Laukos
Piensaimniecība

Guntis Gūtmanis: Vietējais piens un reģionu attīstība1


LOSP Piena grupas vadītājs Guntis Gūtmanis
LOSP Piena grupas vadītājs Guntis Gūtmanis
Foto: Edijs Pālens/LETA

Autors: Guntis Gūtmanis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes loceklis, Piena grupas vadītājs

Dzeriet un ēdiet Latvijā ražotus piena produktus! Tas ir it kā vienkāršs aicinājums, kuru iedzīvotāji ar prātu saprot un atbalsta, bet ne vienmēr šī patriotiskā vēlme vainagojas ar attiecīgu pirkumu. Šķērslis var būt gan nepieciešamība iegādāties preci ar zemāko cenu, gan patērētāju neinformētība par to, kurš tad īsti ir Latvijā ražots produkts.

Piena lopkopībai ir ļoti liels potenciāls radīt jaunas darba vietas reģionos, jo tajā salīdzinājumā ar graudkopību ir nepieciešams lielāks skaits darbaroku. Piemēram, fermā ar 1000 slaucamām govīm tiek nodarbināti 20–30 cilvēki, bet saimniecībā, kurā audzē graudus 1000 hekt­āru platībā, visu spēj paveikt pieci darbinieki. Latvijas reģioni ir ieinteresēti attīstīt lopkopību, līdz ar to es aicinu domāt plašāk, jo no vietējā piena patēriņa palielināšanas ieguvēji būtu daudzi – gan zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar lopkopību, gan piena pārstrādātāji, gan galu galā arī patērētāji, kas silda savas valsts ekonomiku.

Sadarbojoties plecu pie pleca, ir iespējams kāpināt piena produktu ražošanas apjomu, līdz ar to arī panākt konkurētspējīgāku cenu. Patlaban vietējā un importa prece ne vienmēr ir vienā cenu līmenī. Tas nereti izvēles brīdī ir izšķirošs faktors, jo jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3% iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā 2016. gadā.

Zinot šos datus, runāt par nejūtību pret cenu būtu muļķīgi. Tomēr jāsaprot, ka daudzas lietas uzlabojas, mijiedarbojoties cita ar citu. Piena un tā produktu cenas iet roku rokā ar pieprasījuma apjomu un ražošanas efektivitāti. Patlaban Latvijā ir gandrīz 50 piena pārstrādes uzņēmumu, kuri nestrādā ar pilnu jaudu. Salīdzinājumam: Lietuvā ir pieci lieli šīs nozares tirgus dalībnieki, kuri strādā ar lielāku noslodzi, līdz ar to spēj ražot produktus ar zemāku paš­izmaksu.

Te būtu vērts runāt arī par tirgotāju lomu vietējo piena produktu patēriņa veicināšanā. Piemēram, Norvēģijā lielākā daļa pārtikas veikalu ķēžu pieder vietējiem uzņēmējiem, kuri nodarbojas ar protekcionismu, dodot priekšroku savas valsts, nevis importa produktiem. Šāds vietējā tirgus aizsardzības scenārijs diemžēl nav stāsts par Latviju, kurā lielākās mazumtirdzniecības ķēdes pieder ārzemniekiem. Tāpēc mūsu valsts ražotājiem par iekļūšanu veikalu plauktā nākas konkurēt ar importa sāncenšiem.

Lai gan konkurence piena tirgū mūsu valstī ir ļoti sīva, Latvijā cilvēki ir gatavi atbalstīt vietējos piensaimniekus – liecina LOSP un SKDS 2018. gada decembrī veiktā iedzīvotāju aptauja. Saskaņā ar to vairāk nekā puse jeb 51% respondentu atzīst, ka viņiem ir svarīga produktu izcelsmes valsts, bet 55% aptaujāto norāda, ka būtu gatavi maksāt dārgāk par Latvijas produktiem. Tajā pašā laikā pētījums arī atklāj, ka cilvēki veikalu plauktos ne vienmēr atpazīst vietējos piena produktus. Lai izglītotu sabiedrību par to, kā atšķirt vietējos piena produktus no importētajiem, LOSP īsteno kampaņu “Godīgs piens”.

LA.lv