Laukos
Politika

Valsts ir tik bagāta, cik tai ir pašu saražotās pārtikas0


LA valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka:
“Piensaimniecība Latvijā stagnē. Diemžēl saņemtās subsīdijas lielākoties aiziet kredītu un citu maksājumu veikšanai.”
LA valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka: “Piensaimniecība Latvijā stagnē. Diemžēl saņemtās subsīdijas lielākoties aiziet kredītu un citu maksājumu veikšanai.”
Foto: Anita Pirktiņa

Biedrība Lauksaimnieku apvienība (LA) ir dibināta 2011. gadā, apvienojoties vairākām reģionālajām lauksaimnieku apvienībām Smiltenē, Gulbenē, Valmierā, lai panāktu lielāku ietekmi un balsstiesības valsts un sabiedriskajās organizācijās un līdzvērtīgi darbotos lauksaimniekiem svarīgu lēmumu pieņemšanā. Patlaban biedrībā ir ap 200 dažādu nozaru zemnieku saimniecību. LA valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka stāsta par Lauksaimnieku apvienības pašreizējiem uzdevumiem un iespējām to veikšanai, kā arī vērtē Latvijas agrārpolitiku un iespējamos nozares attīstības virzienus.

Cik ietekmīga šobrīd ir Lauk­saim­nieku apvienība?

– Esam pietiekami spēcīgi, lai savu biedru intereses aizstāvētu dažādos līmeņos. Apvienībā ir biedri faktiski no visiem Latvijas reģioniem, kas pārstāv gan graudkopību, gan piena un gaļas lopkopību, gan konvencionālo un bioloģisko lauksaimniecību. Esam daudznozaru organizācija.

Savulaik lauksaimnieku grupa izstājās no biedrības Zemnieku saeima (ZSA), jo viņus neapmierināja šīs biedrības nostāja dažādu lauksaimniekiem svarīgu jautājumu risināšanā, tostarp – tiešmaksājumu un valsts subsīdiju saņemšanā. Liela daļa ZSA biedru ir lielie Zemgales graudaudzētāji, bet reģions, ko pārstāv LA, ir atšķirīgs no Zemgales gan klimatisko apstākļu, gan augsnes auglīguma ziņā. Arī attālums līdz Rīgai ir lielāks, kas arī atstāj savu ietekmi. Tādējādi LA vienmēr ir uzsvērusi nepieciešamību piešķirt finansiālu atbalstu augsnes kaļķošanai, kas Zemgales zemniekiem nav tik vitāli nepieciešams. Labi, ka šobrīd Zemkopības ministrija šo kaļķošanas jautājumu ir iekļāvusi nākamā plānošanas perioda darbakārtībā.

– LA ir savs viedoklis par atbalsta maksājumu saņemšanu.

– Iestājamies par tā saukto cirkuļa principu subsīdiju sadalē. Ja pieņemam, ka centrs ir Rīgā, tad atbalsta maksājumiem būtu vienādā mērā jāsasniedz visi reģioni, taču arī ņemot vērā reģionālās atšķirības. Jau minēju mazāk labvēlīgo apvidu maksājumu, ko patlaban nesaņem neviens reģions. Daudzām saimniecībām tas bija liels trieciens, kad iepriekšējā plānošanas periodā naudas trūkuma dēļ nācās šo maksājumu atcelt. Īpaši trešās jeb nelabvēlīgākās zonas saimniecībām maksājuma atcelšana radīja nopietnas finansiālas grūtības. Tagad šis jautājums atkal ir dienaskārtībā, taču pagaidām tikai nodomu līmenī. Gribētos cerēt, ka tas atrisināsies saprātīgi un godīgi.

– Kam un vai būtu nosakāmi tā sauktie tiešmaksājumu griesti?

– LA būtībā ir pret tiešmaksājumu griestu noteikšanu. Neredzam, ka no tā kāds varētu gūt labumu. Savā ziņā piekrītu viedoklim, ka

tiešmaksājumu griestu noteikšana atgādina budžu izskaušanu no Latvijas laukiem pirmskolhozu laikā.

