Laukos
Graudkopība

Padoms zemniekam. Ziemojošo nezāļu atpazīstamība un bioloģija 0


Parastās rudzusmilgas augu kolonija pie staba, kur nezāle nav tikusi ierobežota
Parastās rudzusmilgas augu kolonija pie staba, kur nezāle nav tikusi ierobežota
Foto Jevgenija Ņečajeva

Katrīna Bernande, AREI Stendes pētniecības centrs

Nav noslēpums, ka Eiropā, tostarp arī Latvijā, ir aktuāli ar vides ilgtspējīgumu un nezāļu rezistenci saistīti jautājumi. Diskusijas veicinājuši divi valsts mēroga projekti: ZM ELFLA nezāļu sugu izplatības apzināšanai1, kā arī to ierobežošanas metodiku izstrādāšanai2. Lauku apsekojumos vairāku gadu periodā iegūta informācija par Latvijas teritorijā sastopamo nezāļu populācijām un lauksaimniecībā izmantotajām tehnoloģijām. Tas ir devis iespēju izzināt un izstrādāt ar nezālēm saistītus informatīvus materiālus lauku apsaimniekotājiem.

Noderīgu informāciju par nezāļu sugām un to īpašībām sniedz dažādi avoti fiziskā un virtuālā formā: VAAD, pētniecības centru un izglītības iestāžu, kā arī privātuzņēmumu izdoti informācijas materiāli, tostarp mobilo telefonu aplikācijas.

Viendīgļlapju nezāļu vienkāršākai atpazīšanai var izmantot skaras, vārpas, vārpskaras pazīmes, taču šādās attīstības stadijās to ierobežošana ir stipri novēlota. Efektīvai agrotehnisko pasākumu veikšanai un optimālai augu aizsardzības līdzekļu izvēlei vēlams situācijas nopietnību konstatēt, kamēr nezāles sugu iespējams ierobežot. Ziemojošajām nezālēm to var uzsākt jau ar sējumu mošanos pavasarī.

Nezāles raksturojums un atpazīšana sējumā
Viendīgļlapju dīgstus nosaka pēc to lapu uzbūves, citkārt, kā ložņu vārpatai, pēc sakneņiem. Katrai sugai ģenētiski noteiktas, nemainīgas ir šādas pazīmes: pirmās lapas garums un platums, koleoptiles3 izmērs, lapu maksts un lapu plātnes apmatojums, lapas mēlītes forma un garums, lapu austiņas, lapu dzīslojums, lapu un maksts krāsa. Lauka apsekojumos apstākļos, kad augi ir dažādās attīstības stadijās, praktiskāk novērtēt tādas pazīmes kā lapu apmatojums, mēlītes forma un lapu austiņas. Pamatojoties uz iepriekš minēto projektu ziņojumiem4, par izplatītākajām viendīgļlapju nezālēm ziemāju sējumos izvēlētas ziemotspējīgas īsmūža viengadīgas nezāles – rudzu lāčauza un parastā rudzusmilga, kā arī daudzgadīgā ložņu vārpata.

Rudzu lāčauzas (Bromus secalinus L.) sēklas dīgst galvenokārt pavasarī, taču iespējama dīgšana arī rudenī. Tā vairojas tikai ar sēklām, kuru skaits vienam augam var būt līdz 1500. Sēklas dīgtspēju saglabā trīs gadus. Citviet minēts, ka augsnē tās var saglabāties pat 7–10 gadus. Turklāt dīgst arī nepilnīgi nobriedušas sēklas. Tās dīgst jau 1–2 oC temperatūrā, un dīgšana vislabāk noris bagātīgi mitrā augsnē optimāli 1–5 cm dziļumā, taču sēklas neizdīgst, ja iestrādātas dziļāk par 12 cm.

Rudzu lāčauzu veido kaili, gludi stiebri. Augi labi cero. Dīgsta pirmā lapa ir tumši zaļa ar piecām izteiksmīgām dzīslām un smailu galu. Tās garums ir 90 mm, platums 3 mm. Lapa sagriezusies ap savu asi. Nākamās lapas īsākas par galveno stiebru un atrodas tā lejasdaļā. Tās ir 4–6 mm platas, lineāras, to plātnes un malas retumis klātas ar matiņiem. Stiebra maksts ir slēgta un kaila, bet mēlīte īsa, ar membrānu.

Parastā rudzusmilga (Apera spica-venti L.) dīgst galvenokārt rudenī, pārziemo un attīstību turpina pēc veģetācijas atsākšanās. Nezāle vairojas tikai ar sēklām, kas dīgst līdz 2 cm dziļumam, bet, atrodoties dziļāk, dīdzība samazinās. Dīgtspēja var saglabāties līdz septiņiem gadiem, taču augsnē parasti saglabājas vienu divus gadus.

