiekama, tāpēc pēdējo pļāvumu parasti tinam rituļos. Savulaik visu pļāvumu tinām rituļos, bet, ganāmpulkam palielinoties, tie vairs neatmaksājās. Kvalitāte lopbarībai tajos arī ir dažāda, grūti veidot barības devas, arī analīzes ir grūti veikt. Bedrē ir skaidrs – kamēr bedri izbarosi, rādītāji būs aptuveni vienādi. Tāpēc ir vieglāk izveidot barības devas, kas der ilgākam laika periodam.

– Cik lielā platībā audzējat kukurūzu?
– Vajadzīgajās platībās to vēl neaudzējām savu saimniekošanas principu dēļ. Es, sākot kaut ko jaunu, aizvien darbojos ļoti prātīgi ar mērķi iemācīties un saprast augu un audzēšanas procesu. Kukurūzu pērn sākām audzēt pirmo reizi 20 hektāros, šogad kukurūzas platība palielināta līdz 36 ha, nākamgad plānojam 70 ha.

Pērn sausums un siltums kukurūzai pat palīdzēja, raža bija ļoti laba. Sākums gan nebija viegls. Kukurūzai ir vēlama precīzās izsējas sējmašīna, lai var sēt vienlaikus ar minerālmēslu piesēšanu. Kuldīgas novadā šādas sējmašīnas nebija. Nolīgtais sadarbības partneris no Liepājas novada pēdējā brīdī pakalpojuma sniegšanu atteica, tāpēc atlika risinājumu meklēt pašiem – sējām kukurūzu ar savu graudu sējmašīnu, pielāgojot to kukurūzas izsējas specifikai. Problēma, sējot kukurūzu, ir iegūt vajadzīgo dziļumu. Graudu sējmašīna arī izsēj nevienādos attālumos, un, kur ir biezāk sēts, kukurūza izaug, bet vālītei nav vietas, tā attīstās sliktāk, ir mazāka. Lopbarībai ir vajadzīga arī vālīte, ne tikai zaļmasa. Tādēļ, saskaroties ar šīm kooperācijas problēmām, jau pagājušajā gadā stingri nolēmām kukurūzas sējmašīnu pirkt pašiem. Šāgada pavasarī iegādājāmies firmas Amazone kukurūzas sējmašīnu ar līzinga nosacījumiem, lai arī bez atbalsta naudas. Šogad varējām sniegt sēšanas pakalpojumu jau citiem. Rezultāts pareizajā laikā veiktai sējai ir acīm redzams – kukurūza sadīga labāk nekā pērn, laika apstākļi šajā vasarā kukurūzas augšanai ir labi, tā ka atliek vien gaidīt tās novākšanas laiku.

Vēl šogad kukurūzas pļaušanai pirksim pakalpojumu, bet nākamajā gadā paši plānojam iegādāties pašgājēju smalcinātāju. Tad kukurūzas audzēšana un novākšana noritēs bez organizatoriskām problēmām. Tā kā saražotās kukurūzas daudzums ievērojami būs palielinājies, ir iecere kukurūzas skābbarību likt ne tikai bedrēs, bet arī tā sauktajās desās, kurās presē lopbarību. Šo tehnoloģiju vēl vērtēsim. Par desām ir ļoti labas atsauk­smes, kukurūza tajās labi glabājas, nebojājas. Izmaksas ir 1000 eiro uz vienu desu jeb uz 250 tonnām skābbarības. Ja šī tehnoloģija attaisnosies, mūsu mērķis būs saražot kukurūzas skābbarību visam gadam, ko, iesējot 70 hektāros, varam nodrošināt. Pērn no viena ha novācām vidēji 45 t kukurūzas. Vidējā raža ir 40 t/ha. Ir dzirdēts, ka pērn pieredzējušajiem audzētājiem raža bija 60–70 t/ha.

– Kāpēc izvēlējāties attīstīt Holšteinas šķirnes ganāmpulku?

