Laukos
Politika

Paklusām aizstāv ārzemnieku intereses? 9 spraugas likumā par zemes iegādi 16

Foto – Shutterstock

Latvijas zemniecības pārstāvji uzskata, ka Saeimā pieņemtais likums “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kas ir spēkā no šā gada 1. jūlija, samazina iespējas Latvijā iegādāties lauksaimniecībā izmantojamu zemi pārpircējiem, kuri negrasās to apstrādāt un kuru vienīgais mērķis ir pārdot to dārgāk. Tomēr zemes iegādes noteikumos joprojām ir spraugas, kas ar lauksaimniecību nesaistītiem ļaudīm un spekulantiem ļauj tos apiet.

Galerijas nosaukums

Mānīgā “pirmā roka”

“Kaut arī ilggadējam zemes nomniekam likumā ir paredzētās pirmpirkuma tiesības, viņam joprojām ir lielas izredzes palikt ar garu degunu,” pārliecinājies Kokneses novada zemnieku saimniecības “Kalnavoti” īpašnieks Jānis Dzenis, viņš arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija valdes loceklis. “Nomniekam piesūtot paziņojumu par nomas līguma laušanu, zemes īpašnieks pēc tam ātri noslēdz šo līgumu ar citu cilvēku, kuram tādējādi ir pirmā roka zemes iegādē. Saeimā apspriežot zemes iegādes noteikumus, iestājāmies par to, ka šādos gadījumos pirmpirkuma tiesības būtu spēkā tikai pēc noteikta laika, piemēram, pēc diviem gadiem, skaitot no nomas līguma laušanas dienas. Diemžēl šo priekšlikumu Saeimā noraidīja,” viņš skaidro.
Viņaprāt, tikpat sekmīgi var apiet pirmpirkuma tiesības, pārdevējam un pircējam noslēdzot pirkuma līgumu un norādot tajā kādu senāku datumu, pēc tam var nekavēti reģistrēt īpašuma tiesības zemesgrāmatā. “Jau vairākkārt to pats esmu piedzīvojis, ka nomas līgums man bijis noslēgts ar vienu īpašnieku. Bet pēc kāda laika uzzinu, ka manis nomātajai zemei īpašnieks jau ir cits,” atzīst Jānis Dzenis.

Latvijas Jauno zemnieku kluba biedrs, Pļaviņu novada zemnieku saimniecības “Iesalnieki 1” īpašnieks Ansis Saliņš teic, ka jau pirms trim gadiem jaunie zemnieki esot atbalstījuši un arī tagad atbalsta prasību zemes pircējiem būt ar lauksaimnieciskā darba zināšanām vai pieredzi, kas ir vieglāk izpildāma nekā prasība pēc izglītības, kas tika ierakstīta pirms trim gadiem pieņemtajā likumā un kurai iebilda Eiropas Komisija. Prasība pēc izglītības, viņaprāt, bieži novedusi līdz absurdam – zemes pirkuma atļaujas saņemšanai vietējā pašvaldībā bijis jāizmanto saimniecībā darbā pieņemtā traktorista arodskolā iegūtais diploms. Vienlaikus tās trūkums bijis tas, ka jaunais zemnieks pirmajā patstāvīgas saimniekošanas gadā pat nevarēja nopirkt zemi, ja pirms tam nebija reģistrējies Lauku atbalsta dienestā kā subsīdiju saņēmējs.

“Šis noteikums bija pretrunā ar jauno lauksaimnieku atbalsta programmu. Tiesa, vēlāk Zemkopības ministrija to laboja. Bet līdz tam jaunie zemnieki bija nolikti sliktākās pozīcijās, nebija ne šo nomas līgumu, ne pieejama nauda saimniecību izveidošanai,” piebilst viņš.


Nepiepildītās cerības uz zemes fondu

Zemes iegādē zemnieki lielākas cerības saistījuši ar Latvijas zemes fondu. Viņuprāt, fonds varētu biežāk izmantot tās iespējas, kuras tam jau ir pašlaik. Diemžēl tam noteiktās pirmpirkuma tiesības līdz šim tas izmantojis reti un arī tad, ja pircēji acīmredzami ir ārzemnieki. Pēc Anša Saliņa domām, Latvijas zemes fonda sūtība būtu iegādāties visas tās atmatā aizlaistās zemes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ to īpašniekiem vairs nav vajadzīgas. Latvijā vēl ir ap 300 000 hektāru šādu atmatā aizlaistu platību. Latvijas zemes fonda loma arī būtu biežāk atpirkt šo zemi, nevis to, kas jau ir apstrādāta un kuru pirkt būtu izdevīgi. Arī viņš piekrīt, ka pirmpirkuma tiesību izmantošanā ir trūkumi. “Vēl nesen kopīgi ar Latvijas zemes fonda un “Altum” vadītājiem apspriedām ārzemju mēbeļu ražošanas kompānijas “IKEA” meitas uzņēmuma nodomu Vidzemes pusē iegādāties 4 hektārus zemes, tostarp pushektāru meža. Tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc fonds atteicās no pirmpirkuma tiesībām, ņemot vērā, ka pārdevēja prasītā summa bijusi samērā maza. Ja fonds tos būtu nopircis, valsts ar šo zemi nopelnītu, tāpēc ka apkārtnē ir saimniecības, kurām tā būtu vajadzīga,” spriež Ansis Saliņš.