Parastās rudzusmilgas garums ir 30–100 cm, kas lielas nezāles biezības gadījumā vēlākās attīstības stadijās noēno zemākus kultūr­augus. Nezālei raksturīgs skrajš cers, kura stiebri ir kaili, un lapas uz tā sniedzas līdz pat ziedkopai. Pirmā lapa gaiši zaļa ar īsi smaiļotu galu, tās plātne ir diegveida. Līdzīgi rudzu lāčauzai tā sagriezusies ap savu asi. Nākamās lapas ir raupjas, plakanas un 2–4 mm platas, pie pamata gar centrālo dzīslu malas uzlocītas un veido renīti. Lapas mēlīte šķeltaina (biezi, vairākkārt šķelta), 3–8 mm.

Ložņu vārpata (Elytrigia repens L.) ir agresīva un vairojas galvenokārt veģetatīvi ar ļoti spēcīgiem ložņājošiem sakneņiem, kas ir izmantojami medicīnā un pārtikā. Tie vasarā intensīvi aug un rudenī veido dzinumus, kas nākamajā gadā attīstās par jauniem augiem. Viens augs var veidot vairāk nekā 200 dzinumu, kas augsnē izvietojas 3 m diametrā. Sakneņi augsnē atrodas 6–12 cm dziļumā, un uz tiem atrodas daudz snaudošu pumpuru. Vairojoties ģeneratīvi ar sēklām, to dīgtspēja augsnē saglabājas trīs četrus gadus; dīgst, sākot ar 2 oC temperatūru.

Nezāle ir mazprasīga. Tā veido pelēkzaļu virszemes vasas (auga fiziskā daļa) daļu. Auga stāvie stiebri pie pamata ir pacili un var veidot lapainus, neziedošus dzinumus. Pirmā lapa ir tumši zaļa, šaura un lineāra, kas attīstoties kļūst smailāka. Nākamās lapas ir zilganzaļas, raupjas, īsas un plakanas, 3–10 mm platas, to plātni un malas klāj sīki matiņi, taču auga zemākajā daļā ir kailas. Tām ir izteikta centrālā dzīsla, ko ieskauj divas mazāk izteiktas dzīslas. Lapu mēlītes ir īsas, ap 1 mm. Ložņu vārpata var veidot hibrīdus ar citām savvaļā augošām vārpatām, tāpēc noteikšanai ieteicams pārbaudīt sakneņu esamību.

Nezāļu saimnieciskā nozīme

Aprakstītās nezāles, kas lauku apskatēs konstatētas periodā no 2015. līdz 2017. gadam, Latvijas teritorijā ir diezgan izplatītas. Atskaitot rudzu lāčauzu, kas sastopama pamatā Latgalē (vid. 15% lauku), parastā rudzusmilga Latvijas teritorijā sastopama visos reģionos (vid. 24–26% lauku). Ložņu vārpata turpretī ir plašāk sastopama Vidzemē (vid. 68% lauku), vismazāk Zemgalē (vid. 41% lauku).

Rudzu lāčauza bieži sastopama rudzu un ziemas kviešu sējumos. Nezāle ir mazprasīga augsnes izvēlē – iesējoties tā agresīvi aug dažādās augsnēs. Saimnieciskajā jomā būtiska ir kultūraugu ražības samazināšana. ASV izmēģinājumos Oklahomas štatā novēroja, ka ziemas kviešu ražība, ja konstatēti 25 nezāļu augi uz kvadrātmetru, samazinājās par 28–48%. Tomēr ražas zudumi ziemas kviešiem novērojami, ja nezāles izplatība ir pieci augi uz m2. Tāpat liela nezāļainība veicina sējumu veldrēšanos un apgrūtina ražas novākšanu ar kombainu.

Parastā rudzusmilga ziemas kviešu sējumos, kur tā plaši izplatīta, var būtiski mazināt graudu ražību un veicināt veldrēšanos. Biezā skara var apgrūtināt ražas novākšanu ar kombainu. Nezāle ir laukaugu rūsas (Puccinia sp.) saimniekaugs.

Ložņu vārpata ir viena no visizplatītākajām nezālēm Latvijas teritorijā. Visvairāk sastopama ziemas tritikāles, auzu, ziemas kviešu, ziemas rudzu sējumos. Saimnieciski tā ļoti nozīmīga izplatības un bioloģijas dēļ, no augsnes iznesot daudz barības vielu un veicinot dažādu kaitēkļu (sprakšķu) un patogēnu (rūsas, melnie graudi) attīstību. Ložņu vārpatai ir ļoti liela konkurētspēja ar citām nezālēm un graudaugiem, un tā būtiski samazina audzējamo graudaugu ražību un sēklas ražas kvalitāti.


