Laukos
Piensaimniecība

Vai briest iejaukšanās mājlopu ciltsdarba biznesā? Eksperti par jauno ES regulu 0

Ciltsdarba speciālisti Māris Līdaks, Agnese Purmale (vidū) un Maija Brunovska.

Autore: Anita Pirktiņa

Žurnāla Agro Tops marta numurā varējāt lasīt interviju ar Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Lopkopības un ciltsdarba nodaļas vadītāju Gitu Jansoni, kura stāstīja par jauno Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) 2016/1012 ar garu skaidrojošu nosaukumu – Par zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem nosacījumiem dzīvnieku audzēšanai, tīršķirnes vaislas dzīvnieku, krustojuma vaislas cūku un to reproduktīvo produktu tirdzniecībai Eiropas Savienībā un ievešanai tajā. Tā kā regula vistiešākajā veidā attiecas uz šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijām, uz sarunu aicinājām Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības (LŠDZAS) valdes priekšsēdētāju Maiju Brunovsku. Sarunā piedalījās arī LŠDZAS ciltsdarba speciālisti – Māris Līdaks un Agnese Purmale.

Šobrīd LŠDZAS nodrošina darbību četrās ciltsdarba programmās: Ciltsdarba programma sarkano šķirņu govju selekcijā; Latvijas Holšteinas šķirnes govju ciltsdarba programma; Gaļas šķirņu govju ciltsdarba programma; Latvijas brūnās šķirnes govju saglabāšanas programma.

Vai jūsu klienti, ganāmpulku īpašnieki, jau iepazinušies ar jauno regulu? Kāda ir pirmā reakcija no viņu puses?
Maija Brunovska: – Regula ir gara, uz vairākiem desmitiem lappušu, ganāmpulku īpašniekiem nav īsti laika to lasīt un tajā iedziļināties. Bet, protams, viņi par šādu regulu zina. Kāda reakcija? Kā allaž – atkal lauksaimniekiem tiks uzlikts kāds nevajadzīgs slogs, papildu kontroles un papīru formalitātes…

Es gribu vērst uzmanību – šī regula ganāmpulku īpašniekiem neuzliek pilnīgi nekādu papildu slogu. Tā vairāk attiecas uz mums – dzīvnieku audzētāju organizācijām, kas īstenos ciltsdarba programmas un sekos līdzi to izpildei. Saskaņā ar regulu. Un tieši šādā pašā veidā ar šo regulu strādās visas ES dalībvalstis. Iepriekš attiecībā uz ciltsdarbu un vaislas dzīvnieku tirdzniecību kopējā ES tirgū pastāvēja atšķirīgu interpretāciju iespējas no dalībvalstu puses, bet regulas uzdevums ir šīs brīvās interpretācijas izskaust un radīt vienotus noteikumus un prasības visām dalībvalstīm.

– Līdz šim ciltsdarba veikšana netika kontrolēta Eiropas līmenī. Daudzi lopkopji to uzskata par nevajadzīgu iejaukšanos viņu biznesā. Sak, šķirnes suņu un kaķu tirgū taču neviens no augšas īpaši nejaucas!

Māris Līdaks: – Vispirms jātiek skaidrībā, ko mēs saprotam ar kontrolēm un kontrolētājiem. Šīs kontroles nenozīmē, ka tagad tiks dibinātas kādas jaunas iestādes, kas brauks uz saimniecībām, pētīs un pārbaudīs. Nekādas jaunas kontroles, kas līdz šim nebūtu bijušas, nav īpaši paredzētas. Vispirms – virspārraudzība, kas vienmēr ir bijusi; otrs – dzīvnieku audzētāju organizāciju paškontroles par ciltsgrāmatā ierakstāmo dzīvnieku izcelsmi. Tas ir – DNS paraugu ņemšana, lai tos salīdzinātu ar datu bāzē reģistrētajiem datiem par dzīvnieka ciltskoku – vecākiem un vecvecākiem.

M. B.: – Piemēram, piena lopkopībā ir divas organizācijas, kas atzītas ciltsdarba programmu īstenošanai – LŠDZAS un Holšteinas šķirnes dzīvnieku audzētāju asociācija, kas no Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības atšķiras ar to, ka to vada un tajā darbojas cilvēki, kuriem pašiem ir ganāmpulki. Mūsu organizācijas speciālistiem pašiem nepieder neviens ganāmpulks, tāpēc iespējamās kontroles mūs nebiedē. Bet tiem, kuriem pašiem ir ganāmpulki, acīmredzot šīs kontroles rada bažas. Lai gan mums šķiet – tām nav īsti pamata. Uzsveru – kontroles pirmām kārtām attieksies uz dzīvnieku audzētāju organizācijām, nevis ganāmpulku īpašniekiem! Regulā teikts, ka ES dalībvalstīs jāsakārto tirdzniecība, ka jāievieš vienoti noteikumi dzīvnieku ierakstīšanai ciltsgrāmatā un ka dzīvnieku audzētāju organizācijām jāizstrādā šķirnes dzīvnieku audzēšanas programmas. Savukārt ganāmpulku īpašniekiem ir tiesības pieteikties izvēlētās programmas realizācijai.

Tas nozīmē, ka ganāmpulka īpašniekam jātiek skaidrībā ar to, kādas šķirnes dzīvniekus viņš grib audzēt?
Tieši tā. Bet, kad viena no programmām ir izvēlēta, tā ir jāīsteno. Tad vairs nevarēs tā – šodien gribu audzēt Holšteinas melnraibās govis, bet rīt patrāpīsies labs sarkanās šķirnes vaislinieks un apsēklošu govis ar to. Lopkopis var audzēt gan melnraibās, gan sarkanās šķirnes govis, t. i., īstenot abas ciltsdarba programmas, taču viņš nedrīkst šīs govis krustot savā starpā.

M. L.: – Programmas ir publiski pieejamas, katrs var iepazīties ar to, kas tajās rakstīts. Ja saimniekam programma ir saprotama un pieņemama, viņš pēc savas brīvas gribas var tai pieteikties. Jāteic, šīs programmas jau darbojas un arī pēc regulas stāšanās spēkā pēc būtības tajās nekas nemainīsies.

Agnese Purmale: – Cilvēkus parasti biedē vārds – regula. Tas viņiem liek iespringt – atkal būs kaut kādas kontroles, kaut ko aizliegs, kaut ko liks darīt obligāti, par kaut ko sodīs…

– Vai jūsu organizācijai turpmākie spēles noteikumi ir pilnīgi skaidri?
M. L.: – Patlaban tiek izstrādāts Ciltsdarba un dzīvnieku audzēšanas likums, kas pamatojas uz regulu. Līdzko tas būs apstiprināts, būs skaidri zināmi principi un kritēriji, ar kuriem jārēķinās. Tad sekos attiecīgi Ministru kabineta noteikumi, kas procesu izklāstīs sīkāk. Un tam visam jābūt gatavam līdz šāgada 1. novembrim.

– Vai tas ir pieņemami, ka šie spēles noteikumi kļūst skaidri tikai brīdī, kad regula jau stājas spēkā
?
M. B.: – Mūsu lielākas bažas ir par to, vai pagūsim līdz 1. novembrim ierakstīt ciltsgrāmatā dzīvniekus. Jo, pēc regulas definīcijas, par šķirnes dzīvnieku tiek uzskatīts tikai tāds dzīvnieks, kas ierakstīts ciltsgrāmatas galvenajā A sadaļā. Un tikai ar šiem dzīvniekiem turpmāk varēs rēķināties kā ar tīršķirnes dzīvniekiem. Tikai šiem dzīvniekiem, tos tirgojot, rakstīs zootehnisko sertifikātu. Līdz šim tādu rakstījām arī krustojuma dzīvniekiem. Ja līdz 1. novembrim dzīvniekus nevaram ierakstīt ciltsgrāmatas A sadaļā, tad pēc 1. novembra, kad regula Latvijā stāsies spēkā, mēs to vairs izdarīt nevarēsim.

– Kur ir problēma?
– Daudzi dzīvnieku īpašnieki līdz šim teikuši – kāpēc man dzīvnieks jāieraksta ciltsgrāmatā, ja man kā īpašniekam no tā nav nekāda labuma?

– Vai, saskaņā ar jauno regulu īstenojot kādu no ciltsdarba programmām, dzīvnieku īpašnieki jutīs kādu labumu?

– Ja valsts nostāja arī turpmāk būs tāda pati, ka atbalstīts tiek jebkurš dzīvnieks, tad, protams, nekāda jūtama labuma nav. Tad sanāk, ka vienīgais ieguvums ir drošība vaislas dzīvnieku tirgū. Mēs domājam – ja reiz atbalsta nauda paredzēta ciltsdarbam, tad tā arī jādod tieši tīršķirnes dzīvniekiem, nevis visiem.

– Līdz šim visi bija tie, kas veica ganāmpulka pārraudzību, bet ciltsdarbu varēja arī neveikt. Turpmāk ciltsdarbs no pārraudzības nebūs atdalāms. Tātad neizbēgami veidosies atbalstāmie un neatbalstāmie ganāmpulki?

– No pārraudzības nevienam nebūs jāizstājas. Vienkārši šķirnes dzīvniekiem ir padziļinātāka viņu sniegumu pārbaude, kas krustojumiem nav nepieciešama. Vai turpmāk tāpat kā līdz šim atbalstīs visus pārraudzībā esošos ganāmpulkus vai tikai tīršķirnes – tas atkarīgs gan no pieejamās naudas daudzuma, gan politiskās gribas. Ko valsts vēlas atbalstīt – ciltsdarbu vai tikai produkcijas ražošanu? Protams, nacionālais atbalsts ciltsdarbam paliks.

M. L.: – Jau nosaukums Ciltsdarba un dzīvnieku audzēšanas likums liecina, ka tas sastāv no divām daļām – no ciltsdarba un dzīvnieku audzēšanas. Dzīvnieku audzēšana attiecas uz dzīvniekiem, kas tiek audzēti produkcijas – piena vai gaļas – ražošanai, un te valsts atbalsts varētu būt paredzēts pārraudzības analīžu veikšanai un datu apstrādei. Tas arī viss. Ja tiek veikts arī ciltsdarbs, tad pārraudzībai klāt nāk arī dzīvnieku vērtēšana, ciltsvērtības noteikšana, papildu datu uzskaitīšana, kas ir ievērojami lielāks darbs, un par to arī būtu loģiski maksāt palielinātu atbalstu.< Tātad likums noteiks, kas un kā darāms tikai produkcijas ražotājiem un kas – tīršķirnes dzīvnieku audzētājiem, kas veic mērķtiecīgu ciltsdarbu. Arī līdz šim gan pārraudzība, gan ciltsdarbs un dzīvnieku vērtēšana Latvijā ir veikta atbilstoši starptautiskiem standartiem un metodikām. Ja šķirnes dzīvnieku ganāmpulka īpašnieks izvēlēsies turpināt to, ko viņš jau šobrīd dara, viņš faktiski jau automātiski ir visā šajā procesā iekšā. (Turpinājums nākamajā lapā)

– Teicāt, ka daudzi ganāmpulku īpašnieki ciltsdarba programmā līdz šim nav iesaistījušies, jo nav sapratuši, kāds viņiem no tā labums. Kā jūs viņus pārliecināt?

M.B.: Mēs kā organizācija viņiem nekādu taustāmu labumu piesolīt nevaram. Vienīgais – sakārtot šo jomu, turēt kārtībā ciltsgrāmatu. Tas radīs lielāku drošību, pārdodot šķirnes dzīvniekus starptautiskajā tirgū ar zootehnisko sertifikātu. Diemžēl kādu intensīvāku finansiālu atbalstu neviens nesola. Taču regula uzsver, ka dzīvnieku audzētājiem, kuri piedalās audzēšanas programmā, ir tiesības: viņu tīršķirnes vaislas dzīvniekiem tikt ierakstītiem ciltsgrāmatas pamatdaļā vai papilddaļā; piedalīties dzīvnieku snieguma pārbaudēs un ģenētiskajā izvērtēšanā; saņemt zootehnisko sertifikātu; pēc pieprasījuma saņemt to vaislas dzīvnieku jaunākos snieguma pārbaužu un ģenētiskās izvērtēšanas rezultātus; piekļūt visiem ar konkrēto audzēšanas programmu saistītajiem pakalpojumiem, ko nodrošina dzīvnieku audzētāju biedrība, kas īsteno ciltsdarba programmu. Tāpēc runa faktiski var būt tikai par ganāmpulka īpašnieka tiesībām, nevis kādiem īpašiem labumiem.

M. L.: – Līdz 2020. gadam atbalsta maksājumi nemainīsies, bet pēc 2020. gada sāksies jaunais plānošanas periods un tad arī būs zināmi valsts atbalsta stratēģijas virzieni. Pagaidām ministrijas nostāja nav zināma, bet mēs kā dzīvnieku audzētāju organizācija, protams, gribētu, lai ciltsdarbs tiktu veicināts ar atbalstu.