Viņaprāt, Latvijas zemes fonds varētu darboties veiksmīgāk, ja zemes tirgū tam dotu lielākas tiesības. Kā viņš stāsta, izmantojot tās, reiz fondam bijusi vēlēšanās iegādāties kādu zemes īpašumu. Bet pēdējā brīdī pārdevējs un pircējs atsaucis darījumu, pēc tam viņu starpā ticis noslēgts līgums ar agrāku datumu. Citos gadījumos no vietējās pašvaldības atskanējis tālruņa zvans ar mājienu atteikties no pirmpirkuma tiesībām. “Cerams, ka no 2018. gada 1. janvāra šī sprauga likumā gan būs novērsta. Kamēr šie vecie, agrāk noslēgtie līgumi nebūs reģistrēti pašvaldībā, tikmēr darījumi ar zemi nevarēs notikt,” skaidro Ansis Saliņš.

Zemniecības pārstāvji atzīst, ka joprojām pati lielākā iespēja, kā apiet zemes iegādes noteikumus, – atpērkot kapitāldaļas no uzņēmuma, kura pamatkapitālā ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija gan esot vairākkārt lūgusi Ekonomikas ministrijai sagatavot priekšlikumus, kā nepieļaut šādus darījumus ar uzņēmumu kapitāldaļām. Diemžēl ministrija šai ziņā nav izdarījusi neko. “Mēs iestājāmies par to, lai zeme paliktu vietējo ražotāju rokās. Ar vietējiem saprotam arī tos dāņu, zviedru un citu tautību ļaudis, kuri Latvijā sekmīgi apstrādā zemi,” apliecina Zemnieku Saeimas lauksaimniecības eksperts Mārtiņš Trons. “Pirmkārt, lai vietējiem zemniekiem nezūd iespējas nomāt zemi. Tāpēc atbalstījām noteikumu, ka visi nomas līgumi jāreģistrē vietējā pašvaldībā. Otrkārt, lai neveidotos milzīgas saimniecības, kurām pieder desmitiem tūkstošu hektāru. Būtībā iestājāmies par vietējo zemnieku drošību. Tāpēc ir svarīgs valsts atbalsts zemes iegādes kreditēšanā,” viņš papildina.


Latviešu nelaime – nevienprātība

Zemnieku Saeimas pārstāvis Mārtiņš Trons gan atzīst, ka likumu sagatavošanu līdz šim kavējusi zemnieku organizāciju nevienprātība par zemes iegādes noteikumiem. “Pats sliktākais, ka dažas iesniedz Saeimā priekšlikumus, bet atnāk citu organizāciju pārstāvji un tos nopaļā, izraisot nevajadzīgus strīdiņus,” stāsta viņš. “Viens no mūsu priekšlikumiem bija noteikt pienākumu pircējiem pašiem vai viņu ģimenes piederīgajiem zemi apstrādāt. Tā ārzemju investoriem būtu mazāk iespēju pirkt zemi, kuru pēc tam vietējie zemnieki spiesti nomāt. Diemžēl šo priekšlikumu noraidīja ne tikai Saeimas deputāti, bet arī dažu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji.

Deputāti, arī Zemkopības ministrija neatbalstīja arī priekšlikumus par zemes pircēju valsts valodas prasmi, tāpat par deklarēto un faktisko dzīvesvietu, kas tiek prasīta zemes pircējam Dānijā. Esmu bezgala izbrīnīts, ka Zemkopības ministrija tāpat neatbalsta prasību pircējam nodarboties ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu. Mums joprojām ir spēkā pienākums uzturēt zemi labā stāvoklī, tātad tikai appļaut. Tā lauksaimnieciskās darbības vietā būtībā tiek veicināta lauksaimnieciskā bezdarbība.” Viņaprāt, pašsaprotams šķitis arī priekšlikums par pircēja naudas legālu izcelsmi, tāpat prasība pircējam demonstrēt pašvaldības komisijā savu uzņēmējdarbības plānu, kas ir ieviesta Francijā. Diemžēl arī šie priekšlikumi netika atbalstīti.