Nezāļu ierobežošana

Arvien vairāk pētnieku un ražotāju diskusijas rosina jautājumi par nezāļu ķīmiskās ierobežošanas sekām. Šie jautājumi saistīti ar lauku novērojumiem, kad atsevišķas nezāļu sugas pēc teorētiski atbilstoša herbicīda lietošanas turpina savu attīstību. Ja sezonas laikā problēma nav novērota, pa gadiem sējumu un stādījumu ainavas var mainīties. Un atbildi sniedz pati daba, ko veiksmīgi formulējis Čārlzs Darvins, – izdzīvo stiprākais.

Lietojot HRAC5 klasificētus vienas kategorijas augu aizsardzības līdzekļus (AAL) ilgstošā periodā un iedarbojoties uz vienas un tās pašas populācijas indivīdiem un to pēctečiem, var rasties augu rezistence pret lietoto līdzekļu darbīgajām vielām un to iedarbības mehānismiem. Rezistences veidošanās straujums ir pašu herbicīdu lietotāju rīcībā. Rezistencei Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, pašlaik veltīta īpaša uzmanība, un izglītoties gribētājiem informācijas materiāli ir un ik gadu tiek papildināti. Starp nezālēm īpašu uzmanību ieguvusi parastā rudzusmilga, kurai rezistences gadījumi pret dažādu grupu herbicīdiem (A, B, C grupas pēc HRAC klasifikācijas) reģistrēti Eiropā. Latvijā līdz šim oficiāli reģistrēta parastās rudzusmilgas rezistence pret B grupas herbicīdiem.

Bez ķīmisko AAL izmantošanas nezāļu ierobežošanu var veikt arī tehnoloģiski. Pirmkārt, ilgtspējīgas ekoloģiskas sistēmas stūrakmens ir ekoloģiskā daudzveidība. Tas dažkārt nav izdevīgi augkopības ražotājam, tāpēc izslēdzams faktors. Citkārt par būtisku nezāļu un citu kaitīgo organismu ierobežošanu veicinošu apstākli min augu maiņu. Tās komplicētība un dažādība ietekmē arī lauka ekoloģisko daudzveidību. Tāpat nezāles var nomākt atbilstoši augšanas apstākļiem izvēlēta kultūrauga šķirne, izsējas normas un lietotā tehnoloģija.

Pareiza un precīza mehāniskā nezāļu ierobežošana pretstatā ķīmiskajai ir droša attiecībā pret rezistences veidošanos. Metodes ir dažādas, un jāņem vērā, ka īsmūža viengadīgajām nezālēm raksturīga spēcīga bārkšsakņu sistēma un laba cerošana. Jo vēlākās attīstības stadijās ir šā tipa nezāles, jo tās grūtāk mehāniski ierobežot – tās var netikt pilnībā izravētas (izrautas) no augsnes. Tādos gadījumos augsnē palikusī bārkšsakne nodrošina auga turpmāku augšanu un jaunu produktīvo stiebru attīstību. Augs šajos stresa apstākļos tiecas agrāk nobriest un vairoties. Ir arī citi nezāļu pielāgošanās veidi, piemēram, rudzu lāčauzas sēklas nogatavojas un izbirst pakāpeniski.

Rudzu lāčauzas veiksmīgai ierobežošanai jāatceras, ka sēklas dīgst pat no 12 cm dziļuma un to dīgtspēja saglabājas vairākus gadus. Tāpēc lielas piesārņotības gadījumā augsne jāar dziļāk par 12 cm vai tīrums jāatstāj papuvē un nezāļu dīgsti jāierobežo mehāniski. Nezāles attīstību labvēlīgi ietekmē viena un tā paša kultūrauga audzēšana nezāles skartajās platībās.

Parasto rudzusmilgu var sekmīgi ierobežot pēc ziemāju sējas rudenī, sējumus ecējot, kad nezāle ir sadīgusi, bet pirms tā izveidojusi tādu sakņu sistēmu, kas tai ļaus ataugt. Nezāles ierobežošanu apgrūtina apstākļi, ka tā attīstās līdzīgi ziemāju graudaugiem. Šādā gadījumā nezāles ierobežošanu atvieglo vēlāka ziemāju sēja, augsnes aršana rudenī, kā arī augu maiņa. Tā kā sēklas dīgst sekli, dziļāka augsnes apstrāde to kavē. Pēc pētījuma sējumos, kur piecus gadus pēc kārtas audzēja ziemas kviešus, parastā rudzusmilga savairojās daudz vairāk nekā tad, ja ziemas kviešus nesēja ik pēc trim gadiem. Pēc poļu pētnieku aprēķiniem, 10–20 augu uz m2 uzskatāmi par kaitīguma slieksni6, taču mūsu eksperti uzskata, ka jau 10 augi uz m2 spēj mazināt ražību. Nezāles ļoti intensīvas savairošanās gadījumā tīrumu vēlams atstāt papuvē, bet, ja nezāle konstatēta nedaudz, to vislabāk izravēt, iznest no sējuma un likvidēt pirms sēklu nobriešanas.

