Laukos
Mežsaimniecība

Meža zinātne – vienā mezglā ar praksi un izglītību 0


Mārtiņš Līdums
Mārtiņš Līdums
Foto: Valdis Semjonovs

Publiskā aģentūra “Meža pētīšanas stacija” apsaimnieko gandrīz 29 000 ha valsts zinātniskās izpētes mežu. Aģentūras direktors Mārtiņš Līdums to raksturo kā vietu, kurā meža zinātne sasieta vienā mezglā ar praksi un izglītību.

Vai kā nozīmīgs meža nozares uzņēmums esat noformējuši savu misiju un vīziju?
Mārtiņš Līdums: Mūsu misija – būt par koordinētu saskares punktu zinātnei, izglītībai un praksei.

Mēs esam tas mezgls jeb kausējamais katls, kur tā zupa visu laiku burbuļo un vārās. Redzējums – ārpus zinātnes objektiem mēs realizējam ilgtspējīgu un adaptīvu mežsaimniecību, kas ir ekonomiski produktīva. Savukārt zinātniskās izpētes objekti ir tā vieta, kur zinātnieki vienmēr var pārbaudīt savas idejas praksē. Izglītības jomā šī ir vieta, kur var iepazīties gan ar mežsaimniecības uzņēmuma darbību, gan ar jaunākajām zinātnes atziņām praktiskajā jomā.

Viens no mūsu stratēģiskiem uzdevumiem ir kvalitātes vadības sistēmas izveidošana. Lai šo procesu padarītu caurspīdīgu arī studentiem un pasniedzējiem, mēs esam uzsākuši, bet neesam gan vēl pabeiguši, jo tas nav tik vienkārši to visu nokartēt – vizualizēt atbildīgos par procesiem, kā viņi tiek organizēti un pārbaudīti. Tas nozīmē radīt kvalitātes vadības sistēmas rokasgrāmatu, kuru var izmantot gan students, gan pasniedzējs. Tā var redzēt, kas lācītim vēderā. Tas nozīmē – parādīt, ko kurš darbinieks dara un kā tas process no paša plānošanas brīža aiziet līdz realizācijai un rezultāta analīzei.

Nozares biznesa uzņēmumi varbūt ir vēl inovatīvāki un elastīgāki nekā mēs, bet viņiem ir savas sarkanās līnijas, komercnoslēpumi, viņi negrib, lai tam lācītim līstu vēderā vēl dziļāk.

Vai zinātnei veltīto mežu stādīšana atšķiras no saimniecisko mežu atjaunošanas?
Mums ir sadarbība ar zinātniekiem, kuri saka: labi, apstādīsim, bet nevis tā, kā jums liekas, bet tā, kā vajag konkrētajam pētījumam. Stādīšana saistīta ar diviem lieliem virzieniem. Viens ir tā saucamās pēcnācēju pārbaudes. Stāda dažādas izcelsmes stādus un pārbauda, kā aug viņu bērni un mazbērni. Lielākais izaicinājums ir piemeklēt pietiekami lielu platību tā, lai stādiņiem būtu līdzīgi apstākļi. Ne tā, ka vienam visu laiku ēna, citam – saule. Vai viens slapjumā, otrs sausumā. Vajag relatīvi līdzīgu platību. Jo zinātniski pamatotiem secinājumiem vajadzīgs, lai rezultātus varētu salīdzināt.

Otrs lielais virziens, kas saistīts ar stādīšanu, ir adaptīvā mežsaimniecība. Tā šobrīd ir aktuāla tēma un pēta potenciālo klimata pārmaiņu ietekmi uz mūsu mežu. Jo mežs ir ekosistēma ar diezgan ilgu mūžu. Tāpēc jau tagad audzes jāsāk gatavot pārmaiņām. Zinātnieki stāda dižskābaržus, lapegles, saldo ķirsi, arī citus platlapjus – ozolus, liepas. Protams, ir problēmas ar sēklu materiālu. Dižskābaržiem selekcionētas sēklas nav vispār. Lapeglei, liepai arī trūkst sēklu materiāla. Zinātnieki mēģina pētīt šo koku sugu pielāgošanās spēju, un mēs palīdzam. Šķēdē drīz pabeigsim ierīkot taku, kur būs apskatāmas šo pagaidām eksotisko koku sugu pieaugušas audzes. Tā gan vairāk būs domāta studentiem un meža pētniekiem.