Paklusām aizstāv ārzemnieku intereses?

Saeimā notikušajās diskusijās par zemes iegādes noteikumiem zemnieku organizāciju pārstāvjiem pat radies iespaids, ka daži deputāti, ministri, komercbanku pārstāvji dažnedažādi pūlējušies nobremzēt likuma pieņemšanu, netieši aizstāvot ārzemju investoru intereses. Jānis Dzenis atklāj, ka ārzemniekus ļoti uztrauc, kādi Latvijā būs zemes iegādes noteikumi, par to liecināja, piemēram, Zviedrijas vēstnieka Latvijā biežās vizītes partijas “Vienotības” Saeimas deputātu frakcijā.

“Zviedri un citi skandināvi bija sapirkuši zemes, bet nebija ierakstījuši zemesgrāmatā. Un bažījās, ka, pieņemot šo likumu, šie viņu ieguldījumi paliks kā gaisā pakārti. Lielāko komercbanku pārstāvji mēģināja pārliecināt, ka nevajag valsts atbalstu zemes kreditēšanā. Citu starpā pret to iestājās pat bijušais finanšu ministrs Andris Vilks. Saeimas deputāti Inesis Boķis un Anrijs Matīss pūlējās pārliecināt, ka stingrāki zemes iegādes noteikumi esot nokavēti, jo zemi jau nopirkuši visi, kuri to vēlējušies,” piebilst viņš.

VIEDOKLIS

Politiķis: “.. ierobežojumi ir vietējā ražotāja atbalstam”

Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS valdes priekšsēdētājs): “Pirms trim gadiem pieņemtie zemes iegādes noteikumi ierobežoja arī Latvijas iedzīvotājus. Viņi gribēja nopirkt zemi. Bet nevarēja, tāpēc ka viens no zemes iegādes noteikumiem bija lauksaimnieciskā izglītība. Kad savulaik Saeimā sēdējām pie šā likumprojekta, mērķis bija nodrošināt ražošanas stabilitāti, drošību un konkurētspēju Latvijas lauksaimniecības uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām, ņemot vērā, ka ļoti lielas platības vietējiem zemniekiem bija tikai nomā. Bet ne vārda nebija par dāņiem vai zviedriem, kuri Latvijā grib nopirkt zemi. Galvenais bija nodrošināt atbalstu tiem, kas zemi apstrādā neatkarīgi no tautības. Tāpēc arī likumprojektā parādījās noteikumi par izglītību, pirmpirkuma tiesībām un citi. Tagad likumā, kas ir spēkā no 1. jūlija, izglītības vietā ir valodas prasība. Kaut arī par to Saeimā bija lielas diskusijas, domāju, ka arī tā ir ražotāja atbalstam.

Jāatzīst, man nav zināms, kāpēc likumā nav nekā, kas aizliegtu iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi, izmantojot uzņēmuma kapitāldaļas. Pieļauju, ka šādi kapitāldaļu tirdzniecības ierobežojumi tad skartu arī tās sabiedrības, kuru pamatkapitālā ir ne tikai lauksaimniecībā izmantojamā zeme, bet arī citi īpašuma veidi. Lai šādu likumu sagatavotu, būtu jāiesaista Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, citas darba devēju organizācijas. Mēs jau piedzīvojām, cik grūti gāja ar tikai vienā likumā ietvertajiem ierobežojumiem, kas skar zemi. Varu vien iedomāties, ar kādām problēmām būtu jāsaskaras, gatavojot tādu likumu, kas skar visas valstī reģistrētās kapitālsabiedrības.”

9 spraugas zemes iegādes noteikumos:

pārdevējs var pārdot zemi, apejot zemes ilggadējā nomnieka pirmpirkuma tiesības;

pircējs var noslēgt pirkuma līgumu ar fiktīvu datumu;

pircējam nav pastāvīgi jādzīvo Latvijā;

pircējam nav vajadzīgas zināšanas lauksaimniecībā;

pircējam nav jāpierāda naudas izcelsme;

pircējam nav jāatbild uz pašvaldības zemes komisijas jautājumiem par iegādātās zemes turpmāku izmantošanu lauksaimniecībā;

pēc zemes iegādes pircējam nav pienākuma nodarboties ar lauksaimniecību;

Latvijas zemes fondam ir ierobežotās iespējas un tiesības iegādāties zemi;

zeme var pāriet citas juridiskas personas īpašumā, atpērkot kapitāldaļas no uzņēmuma, kura pamatkapitālā ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme.

LA.lv