– Tas saistīts ar saimniecības izveides vēsturi. 1990. gada beigās atgriezos no dienesta padomju armijā. Strādāju kolhozā par šoferi, tolaik kolhozi juka. Kad veidojās paju sabiedrība, pēc konsultēšanās ar tēti lēmām veidot savu saimniecību. 1992. gada februārī nodibinājām Kalna Mikas, jo tā sauca māju, kur dzīvojām. Dokumentus kārtojām uz mana vārda, tomēr visu laiku līdzās bija un palīdzēja tētis Visvaldis Brantevics. Viņam lopkopībā bija lielāka pieredze, viņš turpat 25 gadus kolhozā bija pienvedēja šoferis. Es biju vien 22 gadus jauns. Saimniecības kūtiņai uzbūvējām piebūvi. Līdz 1995. gadam jau bija 12 slaucamo govju. Sākumā zeme bija 10 ha, tad to bija iespēja palielināt līdz 50 ha. Šobrīd īpašumā ir 265,6 ha, vēl 209 ha nomājam.

Politiskā un ekonomiskā situācija valstī tobrīd ļāva saprast, ka ir jāpaplašinās tālāk. Uztaisījām jaunas fermas skices pie mājas, tāmi, tomēr naudas summa bija tik liela, ka nevarējām atļauties. 1995. gadā mūsu šābrīža fermas komplekss Rīvas piederēja SIA Druva. Pēc kolhoza sairšanas saimniekošana neizdevās un SIA lēma govju kompleksu pārdot. Tiesa gan, ne kā vienu veselumu. Fermas iekārtas tika iztirgotas pa daļām. Par ēkām nevienam īpašas intereses nebija. Šis pirkums salīdzinoši bija daudz lētāks nekā jaunas kūts būvniecība, tāpēc tomēr nolēmām iegādāties jau esošo fermas kompleksu, kas bija diezgan jauns un tam laikam pietiekami moderns. Tā arī ar 1996. gada 1. janvāri sākām saimniekot 3967 kvadrātmetru lielajā kompleksā Rīvas ar siena šķūni 767 m2 un skābbarības bedrēm 3040 m3. No piemājas kūtiņas uz kompleksu pārvedām savas 12 govis, no SIA Druva nopirkām vēl sešas vislabākās govis, kas tajā ganāmpulkā bija.

Savu ganāmpulku palielināt sākām ļoti lēni. Jau piemājas saimniecībā Latvijas brūno šķirni krustojām ar Holšteinas šķirni, sākumā bija gan sarkanraibās, gan melnraibās Holšteinas šķirne. Pēc pārcelšanās uz fermas kompleksu krustošanu turpinājām, bet tagad vien ar Holšteinas melnraibo šķirni. Ganāmpulka izaugsmi balstījām uz pašu telītēm. Aizvien pieturamies pie šā principa – no citas saimniecības vai citas valsts neesam iepirkuši nevienu telīti vai govi. Tā kā ganāmpulks šobrīd ir palielināts līdz 190 slaucamām govīm un 140 ataudzējamām telēm un esošās fermas ietilpība ir izsmelta, tad jau otro gadu grūsnās teles, kas jau ataudzēšanas procesā ir tīršķirnes, pārdodam. Cena – 1200–1300 eiro – ir laba, un šis bizness ir izdevīgs.

Govju ganāmpulka straujš kāpums notika 2004. un 2005. gadā, kad startējām pirmajā ES fondu projektā un vienā no fermas korpusiem ieviesām nepiesieto turēšanu 154 slaucamajām govīm un jaunlopiem. Izveidojām eglītes tipa slaukšanas zāli Europa Westfalia ar 10 vietām, piena telpu ar 5,2 t dzesēšanas iekārtu Surge Westfalia. 2010. gadā ES fonda ietvaros uzbūvējām šķidro kūtsmēslu lagūnu ar 4000 m3 ietilpību, 2011. gadā rekonstruējām fermas kompleksa otro korpusu ar aprīkojumu nepiesietai turēšanai 141 vietai, siena šķūni un skābbarības bedres. Tā kā slaucamo govju skaits un piena izslaukums no pirmā realizētā projekta 2005. gadā ir ievērojami palielinājies, 2012. gadā esam uzstādījuši vēl papildus 4,2 t piena atdzesēšanas iekārtu KRYOS–4200 4BII. Šobrīd dienā ražojam 5 tonnas piena.