Klimata pārmaiņām gatavojaties?
Tā kā klimata pārmaiņu jautājums paliek aizvien aktuālāks, zinātnieki pie mums nodarbojas arī ar tādu lietu kā koku laušanu, pašlaik tās ir egles. Mēs nodrošinām aprīkojumu un mežaudzes, kur zinātnieki modelē ekstrēmu vēju, slodzi, liekot tam kokam lūst vai gāzties un mēģina saprast, vai tas saistīts ar genofondu vai ar morfoloģiju, vai ar augšanas apstākļiem. Šobrīd secinājumi nav viennozīmīgi, nav tā, ka vari pateikt – šis koks lūzīs ātri, šis lēni.

Klimata pārmaiņu dēļ mums pagarināsies veģetācijas periods. Vācijā izpētīts, ka turpmākos 300 gadus mūsu klimata zonā ap­stākļi meža augšanai būšot tikai labāki. Bet nāk līdzi arī ekstrēmi – vēji, nepazīstamie kaitēkļi. Tāpēc mežzinātnieki ierīko audzes, kam mājas dienvidos, ar mērķi paskatīties, kā šīs sugas uzvedīsies pie mums.

Kas šobrīd mežsaimnieku izpratnē mainās?
Domāju, ka izpratne par ainavu plānu, par telpisko izvietojumu tuvākajā nākotnē mainīsies ļoti stipri. Turklāt mozaīkas tipa ainava jeb daudzstāvu mežs ir pieņemams cilvēka acij un būtībai. Mums būs arī kopīgi semināri ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. Gribam no viņiem dzirdēt mežaudzes dabas vērtību apsaimniekošanas pieredzi, arī telpiskās plānošanas kontekstā. Ja tiek plānota kailcirte – kā viņi izvērtē –, kuras dabas vērtības, saprātīgi saimniekojot, ir saglabājamas un kā veidot cirsmas konfigurāciju?

Mainās uzskats par to, kā saglabāt ekoloģiskos kokus. Agrāk parasti tos atstāja izklaidus. Tagad jaunākās tendences ir tādas, ka šos kokus vajag atstāt vai nu grupiņās, vai pussaliņās, jo tie tad kalpo par patvērumu un atspērienu dažādām sugām, kurām izcirtums rada zināmu šoku, bet kuras nevar aizlidot uz blakusmežu, piemēram, putni. To mēs arī mēģinām izsūkt no lielākajiem valsts mežu apsaimniekotājiem – zināšanas par dabas vērtību un ainavas mijiedarbību mežsaimniecības plānošanā. Jo viņi arī sākuši par to nopietni domāt. Meža nozare noteikti negrib būt “zilonis trauku veikalā”, kā tas reizēm tiek popularizēts plašākai sabiedrībai.

Būs jāmāk populāri pamatot un demonstrēt, ka mežsaimniecība domā arī par ainavu. Šobrīd šī visiem saprotamā pamatošana īsti nestrādā.

Latvijā diemžēl mēs nemākam priecāties, ka mums ir bagāta nozare, ka kādam labi iet, jo viņš māk saimniekot. Kopumā netiek pietiekami novērtēts, ka mūsu galvenais resurss šeit, kur mēs dzīvojam, ir zeme – un tā tad nu arī ir mērķtiecīgi jāapsaimnieko, nekā cita jau patiesībā mums nav!

Vai esat paspējis iedzīvoties zinātnieku un studentu vidē?
Drīz būs divi gadi, kopš esmu šeit. Darbiniekiem varbūt liekas – johaidī, cik viņš ilgi te jau ņemas un neļauj mierīgi strādāt! Bet, ja godīgi, kamēr sapratu spēles laukumu, gads pagāja. Un tik un tā vēl šad tad jākoordinē kustības – liekas, ka vajadzētu darīt tā, bet redzi, ka nekā, uzpeld savi zemūdens akmeņi. Taču es neesmu revolucionārs, drīzāk mēģinu radīt to straumi, kas dod kolektīvam pārliecību, ka visa mūsu darbība notiek pa straumei, nevis pret to. Būt tai kuļmašīnai, kas to straumi rada, reizēm nav vienkārši, taču garlaicīgi arī nav.

LA.lv