Tehnika, Tehnoloģijas

Zemnieki ceturtajā paaudzē. Kā Smārdes “Tīrumniekos” saimnieko Ercmaņu ģimene

Autors: Uldis Graudiņš



Engures novada Smārdes pagasta zemnieku saimniecība Tīrumi šogad atzīmēja 27. gadskārtu. Tīrumu saimnieki ir graudkopji, ar lauksaimniecību nodarbojas ceturtajā paaudzē. Saimniecības dibinātājs Andrejs Ercmanis par lauksaimniecību teic – tas ir bizness, kas katru gadu var arī neizdoties, tomēr laukos dzīvot un strādāt var. Nu jau desmito gadu Tīrumu grožus ir pārņēmis viņa dēls Sandis, darbos palīdz arī Sanda dēls Everts, Kandavas tehnikuma audzēknis. Abi saimnieki ir profesionāli lauksaimnieki.


– Ar ko Tīrumi sāka lauksaimniecības biznesu?

Andrejs: – Ar vienu hektāru zemes, trušiem un cūkām pašu vajadzībām. Bija viena būdiņa instrumentiem, siltinājām to, lai varētu dzīvot. Bizness sākās ar 1 ha kviešu, nākamajā gadā jau 2–3 ha audzējām kartupeļus, vēlāk zemenes. Kartupeļu bizness attīstījās tik ilgi, kamēr kaimiņos bija krievu armijas kara pilsētiņa, tur dzīvoja vairāki simti virsnieku ar ģimenēm. Deviņdesmitajos gados kartupeli nopirkt bija problēma. Visi cilvēki pirka rezerves un glabāja pagrabos. Mēs pusstundas laikā kara pilsētiņā vienu mazās piekabes kravu pārdevām. Mērvienība bija maiss. Audzēšanā ieguldītais darbs atmaksājās.


– Kā ieguvāt zemi?

– Mani vecāki uz tepat netālu esošajām mājām atnāca 1940. gadā, pirms krieviem. Mājas un zemes pirkšanas dokumenti nav saglabājušies. Vecāki pēc valsts neatkarības atjaunošanas bija jau miruši. Šī Latvijas laikā bija Tukuma cietuma zeme, patlaban ir mūsu. Uzrakstīju Smārdes pagastam, ka piekrītu zemes vietas maiņai. Man atbildēja, ka zemi nedod tāpēc, ka piekritām zemes vietas maiņai. Mums pirmo hektāru zemes lietošanā piešķīra ar rajona zemes komisijas lēmumu. Rezervēti bija 13 ha. Līdzvērtīgi ar vecākiem savulaik piederējušajām Strautiņu zemēm. Pēc tam šo zemi izpirkām par sertifikātiem. Vēlāk rakstījām iesniegumus saimniecības paplašināšanai, visa zeme bija par privatizācijas sertifikātiem jāizpērk. Visu esam pirkuši, līdz pēdējam hektāram.

Sandis: – Graudus sējām ar savu traktoru, JUMZ 65 ZS spēkratu tēvs atveda 1992. gadā no Lokņas rajona kolhoza Rossija Pleskavas apgabalā. 


A.: – Iemainījām pret 800 šīfera plāksnēm, ko pirkām Brocēnos. No Latvijas valdības saņēmām atļauju izvest, jo tolaik šīferi no Latvijas bija aizliegts izvest. Muitnieks Zilupes muitā cerēja kārtīgi nopelnīt, bet teicu – mums ir ministrijas atļauja. Kā viņš nospļāvās!


S.: – Mums apsaimniekošanā ir 530 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Pašiem pieder gandrīz 200 ha. Pirmās no privātīpašniekiem pirktās zemes bija 11 ha no Lejas Purmaļiem. Pirmā sētā kviešu šķirne jau pirmajā gadā bija ‘Kozak’, patlaban tās Latvijā vairs nav. Pirmajā gadā nokūlām ļoti labi – gandrīz 4 t/ha. Tolaik vēl padomju sistēma līdz galam nebija sabrukusi, nebija smidzināšanas – nevarēja īsti pie minerālmēsliem un arī pie ķīmijām tikt. Apgādes sistēma nedarbojās. Otrajā saimniekošanas gadā 13 ha lielu platību dabūjām no valsts fonda zemēm.


A.: – Pirmo kombainu faktiski aiz dusmām nopirkām – vienu gadu raža gandrīz uz lauka palika. Sarunā vienu – nojūk, otrs arī nojūk, trešais arī, beigās no Smārdes atbrauca ar ņivu un nokūla. 


S.: – Kad izaugām līdz 100 ha, ar mazo McCormick netikām galā, nopirkām vācieti. No Konekesko ņēmām smalcinātāju, likām vācietim virsū. New Holland pirkām, kad bija 200 ha ko apstrādāt. Ir aprēķins – labība jānovāc desmit dienās. Ar vienu kombainu to nevar izdarīt. Ja 500 ha būtu viens zemes bloks, varētu paspēt, viss būtu kārtībā. Mums patlaban zeme atrodas triju novadu piecos pagastos – Slampes, Tumes, Zentenes, Smārdes (Engures novads), Zemītes pagastā (Kandavas novads). Smārde ir viens gals, Zemīte – otrs, attālums ir tuvu 40 km.

– Ko un kāpēc audzējat?

S.: – Audzējam to, ko var mehanizēti novākt, – ziemas un vasaras kviešus, miežus, rudzus, ziemas un vasaras rapšus.

A.: – Ziemas kvieši aug 170 ha platībā, visvairāk ‘Olivin’, ‘Skagen’ un ‘Edvins’ šķirne. Visus kūlām ap 5 tonnām no ha. 60–70 ha auga ziemas rapši. Izmēģinājām dažādas miežu šķirnes. Patlaban 40–50 ha platībā audzējam Latvijas miežu šķirni ‘Druvis’. Šogad labi nokūlām – aptuveni 5 t/ha. 


S.: – Miežiem ražības svārstība 2–5 t/ha, Tukuma Straumē par tiem maksā 120–125 eiro/t. Šajā gadā nokūlām 5 t/ha. Ar miežiem ir tas pats, kas ar rudziem. ‘Kaupo’ ir labs, tomēr, kad tam ir raža, tad ir gar zemi. Tāda rakstura īpašība. Ja ir izaugušas 2 t/ha, stāv, tiklīdz nedaudz vairāk, krīt gar zemi. 


A.: – Nevar nostāvēt 1,5–1,8 metru augsts stiebrs. Viens vējš ar lietu un – gatavs! Šajā gadā rudzus kūlām 3,5 t/ha. Papīros ir rakstīts, ka ‘Kaupo’ ir ražīgs. Nu, nav tik ražīgs. Iespējams, ja īpašu tehnoloģiju izmanto… Ekonomiskais aprēķins visur jāliek apakšā. Rudzus audzējam tāpēc, ka mums ir smilts, kur nekas cits neaug. Lielākas platības nav tāpēc, ka cenas nav. Bet cenas nav tikai tāpēc, ka savulaik nošāva Jaunpagasta spirta brūža vadītāju Daini Peimani. Kad viņš gatavojās spirtu ražot biodegvielai, tad rudziem cena bija. Patlaban ne biodegvielu, ne rudzus arī nevajag. Peimanis solīja par rudziem maksāt 100 dolārus par tonnu. Vairāk nekā pārtikas graudu uzpircēji. Tāpēc viņu likvidēja. Tā bija ekonomiskā cīņa. 



– Vai graudu cenu fiksējat?

– Daļai ražas fiksējam. Šajā gadā 200 tonnām kviešu fiksējām 174 eiro. No šīs summas ir jāatskaita kompānijas peļņa (10 eiro par 1. grupu). Kaut kāda peļņa sanāk. 


A.: – Visizdevīgāk ir audzēt rapšus, tomēr tā ir visriskantākā kultūra. 


S.: – Riskantas ir visas kultūras. 2014. gadā uznāca tāds kailsals, kādā jebkurš ziemājs var nosalt. Ziemāji ir visienesīgākie. Pērn pēc nedēļu ilga lietus pirmās grupas kvieši pārvērtās lopbarībā. 


A.: – Kāds pazīstams cilvēks teica – lauksaimniecība ir ļoti liels risks, taču reizēm izdodas. Ir taisnība, ka reizēm izdodas. Saimniekošana par normālu uzskatāma tad, ja ražošanu dabū pa nullēm, peļņu dod subsīdijas. Ja pats bez atbalsta vari pelnīt, tad ir ļoti labi. Visas izmaksas diemžēl kāpj. Brīnums notika šajā pavasarī, kad pēkšņi par 100 eiro/t kritās minerālmēslu cena. Varam parēķināt, cik kompānijas ar minerālmēsliem pelnīja agrāk! Tās arī patlaban bez peļņas nepaliek. Protams, raisās jautājumi, kāpēc ļoti daudzas rezerves daļas maksā, it kā būtu ražotas no zelta? Tomēr laukos dzīvot var! Kad sākām saimniekot, nebija pārliecības, vai ir pareizi, ka mūsu jaunie iet lauksaimniecībā. Patlaban ir iestrādājušies. Bet sākums bija ļoti smags, negāja tik viegli. 


