Laukos
Bizness

Vieta, kur trīs paaudzes kopā. Dunikas “Timbru” saimnieces par siera siešanu un lauku darbiem 16

Rucavas novada Dunikas pagasta zemnieku saimniecība “Timbras” jau ilgus gadus nodarbojas ar piena lopkopību. Ģimenē ir četri pieaugušie – mamma un tētis Aija un Laimonis Dejus, jaunie Maija un Jānis Vajevski un mazās atvasītes – Jānis, Zanda un Līva. Trīs paaudzes dzīvo kopā. Aijas pienākums lielākoties saistās ar brūnaļu slaukšanu, bet Maija nodarbojas ar piena produktu ražošanu. Vīri palīdz it visā, kas nepieciešams, bet māju īpašnieks un īstais saimnieks ir Laimonis Dejus. Arī galvaspilsētā mīt divas Dejus atvases un cetri mazbērni. Kā vecmāmiņa saka, mazie rīdzinieki bieži vaicājot – kad brauksim uz laukiem pie gotiņām?

Ganāmpulku veido pamazām

Aijas dzimtā vieta ir netālā Rucava, bet Dunikā ieprecējusies. Strādājusi Sikšņu un Rucavas pamatskolās par ģeogrāfijas skolotāju – ir ģeogrāfe pēc izglītības. “Mums lopiņi uz laukiem vienmēr bijuši. Padomju gados bija divas slaucamas govis, bet pienu tāpat nodevām. 1992. gadā, kad likvidējās kolhozi, mums no vietējās fermas piešķīra trīs jaunlopus .Pašiem arī bija trīs govis. Pamazām sākām veidot govju ganāmpulku, pirmās govis piepirkuši par 450 latiem. Tagad mums ir 33 slaucamas govis,” stāsta Aija. Bijusī rucavniece stāsta, ka govis slaucot ik rītu un vakaru – ja vajagot piepalīdzot znots un kaimiņiene Kristīne. Lielāko daļu izslaukuma ģimene nododot firmai “Nadziņi-1” -tā maksājot 313 eiro par tonnu – visaugstākais maksājums savulaik bijis 325 eiro par tonnu. Ģimene nedēļā nododot apmēram no divām līdz sešām tonnām piena. Siena vākšana vasarā ir mehanizēta – tas nav roku darbs. Ģimenes vīrieši ar to nodarbojas. Zeme kopā ar nomas platībām esot 170 hektāru.
“Es nenogurstu no darba, viss ir pierasts. Kad vēl strādāju skolā, mums bija desmit govis. Bija grūtāk. No rīta agri izslaucu govis, mudīgi uz darbu. Vēl visi mājas darbi – tad vakarā otra slaukšana,” atceras saimniece un piebilst, ka ģimene tagad ganāmpulku nedomājot papildināt. Vēl kūtī trīs govis ir iespējams ievietot, bet tad gan ir viss. Tagad ceļoties piecos no rīta – tad ir pirmā govju slaukšana, bet otrreiz, vakarā, “Timbrās” govis slaucot ap pieciem sešiem. Dienā vidēji izslaucot 400-600 litru atkarībā no gadalaika. Kūtī ir mēslu transportieris un dunicniekiem pieder arī cetri traktori – govju aprūpē viss ir mehanizēts. Ģimenei ir arī ap 30 vistām un truši. Tie arī savu rūpi prasa. Olas bieži dāvinot draugiem un paziņām, bet trušu gaļu lietojot paši uzturā. Vistas staigājot pa lauku un ēdot, ko gribot, ģimene arī paberot graudus.

Audzē arī zilās

“Govīm bez siena dodam arī skābbarību un skābsienu. Šogad par spīti lietiem, izdevās arī kukurūzu nopļaut. Izaudzētie graudi visi tiek gotiņām . Mums ir arī savs mazdārziņš- audzējam dārzeņus savām vajadzībām. Taču pārdodam tikai pienu un piena produktus”, nosaka Aija. Pienu pārdošanai vedot uz Liepāju, reizi mēnesī arī uz Rīgu- pieprasījums esot liels. Tauku procents pienam esot pāri par 4%.
Aija pastāsta, ka komisijas, kuras brauc pārbaudīt saimniecību, allaž esot pretimnākošas, bet “Timbrām” vienmēr visi papīri kārtībā. Mājražošanu pārbaudīt tagad reizi trijos mēnešos brauc no Pārtikas un Veterinārā dienesta. Speciālisti vienmēr esot saprotoši.

“Dunikas pagasts pamazām noveco, daudzi jaunieši devušies laimi meklēt ārzemēs un uz Liepāju vai galvaspilsētu Rīgu . Lielākoties dzīvo vecāka gadagājuma cilvēki. Mēs neesam lielsaimnieki- mums ir vidēja lieluma saimniecība. Lielsaimniecība ir sākot no 100 govīm – mums līdz tam vēl tālu. Ģimenei pieder arī zilās govis- ganāmpulkā to ir 12, un vēl 10 teles. Visu laiku par zilajām govīm valsts maksāja 400 eiro atbalstu, bet tagad tikai 200 eiro. Tomēr zilās govis nav tik ražīgas kā brūnaļas vai melnraibās govis. Zilās govis mazāk arī ēd, viņām nevajag tik daudz spēkbarības. Var sabojāt vielmaiņu ar pārbagātu barību. Zilās govis ir pieticīgākas,” saka Aija.

“Dancis” ap biozālājiem

Aija arī pastāsta, ka par ģimenei piederošajām pļavām, kurās aug bioloģiski vērtīgie zālāji, visu laiku maksāti 150 eiro par hektāru. Tad valsts nolēma, ka tie nav vienādi un ir jāizvērtē klasēs- nulles, pirmā, otrā, trešā klase.

“Valsts iedeva naudu vērtētājiem tikai šogad, lai gan iepriekš to darīt teicās jau 2014.gadā, un mēs visu laiku saņemam tikai 55 eiro par hektāru. Znots interesējās – varbūt zālājus likvidēt? Ļoti interesanta atbilde – ariet augšā! Ja uzars, viss labums pļavās pazudīs uz daudziem gadiem. Pagājušajā vasarā novērtēja mūsu bioloģiskos zālājus, un būs apmēram 100 eiro par hektāru. Gaidām ar nepacietību. Vai mēs vainīgi, ka laicīgi nenovērtēja, un saņemam minimālo maksājumu? Mums tomēr ir vērtīgāki zālāji par nulles klasi,” spriež saimniece.

Foto: Jānis Vecbrālis

Galerijas nosaukums

Sieru paradīze

Aijas un Laimoņa meita Maija Vajevska pēc profesijas ir ainavu arhitekte, bet nodarbojas lielākoties ar piena produktu ražošanu. “Timbrās” top 21 šķirņu siers, krējums- skābais un saldais, sviests un baltais jogurts. Sieri ir visdažādākie- ar ķimenēm, ķiplokiem, tomātiem un citām garšvielām. Siers arī tiek kūpināts. Lielākoties liepājnieki sieru pasūta un tik arī Maija pagatavo. Gatavo tik daudz, lai nav pārpalikumu un neaiziet zudumos. “Mēs ar savu produkciju braucam uz tirdziņiem Liepājā – Rožu laukumā, Pētertirgū, esam pa svētkiem – Miķeļos, Mārtiņos, Lieldienās, Ziemassvētkos. Citi pazvana un pasūta produktus- brauc uz mūsmājām pakaļ. Rucavnieki bieži pasūta, kad svētki tuvojas. Sākumā jau mūsu produktu slava aizgāja no mutes mutē, bet cenšamies pārdošanas ģeogrāfiju paplašināt,” tā Maija. Pašā sākumā sieru esot arī dāvinājuši- tad viss process bijis hobija līmenī.
„Ja tuvojas tirgus dienas, tad visu nedēļu gatavojam sieru. Arī uz Rīgu pastāvīgajiem klientiem vedam savu produkciju. Piemēram, jogurtu mēs gatavojam balto, bez piedevām. Ja vēlas, pats var likt klāt medu, sīrupu, ievārījumu. Ražot daudzas šķirnes jogurtu īstenībā neatmaksājas. Mūsu draugi Mālpilī to izmēģināja un saprata, ka to nedarīs,jo neatmaksājas. Skābo un saldo krējumu cilvēki pērk diezgan daudz- gan kūkām, gan saldajiem ēdieniem, gan smērēšanai uz maizes,” tālāk stāsta mājražotāja un atklāj, ka saimniecība ir realizējusi projektus sadarbībā ar Liepājas rajona partnerību un Lauku atbalsta dienestu . Pirmais bijis 2012. gadā par piena vada ierīkošanu kūtī. Par projektu naudu saimniecība iegādājusies arī divus traktorus, rulonu presi un vēl citu tehniku. Kopsummā projektu nauda bijusi ap 30 tūkstoši eiro.

Septiņas ieejas un izejas

“Mēs labprāt vēlētos izveidot ražotni ārpus mājas- tagad viss notiek virtuvē. Pēc likuma jāveido tāda ražotne, kas atbilstu kā lielražotājiem un kurā būtu “septiņas ieejas un izejas”. Jābūt svaigpiena pirmapstrādes telpai, tad produktu ražotnei un arī kur produktu uzglabāt. Kā maizes cepēji var darīt- visu ārpus mājas. Domāju rakstīt projekta pieteikumu, bet, šo prasību dēļ, atmetu domu,” pamato saimniece un vēl piebilst, ka doma ir ražot arī nogatavinātos sierus, kuriem nepieciešama atsevišķa telpa gatavināšanas procesam. Vienai siera šķirnei tur būtu jānostāv vismaz trīs mēnešus.

Maija arī pastāsta, ka visai ģimenei ļoti patīkot lauki un savs darbs. Doma tikai ir par bērnu tālākizglītību nākotnē, jo tuvākajā skolā ir apvienotās klases. “Mums katram savs hobijs- es dziedu Liepājas sieviešu korī „Aija”, bet vīram Jānim patīk braukt makšķerēt. Tētis Laimonis ir vairāk mājās sēdētājs, un viņam ļoti patīk braukt ar traktoru. Mamma Aija šahu spēlē, un māca to arī citiem. Abas ar mammu esam iesaistījušās arī Rucavas tradīciju klubā, kuru vada Sandra Aigare. Nereti uz Liepājas teātri aizbraucam. Tētis ar mammu reizi gadā dodas ciemos pie radiem Naukšēnos, Rūjienas pusē un tad apceļo Vidzemi- tā mēs tēti izstumjam no mājām,” pasmej dunicniece. Pēc Jāņiem un pēc Ziemassvētkiem ģimene noteikti ņem atvaļinājumu no mājražošanas. Pēc Ziemassvētkiem atpūšoties pa mājām, bet pēc Jāņiem izbraucot ekskursijās pa Latviju. Ģimenei pieder trīs automašīnas- laukos bez tām nekādi neiztikt. Jāved arī bērnus uz dārziņu. Peļņa no ražojumiem esot pietiekama – ieejot veikalā, nevajagot skatīties uz katru centu.

“Kā smejos, šeit ir kakts un baigā nomale, taču tā ir dzimtas vieta un tāpēc patīk. Mans vīrs gan ir no Skrīveriem, pēc profesijas lauksaimnieks, beidzis Vecbebru tehnikumu. Iepazināmies Sidgundā, pie Mālpils, vienos Jāņos un nu jau septiņus gadus esam kopā. Vīrs lopus baro, govis slauc, sieru arī prot pagatavot, ar traktoru brauc, ir būvnieks. Te jau viss jāprot, tādēļ ģimenē darbus nedalām – visi darām visu un esam laimīgi savos laukos,” sarunu noslēdz Maija.

LA.lv