Piena lopkopība, Piens

Visdrošākā banka – investīcija govīs. “Vītoliņu” pieredze Latvijas visražīgākā ganāmpulka izveidē

Autors: Uldis Graudiņš

Latvijā visražīgākā ganāmpulka, Kauguru pagasta zemnieku saimniecības “Vītoliņi” saimniece Ieva Rutkovska no 90 govīm slauc arī ļoti veselīgu pienu, kur somatisko šūnu daudzums koppienā ir vidēji 45 000. Pieredze, zināšanas un aktīvā iesaistīšanās sabiedriskajā darbā, visticamāk, ir iemesls, kāpēc Vītoliņu saimniece vada arī Latvijas Holšteinas šķirnes dzīvnieku audzētāju asociāciju. Intervijā Ieva Rutkovska stāsta par savu pieredzi gandrīz 15 000 kg no govs izslaukuma sasniegšanā, vērtē piena ražotāju un piena pārstrādes uzņēmumu attiecības, kā arī procesus lauksaimniecībā.

Vītoliņi pārliecinoši ir pirmajā vietā valstī pēc vidējā piena izslaukuma no govs. Kas ir sasniegumu pamatā?

Slaukt tik daudz piena liek motivācija izdzīvot. Ja par pienu maksā zem pašizmaksas, no katra laukuma kūtī ir jāiegūst maksimāli daudz. Mums ar vīru ir jānosargā mājas mūsu četriem bērniem. Pēdējos gados ļoti daudz ir bijis jāpārdomā. Cienījamais zemkopības ministrs saka – ja uzņēmumam nav peļņas, slēdz to! Tāda ir arī sabiedrības attieksme. Mēs pirms vairākiem gadiem vērtējām iespēju slēgt fermu, daudzi mani līdzcilvēki arī to zina. Sapratām – fermu slēdz, bankas paņem ieķīlāto zemi, mājas un lopus. Dzīvi vienmēr var kaut kā sakārtot. Bija tikai viens neatbildēts ar uzņēmējdarbību saistīts jautājums – piena cena atkal kāps, būs pieprasījums pēc piena, pēc piena taukiem kā patlaban, bet kur tos ņemt? Kur ņemt pienu? No govīm. Kur ņemt taukus? No govīm. Bet tās ir jānokauj tāpēc, ka bizness nav izdevīgs…


Mūsu saimniecība ir maza, 112 ha zemes, ar jaunlopiem kopā ir 210 dzīvnieku. Izdzīvošanas laikā katru dzīvnieku – tas izklausās nežēlīgi –, kas neatbilst kaut kādiem ekonomiskajiem parametriem, likvidējām. Ģenētiskais potenciāls Vītoliņu dzīvniekos ir, bioproduktu pērkam no Amerikas. Tā bija vēl viena atziņa, kas lika apdomāties – tādus dzīvniekus, kurus labvēlīgas piena cenas gadījumā varētu slaukt un veiksmīgi taisīt biznesu, nopirkt nevarētu. Bija jāveic dažas darbības – sākām slaukt trīsreiz dienā, tas ļāva iegūt būtiski vairāk piena. Ar trīsreizējo slaukšanu iegūst arī daudzas citas lietas. Piemēram, cilvēki govi redz biežāk, līdz ar to tā labāk saglabājas un vairāk ražo pienu. Pārdomātāk piestrādā pie tā, ar ko dzīvnieku baro.

Augsta izslaukuma sasniegšanā jāņem vērā sīkumi. Ja nemēģinām saklausīt, saprast, izaugsme nenotiek. Vislielākais izaicinājums ir cilvēka domāšana – apmācīt viņu tā, lai sadzird un saprot govju valodu. Aizvien ilgāk strādājot ar govīm, saprotu, ka tās dod zīmes, mājienus. Tie ir jāsaskata. Kritums izslaukumiem ir saistīts ar cilvēkiem. Piemēram, laikus neapgriežam govīm nagus, neapsēklojam, nevērojam, vai govs meklējas, domājam, ka, skābbarību ieliekot mikserī, nav svarīgs sausnas daudzums. Vienkārši ieberam spēkbarību un nedomājam, vai ir svarīgi to jaukt 10 minūtes ilgāk vai mazāk. Domājam – kāda starpība? Paldies veterinārārstam Egilam Juitinovičam, kurš ļoti rosina izprast govi, tās vajadzības, tas dod rezultātu.