Vai cilvēks, kurš mācējis izveidot lielu, spēcīgu saimniecību, būtu jāsoda, atņemot daļu atbalsta maksājuma? Ja lauksaimnieks ir veiksmīgs savā biznesā, tātad viņš ir investējis arī savā izglītībā, prasmēs un ar savām zināšanām, savu darbu un pieredzi ir sasniedzis augstāku līmeni salīdzinājumā ar citiem. Nevajag aizmirst, ka šīs lielsaimniecības ir arī lielākās nodokļu maksātājas. Patlaban ieviest hektāru ierobežojumu ir daudz par vēlu. Tad jau zemes reformas laikā vajadzēja noteikt šos griestus – iedalīt katram saimniekam ne vairāk kā 100–200 ha zemes, un miers. Arī lauki tad, iespējams, būtu apdzīvotāki. Bet tagad to darīt nav īsti korekti.

Uzskatu, ka šis jautājums ir visai tieši atkarīgs no mūsu premjera nostājas Briselē. Lai gan, visticamāk, šie griesti tomēr tiks ieviesti visām ES dalībvalstīm.

– Ir viedoklis, ka jāizstrādā citi kritēriji tiešmaksājumu griestu noteikšanai, piemēram, algoto darbinieku skaits, samaksātie nodokļi, nevis hektāri.

– Piekrītu, ka hektāru vai dzīvnieku skaits nevar būt kritērijs. Daudzi mūsu apvienības biedri uzskata, ka šo griestu noteikšana lielajiem saimniekiem radīs reālus zaudējumus. Saimniecību izaugsme jau nav notikusi vienā dienā un viegli. Tā nākusi ar smagu un neatlaidīgu darbu, lieliem ieguldījumiem. Šodien saimniecības strādā pie savas ražošanas produktivitātes, efektivitātes celšanas. Uzliekot tiešmaksājumu griestus, nez vai šis mērķis būs sasniedzams.

– Kā vērtējat Kaspara Gerharda un viņa komandas potenciālu svarīgu lauksaimniecības jautājumu risināšanā?

– Grūti pateikt, pagājis tikai gads, kopš viņš stājies amatā. Esmu pati tikusies ar ministru, viņš arī, stājoties ministra postenī, ir aicinājis visas lauksaimnieku organizācijas, tostarp Lauksaimnieku apvienību, uz sarunu. To vērtēju pozitīvi. Tāpat man simpatizē tas, ka viņš publiski atzīst, ka lauksaimniekiem vajadzīgas subsīdijas, atbalsts, jo lauksaimnieks neatkarīgi no dabas un citiem apstākļiem ražo pārtiku, ko visi valsts iedzīvotāji ikdienā patērē.

No iepriekšējā nozares vadītāja gan nereti nācās dzirdēt, ka, piemēram, piensaimniecība ir pārsubsidēta utt. Tas neatbilst patiesībai, jo piensaimniecība faktiski jau no pirmās krīzes laika stagnē, mēs varam runāt tikai par izdzīvošanu, nevis attīstību. Piena cena te paceļas, te atkal strauji krītas. Ar savu piena cenu esam pēdējā vietā Eiropā. Brīžiem rodas iespaids, ka Latvijas un Lietuvas piena pārstrādātāji ir vienojušies, izveidojuši bezmaz karteli un vienkārši nemaksā pienācīgi par pienu.

– Piena cena ir atšķirīga dažādiem piena uzpircējiem. To pirmām kārtām ietekmējot nodotā piena daudzums. Vai izeja nav kooperācijā?

– Piekrītu, ka kooperācija ir iespēja mazajiem piena ražotājiem saņemt lielāku samaksu par pienu. Taču nekāds garants pienācīgai piena cenai kooperācija tomēr nav. Iespējams, stabilāk var justies tie kooperatīvi, kam ir sava pārstrāde.

Latvijā ir pārāk daudz piena pārstrādātāju, kas nevar savā starpā vienoties, piemēram, par vienādas produkcijas ražošanu, lai ar lielu apjomu varētu startēt pasaules tirgos. Katrs sēž savā nišā un sūdzas, ka produktiem nav tirgus. Domāju, nišas produkciju tiešām varētu ražot mazie pārstrādātāji un kooperatīvi, bet lielie spēlētāji varētu domāt plašāk, valstiskāk. No tā visi būtu tikai ieguvēji.

Kad piensaimniekiem krīzes laikā piemaksāja subsīdijas, piena kombināti teica – kāpēc mums jāmaksā jums vairāk par pienu, ja kompensāciju jau dabūjāt? Sanāk, ka ar savu subsīdiju tikai esam stiprinājuši pārstrādi. Lai piena ražotājs varētu justies stabili un mazliet attīstīties, mums vajadzētu saņemt vismaz 35 centus par litru piena visu laiku. Bet mēs saņemam, labi ja ap 30 centu.

– Līdzīgā situācijā ir arī gaļas ražotāji…

– Tieši tā. Gaļas cena reizēm nokrītas tik zemu, ka par to jākaunas. Cik lielā mērā var necienīt savu gaļas ražotāju? Piemēram, Holandē teliņš maksā 270 eiro, pie mums – 30–35 eiro. Vai tā nav ņirgāšanās par Latvijas zemnieku, uzņēmēju? Šobrīd cena ir nedaudz pacēlusies – līdz 50 eiro. Un mums izaudzētos teliņus nav īsti kur likt.

– Ja ir šāda cenas atšķirība, tad jau ārzemniekiem būtu spietiem vien jābrauc pie mums iepirkties!

– Tā jau arī notiek. Par 30 eiro te gatavi visi pirkt, tikai, piemēram, es par šādu cenu neesmu gatava atdot savus teliņus. Tad jau labāk likvidēt tos pavisam maziņus, jo katra to uzturēšanas diena nes tikai zaudējumus. Uzpircēji nereti saka – ko gan jūs gribat? Jūs taču atrodaties Eiropas nomalē! Kurš gan pie jums brauks pēc teļiem, ja tie maksās 200 eiro? Bet tie paši uzpircēji mūsu teliņus pēc tam pārdod par trīskāršu un vēl lielāku cenu, tādējādi, protams, smuki nopelnot. Bet mūsu zemnieks paliek ar garu degunu, jo šajā darījumu ķēdē diemžēl ir pats pirmais posms un turpmāko vairs ietekmēt nevar.

– Graudkopības nozari Latvijā uzskata par sakārtotu. Vai to var teikt arī par lopkopību, kas ir otra lielākā lauksaimniecības nozare mūsu valstī?

– Graudkopības nozari uzskata par sakārtotu, pateicoties diviem lielajiem kooperatīviem – Latraps un VAKS. Tie visus graudus savāc, ielādē kuģos un audzētājiem izmaksā naudu. Pirms tam, atceros, graudus tirgoja par 40 latiem tonnā un tos nebija, kur likt. Lopkopībā ar kooperāciju iet kā pa celmiem. Bijis pietiekami daudz negatīvu piemēru, tāpēc, iespējams, uzticība kooperācijai zināmā mērā zudusi. Īpaši šajā ziņā nevedas gaļas nozarē. Piena nozarē kooperatīvu netrūkst. Nupat izveidojušies pat divi starpvalstu kooperatīvi – “Piena ceļš” apvienojies ar igauņu “E-Piim”, savukārt sadarbībā ar lietuviešiem izveidots “Baltu piens”, kur apvienojušies astoņi Latvijas un viens lietuviešu kooperatīvs. Ja latvieši nevar sakooperēties savā starpā, varbūt ar kaimiņiem izdosies labāk.

– Dažkārt izskatās, ka lauksaimniecība Latvijā attīstās nevis plānveidīgi, bet visai haotiski. Trūkst stratēģijas?

– Vai tāda vispār ir bijusi? Mērķi un prioritātes mainās nepārtraukti. Tas, ko Eiropa finansiāli gatava atbalstīt, arī kļūst par prioritāti. Vai tiek veikti aprēķini dažādās nozarēs? Var jau būt, ka Lauku konsultāciju un izglītības centrs vai Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs šādus aprēķinus veic, taču kur tie ir? Slēpjas šo iestāžu mājaslapās, un viss? Bet tos taču vajadzētu publiskot plašāk, analizēt. Pašam lauksaimniekam tādām lietām neatliek laika, un ne katram arī pietiek zināšanu, lai izdarītu secinājumus un atbilstoši tiem pieņemtu lēmumus. Tāpēc ir nozares ministrija, kurai nevajadzētu aprobežoties tikai ar ES regulu un normatīvo aktu apgūšanu vai mērķtiecīgu darbību imitēšanu, bet būtu arī jāveic nozares un tirgus analīze un jāveicina lauksaimniecības plānveida attīstība. Ja būtu regulāri aprēķini, būtu skaidrs, kurai nozarei kurā brīdī vairāk nepieciešams atbalsts.

Ir atsevišķas nozares, kas veido attīstības stratēģiju, piemēram, aitkopji, bet kopējas stratēģijas valstī nav. Katra nozare cīnās pati par sevi, un kurai ir spēcīgāks, agresīvāks, neatlaidīgāks lobijs, tā arī kaut ko panāk savā labā.

– Kas tad lauksaimniecība ir – privātbizness vai būtiska tautsaimniecības nozare?

– Lielākā sabiedrības daļa uzskata, ka tas ir tāds pats privātbizness kā jebkurš cits. Lauksaimnieks tomēr neražo mēbeles vai traukus, bet gan pārtiku, kas vitāli svarīga gan katram cilvēkam, gan valstij kopumā. Tāpēc pret lauksaimniecību būtu jāizturas kā pret svarīgu tautsaimniecības nozari, kurai nepieciešama plānošana, analīze, prognozēšana, atbalsts. Valsts ir tik bagāta, cik tai ir pašu saražotās pārtikas. Tas nereti tiek aizmirsts. Citas valstis diezgan dāsni subsidē savus lauksaimniekus, piešķirot arī lielākas nodokļu atlaides u. c.

– Vai Lauku attīstības plānu var uzskatīt par stratēģiju?

– Stipri nosacīti. Šajā plānā jau nav izvirzīti nekādi mērķi, kas būtu jāsasniedz. Tikai kaut kādi atsevišķi virzieni, kas slēpjas aiz vārdiem – ilgtspējīgs, videi draudzīgs u. tml. Iepriekšējā plānā bija mērķis – pārticis cilvēks apdzīvotos laukos. Ja šā mērķa sasniegšanai būtu izstrādāta arī mērķtiecīga stratēģija, nevis šis mērķis dzīvotu savu dzīvi tikai kā lozungs, tad, iespējams, pirms 10 gadiem šim mērķim būtu vismaz pietuvojušies. Bet nu vilciens ir aizgājis, manuprāt, uz neatgriešanos. Visus iepriekšējos gadus faktiski tika veiktas pilnīgi pretējas darbības. Viss, kas bija mazs, tika iznīcināts. Gan mazās kautuves, gan dažādas ražotnes, arī mazās saimniecības, tirgotavas. Tad mums vajadzēja visu lielu – lielas saimniecības, lielas ražotnes, lielus veikalus.

Kādreiz varēja mierīgi nokaut cūku vai jēru, pārdot un cilvēkiem bija nauda. Tagad tādu iespēju vairs nav. Pat olu vairs bez PVD zīmoga nevar tirgū pārdot.

Birokrātija ir milzīga. Mazajam mājražotājam ir faktiski tādas pašas prasības kā lielajiem. Ne katrs tās var izpildīt, un ne katrs vispār saprot, kā to visu sakārtot. Tas arī ir iztukšojis laukus. Nu mēģinām atkal veikt kaut kādas atpakaļejošas darbības – kaut ko ierobežot, uzlikt griestus utt. Kas tie par plāniem? Kā saka, būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji.

– Kā lauksaimniecisko ražošanu ietekmēs vides prasības?

– Būtiski. Ja visi kritēriji un nosacījumi lauksaimniekiem būs jāiznes uz saviem pleciem, tad ražošana cietīs, jo daudzi nosacījumi ierobežo ražošanu. Emisijas mazinošie pasākumi uzliks nopietnas papildprasības zemniekiem. Visi ar vides prasību ievērošanu saistītie izdevumi nebūtu jāsedz tikai no lauksaimnieku budžeta, būtu jāiesaistās arī citām ministrijām, piemēram, VARAM, jo vides aizsardzība ir arī šīs ministrijas darbības joma.

– Vai un kāds finansējums būtu nepieciešams nevalstiskajām lauksaimnieku organizācijām?

– Tieši ar NVO starpniecību ministrija ierauga patieso situāciju nozarē. Lai ierēdnis saprastu, kas notiek nozarē, viņam vismaz piecus gadus pašam būtu tajā jāpastrādā. NVO ir arī spēcīgs atbalsts cīņā par vienlīdzīgiem tiešmaksājumiem un citiem nosacījumiem. Tāpēc nešaubīgi šīm organizācijām nepieciešams finansiāls atbalsts. Ar biedra naudām ir stipri par maz, lai uzturētu biroju, algotu dažādu projektu vadītājus, segtu transporta izdevumus, rīkotu apmācības utt. Valsts kontroles izteiktie pārmetumi, ka lauksaimnieku NVO piešķirtais finansējums ir par lielu un ka organizāciju tēriņi ir pārmērīgi, ka tie nav tieši saistīti ar NVO darbu, nav pelnīti. Protams, nevaru apgalvot par citām NVO, bet attiecībā uz savu organizāciju varu teikt droši – katru eiro varam apliecināt ar konkrētiem čekiem, kas arī liecina, ka nauda tērēta tikai saistībā ar LA darbu.

Vēl gribu piebilst, ka daudz zemnieku paliek ārpus NVO, tādējādi arī nemaksā nevienai biedra naudu, bet šo organizāciju izcīnītos labumus gan pēc tam bauda visi. Kādam varbūt šķiet, ka kāds papildu atbalsts vai cits bonuss viņa kontā ir iekritis no zila gaisa. Nē, lai to dabūtu, konkrēti cilvēki ir pielikuši lielas pūles, veltījuši tam daudz laika un enerģijas. Manuprāt, šo organizāciju atbalstīšana vismaz ar biedra naudu būtu kā pateicība par visai nozarei panāktajiem labumiem. Bet mēs vairāk protam kritizēt nekā pateikties. Tāpēc es aicinu visus lauksaimniekus iestāties biedrībās. Tas padarītu tās stiprākas un ietekmīgākas. Un tad arī katram pašam būtu iespēja izteikt savu viedokli, nevis tikai vērot no malas un norādīt uz kļūdām. Es šādus cilvēkus saucu par zaķiem, kas izbrauc uz citu darba rēķina.

– Jums pašai arī ir saimniecība. Mazliet pastāstiet par to.

– Saimniecības specializācija ir piena lopkopība, tāpēc par šajā nozarē notiekošo zinu vislabāk. Ganāmpulkā patlaban ir ap 270 govju – pārsvarā sarkanraibās, ir arī melnraibās un pa kādai Latvijas brūnajai. Ganāmpulks neskaitās kā tīršķirnes, taču tīršķirnes dzīvnieku ir diezgan daudz. Tā kā sākotnēji govis iegādājos no bijušās kolhoza fermas, ir saglabājusies arī visa dokumentācija par dzīvniekiem. Starp citu, kolhozos bija tīršķirnes lopi.

Apsaimniekojamā zemes platība – ap 400 ha, no tiem ap 300 ha ir īpašumā. Uz nomas zemi šodien īpaši paļauties nevar. Vienu sezona tā ir, bet nākamajā var arī nebūt, kaut līgums noslēgts uz pieciem gadiem. Mūsu pusē nomas cena ir ap 100 eiro par ha.

Lopbarībai audzējam tikai zālājus. Skābbarību gatavojam tranšejās. Uzbūvēta lagūnas tipa mēslu krātuve.

Vieni no pirmajiem Latvijā uzstādījām slaukšanas robotus – tas bija pirms gadiem 13. Pirmie divi bija DeLaval, nākamie trīs – Fullwood Merlin roboti. Par tiem pirmām kārtām lika izšķirties darbaspēka trūkums. Varu droši teikt, ka roboti ir atmaksājušies.

Kādreiz mana saimniecība “Dimanti”, kas atrodas Blomes pagastā, bija kooperatīva “Māršava” biedre, bet kooperatīvam radās problēmas, piena cena ļoti nokritās, un saimniecība vairs nevarēja atļauties par šādu cenu kooperatīvam pienu dot. Nācās no kooperatīva izstāties. Tagad “”Dimanti nav nevienā piensaimnieku kooperatīvā, pienu nododam SIA “EMR Transports”. Šobrīd saņemu ap 30–31 centu par litru piena. Tomēr nevaru teikt, ka visa gada griezumā cena turētos 30 centu robežās. Tāpēc runāt par īpašām saimniecības attīstības iespējām nevar.

– Pie kādiem aktuāliem, akūtiem jautājumiem būtu steidzamā kārtā jāķeras klāt nozares ministrijai?

– Pirmām kārtām gan ministram, gan premjeram būtu jāpieliek visas pūles, lai netiktu ieviesti tiešmaksājumu griesti. Otrām kārtām – vajadzētu ķerties klāt pie lauksaimniecības attīstības stratēģijas, lai visiem ir skaidrs, kādā virzienā ejam, ko īsti gribam sasniegt un kā to varam izdarīt. Treškārt, jāsadarbojas ar citām ministrijām, lai Latvijas lauki pavisam neiztukšotos, jo laukos vajadzīga gan infrastruktūra, gan ceļi un skolas, gan veselības un sadzīves pakalpojumi. Tad turēsies arī ģimenes saimniecības. Patlaban katra ministrija deķīti velk uz savu pusi, nedomājot par kopainu ilgtermiņā.

Mums nav mugurkaula. Agrāk liecāmies uz austrumiem, tagad – uz rietumiem. Bet ko tad vajag mums pašiem? Nevis katram atsevišķi, bet visiem kopā? Neviens šādās kategorijās nedomā.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Laukos
Sākta diskusija par Latvijā ražotās pārtikas produkcijas īpatsvara palielināšanu veikalos
20 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
Laukos dzīvot – ne tikai “forši”, bet arī droši
23 stundas
LE
LETA
Laukos
Biedrība: Pērn Latvijā siera patēriņš uz vienu iedzīvotāju audzis līdz 21 kilogramam
1 diena

Lasītākie

Uldis Šmits
Pasaulē
“Zaļo joslu” Šengena: Robežpunktos jālaiž cauri ne tikai kravas, bet arī viesstrādnieki
42 minūtes
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Kovidmuļķi un kovidnoziedznieki
31 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
NVA direktore: 98% gadījumu atlaišanas plānotas Rīgā un Pierīgas reģionā
12 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Naktī Ventspils ostā reģistrētas vēja brāzmas līdz teju 30 m/s
1 stunda
LA
LA.LV
Ekonomika
Tirgotājiem nepietiek naudas drošības pasākumiem
5 minūtes