Laukos
Piensaimniecība

Veterinārārsta padoms par ūdeni fermā jeb vienkārši risinājumi sarežģītām situācijām 0

Foto: Karīna Miezāja

Egils Juitinovičs, SIA ” Vidzemes Veterinārais serviss” veterinārārsts

Jo ilgāk praksē strādāju, jo vairāk pārliecinos, ka sarežģītu veselības problēmu risināšanā ir vērts sākt ar nosacīti vienkāršām lietām jeb dzīvnieku pamatvajadzību izvērtēšanu. Šoreiz stāsts būs vairāk par ūdeni. Taču tikpat labi tas varētu būt par svaiga gaisa pieejamību, spēju dzīvniekiem kvalitatīvi atpūsties jeb izgulēties un citi jautājumi, kas saistīti ar dzīvnieka brīvībām.

Jāpievērš lielāka uzmanība dzīvnieku uzvedībai
Atrodoties plānotajā ganāmpulka vizītē, dodoties atragot mazos teļus, ievēroju, ka vecāko teļu aizgaldā teļi izskatās vājāki un viens no tiem uzkrītoši mēģina ēst zem salmiem esošos mēslus. Garāmejot ātri novērtēju barības galdu, kurā atradās bagātīgi siens, brīvi pieejama spēkbarība un tīrs ūdens. Tā kā vizītē bija saplānoti arī citi darbi, tādi kā grūsnības pārbaude, slimo dzīvnieku izmeklēšana un ārstēšanas protokolu izstrāde, barības devu sastādīšana, klibo govju ārstēšana, tad ilgāk pie šiem dzīvniekiem neuzkavējos. Taču saimniecei ieteicu pievērst šiem dzīvniekiem papildu uzmanību un izvērtēt dzīvnieku ēdienkarti, īpašu uzmanību pievēršot minerālvielu nodrošinājumam, tieši vārāmās sāls pietiekamībai. Ātrai problēmas risināšanai ieteicu izdzirdināt elektrolītus un vitamīnu maisījumu, ko lieto dzīvniekiem stresa situācijās. Lai arī tiek izdzirdināts ūdens ar elektrolītiem, papildus vienmēr ir vajadzīgs brīvi pieejams dzeramais ūdens. Jāpiebilst, ka šī ir saimniecība ar augstu darba kultūru un tādas lietas kā ilgstoši nepievienota minerālbarība miltiem likās maz ticama, taču dzīvnieku uzvedība par to liecināja.

Pēc pāris dienām sazinoties ar saimnieci, uzzināju, ka dzīvniekiem esot nedaudz labāk, bet īstu uzlabojumu vēl neredzot, droši vien esot vajadzīgs ilgāks laiks, lai dzīvnieki atkoptos. Vēl pēc piecām dienām, braucot vizītē uz Rūjienu, saņēmu zvanu no saimnieces, ka viņa esot atradusi teļu patieso novājēšanas cēloni. Tas esot ūdens trūkums. Mana pirmā doma – kā tas iespējams ar labu dzīvnieku aprūpi? Izrādās, kādu laiku iepriekš vienam teļam izdevies izspraukties no iežogojuma starp dzirdni un skausta stieni. Lai šo problēmu risinātu, darbinieks, kurš atbild par teļu kopšanu, pieskrūvējis virs dzirdnes koka brusu, lai teļi turpmāk no aizgalda nevarētu izkļūt. Taču tika radīta cita problēma – teļi vairs nevarēja pilnībā piekļūt dzirdnei, jo no jauna pievienotais horizontālais norobežotājs aizspiež teļam kaklu no apakšpuses un tas var nodzert tikai pašu augšējo slāni ūdens, kas atrodas dzirdnē. Vizuāli viss izskatās labi, dzirdnē vienmēr atrodas ūdens, taču nelaime tā, ka teļi to nevar nodzert vairāk kā 5–10 cm tikai no pašas dzirdnes augšas. Turklāt šādas ierobežotas ūdens pieejamības apstākļos sākas pastiprināta konkurence starp dzīvniekiem. Respektīvi, pirmie vienmēr padzeras tie, kas sociālajā rangā atrodas visaugstāk. Tiem nekādas saslimšanas vai augšanas attīstības traucējumus nenovēro. Taču tie, kas atrodas rangā viszemāk un pie ūdens praktiski netiek, strauji novājē un mēģina dzīvību saglabāt, iztiekot no mēslos esošā mitruma un dzert urīnu.

