Laukos
Meži

Mežs dega rēkdams: Par visu laiku postošāko ugunsgrēku Kurzemes mežos 70.gados 16

Ilustratīvs attēls. Foto – LETA

Šoruden aprit 50 gadi, kopš Dienvidkurzemes mežus nopostīja 1967. gada vētra, kā arī 43 gadi, kopš tās puses mežos izcēlās visu laiku postošākā ugusnnelaime. Tajos gados Liepājas mežrūpsaimniecības apsardzības inženieris, vēlāk direktors bija Ivars Pētersons. Par darbu, kas ieguldīts vēj­gāžu un ugunsgrēka seku likvidēšanā, mežkopis saņēmis meža nozares balvu nominācijā “Par mūža ieguldījumu”.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Mežs dega rēkdams kā reaktīvā lidmašīna

Lielākais ugunsgrēks, kad izdega mežs vairāku tūkstošu ha platībā, izcēlās 1974. gadā. Todien, 30. aprīlī, mēs piedalījāmies pavasara talkā – pie kokaudzētavas stādījām aliču žogu. Zvanīja, ka pie dzelzceļa Ventspils–Liepāja esot aizdedzies mežs, bet tur jau bieži aizdegās. Taču pēc brīža pienāca ziņa, ka šoreiz deg vairākās vietās. Braucām skatīties, kas tur ir. Mežs dega jau kādās sešās septiņās vietās. Cēlām trauksmi, zvanījām uz miliciju, partijas komiteju – lai sūta palīgā cilvēkus, paši galā netiksim. Sabrauca daudzi, bet gāja grūti. Kad mežs deg ar vaiņaguguni, ir tāda krākšana, tāds troksnis, it kā virs galvas lidotu reaktīvā lidmašīna. Cilvēki no tā vienkārši apstulbst.

Pamatā uguns plosījās uz zemēm, kas brīvības cīnītājiem bija piešķirtas ulmaņlaikos. Tā bija liesa zemīte, kad dibināja kolhozus, daļu atdeva mežsaimniecībai. To uzara un apstādīja ar priedītēm. Bija arī bērzu joslas, taču aizaugušas ar zāli un uguns gāja uz priekšu švirkstēdama. Un arī vējš bija nelabvēlīgs – tas dzina uguni dziļāk mežā.

Es iebraucu ar bariņu cilvēku mežā, ugunsdzēsēji arī dzēš, skatos, pa visiem varētu smuki apturēt, bet piebrauc milicijas mašīna un miliči liek mums atkāpties – ka tik nenotiek kāda nelaime. Es jau gan sapratu, kā tur varēja rīkoties, domāju, kādus 50 ha, noturot uguni, mēs būtu izglābuši…

Vēl tagad atceros, cik satriekts vakarā no deguma nāca ārā Vērgales mežzinis Valdis Eihe – viss melns, nolaistām rokām, nokārtu galvu.

Zaudējumi bija miljonos. Pēc tam vēl ilgi karojām ar dzelzceļu. Man kādas trīs reizes nācās braukt uz Maskavu, jo arbitrāža notika tur. Es vēl šodien atceros konta numuru, uz kuru mums valsts bankā bija jāpārskaita nauda. Dzelzceļnieki mēģināja pierādīt, ka nav pie vainas. Bija uz tiesu kā ekspertus uzaicinājuši Krasnojarskas Meža pētīšanas institūta profesoru ar diviem asistentiem, kuri sākumā bija dzelzceļa pusē, bet vēlāk jau saprata, kas pie vainas. Lieta tāda, ka lokomotīves skurstenī no sodrējiem izveidojas tādi kā bumbuļi. Lai tie nebūtu jātīra, strauji jāuzdod karstums. Lai nebūtu liecinieku, kā no skursteņa lido dzirksteļu mākoņi, lokomotīves vadītājs to bija darījis mežā un pie tam vairākas reizes. Sodu beigās piesprieda uz pusēm, it kā mēs arī esot bijuši nolaidīgi.