S.: – Mums ir ļoti vienmērīga augsne – no kārtīga māla līdz kārtīgai kūdrai 100 metros. Mums belarusam ir jumta bagāžnieks, ir slāpekļa sensors, kas ber minerālmēslus tik, cik vajadzīgs, un tur, kur vajadzīgs. Visām mūsu zemēm ir veiktas analīzes. Kāliju un fosforu beram pēc kartēm, skābums arī ir noteikts. Augsnes kaļķošanu vēl neesam sākuši. 


S.: – Pēc labības mums ne vienmēr izdodas labi rapši. Iespējams, tāpēc, ka pēdējos 10–15 gadus zemi nearam. Mēs darbojamies ar augsnes minimālās apstrādes metodēm. Arkls mums ir, pa kādai jaunajai papuvei vēl uzaram, tomēr pamatā zemi nearam. 


– Bet ar šādu tehnoloģiju ir vairāk nezāļu?

– Ir. Par visiem 100 piekrītu. Paskatīsimies arī no cita skatpunkta. Pa lauku tāpat ir jābrauc un jāsmidzina herbicīdi. Ja es ar smidzinātāju braucu pāri, kāda starpība – vai uz viena kvadrātmetra atrodas piecas vai 20 nezāles? Nav starpības! Protams, nezāļu ir vairāk, tomēr herbicīds ir jāizmanto tāpat kā saimniekam, kas zemi ar. Fungicīdus, iespējams, migloju vairāk. Braucu divas reizes ar pusdevām. Minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus lietojam tāpat kā saimnieki, kas laukus ar. Kāda starpība? Kāpēc man ir jāiegulda lielā nauda aršanā, ja darām vienu un to pašu? Ir arī saimnieki, kuri saka – ar minimālo augsnes apstrādi ir mazākas ražas nekā ar aršanu. Piekrītu! Tomēr – ja es patlaban kuļu 5 t/ha, neviens nevar paredzēt, vai ar aršanu nokulšu 6 t/ha. 2014. gadā labība nosala gan man, gan tiem, kas veic dziļo augsnes apstrādi.



– Kāds naudas izteiksmē ir ieguvums no minimālās augsnes apstrādes?

A.: – Ja zemi ar, vajadzīgs vēl viens traktors. Traktorists arīdzan. Vēl viens lieks cilvēks ar visu tehniku. 


S.: – Varam salīdzināt ar mūsu kaimiņa saimniecību. Mēs šogad nopirkām rugaines kultivatoru un pirmoreiz pirms rapšu sēšanas ar to apstrādājām zemi. Saimniecībā, kur ar, arājs dienā uzar līdz 10 ha. Es ar 3 m darba platuma rugaines kultivatoru rugaini sastrādāju 18 ha platībā. Nākamajā dienā to pašu lauku apsēju. Divās dienās esmu apsējis 18 ha. Viens pats. Viņi to pašu lauku – viens cilvēks ar, viens cilvēks ar ruļļiem lauku līdzina, šļūc un tā tālāk, sākumā nesēj. Nav tādas sējmašīnas. Vēl viens cilvēks pēc tam sēj. Viņi izmanto triju cilvēku darbu uz tiem pašiem 18 ha. Tur ir būtība. Es ietaupu laiku un resursus. Šo modeli izvēlējos tāpēc, lai nevajadzētu algot vēl kādu cilvēku. Rapšus mēs ar krievu diskiem diskojām agrāk, patlaban ar tiešās sējas sējmašīnu pat to nedarām – pa rugaini braucam un sējam. Viens cilvēks dienā var apsēt padsmit ha. Arot nekad to neizdarīs. Mums ir Agrisem un Amazone sējmašīnas. 


– Vai saimniecība algo kādu darbinieku?

– Nealgo, paši ar visu tiekam galā. Galvenokārt ar tēvu strādājam. Dēls Everts mācās Kandavas tehnikumā, patlaban viņš saimniecībā atrodas praksē. 


– Par kādu cenu zemi nomā Tīrumi?


S.: – Maksājam no 0 līdz 100 eiro par ha. Ir cilvēki, kas piekrīt, lai zeme būtu tikai apstrādāta, lai viņiem nebūtu tas jādara. Zemes nodokļa maksāšana – izdevums; zālītes nopļaušana – arī izdevums. Tādējādi es vismaz neradu šos izdevumus, apkopju zemi, turklāt samaksāju arī zemes nodokli. Ir cilvēki, kuri vēlas naudu. Ir tādi, kas vēlas ļoti daudz naudas, jo zemniekam, lūk, maksā! Bet, lai Eiropa maksātu, man nauda ir arī jāiegulda. To zemes īpašnieks neredz. Viņš tikai redz, ka Eiropa maksā. Viņš saka – to naudiņu, ko maksā Eiropa, tu maksā man, bet pats sēž dīvānā un neko nedara. 


