Laukos
Politika

Zemes aizsardzībai vajadzīgs jauns likums 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Timurs Subhankulovs

“LA” redakcijas apaļā galda sarunā centāmies noskaidrot, ko esam ieguvuši ar lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes noteikumiem, kas ir spēkā no šā gada 1. jūlija, arī to, kas zemes iegādes noteikumos nepatīk Eiropas Komisijai. Sarunā, kuru vadīja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis, tās dalībniekiem jautājām, kādi ir trūkumi šajos noteikumos un kas būtu nepieciešams zemes lietderīgas izmantošanas uzlabošanā.   Pie apaļā galda sēdēja Saeimas deputāts, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, Latvijas Zemes fonda vadītāja Ina Alksne, Zemnieku Saeimas lauksaimniecības lietu eksperts Mārtiņš Trons, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis, Latvijas Industriālo ka-ņepju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Vilnītis, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības lietās Sniedze Sproģe.

A. Ozols: No šogad Saeimā pieņemtajiem likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumiem ieguvums ir ietvertā norma, ka juridiskām personām, pērkot zemi, jāapliecina patiesā labuma guvējs. Šai ziņā mēs pat esam priekšā citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

I. Alksne: Manuprāt, pats lielākais ieguvums ir Latvijas Zemes fonda izveidošana. Pašlaik fonds jau nopircis 230 zemes īpašumus ap 3800 hektāru kopplatībā, gandrīz visi ir arī iznomāti, jo pieprasījums pēc nomas ir ļoti liels. Citstarp esam nopirkuši ap 250 hektāru aizaugušas zemes, kurus paši vai ar nomnieku palīdzību esam sakopuši izmantošanai lauksaimniecībā.

Novembrī noslēdzām arī pirmo lauksaimniecībā izmantojamās zemes pirkuma līgumu, nopērkot 35 hekt-ārus ar pārdevēja tiesībām to nomāt un pēc pieciem gadiem atpirkt. Šo iespēju zemniekiem paver Zemkopības ministrijas sagatavotie un 24. oktobrī valdības apstiprinātie grozījumi noteikumos par darījumiem ar lauksaimniecības zemi.

S. Sproģe: Ieguvums noteikti ir Latvijas Zemes fondam noteiktās pirmpirkuma tiesības, kuras tas var izmantot, tiklīdz jūt, ka kādi blēži mēģina noslēgt aizdomīgus darījumus.

I. Alksne: Jā, arī tās. Šogad esam pieteikuši pirm-pirkuma tiesības vairāk nekā 20 gadījumos, kur darījuma vērtība bija noteikta zemāka par zemes kadastrālo vērtību. Visticamāk, tādējādi mēģināja mākslīgi samazināt darījuma vērtību, lai nebūtu jāmaksā nodokļi. Esam saskārušies arī ar šaubīgiem darījumiem, kur pircējs ir uzņēmums ar pavisam citu nodarbošanos. Arī šajos gadījumos, izmantojot pirmpirkuma tiesības, mēģinām zemi saglabāt lauksaimniecībai.

Tomēr jāatzīst, ka ar pirmpirkuma tiesību izmantošanu iet grūti. Īpašumam, kuru pārdod domājamās daļās, pirmpirkuma tiesības nav iespējams izmantot. Bieži esam saskārušies arī ar to, ka pircējs un pārdevējs atsauc darījumu, tiklīdz uzzina par mūsu pieteikumu. Vienīgais labums ir tas, ka tā tiek apturēts aizdomīgs darījums. Bet nekāda ekonomiska ieguvuma no tā nav. Tāpēc es uzskatu, ka likums vēl būtu jāpilnveido, lai nostiprinātu fondam piešķirtās pirmpirkuma tiesības.

M. Trons: Zemes fonds nešaubīgi jānostiprina gan juridiski, gan finansiāli, gan palielinot tā darbinieku skaitu. Tam jādod tiesības iegādāties arī to zemi, kas tiek piedāvāta par cenu, kas ir lielāka par vidējo tirgus cenu vietējā novadā vai pagastā. Ņemot vērā, ka cenas aug, fonds neko nezaudētu. Tādējādi fonda loma zemes tirgū kļūtu lielāka, nekā tā ir pašlaik. Iespējams, ka fonds varētu būt tas filtrs, kuram cauri iet pilnīgi visi zemes darījumi, tostarp tādi, kuros pircēji ir lauksaimnieki.

S. Sproģe: Fondam varbūt jāuztic arī zemes konsolidācija, kam, protams, nepieciešami papildu izdevumi. Mums joprojām ir ļoti daudz sīku neapstrādātas zemes gabaliņu bez iespējām tiem piekļūt vai ar citiem trūkumiem. Īpašnieki lielākoties ir likumīgie mantinieki, kuriem pašiem nav iespēju tos izmantot. Fonds varētu tos atpirkt, pēc tam pārdodot tos zemniekiem.

M. Trons: Būtisks trūkums zemes iegādes noteikumos ir darījumi ar uzņēmumu kapitāldaļām. Kad Saeimā apsprieda zemes iegādes noteikumus, Ekonomikas ministrijai gan bija uzdots izdomāt, kā ierobežot šādus darījumus uzņēmumiem, kuru īpašumā ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Kaut arī šajās apspriedēs Ekonomikas ministrijas pārstāvis ir klāstījis, kā to varētu, diemžēl nekādu likumprojektu vai citu tiesību dokumentu jo-projām nav. Pats vienkāršākais, ko piedāvāsim no savas puses, būtu noteikums, ka arī šajos darījumos pircējam jāatbilst likumā noteiktajām prasībām, tostarp jāprot valsts valoda utt.

A. Ozols: Darījumi ar uzņēmumu kapitāldaļām nav tikai Latvijas problēma. Par to noraizējušies arī Vācijā, kur savulaik kāds Amsterdamā reģistrēts investīciju fonds bija nopircis aptuveni simttūkstoš hektāru. Noslēdzot šādus darījumus, iespējams izvairīties no nodokļu maksājumiem. Savukārt valsts vairs nezina, kam īsti pieder zeme.

Pašlaik neviens īsti nezina, kā atrisināt šo problēmu. Ungārijā mēģina noteikt, ka zemi var nopirkt tikai fiziskas personas. Latvijā tas ir nokavēts, šāds lēmums bija jāpieņem 90. gadu sākumā, vienlaikus grozot Satversmes pantu, kurš nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

R. Naudiņš: Manuprāt, zāles pret šiem darījumiem tomēr ir. Esmu sagatavojis priekšlikumus likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumiem, kuri paredz noteikt pircējiem vēl stingrākas prasības, nekā tās ir spēkā pašlaik. Pirmkārt, pircējam jau nākamajā dienā pēc zemes iegādes jānodarbojas ar lauksaimniecību. Otrkārt, trīs gadus, skaitot no dienas, kad zemes īpašums reģistrēts zemesgrāmatā, aizliegts to iznomāt citiem. Tas ļautu novērst to, ka firmas, tostarp ar ārvalstu kapitālu, tur zemi īpašumā spekulatīvos nolūkos. Tiktu pārtraukta cenu mākslīga “skrūvēšana”, cenas stabilizētos. Zemi varētu nopirkt mūsu lauksaimnieki.

G. Vilnītis: Likums ar šādu nosaukumu – “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” – jau īsti neatspoguļo to, kas tur pašlaik ir ielikts iekšā. Tāpēc jārada jauns likums, kurā vienuviet būtu apkopots viss vajadzīgais un vērtīgais, kas pašlaik izkaisīts gan jau pieminētajā, gan vairākos citos likumos.

A. Ozols: Eiropas Komisija izteikusi bažas par mūsu prasību zemes pircējiem prast valsts valodu. To gan vairāk saista ar prasību pircējam dzīvot tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kurā viņš iegādājies zemi. Dažās Eiropas valstīs to pieprasa. Bet tā tiekot pārkāptas tiesības izvēlēties dzīvesvietu. Jau ir arī Eiropas tiesas spriedumi, kuri šādu prasību atzīst par nelikumīgu. Īpašniekam ir tiesības izvēlēties, kā apsaimniekot zemi – izveidojot zemnieku saimniecību un ar paša spēkiem vai nodibinot kapitālsabiedrību, kurā viņš ir kādā amatā, bet pats zemi neapsaimnieko.

Prasība pircējam prast valsts valodu varētu tikt pielīdzināta prasībai pēc izglītības, ko varētu uzlūkot kā Eiropas Komisijas interpretāciju. Gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir spēkā valsts valodas likums. Šie likumi pēc sava satura atšķiras. Bet pamatprasība jau neatšķiras – komunikācija ar valsts un pašvaldību institūcijām jānodrošina valsts valodā. Jautājums ir par to, vai likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” ietvertā prasība ir stingrāka nekā valsts valodas likumā ietvertā.

Manuprāt, tas, par ko pašlaik bažījas Briselē, vēl nav pats svarīgākais. Pats svarīgākais – kādus mērķus mēs paši šeit Latvijā gribētu noteikt zemes lietderīgā izmantošanā turpmāk. Un kādi ir tie instrumenti, lai šos mērķus sasniegtu. Likums, kas ietver zemes iegādes noteikumus, protams, ir mērķis. Bet lielā mērā arī instruments. Par zemes izmantošanas politiku ir runāts dažādos līmeņos, ir sagatavotas zemes politikas pamatnostādnes. Bet diemžēl nav paša galvenā – zemes politikas dokumenta veidā. Deviņdesmito gadu vidū iesāktā diskusija par meža politiku beidzās ar to, ka radās desmit lappušu dokuments “Latvijas meža politikas mērķi un principi”. Šo gadiem ilgušo diskusiju par zemes izmantošanu vajadzētu noslēgt ar to pašu.

Kaut arī šoruden aprit 25 gadi kopš zemes reformas sākuma, politiķiem beidzot vajadzētu vienoties par zemes politiku un sagatavot to dokumenta veidā. Nevajadzētu vēlreiz sākt diskutēt par detaļām, par kurām vienmēr izceļas strīdi. Vispirms vajadzētu vienoties par mērķiem un principiem, tikai pēc tam par detaļām.

S. Sproģe: Pirms reformas sākuma mums bija agrārās reformas likums, kurā īsā, koncentrētā veidā šie mērķi un principi jau bija izteikti pietiekami skaidri. Vēlāk to nomainīja likumi “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” un “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, kuri jau bija krietni garāki un vietām izplūduši detaļās. Agrārās reformas likuma vietā bija jāsagatavo zemes politikas likums, kurā būtu ietverti šie mērķi un principi. Diemžēl tāda likuma patiešām nav. Tā vietā ir uzrakstīti daudz citu likumu, kuri atgādina instrukcijas un no kuriem nav saprotams, kā būtu jāstrādā.

A. Ozols: Nesen Briselē piedalījos seminārā par lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus regulējumu. Par šo tēmu šis bija otrais pasākums, pirmo sarīkoja šā gada 28. martā. Pēc pirmā tapa skaidrs, ka ne tikai jaunajās, bet arī vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs par to ir daudz krasi atšķirīgu viedokļu un dažādu interpretāciju. Šai tēmai pievērsās arī Eiroparlaments, kurā tapa ziņojums ar tēlainu nosaukumu “Par zemes sagrābšanu Eiropā”. Beidzot visi atzinuši, ka lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus regulēšana ir ļoti nopietna problēma, kurai nebūs vienkārša atrisinājuma. Atšķirīgo viedokļu un dažādo interpretāciju dēļ pret dažām dalībvalstīm, tostarp pret Latviju, tika iesāktas pārkāpumu procedūras. Mums izvirzītās prasības it kā esam izpildījuši – no likuma esam izņēmuši noteikumu par izglītību, tā vietā liekot valsts valodas prasmi. Ņemot vērā starptautiskā biznesa straujo attīstību un starpval-stu vienošanos par brīvu kapitāla plūsmu, radušās lielas pretrunas starp lauku attīstības apdzīvotības, lauksaimniecībā izmantojamās zemes mērķiem un kapitāla interesēm.