Gāž priedes un lielus vīrus

Tāpat arī lielā vējgāze 1967. gadā pārbaudīja visus. Es toreiz biju Liepājas MRS aizsardzības inženieris. Visvairāk meža nogāza Nīcā, Grobiņā, Otaņķos, Rucavā. To, kas tuvāk pie jūras. Liepājas pusē bija tāds slavens Reiņu mežs – tur vējš bija noliecis pie zemes lielas skaistas priedes tā, ka tās vairs nebija varējušas atliekties. Bija briesmīgi skati, mežā nevarēja ieiet un tas viss bija milzīgā apjomā. Vispirms atbrīvojām ceļus. Bet kādi toreiz tie ceļi bija! Ja būtu tāds ceļu tīkls kā tagad, tad jau būtu gājis vieglāk. Saldējām, klājām žagarus, vienreiz pat ar ražošanas inženieri paši ar lāpstām līdzinājām smilti, lai šoferis varētu izbraukt un paspētu līdz tumsai kravu izvest un pabeigt cirsmu.

Bet baļķus savāca tie, kas vējgāzes izstrādāja. Latvijai praktiski nepalika nekas. Izstrādātāji bija no Maskavas, Voroņežas, Belgorodas – Krievijas apgabaliem, kuriem vajadzēja koksni. Tie salīga darbos gucuļus, tie tad arī bija tie cirtēji. Bija grūti ar vagoniem, lai baļķus aizvestu.

Kādu laiciņu pēc vējgāzēm tika mainīta visas mežrūpsaimniecības vadība – direktoru, galveno mežzini, galveno inženieri, grāmatvedi un ceha priekšnieku atbrīvoja no darba. Var jau būt, ka kādam gucuļu laikā bija paslīdējusi kāja, taču es nedomāju, ka šie cilvēki bija tā nogrēkojušies, lai ar viņiem tik bargi izrīkotos. Nez vai manai priekšniecībai bija lielāki grēki, kā kāda kopā izdzerta šņabja pudele vai kāds vagons palīdzēts izkārtot. Par lielām blēdībām noteikti nebija ne runas. Mūsējos notiesāja par brīdinājumu citiem.

Bet par meža atjaunošanu pēc lielās vētras pateicība jāsaka arī pārējām mežrūpsaimniecībām, kas brauca mums palīgā. Vienas apstādīja 20 ha, citas 50 ha. Strādāt savās mājās, tā ir viena lieta, bet braukt strādāt citur, tas jau ir kaut kas cits.

Ja sēklu nav, stāda čiekurus

Kad 1944. gadā, tuvojoties krievu armijai, Priekuli sabombardēja, mēs ar mammu devāmies bēgļu gaitās, līdz nonācām pie radiem Aizputes pusē “Vīksnās”. Vēlāk tur iekārtoja mežniecību. Es mežā ganīju govis un tā pamazām pie tā meža pieradu. Onkulis bija mežzinis, pie viņa nāca vīri apspriesties un man patika šajās sarunās klausīties. Arī mans dzīves sapnis bija kļūt par mežzini. Tāpēc mācīties aizgāju uz Aiz­upi. Tur bija lieliski pasniedzēji, kas prata iesaistīt un ieinteresēt – Pelšs, Rudzīte, Jirgenss. Deviņdesmito gadu beigās biju ar Jirgenu kopā medībās, bet, sev par kaunu, nepazinu viņu. Kad jau iznācām no meža, dzirdēju, ka vīri runā, ka medībās esot piedalījies arī Jirgens. Ko lai dara, bija pagājuši gandrīz piecdesmit gadi.

Strādāt atnācu par mežziņa palīgu Grobiņas mežniecībā. Pirmo reizi, kad iegāju pa tās durvīm, man pretim nāca cilvēks formā un prasīja, ko es te darot? Teicu, ka meklēju direktoru. Viņš teica, ka esot vecākais mežzinis un varot visu nokārtot. Labi, ka nesatiku pašu direktoru, jo tas bija vīrs, kurš pret jaunajiem izturējās noraidoši, no mežsaimniecības nesaprata neko un parakstījās – iņžeņermajor – ģirektor. Iepazinos ar savu priekšnieku Jēkabu Birzi. Viņš bija ļoti kārtīgs un arī es centos to vēlāk dzīvē ievērot. Vēlāk otrs mans skolotājs Slamstes mežniecībā bija Aleksandrs Engvers. Viņš bija strādājis par mežzini, vecāko mežzini, bet, kad tika atklāti kaut kādi traipi biogrāfijā, tad samierinājās ar mežziņa palīga amatu. No šī vīra varēja mācīties akurātumu. Viņam pat uz galda bija kārtība. Kad es, meklējot kādu dokumentu, jaucos pa mapēm, viņš tikai tā noskatījās… Daudz kopā gājām uz mežu. Toreiz jau tās platības bija niecīgas – mežsargam 300 – 400 ha, mežniecībai 4000 – 5000 ha. Taču braucamo sākumā nebija nekādu. Brīžam līdz cirsmai ar kājām nācās desot pat 20 kilometrus. Pirmo mazo moci man mamma nopirka par piena un sivēna naudiņu. Tad jau bija lepni! Reiz, braucot no meža, piesēju tam velosipēdu ar traktoristu un lēnām rūcinājām mājās abi.

