Meži, Mežsaimniecība

Vētra gāza mežu un amatvīrus. Par gucuļu laiku un lielo naudu pēc 60.gadu vējgāzēm

Par 1967. gada vējgāzi, ne tikai izgāztajiem kubikmetriem, bet arī nospiedumiem cilvēku likteņos, stāsta toreizējais Aizputes mežzinis Jānis Kazeks.

Gucuļu laiks mūsu pusē

Latvijas mežus ar nelielu intervālu piemeklē vairākas dabas katastrofas: vēj­gāzes 1967. un 1969. gadā. Visvairāk tiek izpostītas pieaugušās egļu audzes. Vienā pašā Aizputes mežniecībā nepilnu desmit gadu laikā nācās izcirst vairākus simt tūkstošus kubikmetru labākās, galvenokārt skuju koku, mežaudzes. Koki sagāzti māju augstumā. Meži lielās platībās kļuvuši necaurstaigājami. Postījumi pārsteidzoši lieli. Mežrūpniecības saimniecības ar saviem spēkiem vien nevar tikt galā. Tāpēc tiek meklētas kopsaimniecības, kas varētu palīdzēt. Pirmkārt tiek piedāvātas cir­smas dažādām pašmāju organizācijām, pēc tam  darbaspēku meklējam citās republikās. Ieinteresēta ir Ukraina, jo tai ļoti nepieciešama Latvijas mežu augstvērtīgā koksne. Dažas Latvijas organizācijas uzsāk izstrādi, apjomi ir nelieli, bet viss jāveic pēc iespējas īsākā laikā. To prasa meža sanitārais stāvoklis.

Kā pirmais lielais izstrādātājs no Ukrainas uzrodas organizācija, kurai ir tehnika. Taču vispirms atbrauc ap 200 vīru. Vēl bez traktoriem. Tie ir notiesātie, kas atrodas nosacītā brīvībā. Dienā jāstrādā mežā, bet naktīs jāuzturas kopmītnēs. Ja ir noticis režīma pārkāpums, vainīgo nogādā cietumā. Dažādi ir šo cilvēku likteņi, un dažādi arī viņu konflikti ar pastāvošajiem likumiem. Darbu sākšanu kavē tehnikas trūkums. Tā vēl nav atsūtīta. Vīriem izsniedz rokas zāģus. Dažas brigādes mēģina strādāt, bet lielākā daļa sauļojas. Mēneša beigās katram tiek izsniegti 100 avansa rubļi. Ir vīri, kas šo naudu izlieto saprātīgi, toties citi pērk grādīgos dzērienus, un ne mazums ir arī tādu, kuri paceļas spārnos un pazūd plašajās padomju tālēs. Darbs tikpat kā nav sākts, bet izdevumi ievērojami. Taču vadība par to neuztraucas. Laikam viņu pieredze šādā situācijā ir gana liela.

Pie manis ierodas kijeviešu pārstāvis ar priekšlikumu šeit veidot savējo “uzņēmumu” pēc Latvijas parauga. Viņš pēc Aizputes mežrūpniecības saimniecības direktora ieteikuma piedāvā man un Skrundas mežzinim pāriet darbā pie viņa – vienam pat par direktoru, otram – par galveno mežzini. Kijevieši nosprieduši, ka mazās zāģētavas varētu organizēt koksnes pārstrādi uz vietas, bet uz Ukrainu transportētu jau tīrus zāģmateriālus, savukārt atlikumi paliktu tepat. Ideja nav peļama taču ar darbavietas maiņu rodas sarežģījumi. Mūsu prasība, lai pašmāju ministrija pēc vējgāžu izstrādes garantē mūsu atgriešanos iepriekšējā amatā. Ministrija pie šādām garantijām nav pieradināta, un labi vien ir, jo kijeviešu “uzņēmuma” turpmākā darbība pierāda, ka mūsu ļaudis viņu stilam nu nekādi nav piemēroti. Darbojoties šādā stilā būtu tikai divas iespējas: nokļūt vai nu psihiatriskajā slimnīcā, vai cietumā.