– Salīdziniet nepiesieto turēšanu un piesieto turēšanu.
– Līdz 2011. gadam govis laidām ganībās. Kad īstenojām fermas otrā korpusa pārbūves projektu ar nepiesieto turēšanu, ierīkojām labāku ventilāciju, guļvietas ar, kā mēs sakām, Dormeo matračiem, kas ir ar pildījumu, rotējošās masāžas birstes, paceļamos aizkarus, ventilatorus, kas ieslēdzas automātiski, kad kļūst pārāk silts. Govis daudz labāk jūtas, pastāvīgi uzturoties kūtī. Ganības tik lielam ganāmpulkam ir jāveido tālu, govis pārdzīt uz slaukšanas zāli divreiz dienā nav vienkārši, vislaik jānodrošina pietiekams ūdens daudzums, karstā laikā govis apdraud odi un dunduri. To visu izbaudījām līdz 2011. gadam, nebija viegli ne gotiņām, ne darbiniekiem. Vēl viena priekšrocība pastāvīgai turēšanai kūtī ir barības kvalitāte – ganībās vispirms ir trekna, jauna zāle, tad tā pāraug. Mēs visu gadu cenšamies nodrošināt vienādas kvalitātes barību. Govis kūtī brīvi staigā, ejot uz slaukšanas zāli, kūts ārpusē šķērso pagalmu. Tā ka pastaigas tām ir.

Izslaukuma rādītāji noteikti kāpj arī uzlaboto labturības apstākļu dēļ. Mums praksē labi darbojas visi trīs piena lopkopības pamatjēdzieni, kurus arvien uzlabojam: labturība – govis jūtas labi; ģenētika – pēdējos 25 gadus krustojam tās ar augstvērtīgiem buļļiem; lopbarība – pašu audzēta un gatavota, tās kvalitāte ir kontrolēta. Lopbarību visu laiku pilnveidojam. Zinām, ka kukurūza mūsdienās ir neatņemama sastāvdaļa augstvērtīgam darbam piena lopkopībā. Kad novembrī sākām barot kukurūzu, līdz šā gada jūnijam vienas laktācijas izslaukuma kāpums govij ir pustonna. Tas rāda kukurūzas pienesumu. Mums vidējais izslaukums bija 9500 kg no govs, patlaban tas ir 10100 kg. Mēs visu laiku mācāmies. Redzam, ka slaukšanas zāle kļūst pa mazu, ar slaukšanu divas reizes dienā govīm arī nepietiek. Ja govis ik dienu dod 60 litru piena, tad, gaidot nākamo slaukšanas reizi, dzīvnieks nejūtas komfortabli. Šā iemesla dēļ neforsējam ar barības devām. Ja saimniecībai būtu slaukšanas roboti – un tāds ir mūsu tuvākais mērķis –, augstražīgās govis varētu slaukt četras reizes dienā un izslaukumi noteikti kāptu.

Daudz kas saimniecības attīstībā ir bijis iespējams, pateicoties ES un LAD atbalstam, kā arī sadarbībai ar SEB banku. Tās analītiķi priecājas par to, ka mums ir skaidra saimniecības izaugsmes vīzija katriem nākamajiem pieciem gadiem un mērķtiecīgi ejam savu saplānoto ceļu. Patlaban ieceru īstenošana nedaudz ir apstājusies saistībā ar nākamo ES plānošanas periodu. Nav zināmi spēles noteikumi, projektu summas. Mūs brīdina, ka atbalsta summas būs salīdzinoši niecīgas. Mūsu plānos ir jauna robotizēta kūts. Jaunā ferma ir plānota 240 slaucamajām govīm ar četriem robotiem. Vecā ferma paliktu dažāda vecuma jaunlopiem. Šobrīd daļa dzīvnieku – teliņi no divu nedēļu vecuma līdz gadam – atrodas ārpus fermas ēkas. To turēšanai esam ierīkojuši teļu sprostus Calfhouse Flexbox un teltis ar aplokiem. Uzbūvējot jaunu kūti, vecās fermas viens korpuss būtu grūsnajām telēm. 2017. gadā pieteikumu jaunas fermas būvniecībai iesniedzām, tomēr jau aktīvi apgūto līdzekļu dēļ palikām aiz svītras. Mūs diemžēl ietekmē Zemes reformas noteiktajā kārtībā izveidojušās īpašuma tiesības – ēkas ir mans īpašums, zeme zem ēkām pieder citam īpašniekam. Zemi mums pārdot īpašnieks nevēlas, lai gan esam viņam šādu piedāvājumu izteikuši.

Tad nu mums ir iecere būvēt jauno fermu 150–200 metru attālumā no vecās fermas, kas būtu jau uz mūsu zemes. Tas gan nozīmēs papildu izmaksas infrastruktūras izveidei un apgrūtinās ražošanas procesu, pārvietojoties no vienas fermas līdz otrai.

Šobrīd – ja šā gada beigās vēl tiks piešķirts atbalsts būvniecībai – startēsim ES projektu konkursā, lai vēl izmantotu ap pusmiljonu eiro, kas mūsu saimniecībai palicis neizmantots 2014.–2020. gada plānošanas periodā. Vēlamies sakārtot esošās fermas nu jau veco korpusu, kurā tika ierīkota nepiesietā turēšana 2004.–2005. gadā. Ēka ir fiziski nolietojusies, nepieciešams jumta remonts un ārsienu pārbūve, uzlabojot dzīvnieku labturības apstākļus. Iespējams, liksim tajā arī divus slaukšanas robotus.

Mūsu stratēģija ir tāda, ka cenšamies darīt katrā brīdī visvajadzīgāko – nevis uzreiz par 2 miljoniem uzbliezt visu projektu. Tas varētu nedaudz apgrūtināt mūsu finanšu plūsmu. Darām visu ar rezervīti, lai varam norēķināties ar banku. Arī 2018. sausajā un 2017. slapjajā gadā vienmēr visus rēķinus nomaksājām, nav bijis arī nodokļu parāda. Nodokļu pagarinājumu vienīgo reizi par vienu mēnesi prasījām 2014. gada augustā, kad nesamērīgi strauji bija nokritusies piena iepirkuma cena. Mums ik mēnesi valstij ir jāmaksā diezgan paliela nodokļu summa. Bet ievērojam principu – strādniekiem algu nekad neaizkavēsim. Tāpat kā nodokļu maksājumus. Bet, ja kas, tad drīzāk lūgsim nodokļa samaksas pagarinājumu, kas savukārt ir darbietilpīgs process ar argumentētas dokumentācijas sagatavošanu.

Saimniecībā šobrīd strādā deviņi darbinieki, darba drošības speciālists un mēs trīs. Laimdota kā individuālais komersants veic grāmatvedību. Mēs ar dēlu Āri vadām lopkopības procesu.

Laimdota Lauriņa: – Vēlos pieminēt VID saprotošo attieksmi – kad 2014. gada Krievijas noteiktā pārtikas embargo piena krīzes izraisīto seku dēļ saimniecībai izveidojās nodokļu parāds, VID darbinieki zvanīja un iedrošināja prasīt nodokļu samaksas termiņpagarinājumu, jo tad netiek aprēķinātas nokavējuma naudas. Saimniecībai sadarbība ar VID vienmēr ir bijusi ļoti laba. PVN pārmaksas atmaksas par iegādātajiem pamatlīdzekļiem dienests veic ļoti operatīvi. Protams, pašiem laikus ir jāiesniedz visa nepieciešamā dokumentācija.

J. B.: – Ja visu laiku ieguldi naudu saimniecībā, izmantojot bankas aizdevumu, to var saņemt vien tad, ja nav nodokļu maksājumu parādu. Tas viss ir saistīts. Mēs arī vēlamies, lai, piemēram, mūsu darbiniekiem vai nu slimojot, vai aizejot pensijā, nebūtu problēmu saņemt valsts sociālās garantijas.

L. L.: – Protams, darbinieks vienmēr vēlēsies lielāku darba samaksu, bet arī mēs kā uzņēmēji samērojam saimnieciskās vajadzības ar iespējām.

J. B.:– Tas, ka mums ir nemainīgs darbinieku kolektīvs, ir rādītājs, ceram, ka pāri viņiem nedarām. Katru gadu cenšamies darba samaksu palielināt kaut vai proporcionāli valstī noteiktajam minimālās algas pieaugumam. Šajā gadā algas gan nepalielinājām, jo sausuma radītie lielie papildu ieguldījumi lopbarības iegādē bija neplānoti lieli. Līdz jaunajai graudu ražai par lopbarības rituļiem samaksājām 25 000 eiro, tās bija papildu izmaksas sausuma dēļ. Graudiem papildus iztērējām 72 000 eiro. Tātad pavisam 97 000 eiro.

– Kādi ir piena kvalitātes rādītāji? Kā somatiskās šūnas izdodas noturēt tik labā līmenī – savā ganāmpulka grupā atrodaties septītajā vietā valstī?
– Žurnāla Agro Tops veidotajā veselāko govju TOP 10 sarakstā esam jau kuro gadu. Tas notiek dabiski, pats no sevis. ES fondu projekti uzlabo govīm un telēm turēšanas apstākļus, domājam par ģenētiku. Svarīgs ir arī ikdienas darba ritms – darbinieki rūpīgi seko līdzi dzīvnieku veselībai. Ja iekārtas un cilvēks dzīvnieku nesabojā, tad viss ir kārtībā.

Kādreiz ar tēti paši daudz darījām, tagad tēti ir nomainījis Āris, mans dēls. Ir lietas, ko pa šiem gadiem esam iemācījušies, prasām padomu veterinārārstam Olāram Obodņikovam – viņš tāpat gandrīz ik dienu ir pie ganāmpulka, jo veic arī sēklošanu. Nosacījumu, kas lopiņu var sabojāt un palielināt somatisko šūnu daudzumu, ir daudz. Mums ražošanas mehānisms darbojas kā pulkstenis. Nav iemeslu piena kvalitātes kritumam vai govju tesmeņa saslimšanai. Tauku daudzums pienā ir 4,15–4,20%, olbaltumvielu – 3,3–3,4%.

No 1996. gada līdz 2018. gadam saimniecībā ir strādājušas tikai divas slaucējas. Viņas pēc pašu izvēlēta maiņu grafika mainās ik pa trim dienām, strādājot astoņas stundas dienā – pa četrām no rīta un vakarā. Pagājušajā gadā viena aizgāja pelnītā atpūtā, protams, bijām spiesti viņas vietā pieņemt citu darbinieci. Tā visā saimniecības darbības laikā ir bijušas vien trīs slaucējas. Vienā maiņā strādā viena slaucēja, viens palīgstrādnieks, viens traktorists lopkopējs un viens teļkopis. Katrs zina savu darbu, un, ja to veic apzinīgi un akurāti, rezultāts ietekmē arī ganāmpulka veselību un ražīgumu.

– Kam Kalna Mikas pārdod pienu?
– Savu ekstraklases pienu pārdodam SIA Elpa Kazdangā. Ar šo uzņēmumu sadarbojamies nu jau 20 gadu. Mūsu darbības filozofija ir censties nemainīt sadarbības partnerus. Pirms Elpas pienu pārdevām arī Kuldīgas pienotavai, vēlāk to nopirka Kurzemes piens, kas deviņdesmito gadu beigās bankrotēja. Mums nesamaksāja tiem laikiem lielu naudu – 3500 latu, turklāt par šo naudas summu vēl PVN nomaksājām. Trīs mēnešus mēģinājām pienu pārdot AS Tukuma piens. Tur arī vilka uz nemaksāšanu, tāpēc sarunājām partneri Kazdangā.

Mūsu sadarbībā ar piena pircēju neapmierina vien samaksas termiņš, tas neatbilst līguma nosacījumiem. Pie tā strādājam. Mums līgumā ar SIA Elpa ir ierakstīts par norēķināšanos 30 dienu laikā.

Ar SEB banku un Elpu esam noslēguši trīspusēju faktoringa līgumu. SEB līzings uzreiz pēc pavadzīmes iesniegšanas samaksā 80% no mums pienākošās naudas. Tas skaitās īstermiņa aizdevums. Par samaksāto faktoringa izmantošanas un apstrādes pakalpojumu gada beigās iesniedzam LAD pieteikumu kredītprocentu dzēšanai.

L. L.: – Ar mūsu piena ražošanas apjomu, kas, piemēram, 2018. gadā bija 1640 tonnas un šogad uz 15. jūliju jau ir 936 tonnas, faktoringa izmantošanas un apstrādes pakalpojums uz 1 kg realizētā piena izmaksā vien aptuveni 0,02 centus.

J. B.: – Kad termiņš pārsniedz 30 dienas, proti, ja Elpa šajā laikā nav samaksājusi, mēs faktoringa naudu par jau nākamo izrakstīto rēķinu saņemt nevaram. Rēķinus izrakstām divas reizes mēnesī – 15. un mēneša pēdējā datumā. Atlikušos 20% banka mums samaksā, kad tai ir samaksājusi Elpa. Tā mēs vismaz varam nodrošināt savu naudas plūsmu, turklāt it kā aizdot naudu Elpai bez procentiem.

Vissvarīgāk ir darboties pēc līguma nosacījumiem. Es cenšos tos ievērot un vēlos, lai ievēro arī sadarbības partneris. Dzīvē diemžēl tā nesanāk.

Piena cenu mums maksā tādu pašu kā citi pircēji. Patlaban maksā pēdējo piecu gadu vidējo cenu. Protams, ir bijuši vairāki piedāvājumi no citiem piena pārstrādātājiem par mūsu saražotā piena pirkšanu, bet tālredzīgi neesam krituši kārdinājumā vilinošiem, reizēm pat agresīviem solījumiem. Priekšroku esam devuši pārbaudītiem, zināmiem sadarbības partneriem, kāda ir arī Elpa, kas vēl ir retais 100% Latvijas piena pārstrādes uzņēmums. Ar diplomātiju reizēm var panākt vairāk.

Lopus gaļā visu laiku pārdodam Kuldīgas novada Rumbas pagasta SIA Lāses AM. Ganāmpulkā dzimušos bullīšus no šāgada sākuma tālākai audzēšanai pārdodam Kazdangas pagasta ZS Jaunkalni – tā tie paliek Latvijā, nevis aizceļo, piemēram, uz Vāciju. Patiešām esam Latvijas patrioti un vēlamies, lai mūsu valsts būtu attīstīta labklājības zeme, ko sasniegt varam, tikai katrs dodot tai savu pienesumu. Kaut vai ar salīdzinoši mazām lietām, bet tādām, ko katrs spējam ietekmēt.

– Cik lielas platības apsaimnieko Kalna Mikas?
– Kalna Mikās ir 474,6 ha, tostarp 265,6 ha zemes ir mūsu īpašums, 209 ha nomājam. Aramzeme no kopā apsaimniekotās zemes ir 415,6 ha.

2018./2019. gada sezonā ziemas kviešus audzējam 91,83 ha, vasaras miežus – 58,14 ha, vasaras kviešus – 54,56 ha, kukurūzu – 36 ha, lucernu – 21,3 ha, ilggadīgos zālājus – 167,77 ha platībā.

Dēlam Ārim ir arī sava saimniecība SIA Micēni ar 130 ha zemes, nobarojamiem lopiem, zālājiem 60 ha un graudaugiem 70 ha platībā. Darbojamies kopā. Saimniecību dēls izveidoja dažādu iemeslu dēļ. Āris pabeidza RTU Enerģētikas fakultāti. Sāka strādāt Kuldīgas siltumtīklos. Saprata, ka tomēr labprāt atgrieztos lauksaimniecībā.

Mums pēdējā gadā nav kritis neviens no ganāmpulkā dzimušajiem teļiem. Tas ir Āra nopelns. Viņa vadībā strādā divi SIA Micēni darbinieki, viņš darbiniekus ir izskolojis, pats strādā ļoti akurāti un seko līdzi visiem procesiem. Es vairāk atbildu par slaucamajām govīm, Āris – par teliņiem un jaunlopiem.

Āris Brantevics: – Daudz bija pašam jāiemācās, tostarp zondēšana. Apgūt to palīdzēja veterinārārsts. Visu laiku meklējam jaunas darbības metodes. Esam secinājuši, ka, piemēram, diarejas gadījumos teļam ir jādod ozola mizas, kas ir efektīvs līdzeklis. Paši tās vācam. Ir pierādījies, ka paskābinātais piens mūsu gadījumā neder.

J. B.: – Agrāk no 200 teļiem gada laikā krita 2–3 dzīvnieki. Tas gan arī skaitījās maz. Daudzos ganāmpulkos ir kāju problēmas. Mums tās nav, jo teles ataudzējam no sava ganāmpulka. Mūsu veterinārārsts labo ganāmpulka veselību skaidro ar to, ka dzīvnieki nav pirkti no citiem ganāmpulkiem. Ieguvums ir arī tiem, kas grūsnās teles pērk no mūsu saimniecības. Gada laikā pārdodam 10–15 teles. Domāju, ar robota vai karuseļa slaukšanu trīs reizes dienā mūsu teles dos 11 000–12 000 kg piena gadā.

– Kādas graudu ražas kuļat?
– Graudkopībā mums ir sava pieeja. Tā kā audzējam lopbarību savam ganāmpulkam, nemēslojam maksimāli iespējamās devas un necenšamies sasniegt iespējami lielas ražas. Kurzemē zemīte arī ir ļoti dažāda. Iekuļam vidēji 6 t/ha. Ziemāju laukos kūlums būs, iespējams, lielāks, tomēr vidēji 6 t/ha, vasarāji parasti ir 4,5–5 t/ha.

Patlaban kopā ar dēla apsaimniekotām platībām 160 ha aug ziemas kvieši, 120 ha vasarāji. To ir mazāk tāpēc, ka palielinājām platības kukurūzai. Visu laiku mums ir 300 ha graudaugu, 250 ha zālāju.

Attēlā: “Kalna Mikās” saimnieko ar īpašu pieeju – necenšoties gūt maksimāli lielu ražu – audzē arī graudus lopbarībai pašu vajadzībām un pārdošanai. Tos glabā ventilējamā glabātavā, ko ziemā izmanto tehnikas novietošanai. Attēlā redzamais ir siena šķūnis.