Piensaimniecība ir ļoti greizsirdīga. Tai nepatīk, ka dari kaut ko citu, piemēram, regulāri brauc uz Holšteinas šķirnes lopu asociāciju, un ka ģimenē ir mazi bērni. Ja neveltī fermai 24 stundas diennaktī, tad palaid kaut ko garām. Piensaimniecībā nezini rītdienu. Ja kaut ko ieraugi, tas nozīmē – jārīkojas uzreiz. Ja pārvari slinkumu, atrisini cilvēka radīto problēmu govij bez kavēšanās, parasti arī citu problēmu ir mazāk. Tāpēc mums ir daudz protokolu – ko govs pēc atnešanās dara, kāda ir piena triekas profilakse, kādi pasākumi ir jāveic govju gremošanas veselības veicināšanai. Tos īstenojam, lai gūtu labākus rezultātus. 


Kādu barību saņem Latvijas visražīgākā ganāmpulka piena devējas?

Barībā dodam to pašu, ko visi – skābbarību, graudus, soju, rapšus, minerālpiedevas. Mēs iepērkam Igaunijas kombinētās lopbarības rūpnīcā pēc mūsu receptes gatavotu produktu. 
Barojam, rēķinot pēc sausnas kilogramiem. Dienas barības devu rēķinām uz 25,4 kg sausnas. Vidēji govis apēd 26,6 kg sausnas. Dienā govs apēd 44 kg barības. Ja tai iedod 39 kg, tad mēnesī viena govs samazina naudas ienākumus par 4000 eiro.


Mums ir 43% skābbarības sausnā, 57% koncentrātu. Tas ir tuvu iešanai pa naža asmeni.
 Amerikāņu, franču un vācu datorprogrammās liku barības devas. Visas programmas rāda – jo vairāk slauc, jo vairāk naudas paliek. Ja saproti, ka govij nav problēmu, un novērs to, kas tai traucē, esi ieguvējs. Pat arguments, ka ražīgākas govis vairāk slimo, nav pareizs. Dzīve rāda pretējo, slimo mazāk nekā agrāk.
 Govij visu laiku ir jābūt pieejamai barībai. Kad govs paēd, tā iet gulēt. Guļot tā ražo pienu. Kad atgremo – svarīgi redzēt, cik no gulošajām govīm kustina muti, cik nekustina. 


Cik aptuveni liela Vītoliņos ir piena pašizmaksa?


Turamies pie Latvijas vidējā rādītāja 26–27 centiem. Mums ir liels darbaspēka izmaksu īpatsvars. Pavisam fermā strādā septiņi darbinieki. Nesen ļoti nolaidām izslaukumu – cilvēks pie barības izdalīšanas nesaprata darba kārtību. 


Patlaban plaši diskutē par piena taukiem, kuru cena ir kāpusi. Kā vērtējat sadārdzinājumu?


Cilvēks, kas kaut ko par govīm ir mācījies, saprot – papildu taukus nevar dabūt ārā tūlīt. Pirmām kārtām jāņem vērā tauku procenta iedzimtība uz nākamo paaudzi. Tā nav ļoti spēcīga. Spēcīgāk uz nākamo paaudzi pārdzimst augums, diezgan labi tesmenis, somatiskās šūnas – tām ir 10% pārmantojamība. Manuprāt, taukiem pārmantojamība ir 23%, taukus nav viegli palielināt. Tā ir piensaimnieka gudrība – uzturēt līdzsvaru starp kādu piena rādītāju un produktivitāti, ņemt vērā olbaltumvielas, piena ražību, taukus, tesmeņa formu, auglību, teļu atnešanās vieglumu.

Tauku daudzumu ļoti ietekmē ēdināšana. Arī sausnas svārstības ir viens no nosacījumiem. Govs, kam nav pietiekamas barošanas, nav pietiekami enerģijas, piena ražošanai izmanto savus taukus. Ja ir ketozes, enerģijas deficīts un šādi tauki, tad tauku pienā nav daudz vairāk kā proteīna. Šāds piens ir ar ketonvielām. Tas rada nepatīkamu aromātu, produktu kvalitāte arī kļūst slikta. Taukus var pacelt, nedodot govīm ēst. Patlaban par taukiem piemaksā, iegūstam labāku cenu; mazāk ēdot, govs, iespējams, mazāk dos piena, bet neiegūsim kvalitatīvus taukus. Es personīgi nemēģinu šajā bumā lēkt līdzi. 


Kā Vītoliņi attīstīsies?


Mums vēl ir brīvas vietas kūtī. Krīzes laikā govis brāķē arī tāpēc, lai taupītu veterinārās izmaksas. Naudas plūsmas dēļ. Mēs pieaudzējam ganāmpulku, pārdodam citiem saimniekiem telītes. Holšteinas asociācija ir ļoti svarīga tiem, kas ražo pienu. Arī neraugoties uz to, ka patlaban Holšteinas govi vēlas nolikt, ka šķirne nav tik populāra. Uzskatu, ka arī Holšteinas govis var ražot pietiekami daudz tauku, lai ar tiem varētu balansēt mainīgajā tirgus situācijā. Un vēl – paiet trīs gadi, kad sākam slaukt govi. Neviens patlaban nav drošs, kas notiks pēc trim gadiem.