Lietas jāskata kopumā
Noklausoties radušās situācijas izklāstu, uzslavēju saimnieces spēju saredzēt lietas kopumā, tas ir, nefokusēties tikai uz slimajiem dzīvniekiem, bet saskatīt cēloņsakarības. Tas jau liecina par nopietnu profesionālu pieeju, spēju saskatīt dzīvnieku saslimstības ciešo saikni ar turēšanas, kopšanas un ēdināšanas apstākļiem. Atzinīgi izteicos par izpratni, ka slimību profilakse ir prioritāra, ar vislielāko atdevi un tikai pēc tam ārstēšana, diemžēl ne vienmēr ar veiksmīgu iznākumu. Vienlaikus arī priecājos, ka ir iespēja katru dienu praktizēt un no klientiem bagātinos arī pats, gūstot aizvien jaunu pieredzi. Kārtējo reizi pārliecinos, ka šīs it kā pašsaprotamās lietas kā, piemēram, ūdens pieejamība, var tik stipri ietekmēt dzīvnieku veselību.

Atsaucu atmiņā savas prakses sākumu, kad biju nesekmīgi vairākas dienas ārstējis govi ar negremošanu, līdz, pateicoties pieredzējušai kolēģei, atklāju, ka nedarbojās dzirdne. Gadījums ar teļiem vēlreiz deva impulsu pārdomām, kā varu uzlabot savu pakalpojuma kvalitāti. Sapratu, ka jāizvairās no paviršas situācijas analīzes. Lai cik vienkāršs liekas jautājums pirmajā brīdī, tas tomēr prasa izpēti un situācijas izvērtēšanu.

Arī šajā gadījumā domāju, ka pareizi būtu ar saimnieces piekrišanu atgriezties pie teļiem tajā pašā vizītē vai nākamajā dienā un veikt teļu pilnīgu klīnisku izmeklēšanu, novērot, kā tie dzer un ēd, ūdens un barības pieejamību un tikai tad dot galīgo slēdzienu. Šoreiz šo darbu saimniece paveica pati. Mierinājums, ka neviens dzīvnieks nenobeidzās un saimniece īstermiņā ietaupīja veterinārās izmaksas. Vēlreiz sapratu – lai cik maz ir laika, jāturas pie rutīnas, proti, dzīvnieku izmeklēšanas un situācijas izvērtēšanas protokoliem. Vērtējot dzīvnieku saslimstību vai risinot problēmas ar dzīvnieku produktivitāti, jābūt noteiktai shēmai, kas jāapseko. Vienam no galvenajiem vērtējuma punktiem jābūt ūdens pieejamībai. Jāizvairās no vairākiem darbiem vienlaikus, piemēram, glumenieka operācija un konsultācija par palielinātu somatisko šūnu skaitu pienā. Ieguvējs beigās nav neviens, jo pastāv risks, ka būs kāda paviršība operācijas laikā un saimnieks saņems virspusēju, nepilnīgu informāciju par subklīniskajiem mastītiem. Protams, pastāv risks, ka saimnieks atsevišķu vizīti par konkrēto tēmu nevēlēsies, lai izvairītos no veterinārām izmaksām, taču, stiprinot savstarpēju uzticības gaisotni starp klientu un veterinār­ārstu, atsevišķa vizīte var kļūt par realitāti.

