Latvijā, Politika

Vilku un lūšu aizsardzības plāna vietā iesaka domāt par kompensāciju sistēmu lopkopjiem

Tā vietā, lai vispirms domātu par vilku, lūšu un brūno lāču sugu aizsardzības plāniem, Latvijā būtu jāizveido kompensācijas sistēma lopkopjiem plēsēju uzbrukuma gadījumā, sacīja SIA “Mikaitas” īpašniece, veterinārārste un “Zemnieku saeimas” biedre Aija Šneidere.

Jau ziņots,ka šogad Latvijā tiek pārskatīti un atjaunoti vilku, lūšu un brūno lāču sugu aizsardzības plāni.

“Ja kāds tiešām uztraucas par plēsīgo dzīvnieku sargāšanu, aizsardzības plāniem, jāsāk ar kompensācijas sistēmas izveidi lopkopjiem. Lopkopji ir gatavi darīt un dara visu, lai aizsargātu savu ganāmpulku, savu saimniecību un ģimenes iztikas avotu jebkādiem veidiem,” teica Šneidere. Pēc viņas teiktā, patlaban aitkopji un citi lopkopji ir vienīgie, kas paši no saviem līdzekļiem sedz plēsēju uzbrukumos ganāmpulkiem radušos zaudējumus, kamēr visā Eiropā aitkopji saņem kompensācijas par noplēstajiem dzīvniekiem.

Par kompensācijām aitkopji varētu atjaunot ganāmpulku, turpināt ražošanu un atmaksāt kredītus. Tāpēc Zemkopības ministrijai (ZM), izstrādājot investīciju projektu nosacījumus, būtu jādomā par to, kur Latvijas lopkopjiem dabūt papildus līdzekļus ganāmpulka aizsardzībai- žogu būvniecībai un sargsuņu iegādei.

Šneidere uzsvēra, ka ik gadu Latvijā tiek sakropļotas, saplosītas un nogalinātas simtiem aitu, ko apstiprina Latvijas Aitu audzētāju asociācijas (LAAA) ievāktie un Valsts meža dienesta (VMD) apsekotie gadījumi un apstiprinātie dati. Reti kurš aitkopis ganību sezonā var mierīgi gulēt, zinot, ka plēsēju uzbrukuma gadījumā viņam nepalīdzēs neviens.

“Aitu saimnieki bezspēcīgi cenšas ganāmpulkus pasargāt no visa veida plēsējiem, taču izsalkušie plēsēji ir gudrāki par visa veida žogiem. Risinājums nav aitas turēt kūtī. Aitas ir ganību dzīvnieki, tiem zāle jāēd nepārtraukti, to prasa dzīvnieka fizioloģija. Manuprāt, aitu turēšana vasarā pa naktīm kūtī ir aitu mocīšana. Tām jāatrodas dabiskā vidē un zāle jāplūc tad, kad kuņģis to prasa, un tas prasa nepārtraukti. Turklāt plēsēji mēdz uzbrukt ne tikai nakts stundās. Tad, kad lai gana aitas,” viņa retoriski vaicāja.

Tikmēr Latvijas valsts Mežzinātnes institūtu “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš atzina, ka nešaubās par nepieciešamību lūšu, vilku un brūnā lāča sugas aizsargāt, ne vienmēr obligāti aizliedzot nogalināšanu. “Sugu aizsardzības plāni ir nepieciešami tieši tādēļ, ka tajos tiek plānoti uzdevumi sadarbībai ar lopu audzētājiem, lai palīdzētu mazināt plēsēju uzbruku dēļ nodarīto kaitējumu,” sacīja Ozoliņš, piebilstot, ka attiecīgā plānošana jāorganizē valstiskā līmenī, jo ar sabiedrisku kustību, iniciatīvu un individuālu aktīvistu līdzdalību vien mūsdienu vides aizsardzībā ir par maz.

Kā ziņots. lūšu aizsardzības plāns pirmo reizi Latvijā tika izveidot 2002.gadā, bet atjaunots 2007.gadā. Arī vilku aizsardzības plāns izveidots 2002.gadā un atjaunots 2008.gadā, savukārt lāču aizsardzības plāns apstiprināts 2003.gadā, bet atjaunots 2009.gadā. Salīdzinoši veiksmīgā plānu ieviešana un aizsardzības pasākumu sistēmas funkcionēšana ļāva atstāt nemainīgus šos dokumentus ilgāku laika periodu.Sugu aizsardzības plānus lielo plēsēju sugām Latvijā Eirāzijas lūsim, vilkam un brūnajam lācim šogad veica Valsts mežzinātnes institūts “Silava” ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit

16 Komentāri

  1. Aizsargāt aitas, mēs, principā, varam arī paši – aizsargāt lūšus gan nē!
    Bet kompensācijas varētu gan arī pienākties, kas būtu taisnīgi.

  2. http://nra.lv/latvija/186182-ari-aitkopji-velas-cuku-mera-kompensacijas.htm

    Vilkiem ir daudz ienaidnieku. Mednieki, kas nīst tos kā konkurentus, un zemnieki, kam viņu dēļ jāiegulda līdzekļi ganāmpulku aizsardzībā. Ērtāk ir to nedarīt un saņemt valsts naudu

    Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes sēdē nolemts vērsties pie Zemkopības ministrijas. «Ja jau Eiropa vēlas, lai pie mums ir vilku rezervāts, lai gādā par kompensācijām audzētājiem,» sēdē saspriesto atreferē LETA. Tomēr ministrija savam iecienītajam sadarbības partnerim apstiprinošu atbildi uzreiz nesniedz. Pirmkārt, naudas kā vienmēr neesot. Otrkārt, statistika nebūt neapliecina tiešu sakarību starp cūku mēra apkarošanas pasākumiem, vilku skaita izmaiņām un aitu bojāeju plēsēju uzbrukumos. Turklāt jāvērtē arī pašu lauku uzņēmēju spēja un vēlme aprūpēt savu biznesu. Vienā no šās vasaras uzbrukumiem aitas vilkam tika servētas kūtī – vārti bija atstāti vaļā, un pie šādas nolaidības citi nodokļu maksātāji nekādi nav vainojami.

    … Ziņas par plēsēju uzbrukumiem mājlopiem apkopo Valsts meža dienests. Medību daļas vadītājs Valters Lūsis šķirsta statistiku un secina, ka uzbrukumu skaits pa gadiem svārstās, taču arī te pieaugums nav vērojams. Šogad nokostas 90 aitas, pērn 124 aitas. Vēl pirms tam – ap 150, 160 gadā

    … Taču tāpēc jau nevar izšaut visus vilkus, kā gribētu dažs slikts mednieks, kam vilks ir konkurents, un dažs zemnieks, kurš nevīžo kūts durvis aizvērt.
    Abi Neatkarīgās aptaujātie eksperti ir vienisprātis – nebūtu pareizi kompensēt katru nokosto aitu. Tas nekādi nemotivētu saimniekus labāk rūpēties par savu ganāmpulku drošību. Varbūt pat pretēji. Ļaudis Latvijā ir radoši.

  3. Divu gadu garumā salīdzinot Valsts meža dienesta datus par vilku uzbrukumiem mājlopiem un reģionālās preses rakstus par konkrētiem gadījumiem (kur cietušie aprakstīja, kā redzējuši, ka suņi uzbrūk aitām vai izskrien no kūts, vai arī suņi redzēti pirms uzbrukuma un suņu pēdas bijušas uzbrukuma vietā), iezīmējas skaidra tendence: 2012. gadā no 170 nokostiem mājlopiem vismaz 143 bija suņu nokosti, bet 2013.gadā no 174 – vismaz 129.

    Tikai lieta tāda, ka VMD Medību daļa (Rīgas kantoris), kas sastāv no diviem medniekiem un vienas tantiņas, publiski visas suņu nokostās un savainotās aitas piedēvē vilkiem, lai „pamatotu” kvotas lielumu, kuru mednieki cenšas izpildīt 9 mēnešus. Un tikai tad, kad Vidzemes televīzija ir uzfilmējusi sižetu par suņu nokostām 24 aitām Raunā un VMD Medību daļas vadītājam Valteram Lūsim ir pajautāts, vai šīs aitas arī tiks pierakstītas vilkiem, viņš kā āzis sāk taisnoties, ka neko tādu nedarot, un nokosto aitu statistika no 124 aitām 2015.gadā sarūk līdz 90 aitām 2016.gadā.

    „Raunas pagastā saimniecībā kaimiņu suņi nokož 24 aitas”

    http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/raunas-pagasta-saimnieciba-kaiminu-suni-nokoz-24-aitas.a192028/

  4. Lielbritānijā, kur nav vilku un lūšu, par aitu mirstību ir sekojoši dati – 40% no kopējiem zaudējumiem veido aborti, 30% – gremošanas trakta traucējumi un laikapstākļi, 20% – infekciju slimības, 5% – defekti tikko piedzimušajiem jēriem, 5% – uzbrukumi (lapsas, suņi) un nolaidība.

    Neliels ieskats aitkopības nozarē: pirms jēri dzimst, martā 4 500 saimniecībās ir 100 000 aitu – līdz ar to vilku nokostās, saimnieku nepieskatītās 30-40 aitas nav būtiskas vairumam aitkopju (pārējās 120 nokož suņi).

    Aitkopji gan ES, gan valdības maksātajās subsīdijās var saņemt 6.38 eiro par aitu, un bioloģiskās lauksaimniecības atbalsts ir šāds: zālāji – 97 eiro/ha; laukaugi – 117 eiro/ha. Un kur nu vēl tie zaudējumi, kas ietu garām valsts budžetam sakarā ar samazinātiem maksājumiem par CO2 emisiju kvotām, jo aitai ir vislielākais ogļskābās gāzes pēdas nospiedums starp mājlopiem, bet Aitu asociācijas mērķis ir aitu kopskaitu uzdzīt līdz miljonam. Pērn, izsolot emisijas kvotas, Latvijas valsts ieguva 23 miljonus eiro.

    Pie mums atšķirībā no citām Eiropas valstīm dažiem cilvēkiem liekas, ka vilks varēs pastāvēt un veikt ekoloģiskās funkcijas mežā tikai tad, ja ne centa zaudējumu nebūs radīti nevienam aitkopim. Bet par suņiem un aitām saimniekiem jādomā savlaicīgi – tas saucas „atbildības uzņemšanās par saviem mājdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem”.

  5. LV ir 4 500 aitu saimniecibas un pietiktu, ja katra saimnieciba kopeejaa kasee gadaa iemaksatu 3 eiro. Ar to pietiktu lai kompensetu tas 120 aitas, kuras nokoz lielaakoties suni (nevis vilki). Bet galvenais iideet par ‘zogiem’ kurus Eiropai jaapmaksaajot un vilkiem, kurus veel vairaak vajagot apsaut. Paslaik apsauj KATRU vilku gimeni pa visu Latviju lai gan uzbrukumi aitaam notiek tikai dazaas vietaas (un tikai taapeec ka saimnieki tas nemaz nepieskata). Turklaat tas nekas, ka subsiidijas taapat jau sanem (gan par katru aitu, gan par zaalaajiem, gan par degvielu ar atlaideem). Turklaat valsts budzetam aiziet garaam n-tie tuukstosi eiro no emisiju kvotaam, jo aitai ir lielaakais CO2 peedas nospiedums starp maajlopiem.

    Aitkopibas asociacijai galvenais ir iideet. Un sevi par mocekliem izteelot. Un naudu izspiest.

  6. http://laukos.la.lv/aitas-sarga-suni/

    Labākie aitu sargi. “Mikaitu” pieredze darba suņu turēšanā
    3. oktobris, 2017

    Jautājums: Kuras suņu šķirnes piemērotas aitu ganīšanai? Gunārs Bauskas novadā.

    Pēdējo gadu laikā turpinoties nepieskatīto suņu uzbrukumiem

    +++

    tad kā tur īsti ir – “Mikaitās” bizness vairāk no vilkiem vai tomēr suņiem cieš?

