Dārzeņi un augļi, Dārzeņkopība

Ķiploku stādīšana vēl nav nokavēta. Labākais stādmateriāls, augsnes sagatavošana un citas gudrības labai ražai

Izaudzēt ķiplokus nav nieka darbs – svarīgi tos īstajā laikā iestādīt un novākt, lai labi glabātos līdz pavasarim.

Ķiplokiem vajag auglīgu augsni

Pirms ķiploku stādīšanas augsni apar vai uzrok vismaz lāpstas dziļumā. Ja trūdvielu pamaz, vēlams iestrādāt kūtsmēslus (tiem jābūt tik satrūdējušiem, lai dārzkopim pašam nav nepatīkami bez cimdiem organisko mēslojumu paņemt rokās). Svaigus kūtsmēslus izmantot nedrīkst. Augsnes ielabošanai noder arī zāļu jeb t.s. melnā kūdra. Pamatmēslojumā rudenī dod kompleksos minerālmēslus – aptuveni 50 g/m2.

Ķiplokiem vajadzīga auglīga augsne. Smagā māla zemē, kā arī nabadzīgās smilts augsnēs ķiploki attīstās lēni un slikti nobriest. Vislabāk tie aug gaisa caurlaidīgā smilšmāla augsnē. Lai nebūtu slimību ierosinātāju, jācenšas strikti ievērot augu seku. Ķiplokiem jānodrošina gaisma, tiem netīk noēnojums. Starp citiem augiem vai ļoti blīvā stādījumā, vai nezālēs ieaugušie nevar normāli attīstīties, tāpēc samazinās raža.

Piemērotākais laiks ziemas ķiploku stādīšanai ir no 10.–15. septembra līdz 20.–25. oktobrim, respektīvi, Latvijas ziemeļu daļā to vajadzētu darīt ātrāk, bet dienvidu daļā – vēlāk.

– Nav nekādas vainas, ja ķiplokus stāda jau augusta beigās, bet līdz rudenim paspēs sadīgt ziemotspējīgās nezāles, tāpēc pavasarī pirmais darbs būs ravēšana. Stādot tradicionālajā laikā, oktobrī, reizē ar tulpēm, nezāles neuzdīgst, taču jāievēro svarīgs nosacījums – stādīšanai drīkst izmantot tikai īstajā laikā novāktus ķiplokus. Tie labi iesakņosies, līdz pavasarim mierīgi dzīvos zem zemes un asnus neizdzīs pat garā, vēlā rudenī, – uzsver ķiploku kolekcionārs Gunārs Birznieks no Alūksnes novada. Ja novākšana bija nokavēta, ķiploku daiviņas jāstāda vēlu – novembra sākumā vai siltā, garā rudenī pat novembra beigās, jo sīpolaugi strauji dīgs.

Sēklas kodināšana nepasargā no infekcijām

Ķiploku galviņas sadala daiviņās neilgi pirms stādīšanas, lai neiekalst daiviņas pamatne, citādi būs traucēta sakņu augšana. Nereti mazdārznieki pirms stādīšanas ķiplokus kodina – mērcē kālija permanganāta šķīdumā (1 g/10 l) aptuveni 20 minūtes. Gunārs Birznieks pārliecinājies, ka šāda kodināšana infekcijas neiznīcina, tāpēc neiesaka šo metodi arī citiem. Viņš stādmateriālu nekodina, vienīgā ķīmija, ko dārznieks lieto jau vairākus gadus, ir minerālmēsli.

Atkarībā no daiviņu izmēra optimāls skaits ir 25–40 augu kvadrātmetrā. Mazdārzos ķiplokus parasti stāda rindiņā 6–10 cm attālumā citu no cita un 7–10 cm dziļi (3–5 cm ir krietni par seklu), lai stādījums neciestu kailsalā. Bezsniega ziemās vērtīgākos eksemplārus kolekcionārs drošībai papildus apsedz ar 3–4 cm biezu mulčas kārtu – zāģskaidām vai kādu citu materiālu.

