Dzīvesveids, Lauku sēta

Velosipēda naudu ieguldīja cāļos. Kā Seiļi “atkoda” putnu biznesa īpatnības

Autors: Uldis Graudiņš

Sējas novada saimniecība “Priežkalni” pirms pieciem gadiem sāka atteikties no piena lopkopības, vienlaikus sākot broileru piegādes restorānam “Vincents”. Patlaban Signes Seiles un Ulda Seiļa saimniecība turpina pārveidi – sākta pāreja uz bioloģisko saimniekošanu, kas pēc četriem gadiem noslēgsies ar īpašumtiesību nodošanu dēlam Agrim. Jaunais saimnieks par ES atbalsta naudu jau nopircis aitu ganāmpulku, kā arī nākotnē ir iecerējis sākt gaļas liellopu audzēšanu.

Kāpēc radās iecere piena ražošanu mainīt pret putnkopību?


Signe Seile: – Pirms četriem gadiem dēls Agris 15 gadus vecumā velosipēda naudu ieguldīja cālīšu pirkumā. Tos pirkām Bauskā. Agrim no 100 cālīšu pirkuma izauga 90 putni. Parasti šis rādītājs nav tik labs. Rudenī putnus pārdeva. Agris visus ienākumus un izdevumus bija burtnīciņā rakstījis, un secinājām, ka viņam rādītāji ir labāki nekā vecākiem ar govīm. Viņš saprata, ka lieta iet, un lūdza vecākiem,lai atveram mājražošanai piemērotu kautuvi. Kad saņēmām atļauju, sākām sadarbību ar veikaliem. Vienu dienu Agris, viņam tolaik vēl nebija automašīnas vadītāja tiesību, teica: “Es rītdien braucu pie Mārtiņa Rītiņa ar vistām”. Nākamajā dienā redzam – viņš patiešām pošas. Rītiņš izmēģināja broileru gaļu, un nu jau trīs gadus sadarbojamies ar viņu. Tā bizness paplašinājās ar zosīm, pīlēm, tītariem, pērļu vistām. Nedaudz mēģinājām ar baložiem, tomēr no šiem putniem mēs, latvieši, šķiet, nemākam iegūt tādu gaļu, kā vajag. Ne visai garšīga, lai gan, iespējams, tās ir manas personīgās garšas īpatnības. Pamazām atkodām putnkopību. Visas zināšanas ieguvām pašmācības ceļā. Lopkopji ir ļoti draudzīgi, bet putnkopji ļoti gausi dalās pieredzē. Vīrs bija pieredzes braucienā Vācijā, kur ieguva vairāk zināšanu nekā Latvijā.

Kādus putnus un cik daudz “Priežkalnos” audzējat? 


Mums ir visi – dējējvistas, broileri, zosis, pīles, tītari, pērļu vistas. Zosīm un pīlēm gan ir sezonāls raksturs. Tās neļaujas ģenētiskiem eksperimentiem un dēj vien pavasarī. Pīlēm dēšanas laiku var ilgāk pastiept, zosis dēj vien līdz Līgo svētkiem. Latvijā arī putnu gaļas kultūra nav īsti izkopta, jo visi domā, ka zosij ir cieta gaļa. Tāda tā ir, ja zosi audzē pusotru gadu, ļauj dēt un tad nokauj. Vai ja baro tikai ar pliku zāli un ar to, ko Dievs devis, tad arī gaļa nebūs garšā un vērtībā. Pavasarī pērkam cālīšus no Latvijas un Polijas audzētājiem, arī no Lietuvas. Agris projektā ir iecerējis pāriet uz bioloģisko saimniekošanu, tāpēc, visticamāk, arī paši vairāk šķildināsim cālīšus savā nelielajā inkubatorā, kur vietas ir 50 olām. Broileri gan dabiskā ceļā neapaugļojas, tāpēc gaļai ir paredzēti vai nu jauktenīši, vai jāpērk lielajās audzētavās. Dabiskā ceļā uz vairošanos tie ir paslinki, viņus mīlas pavasaris neinteresē. Interese ir par ēšanu un gulēšanu.

Broilerus pērkam reizi mēnesī. Apgrozījums “Priežkalnos” ir aptuveni 900 putnu mēnesī. Tos visu laiku pērkam un kaujam. Problēma ir mūsu mazā kautuve. Kad notiek putnu kaušana, ik reizi ierodas PVD eksperts, kam jābūt klāt kaušanas procesā. Eksperts ir ļoti noslogots, viņa darba apmaksāšana ir samērā dārga. Ceļš maksā 20 eiro, par darbu viņš saņem 3,20 stundā. Labi, ka no Berģiem neatrodamies tālu. Tomēr tas viss sadārdzina ražošanu. Pēc Eiropas regulas, pašiem vajadzētu iziet kursus, kuru laikā mēs apgūtu zināšanas, lai paši novērtētu, vai vista izskatās labi vai slikti. Diemžēl esam gan rakstījuši vēstules Zemkopības ministrijai, gan mēģinājuši citādi šo lietu risināt, tomēr kaut kā nesanāk. Pieļauju, ka ir vajadzīga liela grupa, mācības ir nopietnas, stundu skaits liels – divas pilnas nedēļas. Ziemas periodā to varētu izdarīt, jo interese par putn­kopību kļūst aizvien lielāka. Ekspertu kursus daudzi saimnieki vēlētos.

Kāda ir broilercāļu audzēšanas tehnoloģija?


Agris Seilis: – No inkubatora pērkam vienu diennakti vecus cālīšus. Cena ir no 70 centiem līdz 2 eiro. Broilertītariem cena – pieci līdz astoņi eiro. Tīras šķirnes broilerus mājās pašam izaudzēt ir diezgan neiespējami, jo tos resnuma dēļ galvenokārt apsēklo mākslīgi. Ja vēlas, var mēģināt iegūt jauktenīšus, paņemt broileru, dējējvistu, kam ģenētiski gaļas putns ir virsū. Pērnvasar eksperimentējām, īsti neizdevās. Ekoloģiskie putni īsti nevēlas resursus olu ražošanai atdot, visu paņem gaļai. Ekoloģiska barība nav tik trekna, tik piesātināta, līdz ar to olu ražošanai neatlicina enerģiju. Primāri ir augt svarā. Cilvēki saka – ēd visu dienu un neko nedara. Ēd arī ekoloģisko barību visu dienu, tas ģenētiski galvā ielikts. Ēd, guļ, padzeras un kakā, tas faktiski viss. Pārvietojas no ēdamtrauka uz dzeramtrauku.

Darbs ar putniem ir liels un mežonīgs. Barošana notiek vismaz divas reizes dienā. Pusdienās vēl jāpārbauda kūtis. Putniem visu laiku ir jābūt sausam pamatam, jākaisa grīda. Mazajiem, diennakti vecajiem cālīšiem vajag plus 28 grādu temperatūru, līdz mēneša vecumam temperatūra pakāpeniski jāsamazina līdz 18,5–20 grādiem. Kūtī putniem ir sildlampas, elektroenerģijas rēķins ir diezgan skaists. Trīs fāžu slaukšanas iekārta patērē gandrīz tikpat, cik cāļi. Tātad 20 govju slaukšanai jātērē gandrīz tikpat elektroenerģijas, cik cāļu uzturēšanai ziemā. Elektrības rēķins ir pat 300 eiro, ja visiem putniem liek sildlampas. Kūtī nedrīkst būt caurvējš. Ja ir, tad cāļi saslimst ar bronhītu vai plaušu karsoni un aiziet viņsaulē.

Pirmajā gadā, kad sapirkām putnus, angārā to bija vairāk nekā 600, vienas nakts laikā pusi no tiem nokoda. Visticamāk, jenotsuņi bija darbojušies. Broileri bija dzīvsvarā ap trīs kilogramiem. Izlikām vērošanai datorus, planšetes, bet nākamās trīs četras dienas neviens nenāca.

Signe: – Vanags pa kādam putnam aiznes septembrī, kad stārķi aizlido. Mums ir nacionālā gudrība: kamēr stārķim ligzda, tikmēr vanags neaiztiek. Stārķis gan arī kādu pīlēnu ir gatavs pakampt dīķmalā. Vislielākā problēma putnkopībā ir vakcinēšana un dažādās vakcīnu devas. Putnus pērkam it kā vakcinētus, tomēr nevar saprast. Var pirkt vakcīnu pudelīti ar ne mazāk kā 1000 devām. Pārējo vai nu met projām, vai nevakcinē vispār.

Agris: – Vakcīna cāļa imunitātes stiprināšanai jāsaņem pirmajās trīs dzīves dienās. Naudas ziņā 1000 putniem paredzēto daudzumu izmantot vien 100 putniem ir saimnieciski neizdevīgi. Vissvarīgākais broileriem ir kvalitatīvs svaigs gaiss un pareizā temperatūra. Pirmie divi gadi mums bija visgrūtākie, kamēr sapratām, kādi ir iemesli putnu lēnai attīstībai vai krišanai. Ja putns mirst, ir diezgan sarežģīti noteikt diagnozi, jo Latvijā par mājputniem zinoši ir vien pāris veterinārārstu, kuri darbojas lielajās fermās.

Cik liels ir kritušo putnu īpatsvars? 


No 5 līdz 20%. Broilertītariem vairāk. Teorijas grāmatā ir nosaukti skaitļi 10–15%. Tā arī ir, ja dabas spēki neiejaucas. Tāda saimniecība kā mūsējā pilnīgi nevar iztikt bez ģeneratora, kas arī ir salīdzinoši liels naudas ieguldījums. Ja, piemēram, pavasarī ārā ir kaut vai 10 grādi un diennakti veciem cālīšiem elektrība pazūd kaut uz 24 stundām, viņi tiek nospiesti. Broilercāļi, ja kāds uzkāpj uz galvas, nemēģina celties. Izdzīvošanas instinkta un domāšanas tiem nav.

Ja pīlēnu nepabarosi, tas brālītim sāks grauzt spārnu, bet, ja broileram kāps uz galvas, tas necentīsies no situācijas izkļūt un nereti zaudēs dzīvību. Ko var gribēt – broilercālis ir 100% laboratorijas dzīvnieks, savvaļā tas nedzīvo. Pilnīgi atkarīgs no cilvēka.

Cik liela ir ražošanas pašizmaksa, pārdošanas cena un peļņa?


Pašizmaksa ir divas reizes lielāka nekā rūpnieciski audzēta cāļa cena veikalā. Mēs saimniecībā kautķermeni pārdodam par septiņiem eiro kilogramā. Nesaprotu, kā veselu pusotru kilogramu smagu broileru veikali var pārdot par 3,50 eiro. Lielfermās ir lielākas ventilācijas sistēmas, fermai ir savas izmaksas, kautuvei savas, iepakojums arī maksā, putns vispirms nonāk bāzē, tad veikalā. Visi liek uzcenojumu. Veikali liek uzcenojumu līdz 50% un pat vairāk. Svars ir 1,5–3 kg atkarībā no tā, kādu veikals pieprasa. 
Draugi Polijā redzēja, ka tirgū veselu zosi pārdod par 10 eiro, tītaru – par 20 eiro. Latvijā viens zoslēns maksā piecus eiro.

Ar ko atšķiras “Priežkalnos” audzētais un industriāli audzētais putns?

Signe: – Pēc izņemšanas no cepeškrāsns mūsu audzētā vista ir tikpat liela kā ielikta. Industriālajai vistai masa ir uzdzīta uz ūdens rēķina.

Agris: – Šie putni ļoti daudz dzer, tādējādi uzdzen muskuļus un fileju, bet faktiski sastāv no ūdens. Industriālajai gaļai nav šķiedrvielu. Gaļa pēc vārīšanas izšķīst. Mūsu vista ir jāgriež. Veikala vistai, ja to sautē, ādiņa izšķīst, paliek kā putriņa. Mūsu vistai ādiņa ir, kas daudziem cilvēkiem patīk. Vēl esam daudzu gadu laikā redzējuši, ka zīdaiņiem laikā, kad tos sāk barot ar gaļu, sāk mesties pumpas. Dakteri teic, ka diagnoze ir alerģija pret gaļu. No mūsu gaļas pumpas nemetas. No mūsu broilera vārīts galerts sarecē, nevajag želantīnu.

Signe: – Broilertītarus audzējam sešus mēnešus – no aprīļa līdz decembrim, kad tie sasniedz 20 kg svaru. Tie pa dienu dzīvo ārpus kūts. Šiem putniem vajag pienu vai biezpienu kaulu veidošanai.