G. Vilnītis: Runājot par ražošanu un apdzīvotību, man nāk prātā Francijas apmeklējums. Tur lielais lauksaimniecības produkcijas ražotājs jau ir tik stiprs, ka nav nepieciešams valsts atbalsts. Varbūt arī Latvijā lielāks valsts atbalsts jādod mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem, tāpat jaunajiem, kuri tikko sākuši nodarboties ar lauksaimniecību. Arī tā var panākt līdzsvaru starp ražošanu un apdzīvotību.

M. Trons: Latvijā uzsvars jāliek uz ģimeņu saimniecībām, tām tad arī būtu vajadzīgs valsts un Eiropas Savienības atbalsts. Diezin vai mēs gribam redzēt savā zemē dažādus ārvalstu pensiju fondus un apdrošināšanas sabiedrības, kas uzpērk zemi, lai pēc tam to iznomātu vietējiem iedzīvotājiem.

A. Ozols: Jānošķir lauksaimniecības politika un lauku attīstības politika. Lauku attīstības politikā uzsvars tiek likts uz to, lai lauki būtu apdzīvoti. Ja nebūs cilvēku, tad zudīs jēga jebkādai lauksaimniecības politikai.

S. Sproģe: Ja zemes politikā uzsvaru liktu vispirms uz ģimeņu saimniecībām, tad mums nebūtu šo lielsaimniecību ar zemes hekt-āru tūkstošiem. Lai laukos dzīvotu vairāk cilvēku, vispirms bija jāierobežo šīs milzu lielsaimniecības, kas dažviet aizņem vai visu pagasta teritoriju. Taču līdz šim valsts atbalsts lielākoties tika piešķirts lielsaimniecībām. Tām modernizējot ražošanu, darba vietu ir arvien mazāk. Ja to nav, tad iznākums ir acīmredzams, darba meklējumos cilvēki pamet laukus.

Tāpēc jau dažās valstīs noteikti procentuāli ierobežojumi, cik zemes var piederēt vienam lieluzņēmumam. Lai jau līdzās ģimeņu saimniecībām ir arī liel-uzņēmumi. Bet, ja gribam, lai lauki būtu vairāk apdzīvoti un lai, strādājot lauksaimniecībā, cilvēks spētu nopelnīt sev un savai ģimenei, tad hektāru skaits vienā īpašumā būtu jāierobežo. Manis pieminētajā agrārās reformas likumā jau bija teikts, ka reforma tiks īstenota, proti, īpašuma tiesības atjaunos visiem likumīgajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, tikai pēc tam zemi varēs iegūt īpašumā pārējie. Toreiz rēķinājās ar to, ka kāda daļa likumīgo īpašnieku vai viņu mantinieku paši neapstrādās zemi. Bet viņiem būs iespēja izmantot atgūto zemi citiem mērķiem.

R. Naudiņš: Agrārā politika mums bijusi vienkārša. Zemkopības ministrijas ierēdņi izpildījuši to, ko gribējuši politiķi un ko viņiem pieprasījuši. Diemžēl no politiķu puses nav bijis uzdevuma radīt tādu lauksaimniecībā izmantojamās zemes politiku, kas būtu vērsta uz ražošanu. Tāpēc arī tādas nav. Iznākumā lielas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības ir spekulantu rokās. Zemi izmanto ieguldījumiem un peļņas gūšanai. Ja valsts to pieļauj, tad tas arī notiek. Es personīgi esmu pret šādu politiku. Jau piedzīvojām, ar ko pirms desmit gadiem beidzās spekulācijas ar dzīvokļiem, mājām, citiem nekustamiem īpašumiem. Spekulācijas ar zemi var novest pie tāda paša iznākuma. Tāpēc arī nesen pieņemtajos likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumos, kas tapa sadarbībā ar lauksaimnieku organizācijām, pircējiem ir noteiktas valsts valodas prasības, prasība pircējam noteiktu laiku nodzīvot Latvijā un vēl citas. Ja pirms balsojuma Saeimā Zviedrijas vēstnieks Latvijā ieradās “Vienotības” frakcijā un lūdza tos neatbalstīt, jo tādējādi tikšot ierobežota zviedru uzņēmēju darbība, kas, manuprāt, līdz šim lielākoties bijusi spekulatīva, tad acīmredzami bijām uz pareizā ceļa.