– Jāņem vērā, ka 1 cm bieza, irdena sniega kārtiņa sīpolaugus pasargā no viena grāda mīnusos. Tātad, ja uzsnieg 5 cm irdena sniega, ķiploki zem tā rudenī pirms iesakņošanās iztur mīnus 5 grādu salu, – skaidro ķiploku audzētājs.

Labākais stādmateriāls – no četrdaivu galviņas

Ķiplokiem labāko stādmateriālu iegūst no četrdaivu galviņas. Galviņu lielums, tostarp daiviņu skaits, atkarīgs no klonu grupas. Pēc daivu savstarpējā izvietojuma izšķir vairākas klonu grupas. Latvijā visizplatītākā ir ziedstumbru veidojošā t.s. svītraino klonu grupa, kam sīpolu zvīņas ir tumšākā vai gaišākā violetā krāsā (stādīšanai der visas daiviņas, arī tās, kas atrodas viducī – nav jābaidās, ka no tām izaugs neizskatīgi, kropli ķiploki). Prāva svītraino ķiploku galviņa sastāv no 5–7 dažāda lieluma daivām, bet mazākām galviņām ir 2–4 daiviņas (neru audzēšanaeti četras daivas sīpolā ir daudz lielākas nekā tās, kas piecu daivu galviņā, tāpēc stādīt izdevīgāk – izaugs lielāki ķiploki). Mazāk populāra Latvijā ir perlamutra klonu grupa – šie ķiploki veido ļoti skaistas galviņas bez vidējām daiviņām, sīpols lielākoties sastāv no 2–4, retāk no 5–7 daivām.

Sezonas laikā ķiplokiem vajadzīga papildmēslošana, laistīšana, ravēšana. Papildmēslojumu dod 2–3 reizes, izmantojot amonija vai kalcija nitrātu un kompleksos minerālmēslus. Augšanas perioda sākumā, kad aktīvi aug lapotne, ķiplokiem nepieciešams daudz ūdens. Ja trūkst mitruma, tie priekšlaikus pārstāj augt, līdz ar to samazinās galviņu lielums un raža.
u audzēšana
Ziednešus izgriež, taču neizmet

Ja mērķis nav iegūt mazos gaisa sīpoliņus tālākai pavairošanai, ziedneši jāizgriež – jo ātrāk to izdarīs, jo mazāk tie ietekmēs ražu. Nogrieztie ziedneši nav jāizmet – tos var sasmalcināt un izkaisīt starp citiem kultūraugiem, lai atbaidītu kaitēkļus. Ziedkātus var arī izmantot uzturā (tos novāc, kamēr vēl nav nobriedušas sēklu galviņas). Nevajag lakstus siet mezglā – tas pilnīgi neko nedod, drīzāk veicina saslimšanu, it īpaši slapjā un aukstā vasarā.

Lai nenokavētu īsto novākšanas laiku, Gunārs Birznieks vienam augam no pāris simtiem vienmēr atstāj nenolauztu ziedpumpuru, ko iezīmē ar piesietu plastmasas maisiņu. Sākumā ziedkāts noliecas uz leju, bet, kad tas sāk slieties stāvus un iztaisnojas, tā ir zīme, ka ķiploki jāvāc.

Visagrākie ir Latvijā maz izplatītie universālā tipa ķiploki, kam normālā vasarā ražu var vākt ap 10.–15. jūliju. Svītraino ķiploku klonu grupu vāc aptuveni 20.–25. jūlijā. Paši pēdējie nogatavojas perlamutra grupas ķiploki (tie ir vēli, liela auguma, sasniedz līdz 2 m) – tie vācami augusta pirmajās dienās.

Ja nokavē īsto brīdi, ķiploku ārējās sausās zvīņas pārplīst, daiviņas sadalās jau uz lauka, daudzas paliek augsnē. Pārāk vēlu vāktus ķiplokus vairāk arī inficē slimības.

Ķiploku ražu ieteicams novākt sausā laikā, lai galviņas var apžāvēt saulītē. Nevajag mazgāt, citādi būs sarežģīti uzglabāt. Stublājus var nogriezt tūlīt pēc augu izrakšanas, nogriežot kātu līdz 7–10 cm.

Pievienot komentāru