Agris: – Ar dārzeņu smalcinātāju putnu barībai smalcinām kabačus, ķirbjus, ābolus un gurķus. Putniem vislielākā delikatese ir sasmalcināti gurķi.

Kur pārdodat saimniecības produkciju?


Signe: – Rīgas veikalos. Labs sadarbības partneris ir veikals “ZT”, zaļais veikaliņš. Pārdodam arī LPKS “Māršava” veikaliņā “Gardēdis”, veikalā “Būņas”, ir arī privātie pasūtītāji. Gavēņa laikā pasūtījumu ir nedaudz mazāk. Mūsu mērķ­auditorija ir zaļi domājoši cilvēki un māmiņas ar maziem bērniem, kuriem vecāki nevēlas dot rūpnieciski ražoto putnu gaļu. Es gan teikšu, ka “Balticovo” vai “Ķekavas” vistas nav nekas briesmīgs. Neviens tīšuprāt tās ar kaut ko sliktu nebaro. Labturība ir gaumes jautājums – cilvēks vēlas par olu maksāt septiņus centus un lai vista dzīvo ļoti laimīgi. Nevar tā būt! Kaut kur ir jāatrod zelta vidusceļš. Tāpat par broilera cenu.

Kādu redzat saimniecības nākotni?


Agris: – Pāriesim uz bioloģisko saimniekošanu. Šajā gadā sāksim sertifikācijas procedūru. Nopirkt putnu barību ar ekosertifikātu ir ļoti grūti. Vēlos sākt arī ekoloģiski sertificētu gaļas liellopu audzēšanu. Pagaidām neredzu īsti jēgu. Barošana ar zāli aizņems ļoti ilgu laiku, spēkbarības pirkšanai nepietiek resursu. Mums ir aitas, astoņi zirgi. 55 aitu ganāmpulku 95% veido Latvijas tumšgalves šķirne, ko par ES atbalsta naudu jaunajiem zemniekiem nopirkām pagājušā gada beigas. Ražosim jēra gaļu. Ir arī Il de France šķirnes auns. Ja neaudzē vaislai, tad vislabāk esot bezšķirnes mammas krustot ar gaļas šķirnes dzīvniekiem. Četru gadu laikā aitu ganāmpulku esam iecerējuši palielināt līdz 300 aitām. Sporta zirgus arī audzējam un turpināsim to darīt. 
Saglabāsim arī minizoo vasarā. Vēlos plašāku klientu loku, tāpēc savam uzņēmumam, kas četru gadu laikā pārņems saimniecību, izveidoju nosaukumu Green Ranch jeb Zaļā ferma.

Signe: – Mums ir jāizmanto Rīgas tuvums. Tas ir ieguvums arī putnu biznesā. Ja saimniecība atrastos tālu no Rīgas, transporta izdevumi būtu ļoti lieli.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
AT_COVER_julijs

4 Komentāri

  1. Malači! Pašiem ir kaut kas jādara. Un taisnība ir tas, ka birokrātiskās prasības un ierēdņi ļoti lielu ienākumu daļu burtiski noēd.
    Nāk rudentiņis, nāk barga ziema ar apkures sezonu. Nauda, protams, nevar kalpot kā pilnīgi visu problēmu risinājums. Bet, kā vēsta sena tautas gudrība, labāk sēdēt skaistā un jaudīgā BMW kā trolejbusā https://goo.gl/gKAK9A

  2. Jā labs un patiess raksts, bez izdomājumiem. Tam visam ir iziets cauri. Putnkopība (barojot bez visādām draņķībām) ir dārgs prieks, pat ļoti. Un neviens neko tev priekšā neteiks (bet nezin jau ar), pašam līdz serdei jāizurbjas cauri. Bet tad arī patiešām zini visu, jo teorija, diemžēl, ir tikai teorija.
    Nu ko, darbarūķi – uz priekšu, lai veicas, bet TIKAI NEPĀRDEDZIET!

  3. Taču jau tos kustoņus virtuvē aiz ledusskapja netura, bet uz izputējušo kaimiņu bijušajām denacionalizētajām zemēm …
    Pēc tam brīnīsies – kāpēc mani tā… uz Sibiriju ?!!

Pievienot komentāru