Laukos
Mežsaimniecība

Viedoklis. Sakopts mežs nav tikai sūnās salasīti gruži.. 0

“Jaunkalniņu” meža saimnieks Māris Bērziņš. Foto: MĪB

Māris Bērziņš, īpašuma „Jaunkalniņi” saimnieks, meža īpašnieks,
Latvijas Meža īpašnieku biedrības organizētā konkursa “Sakoptākais mežs” 2017.gada uzvarētājs

Par mežu es varu teikt tā: “es saprotu mežu, un mežs saprot mani”. Staigājot pa mežu es laiku neskaitu, jo tā ir dvēseles lieta. Jau pagājušogad, kad uzdrošinājos un pieteicos konkursam “Sakoptākais mežs”, bieži saņēmu jautājumu, kas tad īsti ir sakopts mežs. Ko mums, latviešiem, tas nozīmē? Vienmēr uz to vēlos atbildēt, ka sakopts mežs ir pārdomāta un ilgtspējīga mežsaimniecība. Sakopts mežs nekad nebūs tikai sūnās salasīti gruži vai izveidotas pastaigu takas.

Par to esmu pārliecinājies, vairāk nekā 40 gadus strādājot meža nozarē un apsaimniekojot savu privāto saimniecību Cieceres pagastā. Esmu piedzimis un uzaudzis šajā vietā. Nu jau vairāk nekā 60 gadus redzu, kā ir audzis, nocirsts, no jauna iestādīts un atkal izaudzis šis mežs, un pēdējos 25 gadus šajā procesā esmu aktīvi piedalījies.

Priecājos, ka konkursa ietvaros šī sakoptākā meža tēma ir ieņēmusi pareizāku kursu – vērstu uz ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Tēmas aktualitāte arī likusi vairāk runāt par sakoptu mežu un tā kritērijiem.

Maldās tie, kas uzskata, ka sakopts mežs nozīmē pacelt katru zariņu no zemes, pēc ciršanas ar grābekli visu pedantiski savākt vai cītīgi sadedzināt ugunskuros visu lieko. To jau vairs nesauc par mežkopību, tas jau ir parks.

Mežkopība ir būtiska tautsaimniecības nozare, kas valstij sniedz neizmērojamu labumu. Tādēļ ir svarīgi to uzturēt pēc noteiktiem zinātniskajiem principiem un gadu desmitos pārbaudītas prakses. Un viens no šādiem pamatprincipiem ir nocirst mežu kailcirtē, kad tas ir sasniedzis gatavību. Mēs taču novācam kviešu tīrumu, kad labība ir gatava. Mežā ir tāpat, tikai ražas vākšanas cikls ir vien reizi 40 līdz 100 gados, atkarībā no koku sugas. Nocērtam, cikls ir beidzies. Sākam no jauna un sākam pareizi. Bieži sastopamais stereotips par to, ka, cērtot mežus, Latvijā būs vien tuksneši, ir pilnīgi aplams. Meži ir jācērt, un jāstāda jauns mežs. Protams, meža īpašnieki, kuriem pieder divi, trīs vai pieci hektāri meža, var saimniekot citādāk – cirst izlases veidā, aptaustot un izvērtējot katru atsevišķo koku, bet to nevar realizēt lielākos apjomos.

Par ilgtspējīgu saimniekošanu mežā runāt liekas savādi, jo mežs pats par sevi dzīvo ilgi, bet ar šo terminu būtu jāsaprot – pareiza saimniekošana, kas sniedz labumu ilgtermiņā. Manā mežā tas notiek tā: neproduktīvais pieaugušais mežs tiek nocirsts kailcirtē, un vietā tiek stādīts jauns mežs ar augstvērtīgiem stādiem. Pēc tam seko pareiza kopšana jaunaudzē. Un desmit gadu vecumā jau var redzēt jaunu mežu. Sausie, mirstošie, vēja gāztie koki pārējās audzēs tiek no meža izvākti un izmantoti gan kā malka, gan, ja to dara savlaicīgi, pat kā lietkoki. Tiek atstāti tikai nedaudzi resnie, kaltušie koki dobumperētājiem putniem. Kukainīši, tārpiņi un gliemezīši veiksmīgi barojas ar nocirsto koku celmiem, un jaunaudzēs čivina putniņi. Augsni baro izcirstie krūmi, mazvērtīgie lapkoki un zari, kuri paliek satrūdēšanai mežā kopjot jaunaudzes.

Un noslēgumā ne par mežu, bet par mums. Katram ir jāuzdod sev jautājums: kāpēc es to daru un kas būs pēc manis? Ilgtspējīgai mežsaimniecībai tāpat kā jebkurai ilgtermiņa darbībai nav jēgas, ja nav pēctecības, nav bērni, mazbērni, kuriem arī tas būs svarīgi un kas to turpinās.
Vairāk par konkursu “Sakoptākais mežs” lasiet šeit

LA.lv