Ložņu vārpatas dīgsti veido jaunos dzinumus, sākot jau ar 3.–4. lapas attīstību. Augsnē esošās barības vielas intensīvāk izlieto labos aerācijas apstākļos, veidojot jaunus sakneņus ar pumpuriem, kas ir ļoti būtisks nezāles ierobežošanu apgrūtinošs faktors. Nezāli var nomākt, audzējot pasēju, piemēram, sarkano āboliņu vai daudzgadīgās airenes. Pilnīgākai ierobežošanai praktizē vairākkārtēju augsnes aršanu ar mērķi novārdzināt sakneņus un izsmelt to barības vielas. Šo metodi ieteicams lietot augsnēs ar mazu barības minerālvielu daudzumu, jo vairākkārtējas aršanas dēļ tās var izskaloties. Citkārt nezāli smacē – ar šķīvju lobītājiem sakneņus smalki sadalot 4–10 cm garos posmos (vieglākās augsnēs smalkāk, smagākās – mazāk smalki) un pēc jauno dzinumu parādīšanās lauku dziļi uzar. Ja nezālei atkal izdodas izdzīt dzinumus, lauku atkārtoti uzar, pirms dīgstiem attīstījušās lapas, kas nodrošina sakņu attīstību.

Ložņu vārpatas ierobežošanā var izmantot arī specializētas tehnoloģijas – Dānijā un Somijā praktizē KvikFinn jeb Kvik-up tehnoloģiju, kas nozīmē sakneņu izcelšanu virs augsnes un sasmalcināšanu. Šo tehnoloģiju veiksmīgi var lietot gludos, vienmērīgos laukos, kad pēc apstrādes ir sausi un silti laikapstākļi, kas veicina sakneņu izkalšanu.

Jāsecina, ka nezāļu ierobežošanas efektivitāte ir atkarīga gan no sējuma pārvaldītāja zināšanām, prasmēm, pieredzes, tehniskā nodrošinājuma un to veiksmīgas savietošanas un lietošanas praksē, gan arī no nezāļu veiksmīgas atpazīšanas un ierobežošanas, kas ir būtiska sējumu tīrības nodrošināšanā, ražības un ražas kvalitātes celšanā.

1 Nezāļu izplatības ierobežošana integrētās augu aizsardzības sistēmā laukaugu kultūru sējumos un stādījumos, sekmējot vides un resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

2 Ieteikumu izstrāde vējauzas un citu izplatītāko nezāļu sugu ierobežošanas pasākumiem Latvijas apstākļos.

3 Koleoptile – graudzālēm raksturīga noslēgta cauruļveida lapa, kura attīstās pēc dīgļlapām un kurā atrodas auga pumpurs un stumbra un augšanas konuss.

4 LAAPC zinātniskie pētījumi: http://www.laapc.lv/zinatniskie-petijumi.

5 HRAC – Herbicīdu rezistences rīcības komiteja (Herbicide Resistance Action Committee). Klasifikācija angļu val.: http://hos.ufl.edu/sites/default/files/users/curtisr/Classification%20of%20Herbicides%20According%20to%20Site%20of%20Action_Apr%206.pdf; informācijai latv. val. kontaktēties ar LAAPC.

6 Kaitīguma slieksnis – tāds kaitīgā organisma daudzums, kas audzējamā kultūrauga turpmākajā attīstībā rada ekonomiski nozīmīgus zaudējumus.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā

LA.lv
LE
LETA/LA.lv
Laukos
Jelgavā par septiņiem miljoniem eiro plāno būvēt veģetārās pārtikas ražotni
1 diena
LA
Laukos.lv
Laukos
Vai apdraudēta bezmaksas piena un augļu izdale skolās? Briselē spriedīs par programmas finansējumu
1 diena
AT
Agro Tops
Laukos
Amerikāņi atjauno ‘Massey Ferguson’ traktorus
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
1938. gada 18. novembrī. Grandiozas valsts 20. gadskārtas svinības
32 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Diena būs vējaina, daudzviet uzpilinās lietus
10 minūtes
LA
LA.lv
Latvijā
VIDEO: Latvijā pazīstami cilvēki pauž sirsnīgus vēlējumus savai valstij
9 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
FOTO: Latvijas simtgades stāsts izskan fantastiskā deju lielizrādē “Abas Malas”
15 stundas
LE
LETA/LA.lv
Sports
“Dinamo” neiemet “bullīšus” un zaudē Gagarina kausa īpašniecei “Ak Bars”
13 stundas