Kijevas saimniekotājiem beidzot atsūtīta tehnika. Pilnīgi jauni kāpurķēžu traktori DT–40. Tie no dzelzceļa platformām jāaizgādā līdz darba vietām. Nu vajadzīgi traktoristi, kuriem tas jāveic. Piesakās ļoti daudzi. Man gan rodas iespaids, ka daži traktoru redz pirmo reizi. Tā arī ir. No jaunajiem traktoriem tikai puse sasniedz mērķi. Pārējie dažādu iemeslu dēļ paliek uz ceļa. Lielākajai daļai noklapē motors, jo nav ielieta eļļa. Šiem traktoriem jāveic kapitālremonts, pirms tie iesākuši strādāt. Daudz labāk neveicas ar motorzāģiem. Liels šā “uzņēmuma” trūkums ir tas, ka maz tādu, kam ir speciālā izglītība un pieredze meža izstrādes darbos. Tiek sūtīti arī zirgi. Maziņi, un sauc viņus par sibīriešiem. Tos izmanto materiālu pievešanai pie ceļa. Zirdziņiem neklājas viegli. Ja velkot baļķa gals aizķeras aiz kādas saknes, saimnieks necenšas baļķi atbrīvot no šķēršļa, bet lopiņš saņemt striķa “dopingu”. Pēc dienas darba nabaga dzīvībai vēl nākas savu saimnieku vest pēc sīvā vai pie “dzimtenītes” tecinātājiem.

Liela nauda, lielas kaislības

Brigādes ir apgādātas ar ļoti glītiem vagoniņiem. Tajos arī centrālā apkure un labierīcības. Tās gan – ar nedaudz izņēmumiem – kalpo tikai vienu gadu. Centrālās apkures radiatori ziemā aizsaluši un pār­plīsuši. Inventārs izpārdots vai izdemolēts. Šie strādnieki visu, kas nav piesiets, mēģinājuši uzsist gaisā. Pārdod arī mazos zirdziņus. Vēlāk gan zirdziņiem tiek iededzināti numuri, lai tos būtu vieglāk atrast. Daži mūspuses kolhozi šajā situācijā veikli papildina savus mašīnu un traktoru rezerves daļu krājumus.

Ierodas pārstāvji arī no dažādiem Ukrainas kolhoziem un sovhoziem ar visām meža vīru brigādēm, savu tehniku, kas gan kopumā ir stipri nolietota. Pēc celmu naudas, kas vējgāžu platībās ir samazināta uz pusi, tiek izrakstīta meža ciršanas biļete. Līgumā pastāv noteikums, ka tāds pats koksnes daudzums, kāds paredzēts līgumslēdzējai organizācijai, tai ar savu darbaspēku un tehniku jāpieved pie autoceļa un jānodod vietējās mežrūpniecības rīcībā, par to saņemot apmaksu pēc pastāvošajiem izcenojumiem.

Atšķirībā no Kijevas mežrūpniecības darbaspēka Ukrainas kolhozu un sov­hozu brigāžu ļaudis visai labi pārzina meža izstrādes darbus. Šie vīri lielākoties nāk no Aizkarpatiem un tāpēc tos iesauc par gucuļiem, kaut gan īsto gucuļu starp viņiem ir nedaudz. Lielākā daļa – ticīga. Viņi labprāt strādā arī valsts svētkos, bet nekad svētdienās vai reliģisko svētku reizēs. Daudzām brigādēm līdzi atbraukušas arī sievietes – pavāres. Viņas gatavo ēst. Meža vīru brigāde ir organizējusies lielākoties no viena ciema iedzīvotājiem. Pēc līguma strādnieku atalgojums par viena koksnes kubikmetra sagatavošanu un pievešanu pie autoceļa ir 8 – 10 reizes lielāks nekā mūsu mežrūpniecības kadru strādniekiem. Tāda tā dzīve, ko tu padarīsi… Brigādes strādnieks savā mēnešalgā saņem 700 rubļu. Mūsu mežzinis nopelna mēnesī 180 rubļu. Kad bohēmieši sagaida nopelnīto naudu, viņi vispirms norēķinās par uzturu. Jā, jāatdod no biedriem aizņemtās summas, un tad tikai var sākties prieki, kuros piedalās gan draugi, gan draudzenes. Izmaksātājs neskopojas. Uguns dzira tiek pirkta kastēm. No rīta šis vienas nakts uzdzīvotājs parasti pamodīsies kaut kur krūmos, vaļēju bikšu priekšu, ap kuru riņķo mušu bars. Viņš kādam palūgs smēķi un salāpīties. Kad paģiras salāpītas, viņš atkal ķersies pie darba un strādās, galvu nepacēlis. Pie dažiem Aizkarpatu meža vīriem viesos ierodas viņu sievas. Dažas paciemojas un atkal aizbrauc, bet citas paliek un palīdz strādāt mežā, vāc un dedzina cirsmu izstrādes atlikumus. Dažreiz laulāto vidū izceļas strīdi. Citkārt vīrs ļauj rokām vaļu, tomēr iejaukties šajos ģimenes konfliktos nav ieteicams, otrā dienā abi ķildnieki staigā apskāvušies, bučojas un saka: “Nemaisies mūsu darīšanās!”

Aizputes mežrūpniecības saimniecībā labi pazīstamam vairāku Ukrainas kolhozu pārstāvim gadījusies klizma. Ceļā uz savu Ukrainas kolhozu viņš tā vairāk uzņēmis uz krūts, un nu pazaudēts portfelis ar naudu un algu sarakstu, kurā arī viņam pašam ierakstīta krietna summa. Pazudušais portfelis, protams, bez naudas, atrodas pie apgabala izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas instances priekšnieka. Tas viņu izsauc pie sevis. Vainīgais nevēlas apgrūtināt šo iestādi ar algu sarakstā ierakstītās lielās summas un paveiktā darba patiesā apjoma atbilstības izpēti. Tāpēc, braucot pie priekšnieka, viņš ir paņēmis līdzi dāvanai 500 rubļu. Pēc šā “suvenīra” saņemšanas priekšnieks bez kādiem jautājumiem atdod portfeli, pacienā ar tēju un ielūdz ciemos vēl.

Viesuļvētra šūpo arī vīrus

Notiek pārmaiņas Aizputes mežrūpniecības vadībā. Direktora posteni atstāj Kunstbergs. Viņa vietā nāk galvenais inženieris Legzdiņš. Jauns, enerģisks vīrietis ar labu humora izjūtu. Ir izlēmīgs un radošs, jautājumus risina ātri. Neizvairās no atbildības. Labas oratora dotības. Par galveno mežzini tagad savukārt strādā Antons Garjānis. Darbīgs, iedziļinās problēmās un risina tās. Ja var, darbu labprātāk veic pats nekā dod rīkojumu to pildīt citam. Aizputes mežniecības mežos vējgāžu postījumu likvidēšanā līdz ar pašu saimniecības ļaudīm strādā daudz dažādu organizāciju ar savādām brigādēm, kopskaitā ap 500 vīru. Kijevas mežrūpniecības vadība žēlojas, ka viņu šoferus, kas ved lietkoku kravas, uz ceļa sagaidot kolhoznieki un par 400 rubļiem cenšas kravu nopirkt. Tas viņiem staciju krautuvēs radot prāvu lietkoksnes iztrūkumu. Bet septiņdesmito gadu sākumā Kijevas mežrūpniecības klātbūtne Latvijā beidzas. Nozīmīgākās postījumu platības ir sakoptas. Lielākā daļa tehnikas tiek izpārdota. Tas notiek pēc neapstiprināta likuma: nopērk tas, kurš ne tikai samaksā noteikto cenu, bet arī neaizmirst iedot “suvenīru”, paciņu ar rubļiem. Par šiem kreisajiem gājieniem uzzina izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas instances vīri. Tāpēc viņi pasūta “zābaciņus”. Cilvēkam, kurš nav pārāk smagi nogrēkojies, apsola nodarījumus piedot. Ir tikai jāaiziet pie tehnikas pārdevēja un jāstādās priekšā kā potenciālajam pircējam. Jāiedod kukulis ar iepriekš iezīmētu naudu. Kad nauda ir iedota, tūlīt klāt ir vīri no attiecīgās instances un šo faktu nofiksē. Tā iekrīt arī Kijevas mežrūpniecības uzņēmuma galvenais inženieris.

Mežrūpniecības un mežsaimniecības ministram nav patikusi Liepājas mežrūpniecības saimniecības vadības draudzība ar gucuļiem un tās izpausmes veidi. Iznākums – visi vienlaikus tiek atbrīvoti no darba. Tā viesuļvētrās gāzti tiek ne tikai koki, bet arī amatvīri. Aizputē notiek kārtējā direktoru maiņa. Līdzšinējais direktors Legzdiņš tiek pārcelts uz Ventspils mežrūpniecības saimniecību, bet te par direktoru kļūst līdzšinējais galvenais inženieris Gubāts. Jaunais virsvadītājs visam pieiet ar apdomu, nesteidzas ar atbildēm uz sasāpējušiem jautājumiem, bet rūpīgi izpēta, izvērtē. Gubāts ir kaislīgs mednieks, mīl padziedāt. Kad baudīta kāda glāzīte, viņš uzsāk savu iemīļoto dziesmu: “Klausi savu priekšnieku, jo, lai ar kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri.” Redziet, gluži tā viss nav.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

5 Komentāri

  1. Tajos laikos kolhozos uz biešu ravēšanu arī sabrauca gucuļu brigādes. Strādāja dūšīgi, mazā gaismiņā bija vagā, dienas karstumā atpūtās, pievakarē atkal uz lauka līdz tumsai. Par darba disciplīnu nebija jābēdā, jo dzerstīšanās nenotika. Kolhozu speciālistiem atlika vien būt prasīgiem, lai šie nehaltūrē uz kvalitātes rēķina.

Pievienot komentāru