  7. http://www.laukutikls.lv/nozares/lauksaimnieciba/raksti/fermu-diena-mikaitas-plasi-apmekleta

    Klausītājus ļoti ieinteresēja svērumu rezultāti, jo demonstrējumu grupa smagi bija cietusi no plēsoņu uzbrukuma, līdz ar to bija redzams, kādus zaudējumus, ne tikai sakosto dzīvnieku dēļ, bet kopējā grupā valdošās stresa situācijas dēļ (aitu mātes samazina piena atdevi, jēriņi ir izbiedēti un tramīgi) zaudējumus nodara šādi klaiņojošo suņu uzbrukumi aitām. Pēc notikušā uzbrukuma bija jāpaiet apmēram mēnesim, lai situācija grupā kaut nedaudz līdzinātos kontroles grupai, kuru plēsēji bija skāruši ievērojami mazāk.

  8. http://vecs.db.lv/laikraksta-arhivs/zinas/aitu-lielvalsts-potencials-426549

    Viens no briestošās aitkopības nozares trūkumiem ir lauksaimnieku nespēja sadzīvot ar plēsējiem. Pagaidām tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, norāda Mikaitu saimnieki. Kamēr katrā lauku sētā turēs agresīvus suņus, kam būs iespēja klaiņot pa apkārtējiem laukiem, tikmēr aitkopji slīgs bezspēcībā, atrodot kārtējo noplēsto aitu. Suņu saimnieki vainīgi nejūtas, kamēr Mikaitās mapē tiek krātas briesmu darbus apliecinošas fotogrāfijas. Gan suņu, gan vilku zobu apstrādāta, dažkārt no aitām paliek pāri tikai kaulu čupiņa. Kāda jauna aitu audzētāja pirmo ganāmpulku klaiņojošs suns sadzinis dīķi, un visas aitas noslīkušas. Saimnieks pēcāk aizbraucis peļņā uz ārzemēm.

  9. Vācijā ir populāri turēt aitas, lai noganītu privātmājas zālienus, lai nevajadzētu nemitīgi pļaut. Kā nekā aitām nav tādu pļeku ka govīm. Latvijā arī ienāk šī mode – nopērc četrus jēriņus, nobaro, rudenī pārdod un nopērc ziemas riepu komplektu vai arī piepildi ledusskapi ar pašaudzētu gaļu. Daudzi izmēģinājuši atsakās, jo tas ir skandāls pa visu rajonu, kad bērni ir redzējuši, kā kaimiņu suns saplosa aitu,» stāsta A. Šneidere. «Es saprotu tādus riskus kā cenu kritumu, pieprasījuma samazināšanos vai izejmateriāla sadārdzināšanos. Bet suņu nodarījumu risku, manuprāt, nevajadzētu uzņemties tikai aitkopjiem, jo būtībā tā ir suņu saimnieku nolaidība,» sāpīgo tematu rezumē J. Miķelsons.

    1. Copy, paste ātkal aiziet galda doktoram kuram nav ne pašam savu pētijumu. Sabiedrību uzrunā tikai aiz datora ekrāna. Nav redzējis ne vilku, ne suņu nodarītos postījumus. Un tādiem dīkdieņiem tagad ir vārds un viedoklis.Pareizāk sakot ir viedoklis, nav zināšanu. Būtu labāk pats pacenties kā jauns cilvēks būdams kautko izaudzēt, kaut kabaci…

  10. http://edruva.lv/vesela-aita-vesels-gars/

    Pirms dažiem gadiem saimniecības vārds plaši izskanēja medijos, jo ganāmpulkam uzbruka plēsēji, kas sagādāja zaudējumus vairāku tūkstošu eiro apmērā. Tagad Jānis stāsta, ka nokārtojis ieroča atļauju: “Tas bija katastrofāls gads, citādāk to nenosaukt. Pagājušajā gadā arī bijām spiesti nošaut divus skaistus suņus, kas koda mūsu aitas. Ļoti skarbi. Tie bija suņi, kas no Rīgas atvesti pie vectēva uz laukiem. Dukši jau pirmajās stundās aizlaidās lapās un atrada ceļu uz ganībām. Protams, pēc negadījuma izvērtās konflikts ar suņu saimniekiem, turklāt policijas uzvedība bija diezgan īpatnēja, bet suņi bija šķērsojuši divus elektriskos ganus, un mums nebija citas izvēles,” saka Jānis. Ja Matīss ar Jāni nebūtu tovakar vākuši blakus laukā skābsienu, šī varēja būt kārtējā tūkstošiem eiro vērtā traģēdija, par kuru diez vai kāds cits maksātu.

Pievienot komentāru