– Kādas ir saimniecības nākotnes ieceres?
– Zemi varētu pirkt vēl, labprāt arī palielinātu graudaugu platības. Zālāju platības nepalielināsim, jo nākamajos gados ganāmpulks augt nevar. Ja uzbūvēsim jauno kūti, būs par 50 govīm vairāk. Tad zālāju būs par 25 ha vairāk. Mēs arī patlaban, ja kāds īpašnieks vēlas nomātās zemes pārdot, pērkam. Vislabprātāk pērkam zemi no saimniekiem, kuru zemei ir robežas ar mūsu saimniecību. Cenšamies atstāt pirmpirkuma tiesības zemes apstrādātājam. Ja zemes īpašnieks nāk pie manis ar cerību, ka maksāšu vairāk, aprunājos vispirms ar zemes apstrādātāju. Nevēlos atņemt tam, kurš ieguldījis darbu un līdzekļus, lai man kaut kad līdzīgi kāds atņemtu. Līdz šim mēs nevienam tādā veidā zemi neesam atņēmuši un arī mums nav atņemts. Kalna Mikās ik gadu zemes platība aug ne vairāk kā par 10 ha. Mazie zemes īpašnieki ik pa laikam vēlas savu zemi pārdot.

Tuvākā iecere – ielikt vecajā fermā divus slaukšanas robotus. Nākamais – jumts. Fermas kompleksa vecajam korpusam aizvien ir kolhozu laika šīfera jumts.

Nākamajā plānošanas periodā atkarībā no valsts noteiktajām prioritātēm vērtēsim, vai var uz savas zemes būvēt jaunu novietni. Svarīgi, vai valstī piena nozare saglabāsies kā prioritāra.

Attēlā – meliorācijas darbi saimniecībā.

Mums prioritāte ir piena lopkopība. Graudkopībā lēcienu neesam iecerējuši. Graudu kaltes projekts ir uzrakstīts 2006. gadā, īstenots 2007. gadā. Tas bija pirmā ES plānošanas perioda projekts. Tehnoloģijas tolaik bija daudz pieticīgākas nekā patlaban. Turklāt mūsu ražošanas apjomi bija daudz mazāki. Prasītos investīcijas arī graudu kaltē. Mēs izdarījām nedaudz atšķirīgi – 2017. gadā investējām glabātavā, kas ir domāta arī graudkopībai. Kulšanas laikā tur saberam graudus, tos pirmos izbarojam un pēc tam ziemā glabājam tehniku. Tad līdz jaunajai ražai lopbarībai vajadzīgā labība paliek kaltes graudu torņos. Parasti līdz jaunajai ražai graudu paliek maz.

Minerālmēslu izkliedētājs un smidzinātājs mūsu saimniecībā jau darbojas ar jaunajām tehnoloģijām – ar GPS un kartēšanas iespējām mēslošanai. Laukus mēslojam pēc vajadzības katrā lauka vietā. Šķidrmēslu izkliedēšanai uz lauka mums ir 18,5 tonnu ietilpības šķidrmēslu muca Pichon. Smaku mazināšanai šķidrmēslu uzglabāšanas lagūnā pievienojam speciālu baktēriju Slurry Bugs, kas mums gadā izmaksā līdz 3000 eiro. Neesam bioloģiskā saimniecība, tomēr bioloģiskā domāšana mums nav vienaldzīga. Savu slaukto pienu paši dzeram labprāt, to dara arī mūsu radi un draugi. Esam optimisti.

Nedaudz uztrauc vien politika attiecībā uz tiešmaksājumiem nākamajā ES plānošanas periodā. Visticamāk, atbalsta maksājumi uz vienu ha nekāps, zinot situāciju ES. Vecā Eiropa sev tiešmaksājumus mazināt negribēs, ir varbūtība, ka starpība starp ES vidējo un Latvijas maksājumu saglabāsies. Vecās dalībvalstis, kas iegulda vairāk naudas ES kopbudžetā un ir pieradušas saņemt vairāk, nekad neatteiksies un darīs visu, lai mazinātu iespēju mums vienlīdzīgi konkurēt ar tām. Tās nevēlas, lai mēs sasniegtu to ekonomiskās izaugsmes līmeni. Lai gan, kopumā ņemot, atzīstu, ka mūsu atrašanās ES ir priekšrocība un iespēja.

Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv