Ganāmpulka veselība, Piens

Vai briest iejaukšanās mājlopu ciltsdarba biznesā? Eksperti par jauno ES regulu

– Teicāt, ka daudzi ganāmpulku īpašnieki ciltsdarba programmā līdz šim nav iesaistījušies, jo nav sapratuši, kāds viņiem no tā labums. Kā jūs viņus pārliecināt?

M.B.: Mēs kā organizācija viņiem nekādu taustāmu labumu piesolīt nevaram. Vienīgais – sakārtot šo jomu, turēt kārtībā ciltsgrāmatu. Tas radīs lielāku drošību, pārdodot šķirnes dzīvniekus starptautiskajā tirgū ar zootehnisko sertifikātu. Diemžēl kādu intensīvāku finansiālu atbalstu neviens nesola. Taču regula uzsver, ka dzīvnieku audzētājiem, kuri piedalās audzēšanas programmā, ir tiesības: viņu tīršķirnes vaislas dzīvniekiem tikt ierakstītiem ciltsgrāmatas pamatdaļā vai papilddaļā; piedalīties dzīvnieku snieguma pārbaudēs un ģenētiskajā izvērtēšanā; saņemt zootehnisko sertifikātu; pēc pieprasījuma saņemt to vaislas dzīvnieku jaunākos snieguma pārbaužu un ģenētiskās izvērtēšanas rezultātus; piekļūt visiem ar konkrēto audzēšanas programmu saistītajiem pakalpojumiem, ko nodrošina dzīvnieku audzētāju biedrība, kas īsteno ciltsdarba programmu. Tāpēc runa faktiski var būt tikai par ganāmpulka īpašnieka tiesībām, nevis kādiem īpašiem labumiem.

M. L.: – Līdz 2020. gadam atbalsta maksājumi nemainīsies, bet pēc 2020. gada sāksies jaunais plānošanas periods un tad arī būs zināmi valsts atbalsta stratēģijas virzieni. Pagaidām ministrijas nostāja nav zināma, bet mēs kā dzīvnieku audzētāju organizācija, protams, gribētu, lai ciltsdarbs tiktu veicināts ar atbalstu.

Vai tad līdz šim šķirnes ganāmpulka īpašniekam visu regulā minēto tiesību nebija?
– Te arī būs tā atšķirība, jo pagaidām šādas tiesības ir visiem, bet turpmāk tās būs tikai tiem ganāmpulku īpašniekiem, kuri īstenos kādu no ciltsdarba programmām. Faktiski līdz šim tās saimniecības, kas šķirnes izkopšanai savā ganāmpulkā piegāja pavirši, saņēma visu to pašu, ko saimniecības, kas ciltsdarbu veica atbildīgi. Tas nav īpaši godīgi.

– Liela nozīme ir arī pareiza vaislinieka izvēlei…

– Šo aspektu saviem klientiem īpaši uzsveram, jo, veicot ciltsdarbu, krustojumu vaislinieks noteikti nebūs īstais un nekādā veidā ganāmpulku neuzlabos. Jā, varbūt pirmajā gadā būs jūtams izslaukumu pieaugums, bet ilgtermiņā tā nav labākā prakse. Kā zināms, melnraibā šķirne ir selekcionēta jau gadu desmitiem un selekcionēta tieši tīršķirnē. No tās nav jāveido vēl kāda jauna melnraibā šķirne, ko mēs dažkārt cenšamies darīt. Tas nav vajadzīgs. Bet mēs tik turpinām krustot un krustot. Tas ir tas pats, kas izgudrot no jauna riteni. Turklāt jāatceras, ka šķirne pati par sevi vēl nekādus rezultātus nenodrošinās – ja klāt nebūs ēdināšanas un brāķēšanas, nekādas piena upes netecēs. Mazie ganāmpulki ir viena lieta, bet skaidrības par to, kādu īsti šķirni savā ganāmpulkā grib izkopt, nav arī lielo ganāmpulku īpašniekiem. Arī viņi mētājas no melnraibās uz sarkano un atpakaļ. Regulai šī nozare būtu jāsakārto.

– Vai jau ir zināms minimālais dzīvnieku skaits, kas nepieciešams ciltsdarba programmas īstenošanai?
M. L.: – Zemkopības ministrija ir deleģējusi Lauksaimniecības universitāti izstrādāt kritērijus, kādam jābūt minimālajam dzīvnieku skaitam šķirnes saimniecībā un kādam jābūt ganāmpulku skaitam, kas pieteicies konkrētas dzīvnieku audzētāju biedrības īstenotajai ciltsdarba programmai, lai to varētu atzīt. Pagaidām tas nav zināms. Protams, gribētos šo informāciju saņemt pēc iespējas ātrāk – vismaz trīs mēnešus pirms regulas spēkā stāšanās brīža. Tātad – līdz vasaras beigām. Līdz šim gaļas liellopu šķirnes saimniecībā bija jābūt vismaz 20 dzīvniekiem, ieskaitot teles, kas vecākas par gadu, lai dabūtu šķirnes saimniecības statusu.