Vai tad līdz šim šķirnes ganāmpulka īpašniekam visu regulā minēto tiesību nebija?
– Te arī būs tā atšķirība, jo pagaidām šādas tiesības ir visiem, bet turpmāk tās būs tikai tiem ganāmpulku īpašniekiem, kuri īstenos kādu no ciltsdarba programmām. Faktiski līdz šim tās saimniecības, kas šķirnes izkopšanai savā ganāmpulkā piegāja pavirši, saņēma visu to pašu, ko saimniecības, kas ciltsdarbu veica atbildīgi. Tas nav īpaši godīgi.

– Liela nozīme ir arī pareiza vaislinieka izvēlei…

– Šo aspektu saviem klientiem īpaši uzsveram, jo, veicot ciltsdarbu, krustojumu vaislinieks noteikti nebūs īstais un nekādā veidā ganāmpulku neuzlabos. Jā, varbūt pirmajā gadā būs jūtams izslaukumu pieaugums, bet ilgtermiņā tā nav labākā prakse. Kā zināms, melnraibā šķirne ir selekcionēta jau gadu desmitiem un selekcionēta tieši tīršķirnē. No tās nav jāveido vēl kāda jauna melnraibā šķirne, ko mēs dažkārt cenšamies darīt. Tas nav vajadzīgs. Bet mēs tik turpinām krustot un krustot. Tas ir tas pats, kas izgudrot no jauna riteni. Turklāt jāatceras, ka šķirne pati par sevi vēl nekādus rezultātus nenodrošinās – ja klāt nebūs ēdināšanas un brāķēšanas, nekādas piena upes netecēs. Mazie ganāmpulki ir viena lieta, bet skaidrības par to, kādu īsti šķirni savā ganāmpulkā grib izkopt, nav arī lielo ganāmpulku īpašniekiem. Arī viņi mētājas no melnraibās uz sarkano un atpakaļ. Regulai šī nozare būtu jāsakārto.

– Vai jau ir zināms minimālais dzīvnieku skaits, kas nepieciešams ciltsdarba programmas īstenošanai?
M. L.: – Zemkopības ministrija ir deleģējusi Lauksaimniecības universitāti izstrādāt kritērijus, kādam jābūt minimālajam dzīvnieku skaitam šķirnes saimniecībā un kādam jābūt ganāmpulku skaitam, kas pieteicies konkrētas dzīvnieku audzētāju biedrības īstenotajai ciltsdarba programmai, lai to varētu atzīt. Pagaidām tas nav zināms. Protams, gribētos šo informāciju saņemt pēc iespējas ātrāk – vismaz trīs mēnešus pirms regulas spēkā stāšanās brīža. Tātad – līdz vasaras beigām. Līdz šim gaļas liellopu šķirnes saimniecībā bija jābūt vismaz 20 dzīvniekiem, ieskaitot teles, kas vecākas par gadu, lai dabūtu šķirnes saimniecības statusu.

– Kur visbiežāk mūsu lopkopji pērk vaislas dzīvniekus?
M. L.: – Piensaimniecībās pamatā izmanto mākslīgo apsēklošanu, bioproduktu pērk buļļu stacijās – tādas Latvijā ir trīs. Tur tiek izmantoti augstas klases vaislas buļļi, kas pārsvarā pirkti ārvalstīs. Gaļas liellopu ganāmpulku īpašnieki arī lielākoties pērk vaislas buļļus ārzemēs, taču pērk arī no Latvijas šķirnes saimniecībām, kas sasniegušas ciltsdarba jomā labākos rezultātus. Visus vaisliniekus, ko izmanto pēcnācēju iegūšanai, sertificē, un šis sertifikāts apliecina dzīvnieka ciltsvērtību. Mūsu biedrība vaisliniekus ir pirkusi gan Skandināvijā, gan Vācijā, Dānijā un Holandē, gan tepat kaimiņos Igaunijā. Pārsvarā – melnraibās šķirnes. Un tas liek domāt, ka arī nākotnē Latvijā dominēs melnraibās govju šķirnes, jo tāda ir mūsu saimnieku izvēle. Tad vairs nebūs jēgas nožēlot, ka sarkano šķirņu govju mūsu laukos vairs nav. Turklāt Latvijas brūno šķirni, ja paši to nesaglabāsim, nekur citur pasaulē nenopirksim. Ja aplūkojam rādītājus, redzam, ka sarkanās šķirnes govis ražo tikpat labi kā Holšteinas melnraibās govis. Pēc datu bāzes zināms, ka ražīgākā Holšteinas govs Latvijā devusi 20 tūkstošus litru piena gadā, bet labākā sarkanā – 15 tūkstošus. Tā ka potenciāls ir arī sarkanajai šķirnei. Bet atkārtošu – jādomā par dzīvnieku turēšanas apstākļiem un jāgādā tiem pilnvērtīga, sabalansēta barība. Galvenais, lai mūsu ganāmpulku īpašniekiem būtu vēlme audzēt arī šīs šķirnes dzīvniekus. Un mūsu lopkopības saimniecībām ir pietiekama kapacitāte, lai apmierinātu Latvijas saimniecību vajadzību pēc vaislas dzīvniekiem ganāmpulku atražošanai.