– Noteikti esat iecerējuši palielināt sējumus. Kādas patlaban Tukuma pusē ir zemes cenas?

S.: – Ir ļoti liela vēlme izpirkt nomātās zemes. Cits jautājums, vai izdosies. Zemes cena ir 2000–5000 eiro/ha. Pēdējās zemes pirkām par 2500 eiro/ha. Tie bija krūmāji, nevis lauksaimniecības zeme, tā bija jātīra. Tie ir papildu izdevumi, kas kopumā veido izmaksas 3000–4000 eiro/ha. Ja būtu labs lauks, tad 5000–6000 eiro būtu jāmaksā. 


– Kāda ir Tīrumu saimnieku attieksme pret kooperāciju?

A.: – Ideja pati par sevi ir atbalstāma. Biedri pie tehnikas un minerālmēsliem tiek lētāk klāt nekā saimnieki, kas nav kooperatīvā. Iespējas viņiem ir. 


S.: – Mēs paši par sevi darbojamies. Protams, kooperatīvi kaut kādus labumus sola, tomēr visiem iet kā pa celmiem. Redzējām, kā piena ražotāju kooperatīviem sokas. 


– Kādas ačgārnības lauksaimniecības nozarē vajadzētu mainīt?

A.: – Nākamgad sola celt akcīzes nodokli. Šis kāpums izraisīs ķēdes reakciju, būs cenu kāpums citām precēm un pakalpojumiem – tā sauktais netiešais sadārdzinājums. Iekrāsoja degvielu zaļu. Busā to liet nedrīkst. Zemnieks pērk busu divu iemeslu dēļ – darbinieku vešanai uz darba vietu, līdz tonnai smagu rezerves daļu un sēklas vešanai. Kāpēc deputātam iedod mašīnu un mēs to apmaksājam? Ar ko mana mašīna ir sliktāka? Kāpēc vispār akcizētās degvielas krāsošana bija vajadzīga? Beigās izrādījās, ka tā nebija obligāta. Mums gada laikā pienākas vairāk nekā 50 t akcizētās degvielas. Izlietojam 25 tonnas. Varētu to liet visur, kur vien vajag, neesam taču limitu pārtērējuši! Varētu krāsot pēc tam, kad limits pārtērēts. 


Lūdzam Dievu, lai tik ceļu uz Zemīti nerekonstruē. Mums ir atļauja – kombains drīkst braukt ar hederu. Kamēr braucam pa padomju laikā uzbūvētu ceļu, viss kārtībā, var ar pretimbraucošām mašīnām samainīties, jo bez ceļa vēl ir 1–1,5 m plata mala. Jaunajam ceļam ir asfalts, 60 cm grants, kur jau stabiņi sasprausti, tālāk dziļš grāvis. Ceļš ir sašaurināts. Tie, kas projektē, acīmredzot laukus nav redzējuši. 


S.: – Kad ir jaunuzbērts ceļš, pie pašas malas nedrīkst piebraukt, var nošļukt. Iet uz kanti ar iekārtu, kas maksā 70 000 eiro? Neviens normāls cilvēks to nedarīs. Miglotāja platums ir 3,5 metri pat saliktā veidā, sējmašīna ir 4 m plata, ceļu izveido 6 m platu. Nav kur samainīties ar pretimbraucošo transportlīdzekli. Tā ir lauku problēma! Par 100% atbalstu, ka ceļi ir jārekonstruē. Bet nepārbūvējiet ceļus par taciņām! Rīgā laikam pieņem, ka laukos joprojām brauc ar zirdziņu, ka lielās tehnikas nav! 


Zs Tīrumi attīstības pakāpieni

Starts

– Saimniecība dibināta 1991. gadā, kad 1 ha platībā audzē kviešus.
- Pirmo traktoru JUMZ 1992. gadā nopērk Krievijā.
- Pirmo arklu un sējmašīnu gatavo paši.

Izaugsme
- Pirmo jauno traktoru ar SAPARD programmas atbalstu nopērk 2001. gadā, pirmo lietotu kombainu McCormick pērk 1994. gadā, pirmo jauno New Holland kombainu 2008. gadā.
- Ik gadu palielina apsaimniekotās zemes platības, zemi pērk, arī izmantojot ALTUM un Swedbank atbalstu; patlaban apsaimnieko 530 ha zemes, tostarp 200 ha ir pašu īpašumā.
- Pēdējos 12 gadus izmanto augsnes minimālās apstrādes tehnoloģiju, kas ļauj taupīt laiku, degvielu un naudu.

Nākotnes vīzija
- Palielināt apstrādājamās platības un celt audzējamo kultūru ražību. 


Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

Pievienot komentāru