– Kur visbiežāk mūsu lopkopji pērk vaislas dzīvniekus?
M. L.: – Piensaimniecībās pamatā izmanto mākslīgo apsēklošanu, bioproduktu pērk buļļu stacijās – tādas Latvijā ir trīs. Tur tiek izmantoti augstas klases vaislas buļļi, kas pārsvarā pirkti ārvalstīs. Gaļas liellopu ganāmpulku īpašnieki arī lielākoties pērk vaislas buļļus ārzemēs, taču pērk arī no Latvijas šķirnes saimniecībām, kas sasniegušas ciltsdarba jomā labākos rezultātus. Visus vaisliniekus, ko izmanto pēcnācēju iegūšanai, sertificē, un šis sertifikāts apliecina dzīvnieka ciltsvērtību. Mūsu biedrība vaisliniekus ir pirkusi gan Skandināvijā, gan Vācijā, Dānijā un Holandē, gan tepat kaimiņos Igaunijā. Pārsvarā – melnraibās šķirnes. Un tas liek domāt, ka arī nākotnē Latvijā dominēs melnraibās govju šķirnes, jo tāda ir mūsu saimnieku izvēle. Tad vairs nebūs jēgas nožēlot, ka sarkano šķirņu govju mūsu laukos vairs nav. Turklāt Latvijas brūno šķirni, ja paši to nesaglabāsim, nekur citur pasaulē nenopirksim. Ja aplūkojam rādītājus, redzam, ka sarkanās šķirnes govis ražo tikpat labi kā Holšteinas melnraibās govis. Pēc datu bāzes zināms, ka ražīgākā Holšteinas govs Latvijā devusi 20 tūkstošus litru piena gadā, bet labākā sarkanā – 15 tūkstošus. Tā ka potenciāls ir arī sarkanajai šķirnei. Bet atkārtošu – jādomā par dzīvnieku turēšanas apstākļiem un jāgādā tiem pilnvērtīga, sabalansēta barība. Galvenais, lai mūsu ganāmpulku īpašniekiem būtu vēlme audzēt arī šīs šķirnes dzīvniekus. Un mūsu lopkopības saimniecībām ir pietiekama kapacitāte, lai apmierinātu Latvijas saimniecību vajadzību pēc vaislas dzīvniekiem ganāmpulku atražošanai.

M. B.: – Tai pašā laikā joprojām ir saimniecības, kur vidējais izslaukums ir 3–4 tūkstoši litru no govs gadā un kur domā, ka govīm jādod ēst kā cilvēkam – trīsreiz dienā un noteiktā laikā. Barībai jābūt pieejamai visu laiku! Turklāt šāda situācija vērojama ne tikai 10–20 govju saimniecībās, bet arī tādās, kur ganāmpulkā ir 100 govju. Pārsvarā tā notiek vecajās kūtīs, kur govis tur piesietas. Acīmredzot šo kolhozu laiku fermu īpašniekiem palikusi arī kolhozu laiku domāšana. Govis te nav vainojamas. Tās faktiski tiek mocītas un cieš. Taču ar savu mazo izslaukumu vidējo valsts izslaukumu velk uz leju.

M. L.: – Govs ir dzīvnieks, kas strādā vissmagāk. Tai jāapēd noteikts daudzums barības, kas jāsagremo un jāpārstrādā pienā, jāuztur sava veselība, katru gadu jālaiž pasaulē un jāuztur teļš. Neviens cits lauksaimniecības dzīvnieks nestrādā tik smagi kā piena govs. Un tieši tāpēc tās pelnījušas vislabāko ēdināšanu un vislabāko aprūpi. Neviens slaukšanas robots vai vissmalkākais traktors piensaimniekam dienā nenopelna ne centa, tas tikai patērē resursus, apkalpojot dzīvniekus. Naudu pelna govs. Un govs šķirnes vērtība ir ārkārtīgi svarīgs rādītājs. Nav jēgas fermā salikt jaunākās tehnoloģijas, ja pašam dzīvnieku ganāmpulkam ir zema vērtība.

M. B.: – Stāstām saimniekiem, ka viņi varētu labi pelnīt ar telīšu pārdošanu. Igauņiem šis bizness sokas gluži labi, bet pie mums ar telīšu pārdošanu tikpat kā nenodarbojas. Iemesls – parasti saimniekiem telīšu audzēšanai trūkst vietas un nav līdzekļu papildbarības nodrošināšanai. Turklāt pircēji lielākoties vēlas pirkt grūsnu teli. Tas nozīmē, ka tele jāaudzē vismaz līdz 18–20 mēnešiem. Piensaimniecībās telīšu audzēšana ir papildbizness, kam ne katrs piensaimnieks gatavs, bet šim biznesam noteikti ir perspektīva. Šobrīd saimniecības pārsvarā pārdod mazās telītes ārzemniekiem. Bet tas nav tik ienesīgi. Protams, katrai saimniecībai savi aprēķini.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Žurnāla  "Agro Tops" aprīļa izdevuma vāks
Žurnāla “Agro Tops” aprīļa izdevuma vāks

Pievienot komentāru