M. B.: – Tai pašā laikā joprojām ir saimniecības, kur vidējais izslaukums ir 3–4 tūkstoši litru no govs gadā un kur domā, ka govīm jādod ēst kā cilvēkam – trīsreiz dienā un noteiktā laikā. Barībai jābūt pieejamai visu laiku! Turklāt šāda situācija vērojama ne tikai 10–20 govju saimniecībās, bet arī tādās, kur ganāmpulkā ir 100 govju. Pārsvarā tā notiek vecajās kūtīs, kur govis tur piesietas. Acīmredzot šo kolhozu laiku fermu īpašniekiem palikusi arī kolhozu laiku domāšana. Govis te nav vainojamas. Tās faktiski tiek mocītas un cieš. Taču ar savu mazo izslaukumu vidējo valsts izslaukumu velk uz leju.

M. L.: – Govs ir dzīvnieks, kas strādā vissmagāk. Tai jāapēd noteikts daudzums barības, kas jāsagremo un jāpārstrādā pienā, jāuztur sava veselība, katru gadu jālaiž pasaulē un jāuztur teļš. Neviens cits lauksaimniecības dzīvnieks nestrādā tik smagi kā piena govs. Un tieši tāpēc tās pelnījušas vislabāko ēdināšanu un vislabāko aprūpi. Neviens slaukšanas robots vai vissmalkākais traktors piensaimniekam dienā nenopelna ne centa, tas tikai patērē resursus, apkalpojot dzīvniekus. Naudu pelna govs. Un govs šķirnes vērtība ir ārkārtīgi svarīgs rādītājs. Nav jēgas fermā salikt jaunākās tehnoloģijas, ja pašam dzīvnieku ganāmpulkam ir zema vērtība.

M. B.: – Stāstām saimniekiem, ka viņi varētu labi pelnīt ar telīšu pārdošanu. Igauņiem šis bizness sokas gluži labi, bet pie mums ar telīšu pārdošanu tikpat kā nenodarbojas. Iemesls – parasti saimniekiem telīšu audzēšanai trūkst vietas un nav līdzekļu papildbarības nodrošināšanai. Turklāt pircēji lielākoties vēlas pirkt grūsnu teli. Tas nozīmē, ka tele jāaudzē vismaz līdz 18–20 mēnešiem. Piensaimniecībās telīšu audzēšana ir papildbizness, kam ne katrs piensaimnieks gatavs, bet šim biznesam noteikti ir perspektīva. Šobrīd saimniecības pārsvarā pārdod mazās telītes ārzemniekiem. Bet tas nav tik ienesīgi. Protams, katrai saimniecībai savi aprēķini.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
MG
Mārīte Gailīte
Laukos
Dzīvā mulča? Jaunas tehnoloģijas nezāļu ierobežošanai biosaimniecībās
12 stundas
LE
LETA
Laukos
“Brīvā viļņa” akciju atpirkšanas obligātajā piedāvājumā cena plānota 0,87 eiro par akciju
12 stundas
LA
Laukos.lv
Laukos
Viedoklis. Alus nozarē nav pamata pārmērīgam optimismam
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Tiešām ir tik slikti? LA pārbauda jauno televīziju piedāvājumu
4 stundas
LE
LETA
Sports
KHL atsākas aizraujoši: Daugaviņam 1+2, divi “hat trick”, SKA ieiet vēsturē
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bordāns nosauc jaunās valdības prioritātes
7 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
Vai Dziesmu un deju svētku biļetes būtu jāsadala izlozē?
2 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Ceļā pēc dzimšanas dienas kūkas traģiski iet bojā pāris. Meita nespēj noticēt policistu sacītajam
3 stundas