Arī veterinārārsts mācās no sava klienta
Atcerējos ilggadēja sadarbības partnera saimnieka Alda sacīto: “Darām vienlaikus vienu darbu, paveicam kārtīgi to un dodamies pie nākamā.” Saprotu, cik esmu bagāts, jo ir iespēja strādāt ar šādiem profesionāliem klientiem un daudz varu no viņiem mācīties.

Tāpat atcerējos citu sadarbības partneru stāstus, kādas fantastiskas profesionālas veiksmes, pat starptautiskas, ir piedzīvojuši konsultanti, tīrot dzirdnes un iesakot nodrošināt govīm vienmēr brīvi pieejamu tīru dzeramo ūdeni no tīrām dzirdnēm. Droši var apgalvot, ka tā ir papildus vairāk nekā tonna piena no govs laktācijā, turklāt ar ļoti niecīgām investīcijām.

Atmiņā nāk arī praktikanta, topošā veterinārārsta Jāņa izbrīns, cik vienādas visur ir šīs parastās problēmas un vai tiešām tas ir tik grūti – nodrošināt tīru ūdeni un vienmēr brīvi pieejamu kvalitatīvu barību. Atbildēju, ka fermeri ir ļoti aizņemti cilvēki, kuri daudz strādā un kuriem jārisina daudz uzdevumu vienlaikus, jābūt ļoti plašām zināšanām, jāmācās un nudien nav vienkārši nodrošināt tīru ūdeni, pretējā gadījumā par šīm problēmām nebūtu jārunā.

Esmu gandrīz sasniedzis nākamās vizītes vietu, kad saņemu zvanu par to, ka saimniecībā govīm nokrities izslaukums no 42 litriem vidēji ganāmpulkā līdz 30 litriem. Teicu, ka tik straujš piena kritums arī iespējams, ja dzirdnēs veidojas virca no tā, ka tās ir piesārņotas ar govs mēsliem. Tā kā šī saimniecība ir ilggadēja sadarbības partnere un zinu saimnieka spēju izvērtēt situāciju, iesaku pievērst uzmanību ūdens apgādei, tostarp, vai nav strāvas noplūde dzirdnēm, vai pareizi sagatavots barības maisījums, vai govis nav bijušas ilgstoši bez barības un vai nav saslimšanas pazīmju, kas liecinātu par infekcijas slimību klātbūtni. Vienojāmies, ka tiks pieteikta vizīte un tajā runāsim par protokola izstrādi – kā rīkoties, ja samazinās izslaukums.

Kur tad slēpjas ūdens burvība?

Pirmkārt, ūdens ir organisma sastāva vislielākais komponents. Ūdens ir pilnīgi visos organisma audos un šūnās. Lai organismā notiktu barības vielu sagremošana, izšķīšana, uzsūkšanās, ir nepieciešams ūdens. Neatkarīgi no tā, cik kvalitatīva būs barība, ja trūks ūdens, barības līdzeklī esošās barības vielas organisms nespēs izmantot un organisms nonāks barības vielu deficītā, ieskaitot nātriju. Ūdens ir nepieciešams arī barības vielu transportam organismā un nevajadzīgo vielmaiņas produktu izvadīšanai no organisma. Tāpēc arī ūdens deficīta gadījumā dzīvniekiem novēro atpalicību veiktspējā, respektīvi, samazinās izslaukums vai dzīvsvara pieaugums. Nespējot izmainīt vielmaiņas produktus, dzīvnieki kļūst apātiski, rodas organisma saindēšanās. Ūdens trūkuma dēļ var palielināties ķermeņa temperatūra, jo ir traucēta termoregulācija. Ja dzīvnieki, īpaši teļi, kādu laiku bijuši ūdens deficītā un tad tiem pēkšņi rodas iespēja brīvi padzerties, strauji mainoties osmotiskam spiedienam šūnās, notiek eritrocītu plīšana un parādās sarkans urīns, šajā gadījumā – hemoglobinūrija. Tā ir tikai neliela daļa no gadījumiem, kas saistīti ar ūdens apgādi, ar ko saskaros praksē.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv