Laukos
Politika

Valstij jāļauj atpirkt bioloģiski vērtīgos īpašumus1


Juris Jātnieks
Juris Jātnieks
Foto: Timurs Subhankulovs

“Palīdzēt dabai var, ne tikai vācot atkritumus talkās, bet arī pieliekot savu roku bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā,” teic Dabas aizsardzības pārvaldes vadītājs Juris Jātnieks. Tāpēc arī šogad tiks turpināta akcija “Darām labu dabai”, kas jau piesaistījusi simtiem cilvēku, kuri ekspertu vadībā daudzviet atbrīvojuši upes no tajās sakritušiem kokiem, bet dižkokus no krūmu ielenkuma, lai tie varētu elpot, likuši upēs akmeņus, lai zivīm pietiek skābekļa, un darījuši vēl daudzus citus darbus.

Vai Latviju tik tiešām varam saukt par vienu no zaļākajām valstīm pasaulē? Vai Latvija vispār ir zaļa valsts?

J. Jātnieks: Pēc skaitļiem mēs noteikti neesam zaļākā valsts. Pasaulē noteikti ne. Taču mums vēl arvien ir ļoti labs potenciāls. Pieņemu, ka vairumam cilvēku, kamēr var redzēt kaut ko zaļu pie horizonta, zaļuma pietiek. Praktiski jau viss ir zaļš – zaļš ir gan kāpostu lauks, zaļš ir krūmājs, gan arī kārtīga meža siena. Jautājums ir par to, cik zaļums ir dabisks. Nopļauts zālājs ir zaļš, bet, ja tas ir sēts zālājs, tad tur dabas daudzveidība ir ļoti maza.

Šis jautājums bija ne tik daudz par zaļās krāsas intensitāti un tās tulkojumiem. Sabiedrībā šobrīd pastāv divi viedokļi. Viens, ka dabas sargi teju katru puķīti un ligzdu uzskata par aizsargājamu, tāpēc nav iespējams attīstīt ražošanu. Un otrs – esam tik ļoti noplicinājuši Latvijas dabu, ka palikuši vairs tikai sētie zālāji un kailcirtes. Taču vācieši joprojām brauc uz Latviju un priecājas par mūsu vardēm un stārķiem…

No Rietumeiropas skatpunkta, jā, mums vardes praktiski vēl arvien ir katrā dīķī un daudz kas tāds, kas citur jau sen izzudis.

Tiem, kas saka, ka Latvijā attīstību kavē dabas liegumi un ierobežojumi, atbilde ir ļoti vienkārša – valstis, kurās dabas ierobežojumu ir daudz vairāk nekā Latvijā, arī ekonomiski mums ir priekšā. Latvija pēc “Natura 2000” platībām pret kopējo valsts teritoriju ir trešajā vietā no beigām. Aiz mums ir tikai Lielbritānija un Dānija. Pēc breksita mēs būsim otrie no beigām.

Tad mēs esam zaļi vai neesam?

Saskaņā ar 2013. gada ekspertu ziņojumu Eiropas Komisijai mēs esam diezgan sarkani – zaļums ir tikai dažos rādītājos no daudziem. Taču tās vietas, kuras ir bioloģiski daudzveidīgas un vērtīgas, Latvijā ir kā pērles. Piemēram, nevar salīdzināt Latvijas bioloģiski vērtīgo pļavu ar Nīderlandes pļavu. Nīderlandes aizsargājamā pļavā ir varbūt 20 sugas, bet mūsu bioloģiski vērtīgajā zālājā pavisam nelielā laukumā var būt 60 vaskulāro augu sugas, neskaitot vēl kukaiņus un visu pārējo. Latvijā viena aizsargājamā kvadrātmetra kvalitāte ir bioloģiski vērtīgāka nekā daudzās Eiropas valstīs. Ne tikai cilvēka neskartajās vietās ir dabas daudzveidība, arī tur, kur cilvēks ilgstoši saimniekojis ekstensīvi, tradicionāli, saprātīgi.

Mūsu lauksaimnieki ļoti bieži saimnieko tā, lai visiem ir labi, gan dabas daudzveidība, gan lopiņš paēdis, gan bērni izskoloti. Tāpēc varam teikt, ka Latvijas zaļums ir dziļāks. Lai gan tā īstā, patiesā zaļuma ir palicis ļoti maz.

Pirms diviem gadiem, stājoties amatā, teicāt, ka optimizēsiet pārvaldes darbu, koncentrējoties uz aizsargājamām teritorijām. Cik šobrīd jūsu birojā strādā cilvēku?

Darbinieku skaits ir praktiski tāds pats kā iepriekš, varbūt drusku mazāk. Esam ieviesuši attālināto nodarbinātību, šajā ziņā mūs var uzskatīt par valsts pārvaldes pozitīvo paraugu. Tāpēc, atbildot uz šo jautājumu, man mazliet jāsamulst. Mēs esam arī vienīgā ie­stāde, kurai centrālais birojs ir ārpus Rīgas, proti, Siguldā. Ir daži cilvēki, kas strukturāli skaitās pie centrālā biroja, bet strādā citur. Tā, piemēram, datubāzes “Ozols” informācijas sistēmas galvenā brigāde strādā Daugavpilī. Pārvaldē šobrīd ir apmēram 170 darbinieku, no tiem 40 ir projektu cilvēki, proti, nodarbināti nepilnu darba laiku, ar dažādiem terminētiem līgumiem. Centra birojā strādā apmēram 30 cilvēku.

Cik plaši praktizējat cirtes aizsargājamās platībās?

Pārvaldes valdījumā esošajos nekustamajos īpašumos, zemēs, jebkuru apsaimniekošanas darbību veicam tikai ar biotopu saglabāšanas mērķi. Naudas iegūšanas cirtes kopš 2014. gada vairs nepraktizējam. Cirtes notiek zem elektrolīnijām, tur, kur tas nepieciešams, bet ne naudas iegūšanai, lai uzturētu iestādi. Jebkas, kas tiek un tiks darīts nākotnē, būs ar biotopu daudzveidības vai dabas daudzveidības kopumā uzlabošanas mērķi.

Mūsu iestādes darbības mērķis nav gūt ieņēmumus no mežiz­strādes. Mēs pretendējam nākotnē būt kā etalons biotopu apsaimniekošanai. Esam uzrakstījuši biotopu apsaimniekošanas vadlīnijas, esam uzrakstījuši programmu, kā un ko darīt. Nākotnē mēs to visu gribam parādīt arī dabā. Šobrīd varam parādīt dažādas projektu teritorijas, arī privātajās zemēs, bet vēlamies, lai mums ir pašiem savās zemēs tādas etalona teritorijas.

Mēs taču nerunājam šobrīd par rezervātiem?

Ne par tiem, kur ir liegta saimnieciskā darbība pilnībā. Daudzās vietās darbība ir atļauta. Piemēram, pirms aizsargājamās teritorijas nodibināšanas izveidota egļu monokultūra, tur praktiski no bioloģiskās daudzveidības nav nekā. Skaists saimniecisks mežs, 20–30 gadi, kas vēl droši var augt. Bet tur varētu notikt kokaudzes vecuma struktūras dažādošana, sugu dažādošana, lai ātrāk nonāktu pie bioloģiskas daudzveidības. Apzināti virzīt šo procesu, nevis gaidīt, kamēr egles izaug, izstīdzē un viena daļa nokrīt, ja neveicam kopšanas cirtes klasiskā izpratnē.

Bieži lauksaimniecības zemes ir daļēji aizaugušas ar baltalksni, kārkliem. Šādos gadījumos būtu jāizvērtē – vai nu atjaunojam pļavu biotopu, vai audzējam meža biotopu. Ja tas būtu sausieņu biotops, proti, aizaugusi sausa pļava, tad, visticamāk, to veidotu atpakaļ par pļavu. Un tādā gadījumā, protams, notiktu krūmu un arī koku ciršana.

Kā veidojas Dabas aizsardzības pārvaldes sadarbība ar Valsts vides dienestu? Vai plāni, ka abas iestādes vajadzētu apvienot, ir noglabāti dziļi atvilktnē?

Ar vides dienestu sadarbojamies. Un vairāk nekā iepriekš, bet jomas ir skaidri nodalītas gan likumdošanā, gan arī darbībā. Es nesaskatu tur tādus riskus un uzstādījumus, kā tas bija iepriekš. Ar vidi pamatā saprotam gaisa un ūdeņu piesārņojumu, attīrīšanas iekārtas, komunālo saimniecību, atkritumu savākšanu un pārstrādi, ražošanas kontroli – tās ir lietas, kas no dabas arvien attālinās. Dabas aizsardzības galvenā funkcija ir nodrošināt, saglabāt, vairot bioloģisko daudzveidību.

