Meži, Mežizstrāde

Radoši – caur finanšu džungļiem. Par laiku, kad algas maksāja dolāros…

Oktobrī akciju sabiedrība “Latvijas Finieris” atzīmē savu 25 gadu  jubileju. No tās pirmsākumiem līdz izaugsmei par starptautisku koncernu daudzus gadus cauri finanšu džungļiem ar radošu pieeju, taču bez kompromisiem to sekmīgi vadījusi Monika Ciula. Viņa uzsver, ka uzņēmumā vienmēr bijusi un ir tikai viena grāmatvedība, viena uzskaite.

Jūs esat pārzinājusi akciju sabiedrības “Latvijas Finieris” finanses no tās dibināšanas brīža līdz laikam, kad uzņēmums jau bija izaudzis par koncernu. Skaitlis, kas izsaka algu, ir katram saprotams, bet pārējie?

M. Ciula: Matemātika man patikusi jau kopš bērnības. Atskaišu sagatavošana, skaitļu salikšana vajadzīgās ailītēs man padodas labāk nekā runu teikšana. Visu laiku esmu savas zināšanas papildinājusi dažādos kursos. Lai veiktu savus pienākumus un nekļūdītos, jāzina spēkā esošie likumi, noteikumi un instrukcijas. Strādājot ar finanšu un uzskaites dokumentiem, tie jāievēro precīzi. Pēc sava rakstura esmu likumpaklausīga.

Kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, lietvedības, finanšu, nodokļu un grāmatvedības likumi vēl bija vecie. Kā tas gāja kopā ar brīvo tirgu?

Protams, ka bija bažas – vai esi visu pareizi izdarījis, sapratis? Kopā ar citiem entuziastiem, pārstāvot asociāciju “Latvijas koks”, iestājos Latvijas Republikas grāmatvežu asociācijā, visi kopā spriedām, ko un kā darīt. No jauna Latvijā pieņemtos likumus un noteikumus publicēja “Latvijas Vēstnesī” – tā man bija īstākā rokasgrāmata. Vienlaikus, kamēr jauni likumi vēl nebija pieņemti, spēkā joprojām bija vecie – PSRS laika. Aktīvi piedalījos visās Finanšu ministrijas sanāksmēs un meža nozarei saistošajās darba grupās. Asociācijas “Latvijas koks” pārstāvniecība deva iespēju paveikt likumdošanas izmaiņas ne tikai nozares, bet arī valsts mērogā.

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas valsts uzņēmumiem bija ļoti daudz ierobežojumu. Lai apkarotu inflāciju, pēc Valūtas fonda ieteikuma, bija stingri limitētas algas, neņemot vērā faktiskos eksporta apjomus. Piemēram, valsts uzņēmuma vadītājam algu varēja izmaksāt tikai tādu, kādu apstiprināja Ministru Padome. Taču mums saplākšņa produkcijas eksports veidoja ap 80% no kopējā apgrozījuma. Iesniedzām asociācijas “Latvijas koks” uzņēmumu vadītāju sarakstu ar faktiskajiem eksporta apjomiem un saņēmām atļauju tajā laikā spēkā esošo gada prēmiju izmaksāt valūtā. Sākumā “Latvijas Finierī” dolāros izmaksājām prēmijas, bet, kad Ministru Padome izdeva attiecīgu rīkojumu, arī algas visiem maksājām dolāros. Pateicoties tam, cilvēki pie mums turējās.

Oktobrī akciju sabiedrība “Latvijas Finieris” atzīmē savu 25. dzimšanas dienu. Kā jūs nonācāt šajā uzņēmumā?

Asociācijā “Latvijas koks” darba apjoms samazinājās, un brīdī, kad man vajadzēja izšķirties, ko darīt tālāk, saņēmu vairākus darba piedāvājumus. Piedaloties visās asociācijas biedru sēdēs, dzirdēju, ko stāsta šo uzņēmumu vadītāji, kāda ir viņu nākotnes vīzija. Mani uzrunāja asociācijas prezidenta, Latvijas Finieru ražošanas apvienības (LFRA) vadītāja Jura Biķa redzējums, un neesmu šo izvēli nekad nožēlojusi. Citā kolektīvā es nebūtu paveikusi tik daudz. Pārejot strādāt uz “Latvijas Finieri”, vienlaikus paliku asociācijas padomē un turpināju piedalīties visās nozares speciālistu sanāksmēs, kur kopīgi apspriedām, ko un kā darīt labāk, lai nozares uzņēmumi var pastāvēt un attīstīties.

Tas bija 1992. gada augusts, kad Juris Biķis sasauca vēsturisko darbinieku kopsapulci, kurā aicināja kopīgi veidot slēgto akciju sabiedrību. LFRA ietilpa trīs rūpnīcas, kur kopā strādāja 1480 cilvēki. Atsaucās un uz akcijām parakstījās tikai 209 darbinieki. Daļa nenoticēja, bet daudziem vienkārši nebija līdzekļu. Tāpēc statūtos bija ierakstīts, ka uz vienu akciju var parakstīties arī vairāki cilvēki. Bija ļoti svarīgi, lai mēs paši – uzņēmuma darbinieki – savāktu nepieciešamo apjomu un varētu nodibināt slēgto akciju sabiedrību, nepiesaistot nevienu no malas. Pretējā gadījumā būtu jādibina publiskā akciju sabiedrība, un tas, kā vēlāk pierādījās, tajā laikā ne vienmēr bija labākais risinājums. Mūsu gadījumā, ņemot vērā kopējo bilanci, SIA kā uzņēmuma forma nebija iespējama.

Ieguldīto naudu izvēlējāmies likt valstij piederošajā Zemes bankā. Atceros, ka daži bija neizpratnē – kāpēc neizvēlamies procentu ziņā daudz dāsnāko “Banku Baltija”? Nevaru to izskaidrot, bet es intuitīvi tai neticēju. Mums paveicās.

Privatizācija notika pēc tam?

AS “Latvijas Finieris” dibināšanas protokols tika parakstīts 1992. gada 2. oktobrī. Sagatavojām privatizācijas projektu, saņēmām apstiprinājumu un noslēdzām līgumu “noma ar izpirkumu” ar Rūpniecības un enerģētikas ministriju, jo Privatizācijas aģentūra tad vēl nebija nodibināta. Līgumā bija nosacījumi, kurus vajadzēja izpildīt. Apņēmāmies saglabāt un palielināt darba vietu skaitu, investēt attīstībā, samaksāt noteikto nomas maksu u. c. No pirmās dienas esam absolūti godīgi pildījuši visas saistības pret valsti attiecībā uz nodokļu nomaksu. Tā pierādījām, ka arī 90. gados uzņēmums varēja pastāvēt un attīstīties baltās ekonomikas ietvaros. Bijām pateikuši uzreiz – mums būs viena grāmatvedība, viena uzskaite. Tie uzņēmumi, kas šo soli laikus nebija spēruši, vēlāk bija zaudētāji. Savukārt mēs samaksāto nodokļu ziņā bieži bijām līderos.

Kad nodibināja Privatizācijas aģentūru, tā pārņēma izpirkumu līgumu administrēšanu un no valsts ierēdņiem nozīmēja komisiju, kas novērtēja nomā paņemto valsts mantas kopību un noteica izpērkamo vērtību. Tika noslēgts privatizācijas līgums un noteikti maksāšanas termiņi. Lielu plusu deva tas, ka privatizācijā varēja ieguldīt par mūža darbu saņemtos sertifikātus. Tā mēs samērā ātri visu nomaksājām. Jāsaka – slava un gods “Latvijas Finiera” speciālistiem, kuri noturēja ražošanu un eksportu laikā, kad apkārt viss juka un bruka.

Vai deviņdesmitajos finiera ražotājiem bērzu pietika?

No Krievijas kā padomju laikos finierkluči vairs nenāca. Sākumā, kamēr cilvēki atguva īpašumus, arī Latvijā koksne bija ļoti liels deficīts. Pirmos gadus mēs pirkām finierklučus no jebkura, kas tos varēja atvest. Kaut ar vieglās mašīnas piekabi.

Taču parādījās cita problēma. Par saņemto koksni mēs piegādātājiem maksājām arī pievienotās vērtības nodokli (PVN). Mēs to uzrādījām kā priekšnodokli, kas bija no valsts budžeta atgūstams, ņemot vērā, ka saražotā produkcija tika eksportēta un tai likumā bija noteikta 0% likme. Finanšu inspekcija katru mēnesi pārbaudīja mūsu iesniegto PVN deklarāciju un vienā brīdī paziņoja, ka nodokļu atmaksu neveiks – kāds no koksnes piegādātājiem nebija no mums saņemto PVN ieskaitījis budžetā.

Sākām spriest, ko darīt. Finanšu ministrijā tika nodibināta darba grupa, kurā es piedalījos kā “Latvijas Finiera” un asociācijas “Latvijas koks” pārstāve. Piedāvāju, ka mēs varētu piegādātājiem maksāt tikai koku vērtību, bet PVN summu par katru piegādi uzskaitīt un iesniegt pie PVN deklarācijas, uzrādot piegādātāja nosaukums, reģistra numuru, datumu, dokumenta numuru, koku vērtību, nodokli u. c. Sākumā bija neticība, taču iesniedzu priekšlikumu, kā to grāmatvedības uzskaitē parādīt, un pēc vairāk nekā gadu ilgas spriešanas tika pieņemts likums par apgrieztā PVN (šodien reversā PVN) maksāšanas kārtību darījumos ar kokmateriāliem. Ja mēs toreiz nebūtu uzstājuši un pierādījuši – nevis ar emocijām, bet faktiem –, domāju, ka reversā PVN sistēma tiktu radīta daudz vēlāk.

Ar radošu pieeju, taču bez kompromisiem…

Naudas lietās noteikti. Man ir prieks, ka “Latvijas Finiera” kolektīvs, kas turpina iesākto, ir spējīgs. Jo ir būtiski lai turpinātu pastāvēt tas, kas tika nodibināts pašā sākumā. Kad mūs gribēja pārpirkt Krievijas kapitāls, daži akciju turētāji izteicās, ka vajadzētu iziet akciju biržā. Šādu priekšlikumu rūpīgi izsverot, sapratām, ka riski ir lielāki par potenciālajiem ieguvumiem. Jaunu īpašnieku piesaiste no malas, kuriem būtu citi priekšstati par uzņēmēju atbildību pret valsti, akcionāriem un darbiniekiem, ievērojami mainītu uzņēmuma kultūru, apdraudot visu, kas tik ilgi un rūpīgi veidots. Tāpēc tika lemts turpināt iesākto ceļu, attīstībā ieguldot pašu nopelnītos līdzekļus vai arī piesaistot banku kredītus.

Vai valsts uzņēmumus šodien vajadzētu atdot privatizācijai?

Es domāju, ka jābūt šo uzņēmumu darbības kārtīgai analīzei. Ne jau uzņēmuma juridiskā forma nosaka, cik tas veiksmīgi strādā, bet gan cilvēki, kuri to vada.

Vizītkarte

* Monika Ciula dzimusi Preiļu rajonā 1939. gadā.

* Beigusi Jēkabpils Lauksaimniecības tehnikumu, iegūstot grāmatvedes diplomu.

* Strādājusi par galveno grāmatvedi vairākos būvmateriālu ražošanas uzņēmumos, Būvmateriālu ministrijā par grāmatvedības uzskaites un atskaišu pārvaldes priekšnieci, asociācijā “Latvijas koks” par ekonomikas nodaļas priekšnieci, valdes locekli.

* AS “Latvijas Finieris” finanšu direktore, valdes locekle no 1993. gada.

* No 2004. gada AS “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētāja vietniece.

* Pensionējusies 2009. gadā.

* Par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvota ar IV šķiras Atzinības krusta ordeni, saņēmusi Latvijas Republikas Ministru kabineta balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecības attīstībā, par mūža darbu apbalvota ar meža nozares balvu “Zelta čiekurs”.

Viedoklis

Pauls Ābele, AS “Latvijas Finieris” valdes priekšsēdētāja vietnieks, Biznesa atbalsta sektora vadītājs:
“Kāds no kolēģiem par Moniku reiz ir teicis, ka viņā apvienota unikāla spēja mežā redzēt kokus un tajā pašā laikā ieraudzīt, ka koki veido mežu. Ļoti trāpīgi! No savas puses varu tikai piebilst, ka Monika ir labs un gādīgs saimnieks, mežā labi pamanot un atšķirot resnos un vērtīgos kokus, kā arī tādus, kuriem ir jāpalīdz attīstīties vai arī kuri jāizretina. Monika mīl savus kokus, mīl mežu kopumā, un mežs to zina, jūt un aug griezdamies!”

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

1 komentārs

  1. Bija, kuri varēja maksāt dolāros, bija, kuriem, to darot, Godmann ar miliču varzu bija klāt pie pakaļas…
    Dažāda līmeņa vienlīdzīgie…

Pievienot komentāru