Kā jau minēju, esmu sagatavojis vairākus priekšlikumus likuma grozījumiem, kas paredz prasību pircējiem – gan fiziskām, gan juridiskām personām – rakstiski apliecināt, ka zemes lauksaimniecisku izmantošanu uzsāks, tiklīdz tā būs viņu īpašumā. Juridiskām personām, kuras grib iegādāties zemi, jābūt sagatavotam biznesa plānam tās izmantošanai turpmākajiem trim gadiem. Tāpat jābūt apliecinājumam, ka to rīcībā ir nauda šā biznesa plāna sekmīgai īstenošanai. Trīs gadus, skaitot no dienas, kad zemes īpašums reģistrēts zemesgrāmatā, pircējam būtu aizliegts to iznomāt citiem. Te piebildīšu, ka jebkurš Latvijas iedzīvotājs joprojām var bez jebkādiem ierobežojumiem nopirkt līdz 10 hektāru lielu zemes īpašumu.

Politiķiem tagad atliek izlemt, vai atbalstīt šos priekšlikumus. ZZS kolēģi gan pieļauj, ka, atverot šo likumu un atbalstot šos manus priekšlikumus, no likuma var pazust jau pieņemtie ierobežojumi, tostarp par valsts valodas prasmi, kas, kā zināms, balsojumā tika atbalstīti tikai ar dažu balsu pārsvaru.

M. Trons: Manis pārstāvētā organizācija atbalsta šos priekšlikumus. Nepietiek ar to, ka zemes ieguvēja pienākums ir zemi uzturēt labā stāvoklī, pāris reižu gadā to appļaujot, kā tas noteikts pašlaik. Pats svarīgākais būtu uzlikt pienākumu zemes ieguvējam nodarboties ar lauksaimniecisko ražošanu.

R. Naudiņš: Likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” grozījumu projekts, kuros ir šie priekšlikumi, jau ir sagatavots. Bet tā virzīšanai vajadzīgs koalīcijas partneru atbalsts. Vēl ir daudz citu labu lietu, ko varētu ierakstīt likumā, tādējādi rastos iespēja izveidot tādu zemes politiku, kas vairāk atbilstu mūsu lauksaimnieku interesēm.

S. Sproģe: Tā kā zemes reforma tuvojas noslēgumam, šos zemes reformas pabeigšanas likumus vispār vajadzētu slēgt, jo tie ir novecojuši. To vietā derētu uzrakstīt jaunu, kurā ielikt arī šos zemes politikas mērķus un principus. Jo beidzot pēc ilgiem strīdiem un cīniņiem likumā ir arī tāda norma, ka pašvaldības drīkst iznomāt zemi ar izpirkuma tiesībām jauniem cilvēkiem, kuri gribētu dzīvot un strādāt laukos.

R. Naudiņš: Ja koalīcijas partneri atbalstītu, jauno likumu varētu sagatavot un pieņemt vēl šīs Saeimas pilnvaru laikā. Domāju, ka arī no manis vadītās Saeimas komisijas atbalsts tam būtu. Daudzus likumprojektus komisijā esam virzījuši uz balsojumu Saeimā mēneša vai pusotra laikā. Likuma sagatavošana jau gan būtu Zemkopības ministrijas rokās.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv