Augļkopība, Dārzeņi un augļi

Zināšanu pārnese dārzkopībā. Pieredze Polijā un tendences Latvijā

Autori: Daina Feldmane, Imants Missa, Dārzkopības institūts

Zināšanu pārnese vispirms sākas ar to, kā paši iegūstam zināšanas: mācāmies ģimenē, apgūstam skolā un pilnveidojamies praksē – gan mācoties pie citiem, gan paši no saviem darbiem. Latvijas augļkopji devās pilnveidot zināšanas uz Poliju, Dārzkopības institūtu Skerņevicē, kur projekta InnoFruit (Netehnoloģisko un tehnoloģisko inovāciju kapacitātes attīstība augļu audzēšanā un pārstrādē Baltijas jūras reģiona valstīs) ietvaros notika seminārs.

Seminārā tikām iepazīstināti ar zinātnisko darbu, zināšanu pārnesi, praktiķiem un reālo situāciju Polijas augļkopībā. Zīmīga sakarība: Dārzkopības institūts Skerņevicē savu darbību sāka 1951. gadā, un no šā laika ir strauji attīstījusies augļkopība visā Polijā – tā noteikti nav sakritība. Poļu kolēģi bija sagatavojuši apskatu par jaunu, kraupja izturīgu ābeļu šķirņu selekciju Eiropā un Amerikā. Līdzšinējā pieredze liecina, ka šādas izcelsmes šķirnes lielākoties ir vāji piemērotas Latvijas klimatam. Lai jaunās šķirnes pazītu ne tikai zinātnieki un profesionālie dārzkopji, līdzās labi zināmajiem šķirņu kritērijiem – labai garšai, izskatam, slimībizturībai – lielu uzmanību pievērš tieši šķirnes atpazīstamībai tirgotāju un patērētāju vidū. Lai pircēji un lielveikali vieglāk varētu iegaumēt iepatikušos augļus, veido vienotu tirgus nosaukumu vairākām šķirnēm. Piemēram, tirgus nosaukums Golden Sunshine Line ietver četras šķirnes, kurām augļi izskatās un garšo līdzīgi, bet tiem ir dažāds ienākšanās laiks. Tādējādi lielveikalā pircējs vieglāk iegaumē nosaukumu un atpazīst to laikā, kamēr šo četru šķirņu augļi tiek realizēti ienākšanās laika secībā.

Statistika liecina, ka ābolu apjoms, ko poļi eksportē vai patērē paši svaigā veidā, pakāpeniski palielinās, bet pārstrādei realizēto ābolu daudzums Polijā palielinās daudz straujāk. Popularitāte pieaug dabiskai sulai, kas, pēc Eiropas ierēdņu domām, būtu jāsauc par tieši no augļiem spiestu sulu jeb par sulu NFC (not from concentrate – angļu val.). Rietumeiropā strauji palielinās smūtiju patēriņš un attīstās dažādi smūtiju veidi, tāpēc arī Dārzkopības institūtā Skerņevicē izstrādā un popularizē smūtiju receptūras. Skerņevicē intensīvi pēta arī dažādu veidu žāvēšanas paņēmienus un produktus no žāvētiem augļiem.

Zināšanu pārnese Polijā

Polijas augļkopjiem ir saglabājies ģimenes bizness, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, un daudzi kooperatīvi ir izveidojušies radinieku starpā. Polijā šobrīd ir aptuveni miljons augļkopju un gandrīz 300 dārzkopības audzētāju kooperatīvu un ražotāju grupu. Tie algo konsultantus vai izmanto konsultāciju uzņēmumu (speciālistu grupu) pakalpojumus. Dažkārt tiek piesaistīti speciālisti no Beļģijas un Holandes. Kooperatīva biedri par konsultācijām samaksā no kopējā katla. Polijas augļkopju pieredze rāda, ka ne vienmēr no ārzemēm piesaistītie konsultanti labprātīgi sniedz audzētājiem visu vajadzīgo informāciju – jo rodas interešu konflikts starp konsultanta pienākumu un vēlmi piebremzēt konkurentus.

Skerņevices Dārzkopības institūta (un arī citu Polijas institūtu) speciālisti zināšanu pārnesi veic, apmācot valsts sistēmā strādājošos lauksaimniecības konsultantus, kā arī piedaloties ar lekcijām lauka dienās, semināros, konferencēs un izstādēs. Tiek rīkotas arī tikšanās un konsultācijas zemnieku saimniecībās vai birojos, darba grupu un īso kursu organizēšana, publikācijas masu medijos, informatīvo materiālu izdošana.

Poļu kolēģi par visvērtīgāko atzīst apmācību ar personisku iesaistīšanos. Citējot Polijas zinātnieci S. A. Knapu: “Ko cilvēks dzird, par to viņš šaubās, ko redz – var šaubīties, ko pats dara – par to vairs nešaubās.” Demonstrējumus uzskata par vērtīgu zināšanu pārneses līdzekli – viens tā apmeklējums un apskate atsver 1000 vārdu.

Nedaudz izbrīna fakts, ka Polijā ar dārzkopības produkcijas audzēšanu nodarbojas daudz cilvēku bez speciālās lauksaimniecības izglītības, jo pamatā ir paaudzēs mantotā personiskā pieredze, iespēja sadarboties ar citiem audzētājiem un konsultantiem. Arī Latvijā ar dārzkopību nodarbojas ļoti atšķirīgi cilvēki – gan ar augstāko izglītību un pamatīgu pieredzi ne tikai savos dārzos, gan dārzkopības speciālisti, gan ātras peļņas tīkotāji bez speciālām zināšanām.

Vai augļkopis par zināšanām ir gatavs maksāt?

Augļkopjiem, kuri strādā individuāli, konsultāciju iegūšana un apmaksa ir problemātiska (gan Polijā, gan Latvijā), it īpaši iesācējiem, kam nereti nepieciešamas daudzkārtējas konsultācijas. Ir jāpalīdz apgūt pašus dārzkopības pamatus, kas vairs nebūtu konsultanta pienākums. Konsultantam var būt grūti vai neiespējami risināt audzēšanas uzlabošanas nianses, ja nav ievērotas kādas no audzēšanas pamatprasībām. Tas bieži (bet ne vienmēr) atklājas tikai pēc vairāku stundu sarunām uz vietas dārzā. Šāda sadarbība dažkārt nav tik lietderīga un ienesīga kā uz ilgstošām attiecībām balstīta sadarbība. Tāpēc svarīgs ir jautājums – vai audzētājs ir spējīgs un ar mieru maksāt par tieši viņam nepieciešamo zināšanu ieguvi, par speciālista padomiem situācijās, kad problēmas radušās paša audzētāja dārzkopības ābeces nezināšanas dēļ.

Lai iedziļinātos audzētāja problēmā, ir nepieciešams laiks. Ja neseko tūlītējs konsultanta ieteikts risinājums konkrētajai problēmai, tad mūsdienu steigas pārņemtiem cilvēkiem neliekas prātīgi tērēt savu laiku, to stāstot speciālistam. Konsultantam, līdzīgi kā dakterim, ir jānosaka diagnoze un jānozīmē terapija. Nebūt ne mazāk svarīgs ir uzklausīšanas moments. Audzētājs, skaļi stāstot par savu situāciju speciālistam, nereti pats nonāk pie pareizās atbildes uz konkrēto jautājumu. Labs konsultants būtu tas, kurš kā labs psihologs spētu spēlēt līdzi, tā palīdzot audzētājam pašam nonākt pie labākā risinājuma. Zināšanas, ar kurām konsultants dalās, nav tikai laiks, kas tiek tērēts tiešai sarunai ar audzētāju. Konsultantam jāiesaistās dažādos darbos – projektos, valsts pasūtījuma programmās, darba grupās, specifisku publikāciju veidošanā, arī jāpiedalās dažādu jautājumu izlemšanā.

Vienlaikus daudz laika jāvelta profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai, kas aizņemtības dēļ mēdz palikt novārtā. Konsultantam dārzkopībā obligāti ir nepieciešama speciālā izglītība un praktiskā pieredze vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Jāspēj arī izsekot šodienas tendencēm audzēšanas tehnoloģijās, kā arī jābūt informētam par esošo situāciju augu aizsardzības līdzekļu, mēslojuma, likumdošanas un citos jautājumos. Zināšanas ir jāapliecina ar apliecībām un sertifikātiem, kuru iegūšanai ir jātērē lieli resursi.

Ko varam pārņemt no Polijas?

Pieredze, kuru būtu vēlams pārņemt no Polijas, – attīstīt konsultantu pieejamību kopdarbības formu ietvaros un konsultāciju/demonstrējumu centru darbību. Latvijā reālā situācija dārzkopības zināšanu pārnesē nav iepriecinoša, tā ir pat katastrofāla. Lauka dienas vai daži semināri gadā situāciju neatrisina.

Ja audzētājs ir izveidojis regulāru sadarbību ar konsultantiem, tad tie pārzina reālo situāciju, var ātri un atbilstoši reaģēt, pat pirms audzētāji pamana jau samilzušo problēmu. Vajadzības gadījumā var laikus piesaistīt papildu speciālistus, jo dārzkopības jautājumu joma ir pārāk plaša viena cilvēka zināšanām.

Speciālistu grupu piesaiste ir arī viens no pamatnosacījumiem kopdarbības formu veicināšanai. Demonstrējumu saimniecību veidošana Latvijas reģionos varētu būt kā konkrēti soļi uz audzētājiem pieejamu konsultāciju centru attīstīšanu. Zināšanu apguve ir laikietilpīgs un dārgs process.

Nobeigumā Dž. B. Šova teiktais, ko tikšanās laikā citēja poļu kolēģis, viens no zināšanu pārneses pasākumu organizētājiem: “Progress nav iespējams bez pārmaiņām, tie, kas nevar mainīt savu prātu, nevar mainīt neko.”

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
Agro_Tops___Dece_5a265d938779d

Pievienot komentāru