Vai depozītu sistēmas ieviešana samazinās tukšo pudeļu skaitu mežmalās?

To vajadzēja jau sen ieviest, tad arī pudeļu ceļmalās un mežmalās būtu mazāk. Sabiedrības izpratne lielo talku iespaidā pēdējos gados ir mainījusies – kad visi sāka lasīt atkritumus, tad arī sāka mazāk mest. Es atceros lielceļu malas desmit gadus pēc neatkarības. Tā bija miskaste. Simt metros varēja savākt četrus piecus atkritumu maisus. Tā vairs nav.

Mums ir ļoti jādomā, kā vispār mazināt atkritumus. Jo ātrāk mēs kā sabiedrība pāriesim uz modeli, kurā izmantot pēc iespējas mazāk iepakojumu, pēc iespējas vairāk svaigas produkcijas, pēc iespējas vairāk īso aprites ķēžu, pēc iespējas mazāk lielveikalu, jo labāk. Tas ir vienīgais ceļš ilgtermiņa izdzīvošanai. Jo centralizētā sagāde nozīmē, ka no visām malām ved uz vienu punktu un tad no šī viena punkta daudzas mašīnas ved atkal projām. No vienas puses, sildām ekonomiku, no otras – vienlaikus sildām arī klimatu.

Vai pastāv kādas alternatīvas formas mikroliegumam īpaši apdraudētu biotopu aizsardzībai, piemēram, mazā ērgļa aizsardzībai?

Lielajiem plēšputniem traucējums ir kritisks faktors. Viņus traucēt nedrīkst. It īpaši ligzdošanas periodā. Tāda ir viņa bioloģija, viņš ir radis dzīvot plašās purvu, mežu, zālāju mozaīkveida teritorijās. Vienīgais risinājums ir taisnīga kompensāciju politika. Tikai un vienīgi. Lai meža īpašnieks nebūtu apdalīts, ja viņam jāizņem pushektārs vai trīs hekt­āri liegumam. Lai šī platība būtu taisnīgi kompensēta brīdī, kad tajā tiek noteikti ierobežojumi. Vēl arī kompensāciju nosacījumi – vecā mežā ir viena pieeja, jaunākā – cita. Bet par to varētu lemt un spriest.

Pirms lielās krīzes valstij bija iespējas atpirkt zemi dabas aizsardzībai. Pie šīs prakses būtu jāatgriežas. Tiem cilvēkiem, kas negrib pārdot, vajadzētu kompensēt neiegūto vērtību konkrētajā ekolieguma izveidošanas brīdī.

Tas ir vienīgais veids. Jo ērglim iemācīt dzīvot vienīgajā kokā izcirtuma vidū nav iespējams.

Kompensāciju kārtība jāveido tāda, lai īpašnieks būtu laimīgs, ja ērglis izvēlas viņa mežā taisīt ligzdu.

Kāpēc dabas plānu izstrāde ir tik dārga? Kāpēc tam jātērē vairāki simt tūkstoši eiro?

Tirgū prasa vēl vairāk. Mēs jau trīs reizes esam sludinājuši iepirkumu dabas plānu izstrādei trīs lielajām īpaši aizsargājamām teritorijām – Ķemeru un Gaujas nacionālajiem parkiem, Lubāna mitrājam, bet visos iepirkumos tiek piedāvātas daudz lielākas summas, nekā mēs būtu gatavi maksāt. Tirgū nav konkurentu, kas būtu gatavi izstrādāt plānu par naudu, ko mēs piedāvājam un kas mums nešķiet maza.

Kāpēc jums jāpērk ārpakalpojums dabas plānu izstrādei. Vai no valstiskā viedokļa nebūtu lietderīgāk, ja Dabas aizsardzības pārvalde kā etalons vides apsaimniekošanā pati tos izstrādātu?

Mums ir doma nākotnē izveidot šādu grupu, kura varētu vismaz daļu no plāniem izstrādāt. Bet vispirms ir jāizveido nodaļa, kurā būtu visu biotopu jomu eksperti.

Vai Dabas pārvaldei, nodarbinot 170 cilvēku, trūkst ekspertu kādā dabas aizsardzības jomā?

Arī dabas skaitīšanā nepietiek vietējo ekspertu, strādā gan lietuvieši, gan igauņi.

LA.lv