Ko piena ražotājiem dotu vēl ciešāka kooperācija?


Latvieša daba aizvien traucē turēties pie norunātā – vīrs un vārds. Kooperācija darbojas vairāk burbuļa līmenī, nevis visu iesaistīto biedru labklājības celšanai. Saskatot, ka kooperatīvos iedod ļoti lielu varu administrācijai, vienmēr esmu pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk kooperatīvs kļūs par burbuli. Administrācijai kooperatīvs ir jāvada profesionāli, vienmēr prioritātei jābūt zemniekam. Bija savādi skatīties, ka piena krīzes laikā Trikātas valde sāk pati pārdot pienu uz ārpusi, nevis kooperatīvam. Saskatīju, ka viņi domā katrs par savu ādu. Tad sapratu, ka par manu pienu nedomā, tas bija viens no iemesliem, kāpēc vairs neredzēju jēgu būt kooperatīvā. Arī administrācijas uzturēšanai atskaitāmā procenta lielums bija cienījams, vadītājiem maizes rika iznāca ļoti bieza. Neviens neveica sarunas par iespēju pirkt lētāk graudus. Ja sīkumos redzi, ka administrācija nav uzticama, tad kā tai var uzticēt lielas lietas? Trikātā bija ļoti daudz cilvēku, statūti nebija tik precīzi, mērķu īstenošanas programma nebija tāda, kas ļautu nenovirzīties no svarīgākā mērķa.


Latvijas pircējs ir ļoti brīnišķīgs, viņš piena produktus pērk par neadekvātu cenu. Viņš sponsorē gan neefektīvo piena pārstādi, gan tirdzniecības ķēdes. Piena ražotājam maksā 30–31 centu, no tā vēl sviestu uztaisa! Tirdzniecība parāda, ka Latvijas tirgotājs atrodas nenormāli labā situācijā, savukārt pārstrādātājs var atļauties ļoti neefektīvas tehnoloģijas un tik un tā ar pozitīvu bilanci darbojas. Latvijas patērētājam ir jāpiešķir ordenis! Nav tālu jābrauc, tepat Igaunijā var redzēt, cik veikalā maksā piena produkti. Mēs esam aplaupīti, jo savu pārstrādi nenosargājām.

Kas saimniecībai patlaban visvairāk traucē?


Kad mūsos pamodīsies cilvēkmīlestība un doma, ka tikai kopā esam spēks? Fermā kopā nāk komanda, kas baro teliņus, tīra mēslus, slauc govis – tas ir mazais, kas kopā veido lielo. Nākamais – nevar būt pārstrādes rūpnīcas, ja nav, kas slauc govis. Man patīk, ka cits pelna, bet gribu, lai arī man ļauj paēst. Ja slaucējam veidojas situācija, ka maizīte kļūst ļoti plāna un jādomā par izdzīvošanu, tad kaut kas nestrādā tai cilvēkmīlestībā.

Problēma ir cilvēks. Arī vadītājam ir jāmācās būt vadītājam. Arī es ļoti daudz mācos un meklēju veidus, kā būt labai vadītājai. Kā strādāt ar modernāku, cilvēku cienošāku attieksmi, lai viņi justos labi komandā ar mani. Pirmām kārtām esmu viņiem pateicīga, ka viņi ir atnākuši uz darbu un ir izvēlējušies strādāt ar mani komandā. Ar to esmu sākusi sarunas pēdējā mēneša laikā, jo mēs, laucinieki, daudz par daudz čīkstam. Kas vēlas būt kopā ar čīkstētāju? Neviens!

Kad piezvani uz Valsts nodarbinātības aģentūru un vaicā par darba meklētājiem, saņem atbildi – kurš tad vēlas strādāt fermā! Pag, jūs esat bez darba? Kas tad ir necienīgs šajā darbā? Visi fermas darbinieki ir cienījami cilvēki. Mēs pieņemam darbā cilvēkus, kuri tāpat saņem sociālās garantijas. Nereti viņiem piedāvā dienesta dzīvokļus, bieži vien attālums līdz veikalam, skolai vai bērnudārzam ir pat izdevīgāks nekā lielo pilsētu vidē.


Tāpēc aizvien vairāk aicinu mīļos lauksaimniekus – beidzam čīkstēt! Svarīgi iztaisnoties, uzsvērt – jā, es dzīvoju laukos, savu dienišķo maizi pelnu laukos un mana darbavieta ir brīnišķīga!

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

2 Komentāri

  1. Uzskatu, ka nav ekonomiskā pamatojuma priekš šāda skaita – 7 darbiniekiem. Saimniece to pati labi saprot, bet… Vismaz dod darbu! Un darbinieki uztur savas ģimenes.