Man ļoti patika satikties ar vecajiem mežsargiem un klausīties, kā gājis senajos laikos. Reiz apsēžamies uz celma un mežsargs man saka – redzi, šito cirsmu es atjaunoju vācu laikā ar čiekuriem, jo sēklu nebija. Salasīju čiekurus, uz plīts izžāvēju un tad stādīju tos bedrītēs. Vai nav skaists mežs izaudzis? Lūk kā. Vai tad mežsargam tas bija jādara? Nav sēklas, nesēj! Bet viņš gribēja.

No Jūrmalciema līdz pat Priekulei, Nīcai, Dunikai bija gājusi frontes līnija un meži bija stipri nopostīti. Tos vajadzēja atjaunot. Koki bija šķembaini. Ciršana bija diezgan minimāla, vairāk bija stādīšana.

Rudenī mani iesauca dienestā un ar to manas mežziņa gaitas izbeidzās. Kad pēc trim gadiem atgriezos, mežsaimniecība un mežrūpniecība bija apvienotas. Ne mežziņa, ne mežziņa palīga vietas nebija brīvas. Sāku strādāt par kultūru meistaru. Tad tiku par meža apsardzības inspektoru, kas vēlāk tika dēvēts par inženieri. Centos visu darīt precīzi tā, kā to prasīja noteikumi. Man pat neērti atcerēties – kāds Bārtas upmalā bija cirtis alkšņus, mežzinis, kuram netikās ar vietējiem plēsties par patvaļīgu ciršanu, ziņoja uz mežrūpsaimniecību un es cirtējiem par šo darbību pieprasīju likumā paredzēto sodu. Oficiāli man bija taisnība, bet tagad gan es tā vairs nedarbotos.

Koferīti nepaņēmām

Par Liepājas MRS direktoru nostrādāju līdz 2000. gadam, kad izveidojām savu SIA. Kā uzņēmums nostrādājām sešus septiņus gadus. Sākumā ienākumi nekādi lielie nebija un tos padalījām, paceļot algas. Bet tie, kas gāja pensijā, sāka stāties ārā un prasīja, lai atmaksājam iestāšanās daļu. Tad arī visa tā lieta sāka jukt ārā. Tad meklējām, kas mūs varētu nopirkt. Gribētāju bija daudz. Bija pat tā, ka viens ar naudas koferīti ienāk iekšā, bet divi paliek sardzē pie durvīm. Mums saka – pusi maksājam uzreiz, otru pusi pēc dokumentu nokārtošanas. Mēs nospriedām, ka ar to otru pusi mūs piešmauks šā ka tā, tāpēc koferīti nepieņēmām. Un nolēmām, kā ārzemniekiem arī nepārdosim. Aizputnieks Arnis Kaktiņš mums ieteica sazināties ar “Latvijas Finieri”. Un tas tad arī mūs paņēma. Es uzskatu, ka tā bija veiksme – jo lielākoties cilvēkiem darba vietas saglabājās. Vieta un māja arī ir saglabāta, to joprojām apdzīvo mežsaimnieki, bijušajā MRS ēkā tagad atrodas mežniecība.

Uzziņa

* Ivars Pētersons dzimis 1933. gadā Priekulē.

* Beidzis Aizupes Meža tehnikumu, neklātienē LLA Mežsaimniecības fakultāti.

* Strādājis Liepājas mežsaimniecībā, Liepājas MRS.

* No 1974. gada Liepājas MRS direktors.

* No 2000. līdz 2006. gadam vadījis uzņēmumu, kas izveidojies uz bijušā Liepājas MRS bāzes.

* “Zelta čiekura” laureāts nominācijā “Par mūža ieguldījumu”.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

LA.lv