    Bet te būtu saimniecei jāpadomā par pēctecību, lai bērni nāk strādāt, savējie paliek savējie, saimniecības budžets paliktu iekšējā ekonomikā, tas būtu ļoti labi, jo šī neskaitās ģimenes saimniecība tomēr…

    Zinu saimniecību – sieva mirusi, vīrs palicis, strādā ilgus gadus veidotā saimniecībā, viens pats, ir meita un dēls, bet tie laukos nav palikuši, tik atbrauc ciemos, bet tad gan kāpj traktorā iekšā, palīdz, cik var, tāpat arī meita.
    Nealgo nevienu, strādā pats, slauc pienu no 30 govīm, apsaimnieko 70 ha. Dzīvo ļoti ļoti labi, bet daudz arī strādā. Remontē māju – lepna. Pagalmā stāv trīs ārzemju, ne jauni, bet grumtīgi traktori. Viss ir, raujās gan, bet dzīvo patiešām pārtikušu dzīvi.

    Cits variants – samnieko ģimene, vīrs un sieva un viņu dēls, trijatā. Arī slauc pienu, tur 50 lopus, apsaimnieko 150 ha, daļa ir graudi, bioloģiskā saimniecība. Un nekādi 7 strādnieki…. Turklāt zema piena pašizmaksa. Visu, ko nopelna, iegulda. Dzīvo labi.

    Tā ka, katram savs saimniekošanas modelis. Vienmēr der ieklausīties citos….

    1. Paldies, ka jums ir viedoklis. Taisnība, ka katram savs modelis.
      7 darbinieki. Valsts likumdošana un arī sirdsmīlestība pret cilvēku paredz, ka darba stundas apmeram 170 mēnesī. Tāpat darbiniekiem pienākas atvaļinājumi. Viņi drīkst būt slimi vai būt pirmsdzemdību vai pēcdzemdību atvaļinājumā, vai būt bērna kopšanas atvaļinājumā. Tāpēc vismaz viens darbinieks ar vajadzīgs vairāk, lai to visu nodrošinātu.
      Piekrītu, ka bērniem ir jāiesaistāt saimniecības darbos. Tomēr skolas un nodarbības ārpus skolas ir jāapmeklē. Mūsu mērķis ir izaudzināt izglītotus sabiedrības locekļus, kas ir spējīgi uzņemties atbildību un veidot labāku sabiedrību nākotnē.
      Tāpat ir jānovērtē, kas ir katra bērna stiprās puses un tās jāattīsta. Piedevām pusaudžu bērni ir jāapmāca un jāuzrauga, kas prasa papildus laiku. Protams nākotnē tas ir milzīgs ieguvums. Var ielikt viņus fermā un domāt- redz cik labi es ietaupīju. Ceru, ka bērni brīvprātīgi izvēlēsies lauksaimniecību.
      Nezinu gan kā, lai saimniecībā iesaista 4 un 2 gadus vecus bērnus. Kuru no darbiem viņiem deliğēt? Protams es zinu, būt mammai 24 stundas tas ir mans darbs un līdz ar to, kādus darbus, kurus pirms tam veicu es, kādam deleğē.
      Darbinieku skaits atšķirsies arī no tehnoloğijām, kā tiek sagatavota barība. Bieži citas saimniecības ņem ārpakalpojumu uz skābbarības sagatavošanu, mēslu izvešanu, salmu ruļļu pakaišiem iepirkšanu, nagu griešanu govīm, pārraudzību un mākslīgo apsēklošanu kā arī uz veterināriem pakalpojumiem vienkārśiem gadījumiem.
      Atšķirība ir arī vai govis slsuc 2x vai 3x. Vai teļus baro 2x vai 3x.
      Līdz ar to labi ka ir kāds, kas dod iespēju nodrošināt savas ğimenes.
      Par citiem modeļiem man grūti spriest, bet katram savi aprēķini. Zinu tikai vienu, ka lielai daļai LV saimniecību, manā skatījumā, aprēķini balstās uz subsidijām.
      Ja saimniecībai ir 100 ha zeme un 90 slaucamās govis un 130 jaunlopi ir redzams, ka tā strādā ļoti intensīvi. Praktiski 1govs uz 1 ha.
      Minētajās saimniecībās šī proporcija ir vēl lielāka. Holandē 1 govij ir 0.5 ha. Viela pārdomām.
      Mans mērķis vienmēr ir bijis, ka katrs, kas nodarbojas lauksaimniecību ir apbrīnas vērts. Tāpēc es nelienu viņu saimnieciskajos aprēķinos. Šajā rakstā žurnālists dalījās ar mūsu pieredzi viņa skatījumā. Piedevām tekstā ir dažas kļūdas, bet tas jau nav galvenais. Lai mums visiem labi klājas. Ieva Rutkovska.

Pievienot komentāru